Līdz ar valsts finansēto programmu "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" iespēja radīt jaunus mākslas darbus radās ne tikai kino industrijas darbiniekiem – plašās kino durvis pavēra iespējas strādāt, izpausties un nopelnīt arī citu radošo jomu pārstāvjiem. Reti kura filma mūsdienās spēj iztikt bez tā dēvētā skaņu celiņa jeb saundtreka, tāpēc šoreiz ne tik daudz par kino, bet par mūziku, kas tapusi un skan vairākos simtgades kino projektos. Un ne tikai.
Tāpat kā kino, arī skaņu celiņu izveidē Latvijas kinematogrāfijai ir senas tradīcijas. Kā atskaites punktus jauno laiku vēsturē noteikti var minēt Imanta Kalniņa, Pētera Vaska, Paula Dambja, Raimonda Paula mūziku padomjlaika Latvijas filmām; daudzas no melodijām, kas radītas filmu vajadzībām, sen folklorizējušās un dzīvo savu dzīvi ārpus ekrāna. Piemēram, Raimonda Paula pamattēma seriālam Ilgais ceļš kāpās (1981), lai arī muzikāli aizgūta no argentīniešu džeza mūziķa Gato Barbieri kompozīcijas Europa (1976) – īpaši jau saksofona intonācija un arī kopējais aranžējums un noskaņa –, jau kļuvusi par korporatīvo pasākumu un kāzu klasiku.
Arī vienai no Simtgades filmām Homo novus, kuras darbība risinās starpkaru Latvijā, muzikālo pavadījumu radījis pats Maestro.
Var saprast filmas veidotāju un producentu ieceri, pieaicinot Paulu un jaunās paaudzes džeza mūziķus Dāvi Jurku, Ritvaru Garozu un citus, lai ilustrētu trīsdesmito gadu mākslinieku bohēmu.
Džeza mūzika tik tiešām pirmās brīvvalsts laikā sita augstu vilni – uz Latviju brauca uzstāties slaveni Eiropas džeza orķestri,
regulāri koncerti notika dažādās izpriecu un izklaides vietās – bāros, restorānos, deju zālēs, kinoteātros, cirkā. Tieši Rīgas cirkā 1930. gadā uzstājās viens no Vācijas un Eiropas džeza pionieriem Eriks Borhards (Eric Borchard) ar savu kapelu, ietekmējot arī vietējos džeza mūziķus, piemēram, vienu no vadošajiem pianistiem Džeku Mihaļicki. No tā laika saglabājušies daudzi ieraksti, kas veikti studijā Bellacord, un tos noteikti varēja izmantot kā atskaites punktu Homo novus mūzikas radīšanai. Piemēram, Mihaļicki iespējams atpazīt pēc raksturīgā, tā dēvētā, stride spēles stila ar svingojošu ritmu, labu tehniku un atturīgu, ļoti inteliģentu frāzējumu.
Ja arī vietām filmā ir saklausāma diezgan ticami autentiska tālaika džeza mūzika (Deģa kundzes balles svings), kopumā lentes skaņu celiņš, īpaši paša Paula kompozīcijas, tomēr organiski neieguļas filmā atveidotajā laikmetā – klavieres, arī citi instrumenti ierakstā skan pārāk mūsdienīgi. Tas, iespējams, ir apzināts lēmums, taču, ja iecere bijusi pārliecinoši imitēt trīsdesmito gadu mūziku, tad tas tomēr nav līdz galam izdevies.
Paralēles un līdzības mudina tūlīt pat paskatīties ārpus Simtgades programmas robežām –
visnotaļ stilizēts ir arī Riharda Zaļupes radītais skaņu celiņš filmai Nameja gredzens, kurā vēsturiskas patiesības mijas ar fantāzijas kino elementiem.
Tieši tāda ir arī mūzika, tajā sakausēti tautas mūzikas elementi ar mūsdienu sintezatoru skaņu un tembru iespējām – timpāni, austrumnieciski instrumenti ar iespējamām atsaucēm uz Austrālijas grupu Dead Can Dance, kuras mūzikā arī jūtamas gotikas, neoklasicisma iezīmes. Jā, varbūt kopējais skanējums ir pārlieku sintētisks, taču arī pati filma ir daļēji fiktīva, nepretendējot uz vēsturisku faktu precizitāti un smeļoties iedvesmu Rietumu kino produktos Troņu spēle, Vikingi un Gredzenu pavēlnieks.
Tajā pašā laikā režisora Gata Šmita Simtgades filmā 1906, kuras notikumi risinās pēc 1905. gada revolūcijas,Rihards Zaļupe radījis vieglu, trauksmainu, bet pavisam neuzkrītošu skaņu celiņu.
Cits stāsts ir brāļu Ābeļu populārzinātniskā dokumentālā filma ar drāmas elementiem – Baltu ciltis, kur skan postfolkloras grupas Auļi līdera Kaspara Bārbala mūzika (dūdas, kokles, ģīgas, svilpaunieki). Lai arī tā ir mūsdienu interpretācija, tāpat ņemot talkā mūsdienu tehnoloģiju iespējas, rezultātā skan gana autentiski un filmas kopējam noskaņojumam ļoti atbilstoši.
Ne visām simtgades filmām ir izdevies radīt prātā paliekošu mūziku, un varbūt tāds arī nav bijis komponistu mērķis, jo atsevišķu dziesmu izcelšana vairāk raksturīga seriāla formātam. Tomēr divas dziesmas – Jura Kaukuļa tituldziesma filmai Saule brauca debesīs un īpaši Edgara Šubrovska radītā Maskačkas himna no filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi, ko lieliskā Vladimira Visocka manierē iedziedājis aktieris Andris Keišs, varētu ar laiku iesakņoties mūsdienu folklorā.
Iespējams, starptautiski panākumi gaida filmas krievu valodas versiju, kurā Maskačkas himnu iedziedājis Krievijā šobrīd populārais Intars Busulis.
Rozes Stiebras filma Saule brauca debesīs gan kopumā jādēvē par animācijas mūziklu – Kaukuļa un Jauno Jāņu orķestra klātbūtne uz ekrāna ir ļoti izteikta un jūtama, dziesma nomaina dziesmu, apdziedot notikumus un īsti neļaujot ievilkt elpu. Varbūt, ja filmā vairāk tiktu iestrādāti instrumentāli muzikāli fragmenti, lielāks akcents likts uz varoņu dialogiem, rezultāts būtu dramaturģiski izteiksmīgāks. Edmunda Jansona filmā Jēkabs,Mimmī un runājošie suņi skaņu celiņš ieausts smalkāk un niansētāk –
poļu komponista Kšištofa Aleksandra Jančaka klusinātās instrumentālās kompozīcijas ar franču akordeonu un neuzbāzīgu ģitāru precīzi papildina stāstu, to nepārtraucot vai nenomācot.
Tiesa, filmas otrajā daļā, kur notikumi uzņem apgriezienus, skaņu celiņš brīžiem arīdzan kļūst par daudz intensīvs.
Arī komponists Zigmars Liepiņš filmu mūzikas žanrā ir pieredzējis, un viņa radītā skaņu pasaule Latvijas Televīzijas spiegu seriālam Sarkanais mežs ieturēta labākajās žanra tradīcijās – trauksmains, ass sintezatoru skanējums, strauja noskaņas maiņa. Atmiņā paliek seriāla beigu titru skaņdarbs Nav laika gaidīt, ko skarbā krievu estrādes dziedoņa Grigorija Ļepsa manierē iedziedājis Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis. Šāds dziedājums var patikt un var arī nepatikt, taču nevar noliegt, ka tas ir spilgts dekors kopējā seriāla buķetē.
Īpaša pievienotā vērtība ir tādai filmu mūzikai, kura spēj dzīvot arī ārpus kino. Noteikti tāda ir Pētera Vaska komponētā mūzika, kas izmantota vairākās Dzintras Gekas filmās. Tomēr jaunākajā Gekas veikumā – lentē par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu izmantota mākslinieka dēla Gustava Fridrihsona mūzika, tādējādi radot ne tikai to dziļumu, ko sniedz klasiskās mūzikas izteiksmes līdzekļi, bet arī emocionālu sasaisti.
Smalks Latvijas komponista darbs ir lietuviešu režisores Giedres Beinoriūtes spēlfilmā Elpa marmorā (kopražojums ar Latvijas studiju Mistrus Media) – tai oriģinālmūziku radījis Vestards Šimkus. Ieklausoties režisores vēlmēs, traģiskajiem notikumiem, kas risinās uz ekrāna, Šimkus pretī licis dzidru dziedātājas Indres Dirgelaites balsi un gaišu, niansētu klaviermūziku, kas atgādina labākos Filipa Glāsa filmu skaņu celiņus. Tikai dobjās, zemās čella skaņas ik pa brīdim asāk ieskrāpē un atgriež skatītāju realitātē. Šimkus mūzika kopumā lentē kļuvusi par vides sastāvdaļu un atslogo psiholoģiski sarežģīto stāstu.
Veiksmīgs skaņu celiņš ir arī Dāvja Sīmaņa holokausta filmai Tēvs Nakts par ebreju glābēju Žani Lipki. Blūza apvienības Driving South izbijušā ģitārista Edgara Rubeņa drouna (drone) eksperimenti nemēģina neko atslogot, tieši pretēji – ar skaņas dizainu, kas balansē starp klusumu un dūkoņu, tie paspilgtina intensīvo sižetu, kas koncentrēti iestrādāts uz ekrāna, turot skatītāju nemitīgā iekšējā sasprindzinājumā.
Nobeigumā jāsecina, ka pārāk blīva mūzikas klātbūtne kino var kļūt arī par klupšanas akmeni, novēršot uzmanību no galvenā – no stāsta.
Ne velti mūzikas kritiķi uzsver – par komponista meistarību liecina nevis tas, ka tiek iespēlēts pēc iespējas vairāk nošu katrā brīvā pauzē, bet spēja īstajā brīdī paklusēt, nespraukties pa vidu.
Pavisam sēdēt klusumā varbūt arī būtu skatītājam neomulīgi, taču pārlieka mūzikas tekstūras izcelšana kinematogrāfijā ne vienmēr var nākt filmai par labu – ne velti jau Platons rakstīja, ka visās lietās un vietās ir jārod zelta vidusceļš. Atsevišķiem komponistiem, bieži vien ar rūpīgu režisora iesaisti, tas izdevies, bet citiem varbūt pietrūcis objektīva mūzikas cenzora, redaktorano malas, kas atmestu kādu lieku muzikālu frāzi un tēmu. Jācer, ka varbūt kāds no šiem Simtgades filmu skaņu celiņiem Eiropas kinoekrānos pievērsīs arī ārvalstu kinoprofesionāļu uzmanību. Kas zina, varbūt kādreiz mums būs pašiem savs Filips Glāss, Johans Johansons vai Trents Reznors...
