Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā dzimusī režisore Pasa Ensina (Paz Encina) atgriežas savā dzimtenē ar filmu "Eami" (2022), kas jau atnesusi vairākas nominācijas un galveno balvu Roterdamas starptautiskajā kinofestivālā.
Bija laiki, kad mēs visi, kas mācījās Kultūras akadēmijā, nu vismaz visi tie, kas nebija svaigi iemīlējušies… nē, tātad jāsāk vēlreiz. Bija laiki, kad mēs visas, kas mācījās Kultūras akadēmijā, nu vismaz visas tās, kas nebija svaigi iemīlējušās kādā no aktieru kursa vai retajiem citu kursu vīriešiem (un tādēļ atradās citur, pārsvarā tai arkā, kas savieno Kultūras akadēmijas pagalmu un dārzu, nervozi smēķējot), skatījāmies filmas Kultūras akadēmijas lielajā zālē.
Aizkari bija aizvilkti, ārā kusa sniegs, vienmēr bija vai nu pārāk auksti vai karsti, tualetē reti kad bija tualetes papīrs, pīpētāju cigarešu dūmi, kas filmas skatīšanās laikā vilkās iekšā zālē, vēl nekaitināja, bet vilināja.
Bija tādi laiki un, ja man kāds jautātu, ko mēs tur skatījāmies, tad es teiktu – Tarkovski.
Protams, tur bija daudz kas cits. Visādi labumi. Tas viss mūs ļoti bagātināja, audzināja un izveidoja. Bet Tarkovskis. Mēs sēdējām tai zālē, ietinušies milzīgās šallēs, ka nudien vēl nebija kļuvušas stilīgas, un skatījāmies Tarkovski. Un tikai Rūta bija tik drosmīga pateikt, ka tas nu reiz ir drausmīgi garlaicīgi.
Bija tādi laiki, un ikonas skrēja manu acu priekšā un Andreja Rubļova bezgalīgie sniega lauki, un es vēl neko nezināju par filmēšanas vajadzībām sadedzinātām govīm, un mani tas viss uzšķērda un izmainīja, un es domāju, nu, lūk – tas gan ir kaut kas. Es pat ikonas īstajā dzīvē nebiju tā īsti redzējusi. Nezināju, kas tas ir.
Bija tādi laiki. Kad Tarkovskis runāja lēni, poētiski un simboliski, un pateica ideoloģiski nomocītajai un smacētajai „sestajai daļai pasaules” kaut ko par to, ka ir, lūk, debesis, ir, lūk, ikonas, ir, lūk, purvi, caur kuriem iet pēc apgaismības, ir lietus, mīlestība un nodevība. Kaut ko pateica.
Un bija laiki, kad no kāda zemes nostūra 20. gadsimta 20. gados aizbēga apmēram 40 tūkstoši menonītu. Aizbēga viņi no Staļina. Un nokļuva šie bēguļi Paragvajā. Menonīti ir noteiktu kristiešu grupu locekļi, kas pieder pie Frīzlandes Menno Simonsa vārdā nosauktajām anabaptistu konfesiju baznīcu kopienām, un ievēro ļoti striktu pieturēšanos pie Vecajā derībā noteiktās dzīves kārtības. Menonīti kristī tikai savas baznīcas locekļus, viņi mazgā cits citam kājas, jo Jēzus to darīja saviem mācekļiem, viņiem jāpakļaujas baznīcas noteiktai disciplīnai, viņi izvairās no satiksmes ar tiem, kas nav viņu baznīcas locekļi, viņiem ir noteikts būt pakļāvīgiem, laulības jāslēdz ar kādu no savas draudzes locekļiem; menonītiem, atšķirībā no amišiem, ir atļauts izmantot telefonus, mašīnas un citu tehniku, lai uzturētu savas ģimenes locekļus, kuri visi tic Kristum un ir paklausīgi viņam. Un Paragvajā Kristus menonītiem teica – ņemiet šo zemi, vietējie iedzīvotāji ir barbari, jo viņi staigā kaili manā priekšā, (kā Ādams un Ieva Paradīzes dārzā, atļaušos piezīmēt), atņemiet viņiem zemi, lai tur ganītu savus lopus, pēc tam lopus nokaujiet un pārdodiet, lai iegūtu naudu desmitajai tiesai.
Vikipēdijā par menonītiem var atrast sekojošu informāciju: menonīti dod lielu ieguldījumu Paragvajas lauksaimniecībā un piena ražošanā. Žurnālists Džons Vidals izdevumā Guardian 2010. gadā raksta, ka Paragvajā “dzīve un pamatiedzīvotāju ciltis ir apdraudētas, jo menonīti pārvērš visu par ganībām un lauksaimniecības zemi.” Menonīti to noliedz un raksta, ka tā neesot patiesība. To, kas ir patiesība, viņi neraksta, tādējādi radot šaubas, vai viņi grib to atzīt un vai ir par to jautājuši paragvajiešu cilšu pārstāvjiem. Džons Vidals arī raksta, ka sākotnēji patiešām Paragvajas ciltis ir menonītus uzņēmušas draudzīgi, bet šobrīd viņš situāciju nosauc par “ekspluatāciju un izmantošanu”. Menonīti izmanto Paragvajas cilšu pārstāvjus, viņu zemi un cilvēkus „viņu pašu labā” – civilizējot, apģērbjot, izglītojot, ierīkojot uz viņu zemes ganības govīm, kurām atņemto pienu pārdod un uz kuras izaudzētos dzīvniekus nokauj.
Paragvjas režisore Pasa Ensina ceļoja uz Čako, lai uzņemtu šo filmu. Viņa iedzīvojās aioreo–totobiegosode cilts mitoloģijā un uzklausīja sāpīgus stāstus par to, kā cilvēki tikuši un tiek padzīti no viņu zemes. Balstoties uz šo pieredzi, viņa ir uzņēmusi sapnim līdzīgu maģiskā reālisma filmu par mazu meiteni, kuru sauc Eami. Pat nav varbūt tik svarīgi, ka viņa ir meitene, jo tas arī filmā nešķiet tik skaidrs. Pasa Ensina runā lēni, poētiski un simboliski, atklājot ideoloģiski nomocītajai un smacētājai pasaulei – lūk, ir debesis, lūk, ir koki, lūk, kā skan vējš lapotnē, lūk, ir purvi, caur kuriem iet pēc apgaismības, lūk, ir lietus, mīlestība un nodevība.
Aioreo valodā „eami” nozīmē “mežs”. Tas nozīmē arī "pasaule". Pamatiedzīvotāji no aioreo-totobiegosodes cilts nenovelk robežu starp kokiem, dzīvniekiem, augiem, viņi dzīvo šajā pasaulē kā daļa no dzīvības, un šāda vienība ar dabu ir viņu izpratne par dzīvi.
Filma uzdod svarīgu jautājumu par to, kā tas ir varējis notikt un turpina notikt – viena cilvēku grupa iedomājas, ka viņi drīkst dzīvot uz citu rēķina, uzspiežot viņiem savu ticību, pārliecību un ideoloģiju. Filma arī pārliecinoši atklāj, ka šie iemesli nekad nav garīgi, cilvēki to dara, vienkārša izdzīvošanas instinkta vadīti, izdomājot dievus un pamatojumus, pievēršot ticībai, bet pamatā ir tikai vienkārša vēlme izdzīvot vai – mūsdienu Rietumu pasaulē – dzīvot labāk, nekā citi. Tajā pašā mirklī zaudējot jebkādu garīgumu un iespēju.
Eami ir arī filma, kas atklāj mums kaut ko par iespējamo dziedināšanu, kaut pēdējā laikā šķiet, ka tāda nav iespējama, ka viss ir nokavēts, iekarots, pakļauts, sabojāts.
Tas ir tas pats, kas notiek ar aioreo cilti, kam ir atņemts viss, bet šī filma atklāj, ka tas varbūt pat nav iespējams. Nav iespējams atņemt to, kas viņiem pa īstam pieder, un, to saprotot, kļūst skaidrs, cik žēlojami ir tieši varmākas, kuri nesaprot un neredz. Jo, ja viņi redzētu, vai tad viņi to spētu nodarīt Eami?
Bija laiki, kad vējš, ūdens skaņa, gaisma, tumsa neko neražoja. Bija laiki, kad dzīvnieki dzīvoja tāpēc, ka bija piedzimuši.
“Atceries visu,” mazajai Eami saka vecais vīrs, kurš viņu vada ceļojumā. “Atceries visu. Kad mēs aiziesim, mēs vairs nevarēsim atgriezties.”
Tā ir spēcīga filma, lēna filma, kurā viss ir svarīgi, viss ceļojums, visas gaismēnu maiņas, lapu švīksti un čuksti, viss izmisums un garlaicība.
Šo filmu noskatoties, kaut kā šķiet, ka varbūt vēl ir iespēja. Jo – nav iespējams atgriezties, izlabot, tomēr varbūt, varbūt tā lapu čaukstoņa, tā vēja kustība ir iespēja. Un varbūt vēl būs laiki, kad mēs mācēsim atkal dzīvot, atdodot citiem atņemto un paļaujoties, ka mums visa pietiks.
Programma Festival Selection, seanss 15. oktobrī 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē un tiešsaistē
