KINO Raksti

„Korsete”. Četrdesmit centimetru viduklis

31.01.2023
„Korsete”. Četrdesmit centimetru viduklis

Vai sievietes dzīve - gan vēsturiski, gan mūsdienās - ir nozīmējusi un turpina nozīmēt dzīvi sašķeltā dvēselē?

Uzreiz jāsaka – Korsete / Corsage nav kārtējā kostīmdrāma par Austroungārijas imperatori jeb slaveno Sisī, melanholisko galma skaistuli vai arī galma dzīves dumpinieci, kā nu kuro reizi filmu autori vēlējušies šo vēsturisko personību interpretēt. Austrijas režisore Marija Kreicere ir ne tikai Korsetes režisore, bet arī filmas scenārija autore; tātad visu dialogu, katra filmā pateiktā vārda autore. (Kinoindustrijā ne vienmēr tā ir. Biežāk kāds vispirms kaut ko uzraksta (vēlams, iespaidīgu un varenu), tad tiek izstrādāts scenārijs, tad kāds cits to visu filmē – un skatītājs, kurš sagadīšanās pēc ir pazīstams arī ar grāmatu, bieži vien būs vīlies filmā.)

Ierasti kostīmdrāmā darbojas kāda izpalīdzīga aizkadra balss, kas izstāsta, „kā bija īstenībā” vai ko karaliene “patiesībā domā”; mīļo skatītāj, ja tu gadījumā nezināji, karaļgalmos viss ir tikai izlikšanās. Bet Marija Kreicere šo aizkadra balsi izmanto vien filmas sākumā, kamerai rādot klusējošu imperatori pie loga. Viņa vēro, kā skumji aizbrauc kārtējā kariete ar kārtējo viesi, un fonā imperatores balss saka: “Neviens nevienu nemīl. Visi mīl to, ko vēlas no citiem. Mēs mīlam katru, kurš mūsos mīl to, kas mēs gribētu būt”.

Un viss, tālāk Kreicere ķeras pati pie savas metodes. Gribētos domāt, ka ciešā mezglā savilktā filma, apaļa un nobeigta, ir cieši saistīta ar Kreiceres spēju pašai rakstīt īsus, aprautus dialogus, drīzāk vārdu apmaiņu starp filmas varoņiem. Filma neko “neizstāsta”, tā rāda – un skatītājam ir jāiesaistās daudz aktīvāk, nekā tikai pasīvi uzklausot.

Skatītājs tiek lēnām, uzmanīgi virzīts prom no kostīmdrāmas likumiem. Vispirms tie ir tādi kā nejauši sīkumi, kas uzpeld kadrā. Karaļgalmā dažiem galminiekiem un kalpotājiem nez kāpēc ir mūsdienīgas brilles – modernas, parastas brilles smalkos rāmīšos, nekādi monokļi, nekādas lornetes. Gaitenī, kurš savieno imperatores apartamentus ar laulātā drauga Franča Jozefa apdzīvotajām telpām, nez kā nokļuvis gaiši zils plastmasas mazgājamais spainis ar visu slotu, kāds fona kalpotājs darbojas ar mazu, portatīvu putekļsūcēju. Un arvien sīkākas detaļas ved pie lielākām – filmas otrajā pusē kariete ar imperatori jau pavisam atklāti lauku ciematiņā paripo garām traktoram, lai galu galā Elizabete ar visām savām galma dāmām nonāktu uz balta mūsdienu lainera klāja Itālijas ūdeņos. Nemaz jau nerunājot par dziesmām, ko atskaņo vai dzied filmas varoņi. Lai arī ne katru no tām spēju atpazīt, ir skaidrs, ka tās nāk no mūsu laika, nevis no “viņējā”.

Laiku sajaukšana uz ekrāna nav nekas neparasts, uzreiz nāk prātā citas karalienes filmstāsts – Sofijas Kopolas Marija Antuanete / Marie Antoinette (2006). Bet Kopolas karaliene bija uzfilmēta tādā kā popstāra draivā, ripojot priecīgām rozā kūciņām. Kreicere šo stilistiku izmanto daudz neuzbāzīgāk, izsmalcinātāk. Viņas mērķis nav izstāstīt kādu jaunatklātu, līdz šim nezināmu dzīves šķautni vēsturiskajos personāžos, tikai “no citas puses”, no citas “stilistiskās perspektīvas”. Izmantojot Elizabetes tēlu, viņa pārjautā sievietes, mātes un sievas dzīves noteikumus šodien – kur un kā ir smalkjūtīgi piefiksējamas plūstošas atšķirības vai līdzības.

Vispirms Kreicere uzdod loģisku jautājumu. Kā gan bija iespējams, ka Elizabete jeb Lizja, slavena ar savām “Francijā pasūtītajām” korsetēm, kas spēja nodrošināt viduklim 40 cm apkārtmēru, oficiālajās pieņemšanās nemitīgi ģība, bet tajā pašā laikā bija viena no labākajām sava laika jātniecēm un paukotājām? Turklāt paukojās viņa šai pašā korsetē.

Ja sieviete var paukoties korsetē ar sažņaugtiem iekšējiem orgāniem, tad vairs nepietiek ar veco, labo stāstu no mūsdienu filmām par nežēlīgajām korsetēm, kas “viņām visām, nabadzītēm, lika ģībt”. Kreicere piedāvā asprātīgāku lasījumu – imperatore ģībst tāpēc, ka visas tās pieņemšanas viņai ir garlaicīgas, viņa grib tikt prom. Un nestabilas veselības ticama simulēšana ir ļoti labs iemesls, kā izsprukt no galma pienākumiem. Fiziski Elizabete bija veselāka par veselu. Viņa ievēroja drastisku diētu nevis tāpēc, ka cieta no mūsdienu vēsturnieku loģiski pamatotās anoreksijas, bet gan tāpēc, ka ar dzelžainu gribu spēja pierādīt savam galmam – ja jums nepieciešama skaista, mūžīgi jauna imperatore, lūk, te viņa ir. Es spēju to izdarīt, es spēju izpildīt man uzliktās prasības, vienalga, cik nežēlīgas (vai muļķīgas).

Bet apmaiņā par to Elizabete kaut ko grib pretī. Viņa grib iesaistīties politikā, viņa grib iesaistīties kaut vai sarunā pie galda. Viena no aizkustinošākajām vietām filmā ir kārtējais mirdzošais viesību galds, pie kura Elizabetes pieaugušais dēls, nākamais imperators, aizrāda savai mātei, ka viņa nedrīkst skatīties uz Serbijas augstmani, kas nosēdināts blakus Francim Jozefam un iegrimis klusā, viņiem diviem vien pieejamā sarunā. Un Elizabete savam bērnam godprātīgi atbild, ka viņa taču gribētu dzirdēt to sarunu, ne jau ko citu! Jo Serbijā iet karsti, un tur taču vajadzētu vai varētu...

Elizabetes bērni viscaur filmas gaitā kritizē savu nesaprātīgo māti. Māte viņus biedē – viņa uzstāj, ka pusaugu meita pārāk daudz lasa vāciski un spiež bērnu runāt ungāriski, liek viņai doties kopīgās nakts izjādēs, un, kad mazais, nopietnais meitēns saka: “man tagad gribas raudāt, bet tas būtu nepieklājīgi”, mamma viņu ievelk pie sevis vannā.  Filmā, nepasakot nevienu vārdu, tiek rādīts milzīgais, neizrunājamais spiediens – nu kā gan tā laika Elizabete spētu mierināt savu bērnu, kā viņa varētu izstāstīt nākamajai Eiropas galmu zvaigznei, ka raudāt nav nepieklājīgi? Ka raudāt vajag, jo citādi mēs visi sajuksim prātā? Tas nozīmētu iet pret visu, kas vien šim biklajam bērnam ir zināms, drošs un pazīstams, samulsināt viņu vēl vairāk. Līdz ar to māte nespēj savus bērnus ne mierināt, ne paglābt, lai kā to vēlētos.

Un tieši tas ir lūzums Elizabetes varones līnijā. Sieviete var būt jebkāda, viņa var izpildīt visas viņai uzliktās prasības, bet ir kāda robeža, līdz kurai viņai ļaus iet. Viņu nekad nepielaidīs pie nopietnajām, īstajām sarunām pie galda. Viņa drīkstēs tajās nolūkoties pa gabalu, “būt klāt”, “reprezentēt” un “apgaismot” nogurušos politiķus ar savu nevīstošo skaistumu. Viņa drīkstēs mīlēt savus bērnus, jo vairākus, jo labāk; bet viņa nekad nespēs kļūt par savu bērnu īstenu sabiedroto, kamēr vien bērni būs ar mieru pakļauties galma dzīves un uzvedības tirānijai.  

Filmas laika līnija aptver vienu gadu, kurā Elizabetei paliek četrdesmit. Kā paskaidro viņas apjukušais ārsts – vispār jau viņai šai vecumā vajadzēja sen būt mirušai, jo tādi ir nepielūdzamie statistikas dati par sieviešu dzīvēm “mūsu karaļvalstī”. Un patiesi, Elizabete atvieglotu daudzu dzīves, ja godīgi un vēl skaista būdama, nomirtu. Troņmantinieku viņa ir dzemdējusi, galvenais uzdevums ir godam izpildīts. Ar savu “es gribu piedalīties” viņa tikai mulsina un apgrūtina nopietnā, uzcītīgā imperatora nopietno, uzcītīgo darbu. Un ārsts, nesaprazdams, ko lai ar slimnieci iesāk, paraksta Elizabetei heroīnu, “absolūti nekaitīgu sintētisko opioīdu”. Progresīvu līdzekli pret dvēseles nemieru.

Vēsturiskā Elizabete nodzīvoja pāri par sešdesmit gadu vecumu un būtu nodzīvojusi vēl ilgāk, ja vien nebūtu kļuvusi par upuri kāda itāļu anarhista uzbrukumā. Tātad heroīna lietošana diez vai varētu būt vēsturiski pamatota stāsta detaļa. Taču tam nav nekādas nozīmes Kreiceres stāstā, kas galu galā pārvēršas stāstā par dubultnieci. Kad mūsdienu un vēsturiskās Austroungārijas aprises arvien vairāk sapludinās, Elizabetei ceļojot pusnomoda vīzijās (brīžiem kamera viņu rāda kā izaugušu milzi, iesprostotu mazā, greznā interjerā), Elizabete izperina shēmu ar dubultnieci kā vienīgo iespēju atbrīvoties no nedzīvojamas pasaules. No tādas pasaules, kurā viņa nedz drīkst, nedz spēj saistīties ar citiem vīriešiem (kas, atšķirībā no Franča Jozefa, kam ir “maz laika un pacietības”, iespējams, varētu būt aizrautīgāki mīlētāji); no pasaules, kurā viņa nespēj palikt kopā ar saviem bērniem, ar kuriem galma etiķete aizliedz pat kopējas, ikdienišķas ēdienreizes – vien tikšanos pie grezni klātajiem, oficiālajiem svinību galdiem.

Un šī ir intriģējošākā filmas līnija: kāpēc dubultniece ir ar mieru uzņemties imperatores aizstāšanu visos sīkumos? Elizabete vissmalkākajos veidos parūpējas par to, lai dubultnieci nespētu ne atpazīt, ne jebkad turēt aizdomās. Vai tiešām vienas sievietes izsprukšana brīvībā ir iespējama tikai uz otras sievietes rēķina? Vai varbūt tas ir patiesas draudzības dāvinājums? Patiesa spēja izprast Elizabetes mokas, jo gluži vienkārši dubultniece arī ir sieviete, iesaistīta tajā pašā nolemtības drāmā?

Vai drīzāk tas ir galēji sašķeltas dvēseles portretējums? Kur viena tās daļa, godīga un stipra, paliek, lai izpildītu visus smagnējos etiķetes noteikumus, atbalstītu savu vīru līdz galam un nekustīgi pieņemtu “savas tautas” ovācijas oficiālajās pieņemšanās, un nekad, nekad vairs neģībtu – bet otra dvēseles daļa atrodas tur, brīvībā, zirga mugurā, saulē un vējā nemierīgas jūras vidū. Ja tā, tad Kreiceres uzstādījums ir godīgs un nebūt ne depresīvs – jo gan imperatoru, gan mūsu dvēseļu atveseļošana būs iespējama vien tad, kad apgalvojums, ka sievietes dzīve gan vēsturiski, gan mūsdienās ir nozīmējusi un turpina nozīmēt dzīvi sašķeltā dvēselē, tiks uzņemts nevis ar vīpsnu “tie skribenti gan ir tīrā sodība”, bet ar izpratni un iecietību visās iesaistītajās pusēs.

Un – varbūt es kļūdos, taču man šķiet, ka filmā ne reizi neizskanēja tas mīļvārdiņš, tas jaukais un nevainīgais “Sisī”.

Informācija par seansiem Riga IFF ielūdz - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan