Tieši pirms gada pasaules kinofestivāli, pārvarējuši sākotnējo pandēmijas šoku, pamazām sāka taustīties virtuālajā vidē, iemēģināt pirmās „zoom-istabas” un tiešsaistes seansus. Ko festivāliem un kinoskatītājiem iemācījis gads „neklātienē”?
Kad pagājušā gada maijā tepat Kino Rakstos apkopoju iespaidus par pirmajiem diviem mēnešiem, kopš kinofestivāli un industrijas pasākumi pārorientējas uz digitālajiem risinājumiem, neprognozējām (vai negribējām par to domāt?), ka šodien, pēc gada, būsim vēl turpat. Galvenās izmaiņas skārušas, pirmkārt, tehniskos risinājumus, kuri kļuvuši arvien izsmalcinātāki; otrkārt – festivālu un industrijas pasākumu gada kalendāru, kura ierastā grafika nobīdes mēdz pārvērsties ārkārtīgā sablīvējumā,
un treškārt – arvien pieaugošu vientulības sajūtu mazā ekrāna priekšā.
Pamazām jūtams, ka pasākumu rīkošanā pakāpeniski atgriežas klātienes komponentes, vismaz vietējiem skatītājiem un nelielam ārvalstu viesu lokam, bet tas vēl pavairo atstumtības iespaidu, ja pats neesi starp tiem, kuram ir iespēja atrasties tur, “uz vietas”.
Tajā pašā laikā arvien sev jāatgādina, ka nav gaidāma nekāda atgriešanās normālā situācijā un laikā, kad „sērga būs pārgājusi”, – nu jau ir skaidrs, ka pandēmijas radītās sekas nepazudīs, atstājot iespaidu ne tikai uz mūsu ikdienu ārpus darba dzīves rāmjiem, bet pavisam tieši arī uz dažādajām profesionālajām jomām, to skaitā kino.
Šāgada laikā redzētas dažādas pieejas festivālu un to pavadošo vai atsevišķi notiekošo industrijas pasākumu tehniskajos risinājumos. No vienkārši e-pastā atsūtītām zoom saitēm līdz slēgtām mājaslapām ar pasākumu translāciju un ierakstu arhīvu, rīkiem kļūstot arvien pievilcīgākiem un klātbūtni imitējošākiem – īpaši attiecībā uz neformālu socializēšanās iespēju nodrošināšanu. Zoom tikšanās ar dalībnieku sadalīšanu istabās jau šķiet gandrīz novecojis risinājums, festivālā CPH:DOC un pēc tam arī Oberhauzenā jau darbojās formāts, kurā iespējams ieraudzīt lapā punktus (cilvēkus) un “pieiet klāt” tam, ar kuru vēlies patērzēt. Vai arī, vērojot kāda pasākuma translāciju, var ieskatīties arī klātesošo seju rimbuļu raibumā un uzrakstīt vēstulīti kādam no paziņām, kas arī piedalās šajā pašā notikumā (kā to, piemēram, darīja When East Meets West (WEMW) un Visions du Réel). Vai tas veicina satikšanos? Nu, teiksim – jā, ar piebildi – ja vien aiz digitālās vides pārsātinātības spējam to vēl novērtēt.
Aizvadītā gada laikā bijis novērojams arī tas, ka ne tikai pasākumi kļuvuši pieejamāki izmaksu ziņā, jo nav jātērējas ceļa un viesnīcas izdevumiem, bet arī vismaz kāda no tiešsaistes aktivitātēm ir sasniedzama par brīvu un bez akreditācijas – ja ne translācijā Facebook vai citā līdzīgā vietnē, tad vismaz festivāla mājas lapā. Paralēli tam dažādas institūcijas arī ārpus konkrētiem pasākumiem piedāvā ļoti saistošu saturu virtuālajā vidē – atliek tikai ļauties paziņojumu plūsmai un piefiksēt sev vēlamo. Tādā veidā, ja vien laiks un enerģija ļauj, paralēli festivālu un kinoindustrijas norisēm var apmeklēt arī kādus akadēmisku institūciju organizētus pasākumus (pabiju gan Eizenšteina konferences sesijās, gan Vivjanas Sobčakas vieslekcijā, gan sarunā ar amerikāņu kino zinātnieku Džonu Makeju par viņa sarakstīto Dzigas Vertova biogrāfiju Dziga Vertov: Life and Work (Volume 1: 1896-1921) (2018) un vēl citur).
Festivāli, kurus klātienes formātā ierobežo noteikts laika nogrieznis, tā ka viss saturs jāaptver dažās konkrētās dienās, digitālā formā iegūst vēl citu apveidu – piedāvājot daļu programmas vai arī paplašinātu saturu tiešsaistē vēl vairākas nedēļas vai pat mēnešus pēc festivāla beigām (šāda prakse nav izveidojusies tikai pandēmijas ietekmē, daži festivāli tā rīkojās arī iepriekš). Lai arī publiskie seansi tiek ģeogrāfiski ierobežoti attiecīgās valsts ietvarā, profesionāļiem atvērtās festivālu virtuālās videotēkas visbiežāk ir pieejamas starptautiski un ļauj pašam veidot savu festivāla grafiku. Tas jau tad kļūst par tavu personīgo festivālu ar tavu individuālo programmu un tev vēlamā laikā, kas var turpināties vēl krietni pēc paša festivāla beigām.
Un vai tas vispār vairs ir festivāls? Vai arī alternatīva filmu izrādīšanas platforma?
Skatoties no dažādu profesionālu pozīciju rakursiem, mani līdzdalība festivālos un industrijas pasākumos interesē vairākos aspektos, kas nosaka arī atšķirīgus uzsvarus katrā no tiem. Dažos festivālos vissvarīgākās ir projektu prezentācijas, tikšanās ar producentiem un režisoriem, citos – iespēja redzēt jaunākās filmas, vēl citos iespējams papildināt zināšanas kinovēsturē (kā ļoti saistošu šajā ziņā novērtēju goEast simpoziju par Centrālāzijas kino).
Aprīļa otrajā pusē visai vientulīgā formātā (no mājām) piedalījos vienlaikus trijos būtiskos festivālos Eiropā – dokumentālo filmu festivālos Visions du Réel Nionā un CPH:DOX Kopenhāgenā, un uz Austrumeiropas kino vērstajā goEast Vīsbādenē. Godīgi jāatzīst – akreditēties vēl arī HotDocs Toronto, kas ir nozīmīgākais dokumentālā kino festivāls Ziemeļamerikā un aprīļa beigās min uz pēdām trim pārējiem, tā arī neieplānoju, jo jau trīs festivāli vienlaikus ir ļoti daudz!
Darbojoties pirms-pandēmijas grafikā, CPH:DOX notiktu marta otrajā pusē, bet šogad festivāla rīkotāji to pārcēla, pieskaņojoties noteikto ierobežojumu atvieglojumiem, kas ļāva Dānijā maijā filmas rādīt kinoteātros. Līdzīgas izmaiņas redzam daudzu festivālu vai industrijas pasākumu norises datumos un to pamatojumos.
CPH:DOX pavasarī ir viens no būtiskākajiem dokumentālā kino festivāliem un industrijas platformām, kuras programmā aktuāla ir kino un mākslas mijiedarbe. Paralēli industrijas pasākumiem ar projektu prezentācijām un sarunām ar filmu autoriem, šis festivāls rīko arī konferenci, aktualizējot kādu tēmu, kas sniedzas pāri filmu nozares robežām. Piecu dienu konference ar nosaukumu “RESET!” bija pievērsta kino, mediju un mākslas industrijām pašreizējās sabiedriskās kārtības kontekstā. Katru dienu pievēršoties citam aspektam (demokrātija, ekonomika, vara, klimats, kultūra) ar interviju, diskusiju, darbnīcu un citu formu palīdzību par attiecīgās dienas tēmu reflektēja konferences dalībnieki, kas bija gan dažādo jomu speciālisti, gan arī programmā pārstāvēto filmu autori. Pateicoties ļoti dažādajam dalībnieku lokam, pieteiktās jomas – kino, mediji un māksla – bija kā atskaites punkti ļoti daudzveidīgiem skatījumiem gan no ārpuses, gan iekšpuses. Konferences pirmajā dienā, kuras tēma bija demokrātija, festivāla direktore Tīne Fišere sarunājās ar ķīniešu mākslinieku un aktīvistu Ai Veiveju, fokusējoties uz politisko dokumentālo filmu nākotni un kā piemēru analizējot Veiveja filmu Coronation (2020) par koronavīrusa dēļ noslēgto pilsētu Uhaņu.
Veivejs, kurš pieslēdzās konferencei no Portugāles, ir spilgts piemērs mākslinieka un varas attiecībām valstī, kur citi viedokļi nav vēlami. Filmu Uhaņā Veivejs nefilmēja pats, tās tapšana notika slepus – ar viņam tuvu cilvēku līdzdalību. Viņš uzskata, ka festivālu (piemēram, Venēcijas) un straumēšanas platformu (Amazon, Netflix) neatsaucība izrādīt šo filmu ir cieši saistīta ar Veiveja statusu – dažādas organizācijas vienkārši nevēlas konfliktēt ar Ķīnu (tādēļ filma pieejama par maksu: https://vimeo.com/ondemand/coronation).
Konferences trešajā dienā (ar tēmu Vara) diskusiju Inside/ Outside: Storytelling, Gaze and Power in Documentary Filmmaking vadīja Kino Rakstos jau intervētā kinozinātniece Rūbija Riča, sarunājoties ar dāņu producenti un režisori Signi Birgi Sērensenu (Signe Byrge Sørensen), turku un norvēģu izcelsmes režisori un asociēto profesori Nefisi Ezkalu Lorencenu (Nefise Özkal Lorentzen) un maliešu režisoru Usmani Samaseku (Ousmane Samassekou).
Visu diskusijas dalībnieku filmas bija iekļautas festivālā, un sarunā tika skarts ļoti plašs jautājumu loks – kā nodokļu sistēmā balstītos kino atbalsta mehānismos neieslīgt pārmērīgā nacionālismā; kā atrast stāstu formu, lai tie būtu saprotami dažādai auditorijai; kā dažādas institūcijas var ne tikai postulēt pārmaiņas, bet arī veicināt to ieviešanu.
Divas no diskusijas dalībnieku filmām saņēma arī apbalvojumus. Festivāla galveno balvu Dox:Award saņēma Usmani Samaseku režisētā filma Pēdējais patvērums / The Last Shelter (2021, Francija, Mali, Dienvidāfrika), kura stāsta par Sahāras tuksneša malā, Mali pilsētā Gao iekārtotu Migrantu māju – tas ir patvērums ceļotājiem, kuri vai nu dodas Eiropas virzienā, vai, cerības zaudējuši, ir atceļā uz mājām. Filmas operators ir pats Samaseku, viņš filmējis Migrantu mājā, un caur divu jaunu meiteņu un pusmūža sievietes sarunām filmas skatītājs var ieklausīties sapņos, cerībās, bailēs, dažādos notikumos un pat dzīvības apdraudējumos, ar ko migrantiem nākas saskarties. Tuksneša ainavu iestarpinājumi atklāj skaistu un skarbu ainu vidē, kas ir vēl viens šķērslis ceļā uz labāku dzīvi. Iejūtīgi vērojot Migrantu mājas sadzīvi un iemītnieku ikdienas gaitas, fiksējot meiteņu sarunas un filmas noslēgumā viņu došanos projām no šī patvēruma, filma veido emocionālu skatījumu uz drosmīgo, bet arī bīstamo emigrācijas lēmumu, ko cilvēki pieņem dažādu iemeslu dēļ.
Ar Dox:Award žūrijas īpašo atzinību tika novērtēta Rami Farā (Rami Farah) un Signes Birges Sērensenas filma Mūsu atmiņas pieder mums / Our Memory Belongs to Us (2021, Sīrija, Dānija, Francija, Palestīna), kura atskatās uz Sīrijas revolūcijas sākumu gandrīz pirms desmit gadiem. Izmantojot tolaik Darā uzņemtu un 2012. gadā slepus no valsts izvestu materiālu, ko veidojuši gan sīriešu žurnālisti, gan aktīvisti, šos notikumus komentē trīs sīrieši, kas paši piedalījušies šajos notikumus un kā mediju grupas dalībnieki arī tos filmējuši. Viņi, tāpat kā filmas līdzrežisors Farā, vairs nedzīvo savā valstī, bet tagad, visiem kopā skatoties uz lielā ekrāna šos notikumus, atmiņas vēl arvien ir spilgtas un arī sāpīgas. Laika distance ļauj viņiem analizēt notikumus Sīrijā, un uzfilmētais materiāls ir liecība arī tam, kā šobrīd karu un konfliktu notikumi tiek dokumentēti vienkāršu iedzīvotāju rokām, jo tehnoloģijas to ļauj.
Kā diskusijā minēja otra filmas režisore Sērensena, šāda pieeja, kurā līdzdalībnieki komentē notikumus, tikusi izvēlēta tādēļ, ka uzfilmētajam materiālam bija nepieciešams pievienot skaidrojumu un kontekstu, ko arī visprecīzāk spēja izdarīt tieši iesaistītie mediju grupas dalībnieki.
Paralēli festivāla programmas un konferences apgūšanai kādu reizi pieslēdzos arī Dox:Daily, ikrīta īsajai brokastlaika sarunai, kurā tika aicināti gan televīziju pārstāvji, gan filmu tiesību kompāniju, festivālu un citu jomu pārstāvji, lai neformāli pie kafijas tases aprunātos par aktuālo situāciju šobrīd. Novērojumi no filmu tiesību kompāniju pārstāvjiem – pēdējos gados vērojama tendence, ka pieaug dokumentālo filmu budžeti, bet filmu izplatīšanas jomā pandēmijas radītā situācija traucē veidot kontaktus ar jauniem autoriem, kas iepriekš jau nav bijuši izplatīšanas aģentu uzmanības lokā. Novērots arī fakts, ka šajos apstākļos palielinās pieprasījums pēc vieglāka satura – tas, cerams, ar laiku mainīsies, jo kas gan citādi notiks ar filmām, kas nav veidotas plašai publikai un nenes tikai un vienīgi uzmundrinošu vēstījumu?
Mans nākamais raksts Kino Rakstiem bija paredzēts par darbu FIPRESCI žūrijā klātienē – Ismailijas dokumentālo un īsfilmu festivālā Ēģiptē, maija otrajā pusē. Tomēr nāksies pagaidīt – pusotru nedēļu pirms festivāla sākuma tas pārcelts, jo Ēģiptes valdība arvien pieaugošo saslimšanas rādītāju iespaidā aizliegusi festivālu norisi. Neskatoties uz to, virtuālo notikumu kalendārs arī maijā un jūnijā jau tāpat ir blīvs. Un kāds gan tas būs pēc gada?
Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".
