„Tādu Rīgu, kāda tā ir šajā filmā, mēs vēl nekad neesam redzējuši,” saka aktrise Elita Kļaviņa. Filma „Rīga. Dublis 1” ir visnoslēpumainākā parādība šāgada „Lielā Kristapa” programmā – franču režisora Siegfried apliecinājums, ka viņš kaut kādā nesaprotamā veidā perfekti jūt un zina, ko, kad un kā dara latvieši.
Tiem, kas skatās latviešu filmas, ir zināms priekšstats par mūsu kino. Neatkarīgi no tā, vai atmiņā nāk vecās vai pēdējos gados tapušās, taču kaut kādas asociācijas noteikti rodas – vai nu vizuālas, vai varbūt kā mūzikas celiņi, varbūt arī vienkārši sajūtas. Latviešu filmas – vienalga, dokumentālās vai ar izdomātu naratīvu – atspoguļo vismaz kādu daļu mūsu realitātes, vienalga, no kuriem laikiem tās būtu un par kuriem laikiem stāstītu. Iespējams, daudziem no mums šīs asociācijas, kāds tad ir “latviešu kino”, pārklājas. Vismaz tāda sajūta rodas, lasot sarunu Rīgas Laikā ar režisoru Siegfried, filozofu Arni Rītupu un galveno lomu atveidotājiem filmā Rīga. Dublis 1 – Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli un Kasparu Znotiņu.
Elita Kļaviņa saka – tādu Rīgu, kāda tā ir šajā filmā, mēs vēl nekad neesam redzējuši. Tik dzīvu un pulsējošu. Un tas ir pilnīgi precīzi. Parasti pelēks ir tā krāsa, kas saistās ar Rīgu un latviešu kino kā tādu. Ja ne pelēks, tad varbūt meža brūnais un zaļais, bet katrā gadījumā nekas spilgts. Cauri pelēcīgumam jūtams arī nedaudz (vai ļoti daudz) drūmuma, tāda vispārēja smagnējība, un bieži vien arī aizvainojums. Starp cilvēkiem pulsē pārmetumi, un vispār jau labāk paklusēt, nevis runāt vienam ar otru.
Tāpat, protams, naudas trūkums un alkohola patērēšana gan dzīvē, gan kino ir visnotaļ bieži sastopami, un tas kļūst par tādu kā normu, ko mēs zinām un gandrīz vai sagaidām redzēt katrā jaunā latviešu filmā.
Protams, ir kinematogrāfiski izņēmumi, ko varētu pat raksturot kā jautrus – piemēram, Tās dullās Paulīnes dēļ (1979) –, taču prieks vai laime nepavisam nav tās emocijas, kas parasti pirmās nāk prātā, domājot par latviešu kino. Un tāpēc – ja nu jums vienmēr licies, ka Latvija un cilvēki latviešu kino var būt tikai pelēki un drūmi, un tā tam jābūt vienmēr, tad Rīga. Dublis 1 ir, nebaidos teikt, pilnīga revolūcija.
Pirms ienirstu dziļāk filmas saturā, jāatzīst, ka režisors Siegfried nav latvietis, tāpēc jautājums, vai šī ir “latviešu filma”, varbūt ir mazliet strīdīgs. Taču, ņemot vērā, ka viss filmēts Rīgā ar latviešu aktieriem un ļoti reālistiskā manierē – tieši tā, “kā te viss notiek” –, es ļoti gribētu to pieskaitīt latviešu kino, kaut vai tikai ar cerību, ka latviešu kino var būt arī tāds, kāda ir šī filma, ne tikai pelēks.
Rīga. Dublis 1 ir Rīgas portrets ar daudzām sejām, jo tas parāda ne tikai galvaspilsētu, bet arī tās cilvēkus. Viss patiešām notiek šeit, Rīgā, – skatoties filmu, ir neiespējami to nepamanīt, īpaši rīdziniekiem. Filmā spēlē “mūsu” aktieri (mēs viņus atpazīstam uz ielas), redzamas tūristu grupas Alberta ielā, kas atnākušas apjūsmot jūgendstilu (tātad NOTEIKTI Rīga), Kaņepes Kultūras centrs (piektdien visi tur satiksimies), Vērmanes parka šaha spēlētāji (klasika, ejam taču tur garām gandrīz katru dienu), nu, un tādā garā. Rīga tā ir pavisam noteikti, taču pilnīgi neredzētā gaismā – tiešā un pārnestā nozīmē.
Analizējot krāsu paleti un filmas vizualitāti kopumā, Rīga. Dublis 1 ir spilgta un lielākoties pārgaismota. Raustīgā kamera kā pilnīgi traka seko galvenajiem varoņiem pa pēdām šī izteiciena vistiešākajā nozīmē. Tas, protams, atgādina franču jauno vilni un rada tādu kā dokumentalitātes sajūtu, jo tas viss, ko mēs redzam uz ekrāna, ir īsts un nav izdomāts, turklāt tas notiek tepat mums blakus, Rīgā. Ne tikai tas, kā viss nofilmēts, bet arī filmas saturs pats par sevi ir pilnīgi nevaldāms un dzīvo pats savu dzīvi. Cilvēki ir tik dzīvi un īsti, ka nav iespējams saprast, vai tas ir lieliski uzrakstīts scenārijs, vai varbūt aktieru ģeniāla improvizācija, vai abi kopā? Jau minētajā Rīgas Laika intervijā aktieri un režisors atklāj, ka lielākā daļa darbības patiešām bijusi pilnīga improvizācija, un tas filmai devis „dzīvību”.
Iespējams, tieši šis ir faktors (vai vismaz viens no faktoriem), kas tik ļoti atšķir šo no citām latviešu filmām. Tāds nesamākslota īstenuma un dzīvības elements, kas valda starp filmas personāžiem mums pazīstamā pilsētvidē. Problēmas un notikumi ir it kā tie paši, kas vienmēr un visur – vajag naudu, atlaiž no darba, strīdi ar ģimeni –, bet kaut kā tam nav tādas galējas traģikas pieskaņas. Pat meitas izteiktā frāze mātei “Tu atkal dzer?” neizklausās pēc jau automātiski ietverta pārmetuma un aizvainotām jūtām daudzu gadu garumā, bet vienkārši pēc normālas ģimenes strīda sastāvdaļas bez “pievienotās vērtības”.
Ne tikai improvizācija, bet arī mūzikas klātbūtne piešķir notikumu attīstībai dinamiku – pat ja notikumi varbūt teorētiski neattīstās, bet stāv uz vietas, pat regresē. Siegfried pats ir komponējis filmas mūziku, un tā pilnīgi sakūst ar filmas attēlu kā viens kopums. Atmosfēra kļūst ļoti džezīga un draiskulīga, pavisam tāda, kādu Rīga nekad nav sev atļāvusies. Znotiņš un Kļaviņa nosauc šo par filmu-džezu. Tā arī ir. Siegfried pats teicis, ka viņam nofilmēt filmu ir kā uzorganizēt ballīti ar cilvēkiem, kurus viņš mīl. Man liekas, šajā ballītē šoreiz piedalījusies arī Rīga.
Patiešām īpaša ir Siegfried spēja tik ļoti izprast latviešus, pašam neesot latvietim un nemaz vēl tik ilgi te nedzīvojot. Ne tikai uzņemt filmu valodā, ko viņš pats nepārzina, bet arī kaut kā just un zināt, ko latvieši dara, kad un kā. Vislabākais piemērs, šķiet, ir par to, ka agrāk vai vēlāk mēs visi dodamies uz jūru. Tā tas patiešām ir, viņš to zina, un tur nav nepieciešami nekādi jautājumi vai attaisnojumi, viss skaidrs.
Tāpat filmas autors ir uzķēris īpatnības, ko izraisa neproporcionālais sieviešu un vīriešu skaits Latvijā. Siegfried ir teicis, ka Rīga. Dublis 1 ir par sabiedrību, kurai trūkst tēva. Tā vai citādi, tā ir taisnība. Vīriešu mazākums jūtams ne tikai tēmā par tēviem, bet arī par vientuļām sievietēm un to, ka tādu apkārt ir ļoti daudz. Tā jau gandrīz vai ir tradīcija, ka sievietes latviešu filmās bieži ir vientuļas un nelaimīgas, pat ja viņām ir iespēja tādām nebūt (šajā sakarā vērts atcerēties Lauras “mēs nekad nebūsim laimīgi” Ezera sonātē vai Margaritas nespēju noticēt mīlestībai filmā Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku).
Elita Kļaviņa saka – viņa uzreiz sapratusi, ka viņas varone ir vientuļa un cīnās par savu eksistenci pati.
Gandrīz visas sievietes filmā ir tādā pašā situācijā, pārsvarā viņām apkārt ir tikai tādas pašas sievietes tādā pašā situācijā, un kādā brīdī var pat likties, ka Rīga ir kaut kāda sieviešu pilsēta. Jau sāk izklausīties absurdi, tomēr – jā, vīriešu nav sevišķi daudz, to mēs zinām par Latvijas sabiedrību un to mēs arī redzam atspoguļotu šajā filmā. Šis fenomens arī ir viens no tiem ļoti precīzajiem Siegfried novērojumiem par pilsētu, un tas ir attēlots nepārspīlēti un reālistiski.
Ja Rīga šajā filmā būtu jāpersonificē, tā būtu pilsēta-sieviete, kas pārģērbusies par Franciju sešdesmitajos. Noskatoties filmu Rīga. Dublis 1, Rīgā var iemīlēties vēl vairāk, ar visu to, kas ir tajā iekšā. Gan arhitektūra, gan cilvēki, gan visādi pārpratumi (nu labi, tie, skaidrs, ir visur, ne tikai Rīgā). Skatīties šo Siegfried uzburto pilsētas portretu ir kā būt karnevālā, kad ir tik grūti atpazīt kādu, ko jūs tik ļoti labi zināt. Tomēr jūs skatāties, skatāties, un nav iespējams sajaukt – tā ir tā pati Rīga, tikai beidzot izlaidusi savus garos matus, kas parasti bijuši sapīti kārtīgās bizēs.
Raksta autore Vanesa Strautniece jau trešo gadu studē Skotijā Edinburgā, Napier University bakalaura programmā Film, bet šo semestri aizvada apmaiņas programmā Vācijā. 2017. gadā Vanesa Strautniece pārstāvēja Latviju Venēcijas kinofestivāla jauniešu žūrijā 28 Times Cinema.