KINO Raksti

„Māsas”. Piesaiste un brīvība apburtā lokā

23.10.2022
„Māsas”. Piesaiste un brīvība apburtā lokā

Kā sociālantropoloģei, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar bērnu aprūpi, audzināšanu un veselību, Kino Rakstu uzaicinājums paskatīties uz režisores Lindas Oltes filmu Māsas no profesionālā viedokļa bija patīkams izaicinājums. Galu galā viens no manas pētniecības secinājumiem bijis, ka Latvijā īpašā veidā tiek risināti jautājumi par emocionālajām saitēm starp bērnu un pieaugušo.

Citur pasaulē jau kopš 20. gs. 50. gadiem dominē t.s. “drošās piesaistes” pieeja, kas atzīst nepieciešamību pēc cieša emocionāla un fiziska kontakta starp pieaugušo (visbiežāk māti) un mazu bērnu, bet Latvijā, līdzīgi kā citur bijušās PSRS valstīs, vēl nesen bija cieņā norūdoša attieksme gan pret bērnu ķermeņiem, gan emocijām. Jo īpaši tas bija ierasts t.s. ārpusģimenes aprūpes iestādēs jeb bērnu namos. Turklāt – arī tie vecāki, kas iepazinušies ar “drošās piesaistes” filozofiju, Latvijā vairāk ieinteresēti drošības, nekā piesaistes principos, turklāt lielo uzsvaru liekot uz to, lai uzaudzinātu bērnu brīvu.[1]

Tieši spriedze starp divām filmas iezīmētajām tēmām – vēlmi būt piesaistītam un vienlaikus brīvam – manā pētniecībā līdz šim iezīmējusies kā Latvijas bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām raksturīga. Māsas risina šīs tēmas gan vizuāli, gan tekstuāli, turklāt atstājot skatītāja pārdomām jautājumu par to, kam ir tiesības gan uz vienu, gan otru. Latvijā pastāvošais tiesiskais termins “tiesības uz bērnu” vai “mātes tiesības” tiek filmā apspēlēts vairākas reizes. “Ja jūsu māte būtu gribējusi atgūt tiesības uz jums, viņa jau sen to būtu izdarījusi,” skarbi nosaka bāriņtiesas pārstāve (Ilze Pukinska) filmas izskaņā. Viscaur filmai vibrē jautājumi – kam ir tiesības un kam ir pienākums rūpēties par bērniem, kas nedzīvo laimīgās nukleārās ģimenes lokā. Filma nesniedz nepārprotamas atbildes, drīzāk ieskicē šo sarežģīto problēmu loku.

Māsas ir filigrāni nostrādāts darbs, varētu teikt – spēlfilma ar dokumentālā kino pieskārienu, tā paņem ar savu godīgumu un prasmīgi izstāstītu paredzamu stāstu, un tieši stāsta paredzamība nodrošina filmai augstu ticamības pakāpi. Tie, kas saskārušies ar t. s. “sistēmas bērnu” jeb alternatīvajā aprūpē mītošo bērnu problemātiku Latvijā, režisores un scenārija autores Lindas Oltes interpretācijā atradīs daudz atpazīstamu elementu, kaut arī filmā attēlotā, astoņpadsmit bērniem paredzētā, bet allaž mazliet pārbāztā iestāde neatbildīs sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par „drausmīgo situāciju” bērnu namos. Filmā atspoguļotajai bērnu nama direktorei, ko atveido Elita Kļaviņa, un viņas palīdzei (Indra Briķe) patiesi rūp savas iestādes “bērnu” liktenis, bet arī viņas atduras tieši pret sistemātisko problēmu – kā iestādes apstākļos aizstāt mātes mīlestību, kad tās pietrūkst jau no paaudzes paaudzē. Režisorei veidojusies ļoti veiksmīga sadarbība ar bērnu lomu atveidotājiem, kas šādos projektos, jo īpaši par tik grūtām tēmām, ir liels izaicinājums. Emma Skirmante Anastasijas lomā ir nevainojama, pieaugušo ansamblis bērnu darbu līdzsvaroti papildina.

Lai arī šis jautājums rezonētu jebkurā pasaules valstī, Māsas piedāvā tieši Latvijai specifisku skatījumu. Galvenās varones – trīspadsmit gadus vecās Anastasijas māte Alla (Iveta Pole) pati uzaugusi bērnu namā, arī Anastasijas jaunākā māsa Diāna (Gerda Aljēna) atrodas turpat. Vecākā māsa Jūlija (Katrīna Krēsliņa), kurai jau ir pašai savs zīdainis, dzīvo sociālajā dzīvoklī un, iespējams, atrodas ceļā uz mātes tiesību atņemšanu. No PSRS laikiem pārmantotā un daudzkārt reorganizētā institucionālā bērnu aprūpe vēl aizvien sistemātiski buksē. Apburto loku, kurā “sistēmas bērni” staigā no bioloģiskajām ģimenēm uz bērnu aprūpes iestādēm, spēcīgi iezīmē neliela epizode – viena no bērnu nama meitenēm, Žanna, atgriežas, neilgi pabijusi kopā ar mammu, un direktore viņu uzņem ar līdzjūtīgo: “Gribēsi launagu?”.
Nav gatavas atbildes uz jautājumu, kā šādā hroniskas pamešanas situācijā radīt to, ko psihologi dēvē par drošo piesaisti – pārliecību, ka bērna vecāks vienmēr noķers viņu, kā dziesmiņā, ko filmā dzied Anastasijas klases biedri – viņi aug savās bioloģiskajās ģimenēs, taču arī paši, iespējams, ne vienmēr jūtas tik droši: “Tik tētis un mamma mani nepievils, vai grūtības vai bēdas, tie mani vienmēr atbalstīs…”

Skatoties filmu, rodas jautājums – kas vispār varētu mainīt šo ciklveida trajektoriju, kur bērnu namu bērni un mazbērni atkal nonāk atpakaļ “sistēmā”? Vai, piemēram, tradicionālai ģimenei līdzīgākas iestādes (SOS mājas vai audžu ģimenes), uz kurām tur kursu Eiropas Savienības iedvesmotā un Latvijā šobrīd populārā vīzija, ir iespējamais veids, kā veldzēt mīlestības un rūpju badu? Vai tomēr nocietinātā piesaiste (toughened attachment) jeb padomju laikos bērnu namos piekoptais skarbais audzināšanas stils, ko tā nodēvējusi antropoloģe Reičela Straikere[2], apvienojumā ar sociālekonomiskiem traucēkļiem vēl aizvien nostāda “sistēmas bērnus” neiespējamā stāvoklī, uzsākot patstāvīgo dzīvi. Māsas norāda uz to, ka būtiskākā „tuvniecība” (relatedness – termins antropoloģijā, kas liek paskatīties uz saitēm starp cilvēkiem ārpus bioloģiskās radniecības[3]) rodas tieši kopīgā uzaugšanas pieredzē – šādas saites rodas gan starp bērnunama bērniem, gan māsām, kuru savstarpējo tuvību balsta nevis kopīga māte, bet tieši kopbūšanas pieredze.

Filmas galveno uzstādījumu sarunā ar Anastasiju kodolīgi noformulē audžuģimenē uzaugušais amerikānis Kevins (Neil McGarry), kurš kopā ar sievu vēlas adoptēt abas jaunākās māsas: ”Daži pieaugušie nav radīti tam, lai būtu vecāki”; skatītājs var izlemt pats, vai vecāku prasmju trūkums ir iedzimtības vai audzināšanas sekas. Filma tikai ieskicē tēva jautājumu, liekot būtiskāku uzsvaru tieši uz sieviešu ieguldījumu (vai tā trūkumu) bērnu audzināšanā. Izņemot Jūlijas piegulētāju, tā paša bērnu nama bijušo audzēkni Eģiku (Igors Šelegovskis), kurš pamanās gan apčamdīt Anastasiju, gan iesaistīt viņu nelegālā biznesā, vīrieši filmā ievērojami tieši ar savu neesamību, un šāda situācija atbilst sociālantropologu Klāva Sedlenieka un Kristīnes Rolles līdz šim izpētītajam[4] – vīrietis Latvijā sevi visbiežāk uzskata par māmiņas palīgu un, ja nav pašas māmiņas, tad arī palīgi izpaliek. Bērnu atmiņās kā spoki, bieži vardarbīgi, figurē visādi „onkuļi”. Kad mazā māsa Diāna atstāsta tieši šādu atgadījumu, Anastasija nīgri atgādina, ka šis onkulis īstenībā bijis māšeles bioloģiskais tēvs.

Sociālantropologi jau ilgāku laiku apzinājušies, ka pasaulē lielāko daļu aprūpes darba, līdzīgi kā filmā, veic sievietes, bieži vien bez samaksas[5]. Filmas galvenais fokuss arī pavērsts uz sievietes lomu bērnu izaudzināšanas un nobriedināšanas procesā, kā arī grūtībām, ko rada šis uzstādījums. Visas nozīmīgās personas Anastasijas dzīvē ir sievietes. Ar māti Allu viņu saista ilgas un bērnības atmiņas, kā arī virkne pieviltu cerību. Bērnu nama direktore pragmātiski un savu iespēju robežās nodarbojas ar Anastasijas un viņas māsu problēmu risināšanu, virzot abas jaunākās uz ārzemju adopciju. Skolotāja (Inga Tropa-Fišere), kas apveltīta ar izteikti pēdējo mēnešu grūtnieces aprisēm, gluži ķermeniski veidojas par māti, tikai kādam citam.

Sievietes tēma filmā tiek risināta arī caur seksualitātes prizmu. Savā 13 gadu vecumā Anastasija vēl tikai veidojas par sievieti. Mātes Allas pamudināta, viņa atbrīvojas no cieši sapītajām bizēm, ļauj Eģikam izvadāt sevi uz motocikla un, par šausmām amerikāņu „jaunajai mammai” Greisai (Victoria Mayers-Grey), ierāda viņas meitai Džojai seksuālas deju kustības, ko abas ar lielu jautrību izpilda pie koka. Kāda ir Anastasijā mostošās seksualitātes nākotne? Jūlijas seksualitāte jau ir nesusi augļus – sarežģīto vientuļās mātes statusu. Viens no filmas uzdotajiem jautājumiem ir arī – kāda ir saikne starp sievietes tiesībām uz seksualitāti un sievietes tiesībām uz bērnu, turklāt kurā brīdī valstij būtu jāiesaistās šo it kā intīmo jautājumu risināšanā?

Māsas spilgti atspoguļo dažādas detaļas no ārpusģimenes bērnu dzīves, atklājot aprūpes iestādes hierarhiskās attiecības ar bērnu, īpaši tādu, kam jau konstatēti “uzvedības traucējumi” un iespējas tikt adoptētam ir visai niecīgas. Valsts filmā atklājas kā pilsonisks projekts, piemēram, skolā veidojot jauno cilvēku vērtību sistēmu un konkrēti šajā gadījumā – viedokli par ģimeni. Precīzi attēloti arī valsts valodā runājošie “sistēmas bērni” ar krieviskajiem vārdiem (Anastasijas mamma Alla, pati Anastasija un viņas māsas), kurus valsts it kā uzlikusi uz pareizā attīstības ceļa, bet nepietiekami integrējusi tik un tā. Bērnu orientēšana vērsta uz globālo pasauli kā vēlamo, bet Anastasijas vārds amerikāņu izrunā kļūst par Enesteižu, un tā ir pārmaiņa, pret kuru viņa aktīvi iebilst.

Valsts atspoguļojas arī kā disciplinējošs projekts caur tiesībsargājošo un varas struktūru ietekmi Anastasijas dzīvē. Policija kā bieds vai kā realitāte neatkāpjas visas filmas garumā, un var nojaust, ka Anastasijas vardarbīgās izpausmes (piemēram, spogulīšu dauzīšana no mašīnām, kas, kā skatītājs saprot, ir emocionālā noraidījuma sekas) diezgan noteikti beigsies turpat, kur viņas mammai – cietumā. Vai Anastasijas vienīgā iespēja ir pārraut saites ar Latviju? Tā uzskata lielākā daļa pieaugušo viņas dzīvē, bet viņa pati izteikti pretojas.

Filma vērpj antropoloģijā tik aktuālo radniecības tēmu, uzdodot jautājumu – kas rada tuvniecības saites starp Latvijas iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas atrodas ārpus glorificētās nukleārās ģimenes? Latvijas institucionalizētās aprūpes pētnieks Artūrs Pokšāns ierosinājis – viens no veidiem, kā semantiski atvadīties no bioloģisko saišu pārmērīgas uzsvēršanas, rūpējoties par Anastasijai līdzīgiem bērniem, būtu pieņemt pasaulē plaši izmantoto jēdzienu “alternatīvā aprūpe”, ar to aizstājot Latvijā lietoto apzīmējumu “ārpusģimenes aprūpe”.[6] Filma ieskicē ierobežojumus, ko Latvijas sabiedrībai uzliek tiekšanās pēc viena pareizā ģimenes modeļa – divu heteroseksuālu vecāku negraujamās savienības, kuru tik viegli var uzzīmēt Anastasijas klasesbiedru dzimtas koku projektos. Te nav vietas Anastasijas un citu bērnu dzimtas modeļiem, kuros ciltskoki savieno šķirtas ģimenes vai bērnus, ko audzina vecmāmiņas vai audžu vecāki. Skolotājas uzdevums izprašņāt par dzimtas vēsturi savus vecvecākus ir absolūti neizpildāms, ja viss, kas zināms par vecmāmiņu, ir tas, ka viņas vārds varbūt arī bija Alla, kā Anastasijas gadījumā.

Kad potenciālā adoptētāja, amerikāniete Greisa izsaka šaubas, vai Anastasija spēs iedzīvoties viņu ģimenē, ja nepārraus saites ar bioloģisko ģimeni, filma pamet skatītājam vislielāko izaicinājumu, jautājot –

vai ir iespējams pārradīt Anastasijas attiecības ar cilvēkiem tā, lai pārrautu greizās, bet tajā pašā laikā visciešākās saites, kas viņu saista ar bezatbildīgajām, bet sirdij tuvajām mammu un vecāko māsu?

Tieši šīs saiknes pārraušana ir tas, kas rada filmas centrālo konfliktu un nostiprina Anastasijas neiederības un aizvainojuma sajūtas. Cenšoties pārraut saites ar bioloģiskajiem radiniekiem, Greisa vienlaikus vēlas pārraut Anastasijas saikni ar viņas pagātni, kultūru un identitāti. Kā norāda Artūrs Pokšāns[7], tieši šo iemeslu dēļ alternatīvās aprūpes primārais mērķis arī Latvijā ir mainījies no institucionalizācijas uz mēģinājumu vispirms palīdzēt bērnam atgriezties bioloģiskajā ģimenē, un tikai tad, ja tas neizdodas, ievietot viņu alternatīvā ģimeniskā aprūpē, taču joprojām mēģinot saglabāt saikni ar bioloģisko ģimeni.

Kā liecina filmas nosaukums, galvenais uzsvars, risinot radniecības tematiku, tiek likts uz saitēm starp filmā attēlotajām māsām. Šīs saites ir gan bioloģiskas, jo viņām ir kopīga māte, gan izveidojušās, dalot dzīves telpu retajā ar mammu pavadītajā laikā un bērnu namā (bioloģiskie brāļi un māsas Latvijā parasti tiek ievietoti vienā iestādē). Pat mamma viņu dzīvēs figurē kā vēl viena bezatbildīga māsa; šo iespaidu paspilgtina aina, kurā Anastasija pāri ezeram ar telefona skaļruņa palīdzību potenciālajiem audžu vecākiem pārraida Allas smieklos ietērptos lūgumus adoptēt arī viņu „uz Ameriku”.

Tuvniecību rada rūpes vienam par otru; rūpēšanos un aprūpi kā vēl vienu no sociālantropoloģijas pamattēmām Latvijā pētījušas Agnese Bankovska[8] un Ieva Orinska[9], pēdējā arī ārpusģimenes kontekstā. Vecākā māsa Jūlija, gribēdama pārliecināt Anastasiju doties uz ASV, rūgti nosaka: “Mammai mēs nekad neesam interesējušas.” Ģimene filmas interpretācijā ir tie, kurus interesē; arī tie, ar kuriem kopā var justies brīvi – kā ainā, kurā māsas pavada vakaru, staigājot pa pilsētu.

Brīvības tēma filmā visu laiku pavada notikumus, rādot Anastasijas vientuļās pastaigas pa rajonu, viņas matu atraisīšanu no cieši sapītajām bizēm, arī allaž piesaucot cietumu kā brīvības pretmeta simbolu. Aprakstot savu priekšstatu par Ameriku, Anastasija nosauc to par dzīvošanu krātiņā. Latvijas dzīve viņai dod brīvību – staigāt apkārt, būt kontaktā ar Allu, mēģināt piepelnīties, izglābt kādu suni no patversmes. Nespēja pilnībā pastāvēt šajā brīvībā ir arī drauds, tā var pārvērsties krimināllietā, par ko liecina zādzību epizodes, vai vardarbībā, kā ainā ar mašīnu spogulīšu dauzīšanu. Visas filmas garumā izskan arī pamesto dzīvnieku tēma, par tiem rūpējas gan Anastasija, gan Alla, un skatītāja pārdomām paliek jautājums – kā un vai iespējams aprūpēt un droši piesaistīt šos dzīvnieciņus un Anastasiju pašu, lai uz visiem laikiem izbeigtu pamestības ciklu, vai tomēr tā ir sistemātiska problēma, kuras risinājums ir sarežģītāks par “drošu piesaisti” kādam pieaugušajam.

Atsauces:

1. Vasilevska-Das, Karina. Crooked Children: The Morality and Aesthetics of Managing Latvian Bodies, PhD diss. (University of California San Francisco, 2020). https://escholarship.org/uc/item/56n2k07d 
2. Stryker, R. Emotion Socialization and Attachment in Russian Children’s Homes. Global Studies of Childhood, 2012, 2(2), 85–96. https://doi.org/10.2304/gsch.2012.2.2.85 
3. Carsten, Janet. Cultures of Relatedness New Approaches to the Study of Kinship. Cambridge: Cambridge University Press, 2003. 
4. Klāvs Sedlenieks, Kristīne Rolle. Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē. 2016, nodibinājums “Tēvi”. https://tevi.lv/wp-content/uploads/2017/03/Tevi_ka_paligi_Petijums_3.pdf  
5. Eileen Boris, Rhacel Salazar Parreñas. Intimate Labors: Cultures, Technologies, and the Politics of Care. 2010, Stanford, CA: Stanford Social Sciences. 
6. Artūrs Pokšāns, elektroniska sarakste, 2022. gada 16. oktobris. 
7. Turpat. 
8. Agnese Bankovska. Patchworks of Care: Ethics and Practice of Care in the Organic Food Movement in Latvia. 2020, PhD diss, University of Helsinki. https://helda.helsinki.fi/handle/10138/320760 
9. Ieva Orinska. Nevērtīgs, nenovērtējams, svēts. Ārpusģimenes aprūpētāju prakses, īstenojot valsti kā supervecāku. 2021, maģistra darbs, Rīgas Stradiņa universitāte. https://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/5363 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan