KINO Raksti

"Tikmēr Lucavsalā". Ak, neej, dēls, uz… kuru salu?

21.04.2022
"Tikmēr Lucavsalā". Ak, neej, dēls, uz… kuru salu?

Aprīļa sākumā tiku uzaicināts uz interviju Zaļgalvja raidierakstā, un sagadījās tā, ka viens no jautājumiem bija tieši par Lucavsalu: “Vai tas ir labs vai slikts mazdārziņu kultūras piemērs?”

Mana atbilde bija – tas ir citādāks, ne labāks, ne sliktāks, bet savā vēlamajā formā vienlīdz nepieciešams veids, lai pierādītu, kā pilsētā vēl var dzīvot. Jebkuras lielas un sevi cienošas pilsētas veiksmes formula vienmēr ir bijusi un būs dažādība. Un īsto viendabību mēs varam sasniegt, nevis nošķirot dažādos citu no cita, bet gan tos sajaucot, ļaujot vienā vietā labi justies atšķirīgiem mērķiem, formātiem, nepieciešamībām, personāžiem.

Tāpēc gan Zaļgalvja, gan Elzas Gaujas dokumentālās filmas Tikmēr Lucavsalā kontekstā

uzreiz jāiesaucas – kāda laime, ka mums ir Lucavsala!

Un kāds prieks uz ekrāna redzēt visu šo ļautiņu portretējumus – gan literātus, gan hipijus, gan jaunos pārus ar augstām prasībām, gan pieredzes bagātākus, gan tādus – ar sapni par durvīm, bet bez lineāla!

Rīga ir pārbagāta ar dažādām, daudziem pat nepamanāmām mikrokultūrām un dučiem atšķirīgu apkaimju, un ir patīkami redzēt, ka vismaz viena no tām ieguvusi savu īpašo atainojumu caur audiovizuālu autordarbu, nevis kārtējo ziņu sižetu. Vispār liekas, ka mūsdienās daudzu acīs nozīme kādam fenomenam rodas vien tad, kad par to tiek uzņemta filma, tāpēc šādas dokumentācijas esamība Lucavsalu (cerams) beidzot ierakstīs ne vien mūsu kino mantojumā, bet arī kā nozīmīgu Rīgas pamatelementu to cilvēku prātos, kas vēl šaubās.

Bet vai filma rada rezonansi? Tas, lūk, ir labs jautājums. Es teiktu, šis dokumentālais darbs nāk gadu vai divus par vēlu. Filma ir burvīga no sentimentālā aspekta un kalpo kā piezīmes par pagājušo, atgādinājums un manifests par pastāvīgo dažādu vērtību pilsētvidē, bet no aktuālā sociopolitiskā skatījuma tā nav tik iedarbīga. Kaut vai tāpēc, ka filma konstruēta tā, ka pazūd laika progresa izpratne un nav skaidrs, kā un tieši kad mainās pilsētas attieksme, kā attīstās dārziņu stāvoklis, kā progresē paši filmas varoņi; vairākos gados notiekošais saplūst kā velodisks. Ir cildināma vēlme stāstīt par mūsu unikālo gadījuma studiju pasaulei, tomēr šaubos, vai šai pasaulei, kas nepārzina notiekošo, pietiks ar filmu, kura nav sakārtota hronoloģiski.

Dažiem mums, kas pieredzējuši Ušakova ērā valdošo nihilismu pret citādo un pašvaldības sabotāžu, slavenās Eko-kopienas dzimšanu, Lucavsalas piromānus un cerīgās ārkārtas vēlēšanas ar to atnestajām pārmaiņām un izpratni, – tiem dažiem mums aptuveni ir skaidrs, no kurienes Lucavsalas mūsdienu būtībai aug kājas, ko tās pieredzējušas un kad. Tomēr tam vairumam, kas vispār nav bijis iejaukts šādās peripetijās, jebkuram nerīdziniekam vai ārzemniekam, kā arī jebkuram nākamajās paaudzēs varētu būt grūti nolasīt, kāds tad ir bijis, kā mainījies un kāds šobrīd ir Lucavsalas status quo. Filma Tikmēr Lucavsalā konstruēta tā, ka viss minētais šķietami norisinājies vienlaicīgi, lai gan tā nav – lietas patiešām ir gājušas augšup, teiksim, no 2018. gada, bet hronoloģijas filmā pietrūkst vai arī tā nav pietiekami pamanāma. Galu galā stāsts ir ar laimīgām beigām (piemēram, jau šajā pavasarī cilvēkiem ir jāstāv rindā, lai vispār dabūtu kādu pleķīti mazdārziņa, un tas norāda uz Lucavsalas pieaugošo, nepārprotamo vērtību), bet filmā šīs cerīgās beigas pirmajam Lucavsalas cēlienam īsti nevar nolasīt.

Izpratnei par laiku vienlīdz svarīga ir izpratne par telpu, bet ne-vietējiem pēc filmas noskatīšanās varētu netapt skaidrāks – kur tad tā Lucavsala ir? Cilvēki ir tie, kas padara pilsētu par pilsētu, un tas filmā ir nepārprotami pierādīts. Čaklu, uzcītīgu vietas patriotu-sapņotāju dēļ mums ir šī oāze, un par to viņiem paldies, tāpat kā paldies jāsaka režisorei Elzai par viņu uzklausīšanu un atspoguļojumu. Tomēr sākumā ir vajadzīga vieta, kas cilvēkus padara par cilvēkiem, un filmā nebūtu nācis par ļaunu atrādīt apkaimes atrašanās vietu Rīgas pilsēttelpā – iespējams, kāds drona lidojums būtu palīdzējis tiešām izprast to, cik Lucavsala ir pārsteidzoši centrāla un reizē – ar tālas perifērijas izpildījumu. Citādi – ir mutiskas liecības no filmas varoņiem par Lucavsalas mītisko novietojumu (netālu no centra, pāri tiltam, ūdens klajumu vidū), tomēr pietrūkst ģeogrāfiskas izpratnes, turklāt kadrējums ar iespaidīgo Zaķusalas televīzijas torni bieži ir tāds, ka daudzos var rasties maldīgs priekšstats – Lucavsala ir “tā vieta ar torni”. “Mēs taču visi zinām, ka tā nav!” tikmēr pretī teiktu citi skatītāji. Un tā viņi strīdētos līdz mūža galam, tomēr pilsētā ir diezgan daudz ļautiņu, kas nav bijuši ne uz vienas no salām un nespēj tās atšķirt joprojām; filma šajā gadījumā nepalīdz.

Viens no iemesliem šim salu atpazīšanas spēju trūkumam noteikti būtu tas pats, kas kādam no filmas antivaroņiem – uzņēmuma Merks nekustamā īpašuma attīstītāju darbiniekiem. Viņš, stāstot par to, kāpēc savos skrējienos nav ticis līdz Lucavsalas iekšienei, atbild nepārprotami – sala daudzu acīs joprojām ir “bailīga”. Un tam nevar nepiekrist. Jāatzīst, pats vēl pirms kādiem padsmit gadiem ticēju, ka daudziem zināmais NSRD dalībnieks, daudzdaris Juris Boiko esot piekauts un miris Lucavsalā, nevis vasarnīcu apkaimē Dārziņos. Dokumentālā filma daļēji atspoguļo šo slikto slavu, ko varētu būt radījusi saulesbrāļu, dedzinātāju un bezpajumtnieku izpildīšanās mazdārziņos, tomēr iepriecina tas, ka filmas pamatā ir tieši pretējs nolūks – pierādīt, ka aiz Lucavsalas briesmoņa sejas, ko radījuši pāris kriminālu elementu un pastulbu gadījumu, slēpjas noburts princis – īpatnējas, panaivas, taču visnotaļ siltas, draudzīgas, uzrunājošas personības un unikāls, saglabājies daudzsugu pilsētas piemērs pašā Rīgas sirdī. Manuprāt, filma ir svarīga kaut vai tāpēc, lai atkal atgādinātu par dažādības vērtību un nepieciešamību, lai mazinātu mūsu joprojām spēcīgos aizspriedumus pret skaistumu, kas vienkārši ir – citādāks.

Šajā brīdī droši vien oponētu jau iepriekš minētie filmas antivaroņi attīstītāji vai arī lielo pasākumu rīkotāji – ja jau tik bieži tiek atgādināts, ka dažādība pilsētās ir apsveicama, kāpēc Lucavsalā nebūtu pieļaujami arī dzīvojamie kvartāli vai festivāli, kas šo dažādību tikai bagātinātu? Jautājums ir vietā sevišķi tāpēc, ka, piemēram, kompānijas Merks projektētā apbūve nemaz neskar dārziņu teritoriju. Tomēr šeit atbilde ir vienkārša – nekāds dzīvojamais kvartāls nav vēlams tāpēc, ka dažādība jāievēro ne vien Lucavsalas, bet tieši visas galvaspilsētas mērogā; dzīvojamo namu kvartāliem vietas Rīgā ir liku likām, bet cik daudz tās vēl atlicis līdzīgām Lucavsalām?

Protams, uz salas jau ir vairākas privātteritorijas, kurās gadu desmitiem mitinās cilvēki, un ir vismaz viens iemesls, kāpēc nenāktu par ļaunu šo depozītu nedaudz paplašināt. Piemēram, Lucavsala bieži zaudē no tā, ka apkaime netiek apdzīvota cauru gadu – tas draud ar bezpajumtnieku ielaušanos sniegotajā sezonā, dedzinātāju uzbrukumiem pamestības paēnā, vienkāršiem vandaļiem un zādzībām; salu neviens nepieskata. Jo vairāk būtu pamatiedzīvotāju un darbotos kādu atpūtas vai dārza servisu visuredzīgās acis, jo vairāk tās nodrošinātu, ka ikviens šaubīgais elements kļūst piesardzīgāks vai vismaz tiek piefiksēts. Katrs vērotājs pa logu un regulāra dzīvība uz ielas vienmēr ir labāki par videonovērošanu, lai arī tā noteikti ir vajadzīga (tur jāpiekrīt Lucavsalas iemītniecei Rasmai, sevišķi labas ir kamuflāžas kameras, kas šobrīd jau uzstādītas Rīgas mežos).

Taču jebkādai būvniecības attīstībai XXI gadsimtā jāapstājas tur, kur parādās ēkas ar vairāk nekā pieciem stāviem – tā vienmēr bijusi kļūda, to esam pieļāvuši milzums reižu un no tās pārsvarā joprojām neesam mācījušies. Jo tante vai onkulis jau no 6. stāva loga neko vairs nespēj darīt, lai apstādinātu jebkuru no pāridarījumiem, kamēr zvans pašvaldības policijai var būt par vēlu (it sevišķi, ja Lucavsalas ceļu infrastruktūra joprojām ir sezonāla). Mums ir jādzīvo tuvāk ielas līmenim un jāatgādina arī, ka ar dzīvojamo māju kompleksiem ir tāpat kā ar maģistrālēm – jo vairāk būvē, jo vairāk vajag. Domāju, ka šeit pilsēta varētu progresīvi regulēt Lucavsalas attīstību, nosakot dārziņu kopienu kā aizsargājamu pilsētvides teritoriju, ārpus tās salas teritorijās atļaujot būvēt vien individuālas, ne rindu privātmājas, kā tas bijis līdz šim (bet Merka mets paredz daudzstāvenes, kas vizuāli degradē vidi un ir cilvēciskam mērogam nepiemērotas; salai tas jau tagad nedod neko).

Visa šī attīstītāju un pārāk skaļo festivālu, pilsētas vēsturiskās nenovīdības, vandaļu un citu, pat nelielu dramatisku konfliktu radītāju dēļ Lucavsala filmai ir ļoti pateicīga – stāsta varoņu atšķirīgās vīzijas un skatījumi piešķir scenārijam patīkamus kāpinājumus, pat ja berzēšanās notiek vien starp “vecu padomju juristu” un kooperatīva tantiņu, kas tālāk izīrē ar uzcenojumu pašas īrētos zemesgabalus. Tikai no šīm mazajām mizanscēnām vien filmas vēstījums jau ir ļoti sātīgs – ar visu, ko piedzīvojusi Lucavsala, ar to, cik dažādas personības tajā spēj mitināties, un ar to, kā šie ļautiņi citos apstākļos, pilnīgi iespējams, nemūžam nevarētu sadzīvot, ja vien nebūtu šīs pietiekami lielās teritorijas.

Viss minētais norāda, ka filma Tikmēr Lucavsalā ir nozīmīgs dokuments. Ne tikai salas ziepju operai, bet arī vienkārši unikālai apkaimei par godu vai kā atgādinājums mūsu mazās pilsētiņas attīstībai. Tas ir dokuments, kam noderētu turpinājums pēc 10 gadiem kā Šķērsielai; es tam jau redzu vietu LTV1 repertuārā. Taču pilnai laimei gan pietrūkst tāpat jau minēto elementu – attīstības līknes un novietojuma atšifrējuma, kas noderētu arī televīzijas skatītājiem, kuri, dzirdot par Lucavsalu, varbūt dungo pie sevis to Dzelteno Pastnieku dziesmiņu ar vārdiem “Ak, neej, dēls, uz Zaķusalu…” Jo viņi, visticamāk, tās salas nemaz neatšķir.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan