Grieķija un Āfrika satiekas uz „zaļās domāšanas” viļņa – Saloniku kinofestivāla pasākumā grieķu Ebojas salā vācu kino klasiķis Folkers Šlēndorfs stāsta par lauksaimniecību Āfrikā un savu jauno filmu „Meža veidotājs / The Forest Maker” (2022).
Pagājušajā gadā Grieķijā un citās Vidusjūras reģiona valstīs klimata izmaiņu dēļ izcēlās postoši mežu ugunsgrēki. Īpaši smagi cieta Ebojas sala (Euboea, latviski saukta arī Evija vai Eiboja), kur desmitiem tūkstošu hektāru meža pārvērtās pelnos. Ogļu melnās platības ar apdegušajiem koku siluetiem, kas savus nedzīvos zarus kā rokas lūgšanā izstiepuši pret debesīm, izskatās pēc kadriem no apokaliptiskas filmas.
Šovasar Ebojas salā Grieķijā notika Saloniku filmu festivāla / Thessaloniki Film Festival iniciēts pasākumu kopums – Ebojas salas kino projekts Evia Film Project. Starptautiskais Saloniku festivāls, kura pirmsākumi meklējami 63 gadus tālā pagātnē, ir nozīmīgākais savā reģionā un pirmo reizi izkāpis no savas teritorijas, lai demonstrētu vairāk nekā desmit dokumentālās filmas un spēlfilmas, kurās pievērsta uzmanība klimata pārmaiņu problēmai.
Lai arī Ebojas sala ir otra lielākā sala Grieķijā, tā reti kļūst par ārvalstu (un pat pašu grieķu) tūristu galamērķi, jo vizuāli tai nav tipiskā Grieķijas salu tēla – nav balti krāsotu namiņu ar košām durvju un logu ailām, arī ar senās arhitektūras pieminekļiem tā īsti nevar lepoties, turklāt salā nav savas lidostas. Saloniku festivāla ideja piedāvāt salas ziemeļu daļas pilsētās (Agija Annā, Edipsā un Limni) kino (un mazliet arī mūzikas) programmu iedzīvotājiem un uzaicinātajiem viesiem saistāma ne tikai ar vēlmi radīt kultūras piedāvājumu salā, bet arī radīt to vietā, kura stipri cietusi no ugunsgrēkiem 2021. gada vasarā. Pārbraucot no Limni uz Agiju Annu, ceļa malās plešas daudzu desmitu kvadrātkilometru lielas platības, kurās slejas tikai melni koku stumbri, un dokumentālie attēli no notikuma vietas šķiet šausminoši. Paies gadi, kamēr melnā krāsa atkal pārvērtīsies zaļā, bet Saloniku festivāla rīkotāji centušies šo procesu vismaz pārnestā nozīmē paātrināt, Ebojas kinoprojektam dodot nosaukumu Padarīt kino zaļu / Making Cinema Green. Projekts ietvēra daudzpusīgu piedāvājumu – kino programmu vairākās pilsētās (starp izrādītajām filmām arī Lailas Pakalniņas un Māra Maskalāna Leiputrija, 2004), filmu projektu prezentācijas, meistarklases, diskusiju par zaļā kino uzņemšanu, iesaistot pasākumā gan vietējos iedzīvotājus, gan studentus un kinoprofesionāļus.
Kinoprojekta ietvaros vairāki kinoindustrijas kolēģi intensīvi strādāja pie Creative Europe Media projekta sagatavošanas programmai Markets and Networking. Dalībniekiem bija atšķirīga līmeņa pieredze projektu rakstīšanā, taču visiem no jauna apgūstams aspekts bija “ilgtspējības sertifikāts” (sustainability certificate), kas nozīmē apņemties tuvāko divu gadu periodā pasākumu rīkošanā sākt ievērot principus, kas nodrošinātu draudzīgāku attieksmi pret vidi. Zaļās filmēšanas principu ieviešanai pastāv dažādas prakses Eiropā un ārpus tās, filmu finansēšanas institūcijas pakāpeniski šim aspektam pievērš arvien lielāku uzmanību, un
arī dažādu pasākumu organizatori velta arvien lielāku vērību zaļākai rīcībai – vai nu aiz savas pārliecības vai finansējuma instrumentu ietekmē.
Tieši ko nozīmē šāds sertifikāts, tas bija jāaptver pašiem, jo skaidras vadlīnijas dotas netika. Konsultējoties ar kolēģiem un izpētot vairākus avotus, iespējams nonākt pie līdzīgiem secinājumiem, kādus jau izdarījuši kolēģi nozarē – filmu veidotāji. Organizējot pasākumu, jādomā par ceļošanas apjomiem un izvēlēto transportu; jāatrod īstie partneri ilgstošai sadarbībai, tā ietaupot resursus komunikācijā; jādomā par vietējas izcelsmes produktiem, jānodrošina atkritumu šķirošana, sava pozīcija un idejas jākomunicē komandas biedriem, lai panāktu vienotu rīcību visā norises laikā. (Daudzus no šiem aspektiem Kino Rakstos jau aprakstījusi Elizabete Palasiosa, stāstot par Latvijas pirmās zaļās filmas Jelgava ‘94 veidošanas pieredzi.)
Kā sabalansēt ilgtspējības labās prakses nepieciešamības ar pasākuma rīkošanu? Filmu festivāliem un kino industrijas pasākumiem Covid pandēmijas rezultātā ir nācies pielāgot savu darbību dažādiem ierobežojumiem, no kuriem būtiskākais attiecies uz ceļošanu. Lai arī īsākos attālumos ceļošana jau atkal ir diezgan vienkārša, tomēr tālākās distances un starpkontinentu pārbraucieni vēl arvien var būt problemātiski, un šos ierobežojumus nereti nosaka tieši uzņēmumu vadība – vai atļaut saviem darbiniekiem doties tālākā ceļā, ja digitālie rīki parādījuši, ka tiešsaistē izdarāms gandrīz tas pats. Viens no galvenajiem elementiem festivālos un industrijas pasākumos ir tieši tīklošanās, un pakāpeniski šogad tā atkal atsākusies, bet gan tagad, gan, domājams, arī ilgtermiņā zināmu iespaidu uz to atstās gan finansētāju prasību noteikumi, gan korporatīvie uzstādījumi. Kā tas ietekmēs pasākumu rīkotājus auditorijas sasniegšanā un industrijas profesionāļus jaunu kontaktu izveidē? Šie jautājumi saglabās aktualitāti, jo tik vienkārši neatgriezīsimies “pirms-Covid” situācijā un arī kara un pēckara apstākļi mūs turpinās ietekmēt.
Kā šie organizatoriskie apsvērumi izpaudās Ebojas projektā? Industrijas viesu skaits nebija īpaši liels, bet visi bija klātienē, jo tieši šo cilvēku atvešana un salas parādīšana arī bija viens no projekta pamatmērķiem. Kā lai parāda salu un uguns nodarītos postījumus no attāluma? Kā lai citādi rada nepastarpinātu pieredzi? Saloniku festivāla komanda atjaunoja vienu no Edipsos pilsētas brīvdabas kinoteātriem – agrāk tādu bija pieci, tad neviens, tagad atkal viens ir. Tieši iespēja atrasties šajā vietā, satikties ar kolēģiem, festivāla organizatoriem, filmu programmas viesiem un vietējiem cilvēkiem bija reāla iespēja iepazīt salu un tajā notikušo. Kā lai to aizstāj ar digitāliem rīkiem?
Filmu programmas galvenais viesis bija vācu jaunā kino režisors, nu jau pasaulslavenais kinoklasiķis Folkers Šlēndorfs, ar kura dokumentālo filmu Meža veidotājs / The Forest Maker (2022) noslēdzās Ebojas kinoprojekta pasākumu kopums.
Folkers Šlēndorfs sniedza interviju nelielam uzaicināto žurnālistu lokam. Saruna notika ārpus viesnīcas pašā jūras krastā, kad dienas karstums mijās ar milzīgām vēja brāzmām un brīžiem bija jākoncentrējas, lai varētu saklausīt režisora sacīto. Tā nebija intervija klasiskajā izpratnē, režisors pats izvēlējās, ko grib pastāstīt par filmu un tās tapšanu, un tikai pašā nobeigumā varēja uzdot dažus jautājumus.
Filmu pats Šlēndorfs dēvē par „propagandas filmu” – protams, labā nozīmē, gribēdams uzsvērt informācijas nozīmi un to, ka īstā Āfrika ir citāda nekā tā, ko parasti redzam dokumentālajās filmās. Viņš uzskata, ka mēģinājis radīt optimistisku dokumentālo filmu, kas asi izceļ trešās pasaules problēmas, bet dod priekšroku cilvēciskiem stāstiem. Šī filma varētu mūs mācīt, kā mainīt pasauli, turpinot iesākto dialogu par klimata pārmaiņām; rādīt, kā varam mainīt iznīcinošus apstākļus; tā ir filma par cilvēku, kas galu galā ir vienīgais atbildīgais, bet tai pat laikā arī problēmas risinājums.
“Viss sākās, kad negaidīti satikos ar Toniju Rinaudo, kurš apbalvots ar "alternatīvo Nobela prēmiju" par darbu vides jomā. Atgriežoties no Zviedrijas pēc prēmijas saņemšanas, viņš ieradās Berlīnē uz nelielu konferenci, un mani uzreiz aizrāva viņa personība un metodes vienkāršība. Viņš ir ideāla kinozvaigzne, un es viņam teicu: “Tas, ko tu dari, ir fantastiski, tev noteikti ir tūkstošiem sekotāju visā pasaulē!” Bet viņš atbildēja, ka esot gandrīz viens. “Tas ir jāmaina! Vai gribi, lai uzņemu filmu par tevi?” es viņam jautāju, un tā mēs arī sākām,” atceras Šlēndorfs.
Tonijs Rinaudo ir filmas Meža veidotājs galvenais varonis – austrāliešu agronoms, kurš gandrīz 40 dzīves gadus pavadījis Āfrikā, attīstot vienkāršu, bet ģeniālu un vienlaikus ilgtspējīgu mežu atjaunošanas metodi. Tā vietā, lai vienkārši stādītu kokus (kas ir dārgi, bet diez vai efektīvi), viņš būtībā izrakņā veco mežu augsni un izceļ virs zemes tur snaudošos kokus, tā atdzīvinot visneauglīgākās teritorijas, izmantojot neaktīvos pazemes mežus, kas gadu desmitiem slēpušies zem zemes. Taču viņa metode (ar iniciāļiem FMNR – Farmer Managed Natural Regeneration) nav tikai metode, tas vairāk ir dzīvesveids, kas turpina nodrošināt pārtiku veselām iedzīvotāju grupām; tas ir arī cerību avots Āfrikas valstīm, kuras pēkšņi apzinās, ka lauksaimniecība ir to galvenais izdzīvošanas ierocis, ko var papildināt ar labākiem dzīves apstākļiem, izglītību un progresu.
Ar šo metodi, ko Rinaudo jau gadu desmitiem māca Nigērijas un Kongo iedzīvotājiem, viņš ne tikai atjauno mežus, bet arī atdzīvina visas zemei piemītošās lauksaimniecībai noderīgās īpašības. „Āfrikas apstākļos audzēt kultūraugus zem kokiem ir izdevīgāk, jo tie nodrošina pieņemamu mikroklimatu jaunu sēklu augšanai, vienlaikus pasargājot no brāzmainiem vējiem un mežonīgām lietavām. Zem kokiem parasti ir par 10 grādiem zemāka temperatūra, nekā tiešajos saules staros," Rinaudo metodes ideju skaidro Šlēndorfs. Režisors atzīst, ka par lauksaimniecību iepriekš neko nav zinājis, taču trijos gados, ko pavadījis kopā ar Rinaudo, uzņemot filmu, viņš intensīvi apguvis zināšanas.
“Nebija nekādas sagatavošanās. Mēs ar Toniju atkal satikāmies Mali pēc sešiem mēnešiem, un es uzreiz sapratu, ka man jāsāk filmēt. Ar vietējā operatora un skaņu režisora palīdzību sākām vākt materiālu filmai. Katrā valstī es izmantoju vietējos speciālistus, mana filma ir tapusi ar vairāku operatoru un skaņu režisoru palīdzību. Tomēr tad es vēl nevarēju iedomāties, ka filmēšana prasīs trīs gadus. Mēs daudzkārt devāmies uz Āfriku, pat uz Indiju – tur uzfilmējām fragmentu, kas gan tā arī netika iekļauts filmā. Filmēšanas periods nebija garš, bet bija nepieciešams laiks, lai atrastu naudu, lai labi iepazītu filmas galveno varoni un iemācītos visu par lauksaimniecību. Darbs sākās kā ceļojumu dienasgrāmata, bet ar laiku filmas struktūra tika sadalīta tēmās, jo meža eksperimenta laikā sāka risināties stāsti par migrāciju, izglītību, dzīvi šajā kontinentā.
Viena no lietām, kas mani pārsteidza ceļojumos ar Toniju, ir tā, ka Āfrikā sievietes ir galvenās varones. Sievietēm ir vēlme mācīties, viņas analizē metodes tehniskās nianses, viņas saprot, ka mežu veidošana ir kaut kas tāds, kas uzlabos viņu dzīvi. Vīrieši nedara gandrīz neko. Skatās uz visu no novecojušās patriarhālās perspektīvas un domā, ka paši visu zina un neviens nevar viņus mācīt, kā apstrādāt un izmantot zemi. Kāds mans draugs uzņēma filmu Sieviete nes Āfriku, un tā ir taisnība. Pirmais tēls, ko redzam ciematos, ir vīri, kas sēž ēnā, kamēr sievietes strādā un rūpējas par bērniem.
Dīvaini, ka visās Āfrikas attīstības programmās nav iekļauti lauksaimniecības attīstības pasākumi. 70 % afrikāņu dzīvo ārpus pilsētām. Ja es būtu, piemēram, atbildīgais attīstības ministrs vai kas tamlīdzīgs, es piešķirtu absolūtu prioritāti lauksaimniecībai.
Tonija Rinaudo stāsts, iespējams, nav zināms plašai auditorijai, taču viņa metode tiek nodota no viena lauksaimnieka otram. Ir tādi, kas brauc no ciema uz ciemu un apmāca jaunos lauksaimniekus, pēc tam nevalstiskās organizācijas nodrošina metodes tālāku izplatīšanu. Pastāv Nīderlandes nevalstiskā organizācija ar ideālu nosaukumu Just dig it, Tonijs pieder apvienībai World Vision, un tagad visas lauksaimniecības nozarē iesaistītās organizācijas ir izveidojušas asociāciju Ever Greening Global Alliance.
"Svarīgākais ir mainīt nevis zemes apsaimniekošanas veidu, bet gan cilvēku domāšanu." Tā ir Tonija devīze, un viņam ir taisnība. Kad cilvēkiem ir pieejama informācija, viņi var ņemt likteni savās rokās. Moto ir – darīt to pašam, negaidot palīdzību no valsts mehānismiem. Kad cilvēki saprot, ka viņi var kaut ko mainīt, viss patiešām mainās. Viss pārējais – starptautiskā palīdzība, politika utt. – ir paredzēts tikai pārtikas un citu preču nodrošināšanai, nevis cilvēku spēju attīstīšanai, lai viņi paši spētu saražot sev nepieciešamo.
Āfrika varētu sevi pabarot pati, saka Tonijs filmā. Noteiktos apstākļos tā varētu pabarot pasauli. Tas, ka tā nenotiek, ir paradoksāli.
Es devos uz Āfriku kā pesimists un atgriezos kā optimists. Bērni negrib būt lauksaimnieki, kad izaugs, un viņiem ir taisnība – šajos apstākļos tam nav jēgas. Viņi redz, ka vecāki strādā visu dienu un nespēj pabarot ģimeni. Taču, izmantojot dažādas metodes (piemēram, Tonija metodi) un izmantojot minimālus resursus (piemēram, kvalitatīvus darbarīkus), bērni var iegūt motivāciju nodarboties ar lauksaimniecību. Pārmaiņu soļi ir trīs. Pirmais – izglītība, otrais – instrumenti un tehnika, kas atvieglo un paātrina darbu, un trešais solis ir elektrība. Visa nauda pazūd korupcijā, bet ir svarīgi, ka ir veidi un alternatīvi avoti, kas var radīt stimulus izglītībai, ja vien kāds ir ieinteresēts un sāk pārliecināt citus. Tajā pašā laikā, kamēr lielākā daļa Āfrikas jauniešu vēlas pārcelties uz pilsētām, mani pārsteidza, ka pilsētās dzīvojošie jaunieši tomēr vēlas doties uz laukiem, ja viņiem tiek piešķirts zemes gabals, lai attīstītu dažādas lauksaimniecības metodes.
Es neesmu lauksaimnieks, es nezinu, ko darīt pēc tādas katastrofas, kāda notikusi šeit, Ebojā, bet es zinu, ka nākamos 20 gadus ir jāļauj dabai darīt savu darbu. Ir nepieciešamas zināšanas un uzticēšanās – gan cilvēkiem, kas zina, kā palīdzēt mežam ataugt, gan pašai dabai.
Es varēju uzņemt pavisam citu filmu, stāstot par korupciju, par attīstības vārdā īstenoto politiku, kas patiesībā traucē uzlabot dzīves apstākļus Āfrikā. Es varēju runāt par naudas izšķērdēšanu attīstības aģentūrām un neefektīvu politiku. Ja visu šo gadu nauda būtu ieguldīta mežu veidošanā, tagad visa Āfrika būtu blīvs mežs. Bet Tonijs pirms dokumentālās filmas uzņemšanas teica, lai netērējam laiku cīņai pret korupciju, jo tik un tā nekas nemainīsies. Tāpēc es pievērsos lauksaimniekiem un tam, cik daudz viņi paši varētu mainīt.
Kino joprojām ir labākais veids, kā sazināties ar cilvēkiem. Tonijs ir ļoti greizsirdīgs, jo viņš ir uzrakstījis grāmatu par savu metodi un gadiem, ko tai veltījis, taču nekas nav salīdzināms ar to cilvēku skaitu, kuri uzzināja viņa stāstu un ieguva informāciju par viņa darbu, pateicoties dokumentālajai filmai, ko mēs kopā veidojām. Kopumā viņš, iespējams, ir pārdevis apmēram 2000 grāmatas eksemplāru, bet šo filmu Vācijā vien ir redzējuši vismaz 30 000 cilvēku.
Jebkuru pārmaiņu vēstījums ir – ne vienmēr risinājums ir jāmeklē. Tas jau ir zināms, tikai tas jāīsteno. Mums taču ir zināms, kas jādara, attiecībā uz klimata pārmaiņām. Mums tas vienkārši ir jādara."
