KINO Raksti

“Mežonīgie vīri”. Kažokādas apmetņa dziedējošais spēks

17.06.2022
“Mežonīgie vīri”. Kažokādas apmetņa dziedējošais spēks

Vīrietis vislabāk jūtas mamutu medībās – arī 21. gadsimtā. Vismaz daži no viņiem tā domā.

Iespējams, viss sākās ar norvēģa Ūles Gjēvera filmu Ne savā dabā / Mot Naturen (2014), kuras varonis Martins aizbēg kalnos, lai pabūtu viens ar savām domām. Bet varbūt šāda doma radās jau tūkstošiem gadu agrāk, kad matriarhāta kārtība reglamentēja vīriešu gaitas un pašizpausmi, ievirzot tās drīzāk racionālā gultnē. “Mēs, vīrieši, neesam piemēroti dzīvošanai kopā ar citiem cilvēkiem,” uzpīpējis zāli pie ugunskura, secina filmas Mežonīgie vīri / Wild Men galvenais varonis (Rasmuss Bjergs), kuru sauc Martins, gluži kā Ne savā dabā dumpinieku. Tomasa Daneskova ainaviskā kriminālkomēdija ir veltījums tam dzinulim, kas liek vīriešiem doties vasaras vai ziemas makšķerēšanā, pavadīt laiku, kas atklāti vai slepus nozagts ģimenei, apcerīgās domās par savu mežonīgo sākotni, lai agri vai vēlu tomēr atgrieztos un iekļautos ciešajā mūsdienu sabiedrības atbildību un pienākumu lego izklājā. Kas nav mazsvarīgi, Daneskovs ar filmas scenāriju vērsies pie psihoterapeita, kurš 40 gadus nodarbojas ar vīriešu pusmūža krīzes izpēti, un tur uzzinātais ļāvis apjaust problēmas nopietnību. Vīrieši trīs reizes biežāk izdara pašnāvību, četras reizes vairāk lieto alkoholu, ir mazāk izglītoti un vientuļāki, nekā sievietes, vēl arī daudz retāk iegūst aizbildniecību pār bērniem.[1]

Režisors-autodidakts Tomass Daneskovs saņēma Kopenhāgenas kinofestivāla balvu jau par savu pirmo pilnmetrāžu Elite / The Elite (2015),  tapušu bezbudžeta apstākļos. Viņa jaunākā filma, ko iedvesmojušas gan Fargo (2014), gan Pirmās asinis / First Blood (1982), pasaules pirmizrādi piedzīvoja Traibekas kinofestivālā. Mežonīgie vīri iezīmē jaunus ziemeļvalstu komēdiju parametrus, apvienojot gan veselīgu pašironiju, gan teicami būvētus asa sižeta filmu elementus.

“Labā dzīve mani smacē. Es nevaru par to izrunāties ar sievu,” saka Martins un dramatiskā nopietnībā uzglūn meža zvēriem,

tērpies krāšņu ādu apmetnī, kas darināts, acīmredzot iedvesmojoties no  filmas Cilvēks, kurš izdzīvoja / Revenant (2015) ar Leonardo di Kaprio titullomā. Apmetnim piemīt ne tikai dekoratīva funkcija – Martinam tas ir kā viņa jauniepazītā, savvaļas atraisītā cīņasspara amulets, līdzīgi kā Lāčplēsim cepure. Tiesa, kad biroja darbinieks dodas brīvsolī, viņa medību prasmes nav visaugstākajā līmenī, un par medījumu kļūst vien mazs, melanholisks abinieks, kurš sēž uz apsūnojuša akmens, kā teiksmainas karaļmeitas atbrīvojošo skūpstu gaidīdams. Ar varžu kājiņu mini-šašliku uz iesma bruņojies, mežā patvērumu meklējošais, rutīnas nogurdinātais dānis simbolizē visus tos ziemeļvalstu vīriešus, kuriem nav vietas sakārtotajā, spēcīgo un atbalstošo sieviešu kopienu pasaulē, kurā mamutu medības sen vairs nav aktuālas.

Tomēr Martins savās eksperimentālajās bēguļošanas gaitās ilgi nepaliek viens. Pēc enerģiskas, antikapitālisma noskaņās ieturētas jandāliņa epizodes degvielas uzpildes stacijā viņš sastop ievainoto Musu (Zaki Jussefs), kurš kļūst par Martina ceļabiedru un teju dvēseles radinieku. Abi vīriešu sarunas ir atklātas līdz tādai pakāpei, kādu, piemēram, somu filmās var redzēt tikai pēc pāris litru stiprā alkohola patērēšanas. Martins stāsta, ka noguris “no visa”, un ilgojies pēc piedzīvojumiem, tomēr tādiem, kuru galvenais efekts būtu prāta atbrīvošana un nomierināšana. Musa viņu iedrošina – “Tu rīkojies, tu esi vīrietis! Tu neesi pasīvs, bet gan ņem situāciju savās rokās!”

Kamēr neparastais duets meklē ceļu uz idillisku vikingu ciematu, viņiem pēdas dzen vairāki grupējumi – gan kontrabandisti, rafinēti kriminālnoziedznieki, gan vietējie policisti. Pamazām izšķiļas gan road movie, gan asa sižeta krimināldrāma ar neatgaiņājami komisku virsnoti, kas gan nenozīmē, ka jums kādā brīdī nesažņaugsies sirds baisās nojautās.

Ārpus „vīru spēlēm brīvā dabā” pieminama vēl viena neliela grupiņa, Martina ģimene – sieva Anne (Sofija Grābula, kas Latvijas skatītājiem varētu būt pazīstama kā izmeklētāja Sāra no dāņu seriāla Forbrydelsen), divas meitas un trusītis Roze, kam varbūt izdosies visautentiskākā saslēgšanās ar dabas spēku. Spīts, kas iedzinis vīrieti Norvēģijas mežos, ir pārsteigums viņa sievai. Līdz pat brīdim, kad atrod vīru diža koka sakņu ielokā, nomaskējušos ar pāris egļu zariņiem, sieviete dzīvojusi pārliecībā, ka viņu statistiski vidējā ģimene ir rāmas saticības caurstrāvota. Turpmākā Annes un Martina sarunu sakāpinātā emocionālā tonalitāte atgādina drīzāk mātes un dēla, ne laulāta pāra izskaidrošanos. Negaidīti laulību konsultanta potenciālu uzrāda viedais seniors, policists Eivinds, kuram ir atbildes teju uz katru jautājumu. Ar Eivindu, skatītājs, visticamāk, identificēsies daudz vieglāk, nekā ar infantilo Martinu, kura uzdevums ir materializēt vīrietim it kā pēc definīcijas piemītošo instinktu pašnoteikties bīstamās situācijās (tās viņš ar apbrīnojamu cītību atrod vai rada pats). Režisors Daneskovs un scenārija līdzautors Mortens Pape vienkāršos dialogos ietvēruši virkni tipisku ziemeļvalstu sabiedrības situāciju, starp kurām būs gan asprātīgi skeči par pakaļdzīšanās korelāciju ar bērnudārza darba laika beigām un policijas suni, kuram regulāri ir brīvdiena, gan strīds, kurš iesākas par pašapmierināšanos nevietā un pārvēršas stulbā sāncensībā par altruismu.

Asinis arī līs, turklāt gandrīz no pašas pirmās filmas epizodes,

lidos bultas un lodes, tiks saņemti ķīlnieki un zagtas sviestmaizes, tomēr Mežonīgie vīri ir neparasti optimistiska melnā komēdija,

kurai izdosies aizskart arī kādu aizkustinājumam gatavu sirdsstīgu. Salīdzinājumam – filmas Ne savā dabā skats uz vīrieti Norvēģijas sabiedrībā bija drīzāk nesaudzīgi kariķējošs, sasaucoties arī ar zviedra Rūbena Ēstlunda skarbi atmaskojošo Piespiedu kārtā / De ofrivilliga (2008), bet Mežonīgie vīri sasniedz identiskus mērķus – atsedz labklājības kultivētā sociuma problēmpunktus –, vienlaikus nepazemojot nevienu no filmas varoņiem.  

Ziemeļu sabiedrības diezgan precīzā, paredzamā uzvedības kodeksa izveidi diktējusi daba – skaudrajos laikapstākļos dzīve kopienā bija dzīvības saglabāšanas garantija. To precīzi ilustrē mazā bēgļa, trusīša Rozes pūkainā ķermenīša mērogs majestātisko fjordu ainavā. Tas, vai gadu simtiem iegājušies uzvedības modeļi un nepieciešamība cieši uzraudzīt ne tikai savu, bet arī kaimiņu ikdienas “pareizību”, ir joprojām aktuāli / saistīti ar dzīvildzi, ir jau cits jautājums. Piemēram, somu režisora Aku Louhimiesa filmā Sasalusī pilsēta / Paha maa (2006) ir kāda epizode, kurā taksometra šoferis, nonācis grūtā dzīves posmā, slīgst depresijā savā daudzstāvu ēkas dzīvoklī, bet viņa kaimiņi tikmēr uzstājīgi mudina piekārt aizkarus logiem, lai būtu “kā visiem”, nepaklausības gadījumā draudot ar dažādiem soda mēriem.

Mežonīgo vīru Martins, pat savu pirmatnējības piedzīvojumu baudot, sākotnēji ir gatavs doties atvainoties likumsargiem, nožēlojot kādu impulsa vadītu pārkāpumu, bet tad – daudz veiksmīgāk, nekā atmodināt sevī vientuļā vilka identitāti, viņam izdodas atklāt atbrīvojoša bezvainas prieka sajūtu, kas neiegulst ierastajā uzvedības kodeksā. Kā šīs transformācijas katalizators nostrādā viesošanās skandināvu senču dzīvesveida ciematā Guddālenē, kas piedāvā “autentisku vikingu laika pieredzi”. Atklājums, ka Martina elki nēsā zem kažokādām kredītkaršu lasītājus un jaunākos i-phone, sāpīgi sagrauj viņa ilūzijas. Un režisors Daneskovs intervijā lakoniski komentē skandināviem ierasto praksi doties pie dabas, lai saslēgtos ar senču spēku, –  “ja jūs sevi nespējat atrast, būdams dzīvoklī, mežā tas nenotiks tik un tā”.

Atsauces:

1. Vikings don’t cry: Thomas Daneskov on his off-grid comedy Wild Men. Pieejams: https://www.bfi.org.uk/interviews/thomas-daneskov-wild-men 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan