Piecpadsmit filmu apskats vienā rakstā – pilnīgs priekšstats par to, ko šogad Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā piedāvā Ziemeļvalstis, gan programmā "Nordic Highlights", gan pilnmetrāžas konkursa skatē. Skandināvu mitoloģija un vienmēr klātesošais mežs, bēgļu tematika un pieaugšanas stāsti, reālā un nereālā pasaule.
Sākot tikai veidot kinofestivāla programmu, ir grūti saskatīt tajā kādas kopsakarības, kas norādītu uz jaunākajām tendencēm. Tādēļ jo interesantāk ir aplūkot galarezultātu, kurš daudz ko pastāsta ne tikai par šābrīža kino, bet arī cilvēkiem, kas to veido, un tematiku, kas tos nodarbina. Mazliet izkāpjot no ziemeļvalstu kino teritorijas, skaidri saredzamas paralēles vācu režisora Kristiana Pecolda filmā Tranzīts, ungāru režisora Lāslo Nemeša filmā Saulriets un zviedru filmās Džimijs, Mantotais īpašums un Kur satiekas pasaules. Tās tiešām ir dažādas pasaules, kas satiekas, - savējā un svešā. Pazīstamā un bīstamā. Drošā un neparedzamā. Pazaudētā un vietā nākusī.
Tās ir Eiropas bailes, kas materializējušās kinomākslā un nonākušas arī uz mūsu kinoekrāniem.
Režisors Jespers Ganslants (Jesper Ganslandt, 1978), kuru pazīstam pēc savā noskaņā radikāli atšķirīgām filmām Ardievas Falkenbergai / Farväl Falkenberg (2006) un Pērtiķis / Apan (2009), jaunākā projekta Džimijs / Jimmie (2018, galvenā konkursa skatē) galvenajā lomā filmējis savu četrgadīgo dēlu Hanteru (filmā – Džimiju). Abi pamet mājas un dodas bēgļu gaitās cauri Zviedrijai, apvienojoties ar citiem bēgošajiem.
Kas ir agresors un kurp viņi bēg, nekļūst skaidrs, un tas arī šeit nav būtiskākais – Ganslants rūpīgi fiksējis emociju spektru, kādu mazajā cilvēkā izraisa neziņa, nogurums, ilgas pēc mājām un mammas, kas nav paspējusi pievienoties, kā arī pilnīga dezorientācija. Kadrs, kurā Džimijs sauc tēvu, brienot pa ūdeni pēc mokošas bēgšanas piepūšamajā laivā, kas sadurta, lai noslēptos no patruļas, ir emocionāli satricinošs. Iespējams, tāpēc, ka nekad neesam iedomājušies mazu, blondu, eņģeliska izskata puisēnu kā vienu no tiem, kas cenšas pārbēgt uz drošākām teritorijām pāri jūrai.
Var tikai iedomāties, ko no četrgadīgā aktiera prasīja iejušanās lomā un vai viņš vispār spēja nošķirt spēli no realitātes.
Džimija operators Monss Monsons (Måns Månsson, 1982) piedalās festivālā arī kā režisors, kopā ar Akselu Pētešenu režisējot filmu Mantotais īpašums / Toppen av ingenting (2018), kas pēta Zviedrijas sabiedrības tolerances robežu, tāpat pieskaroties bēgļu jautājumam. Bet ne jau nelegālie imigranti, kas pārņēmuši daudzdzīvokļu mājas augšējo stāvu, iekaroja nedalītas Berlīnes kinofestivāla konkursa skatītāju simpātijas – visspožākā šajā filmā ir galvenās lomas atveidotāja Leonora Ekstranda, enerģiska un ekstravaganta aktrise septītajā gadu desmitā, kura nemulst pat atklātās tuvības ainās ar nekustamā īpašuma mākleri.
Viņa stingriem soļiem apstaigā visu savu jauniegūto un problemātisko īpašumu, kā iznīcības eņģelis gariem, mezglainiem pirkstiem ar košu manikīru izčamdot visas iemītnieku pastkastes un nekautrējoties ierodas pie tiem dzīvokļos, lai uzdotu jautājumus, kas sniedzas tālu aiz pierastajām small talk robežām.
Galvenā loma šajā filmā rakstīta īpaši Ekstrandai, tādēļ jo priecīgāka vēsts ir tā, ka
Rīgā pirms filmas seansa būs sastopami abi – režisors Monss Monsons un aktrise Leonora Ekstranda.
Zviedru kino šogad Riga IFF programmā pārstāvēts spoži, to apliecina arī filma, kas manā skatījumā ir ziemeļvalstu kino gada pārsteigums; filma, kura uzrāda bīstami augstu talanta līmeni filmas komandā un attiecīgi arī rezultātā, ko redzam uz ekrāna. Kur satiekas pasaules / Gräns (2018) režisoram Ali Abasi (Ali Abbasi, 1981) ir tikai otrā pilnmetrāžas filma, pirms tam viņš uzņēmis vienu īsfilmu un visām trim ir arī scenārija autors. Viņa iepriekšējās filmas nav guvušas visai atzinīgus vērtējumus, un tas padara vēl neizskaidrojamāku šo izrāvienu kā scenārija, tā režijas ziņā.
Lai neatklātu filmas sižeta intrigu, varu vien droši teikt, ka šis ir visapstulbinošāk trakais (un turklāt veiksmīgs) mēģinājums integrēt skandināvu mitoloģiju mīlas stāsta un krimināldrāmas sintēzē, kur turklāt būtiski slāņi filmas iepazīšanā veidoti no tīri taktilām un citu maņu izjūtām. Filmā, kuras vēstījums līdz mums nonāk caur galvenās varones Tīnas pakāpenisku sevis atklāšanu un pieņemšanu,
būtiskas stāsta sastāvdaļas ir skaņas, smaržas, faktūras.
Biezais, tumšais mežs, kur pēc darba Tīna meklē mierinājumu, dziļi ieminot pēdas biezā, mitrā, tumšā sūnā; meža ezers, kur spēji uznākusī lietusgāze atver Tīnas patieso identitāti; apsarmojusī, novītusī pļava filmas izskaņā – kā atsauce uz viņas zaudēto pasauli.
Blondā zviedru televīzijas seriālu zvaigzne Eva Melandere un soms Ēro Milonofs (kuru pagājušā gada Riga IFF programmā redzējām boksera aģenta lomā filmā Laimīgākā diena Oli Maki dzīvē) diezgan spēcīgi uzlaboti, lai atbilstu saviem tēliem, turklāt tādiem, kas spēcīgi atšķiras no cilvēku sabiedrībā ierastajiem skaistuma etaloniem.
Lai gan jau filmas nosaukumā minētā pasauļu satikšanās un to atšķirības filmā realizētas visai spilgti, uzskatāmi un fizioloģiski detalizēti, tomēr Ali Abasi darbs nevienā mirklī nekļūst par lētu specefektu filmu ar mošķiem.
Savulaik Ziemeļvalstu filmu dienas, agrākais kinoforuma Arsenāls satelīts, iepazīstināja Rīgas kinoskatītājus ar ziemeļu humoru – smagnēju, tiešu, un stipri melnu, zem vēsās virskārtas pildītu ar verdošu lavu, kas negaidīti labi sasaucas ar mūsu pašu humora uztveres režīmu. Savukārt ziemeļvalstu humora karaļi ir islandieši, apsteidzot pat somus; par šādu islandiešu īpašību acīmredzot varam pateikties ne tikai skarbajam klimatam, bet arī izolētībai.
Koka paēnā / Undir trénu (2017) ir izcila komēdija par rindu māju kaimiņiem. Šis teikums vien jau pasaka ļoti daudz ko gan tiem, kas paši izbaudījuši šādas, visai intensīvas kaimiņu attiecības, gan arī tiem, kas spēj novērtēt sižeta attīstības iespējas stipri ierobežotā darbības laukā. Ja vēl ir iesaistīts koks ar plašu lapotni (Islandes īsajā vasarā), mājdzīvnieki un dārza rūķi, ir skaidrs, ka asinīm jālīst.
Arī Nordic Highlights atklāšanas filma Šausmīga sieviete / En Frygtelig Kvinde (2017) it kā iekļaujas komēdijas žanrā, lai gan vairāk atgādina medicīniski precīzu pāra attiecību uzšķēršanu, kur satiekas nevis divas pasaules, bet divas elles. Režisors Kristians Tafdrups (Christian Tafdrup, 1978) skaidro, ka 24 gadus centies izprast, kā izdzīvot saskarsmē ar sievietēm, un pat lieto jēdzienu “ikdienas terorisms”.
Lai izkliedētu drūmos mākoņus, filma veidota viegli, skaistos dāņu dizaineru interjeros, arī abi galvenie varoņi ir jauni, skaisti un moderni; pat strīda ābols ir interjera elements – glezna pret plakātu. Futbols pret randiņu. Tafdrups tomēr rīkojies arī kā īstens provokators, atstājot skatītāja ziņā iespēju lemt, kurš šeit ir upuris, kurš pāridarītājs. Varbūt tā ir spēle, kurā abi piedalās labprātīgi, vai arī – nevarēdami nepiedalīties.
Vēl viena dāņu filma ar zīmīgo nosaukumu Dānija / Danmark (2017) ir tikai viena filma no šāgada festivālā Riga IFF plaši pārstāvētā ziemeļvalstu kino jauniešiem. Tā ir mūsdienu dāņu jauniešu realitātes fiksācija, ar tādu kā nelielu sveicienu Dogmas’95 kameras stilam. Skatītājs ir liecinieks pavisam parastām situācijām, kādas iespējamas jebkurā Eiropas pilsētā, jebkurā dzīvoklī, starp jebkuriem diviem jauniešiem. Jozefīne ierodas pie Norges un paziņo, ka gaida no viņa bērnu.
Norge, bezrūpīgs puisis, kura ikdiena paiet, dzerot alu, braucot ar skeitbordu, sacerot vāju repu un rīkojot ballītes pie sevis mājās, ir varbūt vissliktākais tēva prototips, kādu vien var iedomāties. Tomēr režisors Kaspers Rūne Larsens (Kasper Rune Larsen, 1986) savā debijas filmā ļauj nesteidzīgajām un sākumā spuraini neveiklajām abu jauniešu iepazīšanās epizodēm (jo Norge neatceras Jozefīni) lēnām būvēt pavisam citu Norges tēlu – bez bravūras un pofigisma.
Nepiespiestība, ar kādu veidota Dānija, brīvajai kamerai radot tiešu klātbūtnes efektu, raksturo vēl kādu dāņu pieaugšanas filmu – Team Hurricane (2017, galvenā konkursa skate), ko režisore Annika Berga (Annika Berg, 1987) veidojusi sadarbībā ar daudzsološo producenti Katju Adomeiti, kuras producētās filmas pārstāv izteikti jauneklīgu kino stilu.
Studiju Adomeit Film raksturo jauni, ambiciozi režisori, kuru starpā valda veselīga konkurence,
piemēram, vienlaikus filmējot vairākus projektus uz 16mm, arī filmu varoņi ir vai nu bērni un pusaudži, vai, gluži pretēji, jau sirmgalvji, tā abstrahējoties no reģionā iecienīto attiecību drāmu nomācoši plašā klāsta. Studijas projekti ir kā kinomākslas Nekurnekadzeme, kur mitoloģiski tēli harmoniski sadzīvo ar ciemata iedzīvotājiem un veco ļaužu pansionātā joprojām virmo tikpat spēcīgas kaislības kā vidusskolā.
Team Hurricane estētika ir tuva 90. gadu MTV underground mūzikas klipiem; mediji šo filmu ar spuraini naivo un jauneklīgo atmosfēru dēvē par punk rock chick flick, saskatot atsauces uz japāņu anime, Harmonija Korīna Gummo un pat Mijazaki Ponyo, kuru montējis Godārs. Team Hurricane reklāmas kampaņas laikā Instagram un citos kanālos bija grūti nepamanīt halucinogēni košus vizuāļus ar kolorītajām filmas varonēm.
Filma kā saldskābs lollipop, no kura iekrāsojas zila mēle.
Studija Adomeit Film šogad festivālā pārstāvēta ar vēl vienu filmu – Piejūras sapņi / Dreymar við havið (2017), kuras unikalitāte programmas Nordic Highlights kontekstā slēpjas tās izcelsmē – šī filma pārstāv Fēru salas, kur mīt vien ap 50 000 iedzīvotāju. Filmas režisors Sakariss Stourā (Sakaris Fríði Stórá, 1986), kurš viesosies arī Rīgā, ir ieguvis kino izglītību Norvēģijā, lai atgrieztos dzimtajās Fēru salās un tur veidotu filmas, ieskaitot šo – savu debiju pilnmetrāžā.
Piejūras sapņi, veidota pēc ziemeļvalstu pieaugšanas filmu labākajiem paraugiem, slēpj sevī arī savdabīgu salinieku dzīves izjūtu, kur salas izolētība rada arī personīgās brīvības izolētības fantomu. Pieaugšana vai nu notiek ļoti strauji, vai arī nenotiek nemaz, jo šeit, uz salas, tas nozīmē apzināties un pieņemt zemos mākoņus un īso taciņu no mājas līdz alkohola veikalam kā vienīgo iespējamo dzīves scenāriju.
Kāda cita ziemeļvalstu filma šāgada februārī noveda līdz asarām visu lielo, 1895 skatītāju piepildīto Friedrichstadt-Palast zāli Berlīnē.
Ēriks Pope (Erik Poppe, 1960), norvēģu režisors, kura filma Havajas, Oslo / Hawaii, Oslo (2004) redzēta arī Rīgā un noteikti palikusi kādam atmiņā, pārsteidza Berlināles skatītājus ar 92 minūtes garu viena kadra filmu Ūteija, 22. jūlijs / Utøya 22. juli (2018) – turklāt minūtes šeit ir būtiskas, jo tieši tik ilga bija 2011. gadā notikusī apšaude Darba partijas jauniešu nometnē uz nelielās Ūteijas salas blakus Oslo.
Pope veidoja filmu sadarbībā ar teroraktā izdzīvojušajiem, radot no viņu atmiņām vairākus tēlus, kuriem tiek sekots visu filmas laiku. Ūteija, 22. jūlijs pārsteidz gan no tehniskajiem aspektiem, gan kā cieņpilns atskats uz neticamajām šausmām, kas bija jāpārdzīvo uz salas esošajiem bērniem. Pirms šai filmai sāk sekot sentimentālas un tieši tādēļ bezdvēseliskas lielbudžeta filmas par Ūteijas notikumiem, Popes filma vienkārši ir jāredz.
Mitoloģija, spoku stāsti, šausmu stāsti, svētie meži un nolādētie meži – ziemeļu kino bez šīs neskaidrās robežas starp reālo, iedomāto, un nosapņoto nebūtu pilnīgs.
Filma Vasaras bērni / Sumarbörn (2017) atklājas skatītājam kā elpu aizraujoši skaists Islandes kalnu un ieleju ainavās filmēts stāsts par sabiedrību, kas dzelžaini seko vispārpieņemtajai tradīcijai, vasarās nosūtot bērnus no neveselīgās pilsētas uz lauku internātskolu, kur personāls atgādina drīzāk cietumsargus, nevis bērnu aprūpētājus.
Iejūtības bada apstākļos bērni sāk dzīvot vairākās paralēlās pasaulēs, kur noslīkuša zēna rēgs var kļūt par labāko draugu un skolas vadītāja iegūst milzu biedējoša kraukļa aprises, vajājot mazos bēgļus ceļā uz mājām. Filmas režisore Gudruna Ragnarsdotira (Guðrún Ragnarsdóttir) veidojusi scenāriju pēc savām bērnības atmiņām līdzīgā institūcijā, kur vasaras bērnu pārtapšana par ziemas bērniem bija lielākais iespējamais drauds – tas nozīmēja, ka internātskolā jāpaliek pavisam. Arī šīs filmas režisori būs iespējams satikt filmas seansā Rīgā.
Skaists gulbis, kurš var tevi ievilkt ezera dzīlēs un noslīcināt, ir vēl vienas islandiešu filmas Gulbis / Svanurinn (2017) galvenās varones, 9 gadus vecās Soulas lielākais bieds, kad, līdzīgi kā Vasaras bērnos, arī viņa par sliktu uzvedību tiek nosūtīta uz dzīvi laukos.
Šī ir vēl viena debijas filma programmā Nordic Highlights, turklāt pirmā islandiešu filma, kas veidota kopprodukcijā ar Igauniju. Jau pavisam drīz tiks pabeigta vēl kāda Islandes un Igaunijas kopprodukcija – Fridrika Tora Fridriksona un kompānijas Amrion sadarbībā topošais Ari Aleksandra Ergusona Mihkels, enerģisks un tumšs trilleris par igauņu narkokurjeru Islandē. Bet tikmēr Riga IFF programmā – divas islandiešu sievietes režisores, kuras Fridriksons dēvē par Islandes jauno vilni – Vasaras bērnu režisore Gudruna Ragnarsdotira un filmas Gulbis režisore Āsa Helga Hjerleivsdotira (Ása Helga Hjörleifsdóttir, 1984).
Norvēģu kino ir viegli atpazīstams ziemeļu kino reģiona kontekstā,
to raksturo mēreni budžeti, spēcīgi scenāriji, kuros darbība raksturojama ar “šeit un tagad”, un arī diezgan attīstīts žanra filmu atzars, kur nacistu-zombiju aktivitātes kalnos piedzīvo jau trešo ekranizāciju.
Režisors Jūnass Matsovs Gulbrannsens pārstāv citu tradīciju – poļu kino, pēc studijām Lodzas kinoskolā debitējot Norvēģijā ar filmu Ēnu ieleja / Skyggenes dal (2017, galvenā konkursa skate), kurai turklāt mūziku rakstījis Zbigņevs Preisners (poļu komponists, kurš radījis mūziku Kšištofa Kešlovska Dekalogam un triloģijai Trīs krāsas).
Ēnu ieleja ir precīzs darbs žanrā „kino ar bērnu centrā, bet ne bērnu auditorijai”.
Līdzīgi kā vēl vienā konkursa filmā, Aleksandra Fedorčenko Annas karā, kur sešgadīgā Anna, izrāpjoties no masu kapa, spēcīga izdzīvošanas instinkta vadīta, atrod mājvietu un patvērumu nacistu komandantūras skurstenī, arī Annas vienaudzis, Ēnu ielejas Aslaks rīkojas neatbilstoši savam vecumam, un, pārvarot bailes, dodas aizliegtajā jeb nolādētajā mežā, lai atrastu savu uzticamo draugu – ganu suni.
Guldbransens ir paveicis teju neiespējamo debijas filmas režisoram – vairāk nekā 40 minūtes ilgst epizode, kurā Aslaks viens pats iet pa mežu, pārciešot aukstas lietus gāzes, ēdot izmirkušu ievārījuma maizi, guļot sarāvies uz koka saknēm, un visbeidzot, nespēka un izsalkuma izmocīts, piedzīvo savu visgaidītāko satikšanos vai, iespējams, vīziju, kas sniedz brīnumainu izglābšanos.
Nedrošība reālajā pasaulē un patvērums iedomātajā pavada šos filmu varoņus, tā spoguļojot jau raksta sākumā minēto šābrīža emocionālo virsmotīvu Eiropas kino. Varbūt vispareizākais ir atgriezties patvērumā, atgriezties mežā, kā to dara norvēģu režisores Jūrunnas Miklebustas Sīvešenas filmas Kokcirtējs / Hoggeren (2017) vai arī somu režisores Anu Kuivalainenas dokumentālās filmas Es dodos mežā / Sielunmetsä (2017) varoņi.
Vieni cērt kokus, citi tos stāda, vieni apskauj, citi mēra, lai aprēķinātu kubikmetrus. Somu filmā pilsētas un lauku apvidu izpratne par mežu pretstatīta kā romantizētā pret racionālo, kur sava vieta ir gan ekoseksuāļiem, gan sapņainām govju ganēm, kas snauž uz koku stumbriem, gan supermodernos kombinezonos ar dažādām kabatiņām tērptiem lauku lielsaimniekiem ar bīstami asu koku stādāmo mietiņu rokā.
Bet visbrīvākais šajā kompānijā liekas tieši norvēģu Kokcirtēja četrdesmitgadīgais Annešs, kurš atsakās no pilsētas dzīves, lai pārceltos uz vecākiem piederējušo un tagad mantoto mežu, kur šķietami bezmērķīgi (vai, kaimiņu-prāt, traki) cirstu kokus, turklāt klasiski – ar elegantu cirvi.
Bezmērķība tiešām ir šķitums – patiesībā tā ir vienīgā darbība, kas Annešam spēj sniegt gandarījumu un atvieglojumu, tā ir apzināti plānota un paveicama rīcība, kas acīmredzot atdod ticību saviem spēkiem – izjūtu, ko tik viegli pazaudēt mūsdienu sabiedrībā.
Atpakaļ dabas klēpī tomēr būtu pārāk vienkāršots lozungs ziemeļu kino raksturošanai,
un to uzskatāmi pierāda zviedru režisora Jensa Asura (Jens Assur, 1970) filma Kraukļi / Korparna (2017), kas arīdzan iekļaujas pieaugšanas filmu kopā. Filma veidota pēc Tomasa Bannerheda romāna Kraukļi, kas 2011. gadā saņēma Augusta Strindberga vārdā nosaukto Zviedrijas literāro balvu. Darbība notiek 70. gados kādā zemnieku saimniecībā, kur kadra sēpijas kolorīts it kā norāda uz retro stilistiku, bet vienlaikus tas ir kā sausa māla nosēdums uz visa, ko redzam – uz priekšmetiem, augiem, pat cilvēkiem.
Tā ir vide, kurā jaunajam Klāsam trūkst gaisa, bet viņa tēvam Agnem (lomā Reine Brinolfsons, viens no Zviedrijas ievērojamākajiem kino un teātra aktieriem) izmisums liek savainot sevi gaterī, lai motivētu dēlu pievērsties lauku darbiem.
Kraukļi ir ziemeļu kino, kādu tuvāk pazīstam jau vairākas desmitgades, estētiskais un sižetiskais etalons, kur personāži darbojas automātiski, kāda neizskaidrojama izmisuma un pretīguma vadīti, tomēr neuzdrošinoties pārvarēt pienākumu un rutīnas apburto loku.
Taču, neskatoties uz šo it kā nepievilcīgo filmas ieskicējumu, Kraukļi guvuši plašu starptautisku ievērību, kas apliecina gan Jensa Asura tālredzību, pieaicinot lomai Brinolfsonu, gan arī režisora spēju depresīvā ietvarā ietērpt pārlaicīgu un universālu jaunības cerību stāstu.
Šausmīga sieviete (2017, Dānija) – piektdien, 19.10. / 19:00 Splendid Palace Lielā zāle
Mantotais īpašums (2018, Zviedrija) – sestdien, 20.10. / 20:30 K.Suns
Kraukļi (2017, Zviedrija) – svētdien, 21.10. / 18:30 K.Suns
Vasaras bērni (2018, Islande) – pirmdien, 22.10. / 18:00 Splendid Palace Mazā zāle
Kokcirtējs (2017, Norvēģija) – otrdien, 23.10. / 18:30 K.Suns
Dānija (2017, Dānija) – otrdien, 23.10. / 20:30 K.Suns
Team Hurricane (2017, Dānija) – trešdien, 24.10. / 16:00 Splendid Palace Mazā zāle
Piejūras sapņi (2017, Fēru salas) – trešdien, 24.10. / 18:30 K.Suns
Ūteija, 22. jūlijs (2017, Norvēģija) – trešdien, 24.10. / 21:30 Splendid Palace Lielā zāle
Ēnu ieleja (2017, Norvēģija) – ceturtdien, 25.10. / 16:00 Splendid Palace Mazā zāle
Koka paēnā (2017, Islande) – ceturtdien, 25.10. / 18:30 K.Suns
Džimijs (2018, Zviedrija) – piektdien, 26.10. / 16:00 Splendid Palace Mazā zāle
Gulbis (2018, Zviedrija) – svētdien, 28.10. / 16:00 Splendid Palace Mazā zāle
Kur satiekas pasaules (2018, Zviedrija / Dānija) – svētdien, 28.10. / 20:30 Splendid Palace Mazā zāle
Es dodos mežā (2017, Somija) – svētdien, 28.10. / 18:30 K.Suns
