KINO Raksti

Fore, Bergmana mūža mīla

13.07.2018

Ja vien neesat medūza, Fores salā pie Ingmara Bergmana nejauši nokļūt nav iespējams. Kino Raksti uz turieni devās, piedaloties Zviedrijas institūta rīkotā “svētceļojumā” un Bergmana nedēļas apmeklējumā, kurā bija aicināti mediju pārstāvji no Ēģiptes, Francijas, Grieķijas, Krievijas, Kolumbijas, Lielbritānijas, Polijas un arī Latvijas. Izcilā režisora Ingmara Bergmana (1918-2007) simtgadei šogad veltīta izvērsta filmu retrospektīvu, izstāžu un citu notikumu programma visā pasaulē.

Brauciens izvērtās četrās intensīvās un skaistās Bergmana, salas kolorīta, mūsu jauniegūtā kolektīva kulturālo atšķirību un vēlreiz Bergmana piepildītās dienās.

Foto: Aleksandrs Sazonovs

Ceļš uz Fores salu prasa četrdesmit minūtes lidojumā no Stokholmas uz Gotlandi, seko vairāk nekā stundu garš brauciens ar auto, tad prāmis uz Fori, un tikai tad var sākties salas izpēte. Pirmo reizi Ingmars Bergmans ieradies tur, meklējot filmēšanas vietas savai filmai Mīklaini kā spogulī / Såsom i en spegel (1961), jo viņa iecerētās Orkneju salas Skotijā studijai nav bijušas pa kabatai. Bergmana rīcībā tika nodots helikopters Zviedrijas piekrastes izpētei, bet nekas viņu nespēja pārliecināt, līdz

visbeidzot tika ieteikta Fore, kuru režisors bija ar mieru apskatīt tikai tāpēc, lai galīgi pārliecinātos, ka Orkneju arhipelāgs ir ideālā lokācija.

Lietainā un vējainā aprīļa dienā, kad grupa devas uz Fori, sala tomēr izskatījās kā radīta īpaši Bergmana scenārijā paredzētajiem notikumiem – tur bija gan krievu lašu zvejas kutera vraks, gan vecs augļu dārzs un klinšaini piekrastes skati, gan arī, visbeidzot, salas ziemeļrietumos majestātiskie rauki Langhammaras dabas rezervātā – viļņu izgrauzti akmens veidojumi kā milzu galvas, kas veras jūrā.

Raksta autore Sonora Broka Bergmana salā 2018. gada jūnijā

Pēc filmas Mīklaini kā spogulī Bergmans Fores salā uzņēma vēl četras spēlfilmas un vienu televīzijas filmu – Persona (1966), Kauns / Skammen (1968), Annas kaislība / En passion (1969), Laulības dzīves ainas / Scener ur ett äktenskap (1973) –, arī divas dokumentālās filmas – Fores dokuments / Fårö dokument (1969), un Fores dokuments 1979 / Fårö dokument 1979 (1979). Jau Personas filmēšanas laikā tika sākta Bergmana Fores mājas būvniecība Hammaršā (Hammars), kur pēc tās pabeigšanas 1967. gadā režisors mēdza periodiski uzturēties, līdz mūža nogalē pārcēlās turp pavisam.

Foto: Aleksandrs Sazonovs 

Mūsu grupas pasākumu programma iesākas strauji, pēc nelielas maltītes apmešanās vietā – kūrortā Saudersand – uzreiz seko Bergmana nedēļas atklāšanas ceremonija salas baznīcā, kur jau sanācis pulks ļaužu, cienījami un priecīgi satraukti seniori. Mūsu internacionālo kopienu nosēdina pirmajā solā pa labi no altāra – tas gan nodrošina lielisku redzamību, bet liedz laisties snaudā. Pa kreisi no mums skatāms ļoti interesants gleznojums, kurā salas ļaudis senos, visticamāk, 17. vai 18. gadsimta tērpos, sanākuši aplūkot trīs zīdaiņus, no kuriem divi ietīti baltā un tiem virs galvām mazi sarkani krustiņi, savukārt trešais kā konfekte vēl apvīts ar sarkanu lentu – kolēģi no Rīgas domā, ka tas tad esot sieviešu dzimtes mazulis.

Foto: Sonora Broka

Baznīca atgādina Latvijas lauku dievnamus – balta, ar seniem kokgriezumiem rotāta, pa logiem redzami koki, kas ieskauj blakus esošo kapsētu. Mums pietiek laika visas šīs detaļas izpētīt, jo sprediķis / atklāšanas runa notiek tikai zviedriski. Mācītāja ir vietējā autoritāte, mums stāsta, ka viņa pirms kāda laika vai nu sūtīta kalpot citur, vai atstādināta no amata, bet Fores draudzes locekļi vienprātīgi nobalsojuši par viņas atgriešanos. Mācītājas tēls ir pārliecinošs, ar īsu, spurainu sasuku, melnu vēdekli un tik caururbjošu skatienu, ka tā vien šķiet – viņai zināms, ko nupat ēdām un ko domājām, it īpaši par to gleznu. Savu sprediķi runātāja pārvērš gandrīz raidlugā, runājot dažādās balss intonācijās, un visi, izņemot mūs, gardi smejas. Vēlāk mūsu pavadoņi no Zviedrijas institūta stāsta, ka tās bijušas

atmiņas par pirmo mācītājas satikšanos ar Bergmanu baznīcā – viņš sašutumā norādījis, ka īsteni protestanti krustu nemet, un kopumā nācis šurp tikai uz koncertiem.

Vislielākais pārsteigums atklāšanas programmā ir neliela muzikāla sastāva uzstāšanās – Bergmana rezidenču programmas rezultāts. Sir Eric Beyond un Nina Peršona, pazīstamās zviedru grupas The Cardigans soliste, sešas nedēļas pavadījuši Forē, gatavojot šo priekšnesumu, kurā iekļautas gan jaunas dziesmas, gan pāris skaņdarbi no 2017. gada albuma Democracy. Duetam baznīcas koncertā pievienojušās arī basģitāriste Sāra Vilsone un flautiste Amanda Fricena. Dāmas, tērpušās melnās kleitiņās, baltās ceļzeķēs, melnās saulesbrillēs un beretēs, ir kā asprātīga 60. gadu kino estētikas ilustrācija. Savukārt Sers Ēriks Bejonds tērpies kanvas kombinezonā ar kapuci un ar balss pārveidotāja palīdzību dzied daudzbalsīgi, tā piešķirot priekšnesumam nelielu vājprātības devu – tiesa, ļoti melodisku.

Foto: Sonora Broka        

Pēc atklāšanas ir brīdis izstaigāt kapsētu, tomēr es nepaspēju nofotografēt Bergmana kapavietu, jo tūlīt aiz Forei raksturīgā akmens krāvuma žoga pamanu sagūlušos melnu aitu baru.

Foto: Sonora Broka

Gotlandes aitas esot atšķirīgas no citām, ar platāku degunu. Aitu pulki un pulciņi redzami burtiski visur, arī mežā, kad braucam apskatīt Bergmana māju, kas, starp citu, ikdienā ir pieejama tikai rezidenču māksliniekiem – viņi tur drīkst uzturēties dienas laikā, strādājot ar grāmatām, kas pieejamas plašajā bibliotēkā.
Mums ir brīnišķīga gide, mājas gariņš, kuras pārziņā ir viss ēku komplekss, viņa mājas īpašnieka uzdevumā veic arī visus nodokļu un komunālos maksājumus.

Stāsts par mājas īpašnieku ir gana savāds, lai to pastāstītu – tas esot kāds norvēģu vīrs, kuram nepieņemama šķitusi situācija, ka Zviedrijas valdība pieļauj Bergmana mājas izlikšanu izsolē.

Viņš iegādājies gandrīz 100 % no visa izsolē pieejamā un noteicis, ka vismaz 100 gadus šeit nekas nedrīkst tikt mainīts. Katru gadu nodokļos par šīm ēkām tiek nomaksāti aptuveni astoņsimt tūkstoši zviedru kronu. Paradoksālākais ir tas, ka šis norvēģis nebūt nav Bergmana fans, par kino viņš pastiprināti sācis interesēties tikai savu jauno īpašumu iespaidā un, sekodams Bergmana piemēram, skatoties divas filmas dienā (un secinot, ka pasaulē ir arī ļoti daudz ne visai labu filmu, – arī to stāsta mūsu gide).

Bez jebkādiem nožogojumiem vai liegumiem mēs drīkstam ielūkoties visos mājas stūrīšos, arī bibliotēkā, kura iegādāta izsolē par 17 miljoniem zviedru kronu; tajā apskatāms arī Dramaten (Zviedrijas Karaliskā drāmas teātra) koka modelis ar pavisam nelielu Bergmanu, kurš sēž beletāžā. Tāpat te goda vietā ir Vudija Alena sūtījums Bergmanam – grāmata par pašu Vudiju Alenu, ar ierakstu „dižākajam pasaules režisoram no viņa kvēlākā apbrīnotāja”. Bibliotēka diemžēl nesen cietusi no demokrātiskās apmeklētāju pielaides politikas – pāris kartiņu ir pazudušas, tādēļ šobrīd tā lielākoties tiek turēta slēgta.

Foto: Sonora Broka

Bergmana mājas interjers, askētisks un līdz sīkākajai detaļai pārdomāts, vēsta par vides nozīmību režisora ikdienā, kas konstruēta tā, lai nodrošinātu maksimālu fokusēšanās iespēju uz radošajiem procesiem. Katrai istabai, pēc režisora ieskatiem, bija jāpilda konkrēta funkcija – piemēram, maltītes jāietur tikai un vienīgi virtuvē, tādēļ viesistabā kafijas galdiņu veltīgi meklēt.

Turklāt dīvāns novietots ar skatu pret logu, lai ciemiņu sejas būtu skaidri saskatāmas.

Otrās dienas rīts Forē iesākas ar kino seansu Bergmana privātajā kinoteātrī Dembā (Dämba), tālu prom no ciema galvenajiem ceļiem un nejaušiem garāmgājējiem. No ārpuses nekas neliecina, ka mājā, kas atgādina tradicionālās Fores dzīvojamās ēkas jeb tikpat labi arī klēti, ieslēpusies maza kino svētnīca ar visērtākajiem kino krēsliem, kādos esmu sēdējusi. Iespējams, tādēļ, ka tie ir samta zviļņi, ne krēsli.Pirmās rindas malējais zvilnis izskatās, it kā joprojām glabātu režisora stāva aprises, un tur neviens nekad nesēž. Blakus gan. To izmēģina Atēnu kinofestivāla radošais direktors un pēc tam atzīst, ka paralēlās pasaules klātbūtni tomēr nav novērojis. Acīmredzot režisora garam labāk tīk uzturēties mājā, kur par tā klātbūtni runā vairāki kino veidotāji un aktieri, tai skaitā arī Makss fon Zīdovs kādā intervijā.

Foto: Sonora Broka

Atstājuši apavus pie ieejas un iegrimuši zaļajā samtā, mēs skatāmies filmu Kauns, kas uzņemta Fores salas ziemeļrietumos, kur ik dienas ļaužu straumes dodas apskatīt grandiozus dabas veidojumus, kaļķakmens kolosus vēl no akmens laikmeta. To veidoli ir tik iespaidīgi, ka Bergmans tomēr nolēmis tos tieši neiekļaut kadrā, vairāk koncentrējoties uz oļaino krastmalu, kuru ik pēc maza gabaliņa šķērso jau minētie akmens krāvumu žogi. Izcili saglabājusies arī filmā Kauns redzamā pavisam nelielā mājiņa, bet tai blakus baznīca, no kuras filmā notiek izvadīšana, mums jāiedomājas pašiem – izrādās, baznīca esot bijis tikai neliels modelītis. Nespējam atsaukt šo ainu atmiņā, lai gan

kopumā grupas erudīcija, īpaši Bergmana kino mantojumā, ir tuvu apbrīnojamai – pietiek tikai sākt aprakstīt kādu epizodi, un uzreiz visiem skaidrs, kas tā par filmu.

Bergmana šajā braucienā ir daudz, brīžiem pat nogurdinoši daudz, bet tad par negaidītu pavērsienu parūpējas mūsu kolēģi no Sanktpēterburgas un Maskavas, mainot kursu no Bergmana nedēļas uz Tarkovska nedēļu. Jo, kamēr Bergmans sākotnēji nevēlējās filmēt Forē, to ļoti vēlējās Andrejs Tarkovskis, taču, tā kā Fore savulaik bija militāri stratēģisks objekts ar savu gaisa artilērijas bāzi, Tarkovskim filmēšana šeit tika liegta, un Upurēšana (1986) uzņemta pussalā Gotlandes dienvidaustrumos, ko raksturo savannai līdzīgas ainavas,

Par unikālu Bergmana un Tarkovska satikšanos stāsta arī īpaši mūsu dēļ Bergmana centrā ieradusies Katinka Fārago (Katinka Faragó), zviedru producente, kas sāka strādāt ar Ingmaru Bergmanu 1955. gadā kā scriptgirl vai scenārija asistente – neviens cits neesot gribējis šo pienākumu uzņemties.

Katinka Fārago, režisora Bergmana ilggadējā kolēģe. Foto: Sonora Broka

Fārago un Bergmana sadarbība turpinājās vēl daudzus gadus, arī tolaik, kad Zviedrijā Upurēšanu uzņēma Andrejs Tarkovskis. Tā kā Fārago kā ražošanas menedžere strādāja pie abiem – gan Bergmana, gan uzreiz pēc tam pie Tarkovska projekta –, viņa atceras lielu Bergmana greizsirdību uz krievu režisoru, jo ne tikai Fārago, arī visa pārējā Bergmana filmēšanas grupa darbojusies pie Upurēšanas.  Tomēr abi režisori bijuši ļoti ieinteresēti satikties un augsti vērtējuši viens otra darbus, līdz beidzot pienākusi izdevība – Bergmans un Tarkovskis nākuši viens otram pretī šaurajā un garajā kinostudijas gaitenī. Un – neapstājoties pagājuši viens otram garām.

Fārago drupina Bergmana – valdonīgā režijas tirāna tēlu, stāstīdama, kā režisors vienmēr rūpējies par labu atmosfēru filmēšanas laukumā, stāstot jokus un citreiz pat atskaņojot tur popmūziku,

pie kuras aktrises dejojušas, gaidot filmēšanu, lai gan pats šo mūziku nav varējis ciest. Tā panākta aktieru atslābināšanās un gatavība darbam.Tāpat laukumā nekad nav novērota skarba attieksme pret ekrāna dīvām, tā vienmēr bijusi iejūtīga un pieklusināta, vienlaikus panākot maksimālu koncentrēšanos. Personīgo dzīvi režisors nekad nav ienesis kinostudijā, pat ne filmējot Personu, par kuras laikā virmojušajām spēcīgajām emocijām viņš raksta pat savās atmiņās grāmatā Images (2007).

Jūras krasts pie pašas Bergmana mājas, te, uzbūvējot 157 m garas operatoru sliedes, filmēts Līvas Ulmanes un Bibi Andersones dialogs filmā "Persona" (1966). Foto: Sonora Broka

Režisors vienmēr bijis kā paraugs filmēšanas grupai, ierodoties precīzi astoņos.Tiesa, ne vienmēr viņš spējis veiksmīgi tikt galā ar trauksmi, bieži viņu mocījušas arī vēdera sāpes. Tādēļ rītos, kad Bergmans nav varējis saņemties un iziet no savas telpas uz filmēšanas laukumu, Katinka pat pusstundu turējusi viņa roku un sarunājusies, cenšoties līdzsvarot režisora emocionālo stāvokli.

Saruna ar Katinku Fārago norit Bergmana centrā, ēkā, kur agrāk atradusies salas skola. Kopš 2013. gada tur skatāma pastāvīgā ekspozīcija, veltīta Bergmana un Fores iedzīvotāju 40 gadus ilgajai sadarbībai un pat draudzībai, te noskatāma arī viena no viņa abām dokumentālajām filmām – Fores dokuments 1979, kolorīts un vērīgs salinieku portrets.

Foto: Aleksandrs Sazonovs

Unikāla ir iespēja doties virtuālā tūrē pa Bergmana māju, kas citādi vairumam izstādes apmeklētāju nebūtu iespējama. Bergmana nedēļas kino programmā līdztekus viņa darbiem skatāmas arī jaunākās dokumentālās filmas par Fores salas leģendāro iemītnieku – šogad Kannu festivāla programmā Cannes Classics pirmizrādītās Džeinas Magnusones Bergman: A Year in a Life un Margaretas fon Trotas Searching for Bergman.

Programmā plānota arī režisores Mias Hansenas-Lēves ierašanās, kurai te iecerēta spēlfilmas Bergmana sala filmēšana ar Miu Vašikovsku, Grētu Gērvigu un Džonu Turturo galvenajās lomās. Šīs režisores ierašanās gan izpaliek, tās vietā mūsu grupas biedre, britu kinožurnāla Little White Lies autore Sofija Monksa Kaufmane dodas Bergmana filmu lokāciju apskates tūrē ar krekliņu, ko rotā ievērojama izmēra uzraksts Mia Hansen-Løve; pateicoties šādam ietērpam, vairāki cilvēki Sofiju patiesi sajūsmina, noturot par šo režisori.

Džeina Magnusone Bergmana simtgades pasākumu programmas ietvaros radījusi arī asprātīgu un estētisku, feministiskās noskaņās ieturētu animācijas īsfilmu Vox Lipoma, kurā tostarp Bergmanam ir sekss ar Harietu Andersoni, vienu no spilgtākajām viņa ekrāna un dzīves sievietēm. Īpaši Andersonei tika rakstīta Monikas loma filmā Vasara ar Moniku / Sommaren med Monika (1953), tāpat viņa redzama arī filmās Vasaras nakts smaidi / Sommarnattens leende (1955), Mīklaini kā spogulī (1961), Čuksti un kliedzieni / Viskningar och rop (1972), Fanija un Aleksandrs / Fanny och Alexander (1982).

Bergmana nedēļas ietvaros notiek arī Marijas Nīrerodas (Marie Nyreröd) filmas Neuzveicamā sieviete nacionālā pirmizrāde. "Neuzveicamā sieviete" šajā filmā ir Bergmana otrā sieva, Guna Bergmane, izcila tulkotāja, kas pēc viņu šķiršanās nelaimīgi gāja bojā autokatastrofā.

Ingmara Bergmana un Gunas romāns sākās ar bēgšanu uz Parīzi, un par to savai pirmajai sievai režisors paziņoja tikai iepriekšējā vakarā pirms aizbraukšanas – šī epizode izspēlēta arī Laulības dzīves ainās.

Uz pirmizrādi ieradies Ingmara un Gunas dēls, arīdzan Ingmars Bergmans, bijušais pilots, staltu stāju un nesatricināmu vieglu smaidu sejā. Viņš stāsta, kā nācies strādāt kopā ar otro pilotu Larsu Nurēnu (Lars Norén), kura vārds bijis tāds pats kā Zviedrijā pazīstamam scenāristam, tādēļ īpaši uzjautrinoši bijis nosaukt savus vārdus lidmašīnas pasažieriem pirms nolaišanās – “lidmašīnu šodien vada Ingmars Bergmans un Larss Nurēns, bet neuztraucieties, gan nosēšanās būs veiksmīga!”.

Mūsu ceļojums noslēdzas ar Čaplina filmas Cirks / The Circus (1928) seansu Dembas kinoteātrī; tā bijusi neatņemama režisora dzimšanas dienas sastāvdaļa. Mums stāsta, ka Čārlijs Čaplins novēlējis savu arhīvu Bergmanam, bet to gan neuzzinām, vai arhīvs ir te, Dembā. Projekcijas telpā pie sienas ir tikai plakāts ar kadriem no spraiga sižeta mēmās filmas, kurā iesaistīti arī policisti, bet ne miņas no Čaplina.

Turpinājumā – vakariņas dārza restorānā pie ēkas, kas celta 1870. gadā (nama sienas apmetumu uzsildījusi vakara saule, tādēļ tur patīkami atspiest muguru), un naksnīgs, pilnmēness apspīdētsun biezas miglas ietīts pārgājiens uz viesnīciņu, kas drīzāk ir ziemeļnieciskas kūrorta rindu mājiņas. Bergmana svinēšana mūsu grupai Forē ir noslēgusies, bet jau oktobrī turpināsies Rīgā, kinofestivāla RIGA IFF ietvaros.

Raksta foto: Aleksandrs Sazonovs, galerijas foto: Sonora Broka

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan