KINO Raksti

Lida no Zmejevkas. Annas filmā

12.09.2017

„Kadrā agri vai vēlu notiks kas interesants, vajag tikai filmēt,” ir pārliecināta „Riga IFF” konkursa filmas „Lida” režisore, zviedriete Anna Eborna, kas viesojas Rīgā un būs sastopama savas filmas seansā 13. septembrī. Tomēr ļoti svarīgs precizējums – ir nepieciešams autora apzināts nodoms kaut ko īstu patiešām uzņemt. „Tas nav par atrašanos īstajā vietā un īstajā laikā, tas ir stāsts par nodomu – jūs vēlaties, lai kaut kas notiek”.

Lida ir neaptverami skaista filma tās rimtajā plūdumā. Anna Eborna ar apbrīnojamu pacietību sekojusi līdzi 80 gadus vecajai Lidai, kuras senči pirms vairāk nekā 200 gadiem kājām devās uz Katrīnas Pirmās apsolīto zemi tālu prom no dzimtās saliņas, kas šodien jau ietilpst Igaunijas teritorijā. Lida bija arī viena no pēdējām vecas zviedru valodas izloksnes pratējām tālajā Ukrainas ciematiņā Zmejevkā. Zviedru režisore Anna Eborna ir bijusi gana drosmīga, lai jau pēc pirmā izpētes brauciena uz Ukrainu atteiktos no digitālo kameru izmantošanas un turpmāk izaicinātu Ukrainas un Krievijas muitniekus ar 16mm filmu bundžām un vairākām analogajām kinokamerām – Aaton un Bolex. Kā pati Anna vēlāk stāsta, kinokameru muitnieki redzēja pirmoreiz. 

Intervija ar Riga IFF konkursa programmā iekļautās filmas Lida režisori Annu Ebornu notika šā gada martā Kopenhāgenā, dokumentālā kino festivālā CPH:DOX.

Režisore Anna Eborna

Sonora Broka: - Es, iespējams, uzdošu dažus līdzīgus jautājumus, uz kādiem jau atbildējāt vakar, pēc filmas pirmizrādes CPH:DOX festivālā. Tā bija ļoti aizraujoša jautājumu un atbilžu sesija!

Anna Eborna: - Okei, ļoti labi! Iespējams, tas tā izvērtās tādēļ, ka es pazīstu Matsu, programmas koordinatoru, kurš vadīja sesiju. Viņš vienmēr ir ļoti nūģīgs, un dažbrīd domāju - es tiešām nezinu, kāda auditorija šeit ir sanākusi, lai gan zinu, ka zālē ir arī mani draugi… Pēc filmas pirmā seansa ir grūti paredzēt auditorijas reakciju un jautājumus, tikai ar laiku jau aptuveni kļūst zināms, ko tev jautās. Vismaz dažus no jautājumiem. Bet šoreiz, kad mēs jau kuro reizi sākām runāt par 16mm un dažādām kamerām, kādā brīdī es domāju – shit, es taču nezinu, vai tas vispār ir interesanti publikai! (Smejas.)

Vai zāles reakcija sakrita ar jūsu gaidīto? Varbūt cilvēki smējās brīžos, kas jums nešķita smieklīgi? Kādas bija jūsu izjūtas, sēžot zālē pirmizrādes laikā un klausoties publiku?

Nu, dāņu publika – ja viņiem dod kaut mazāko iespēju, par ko smieties, viņi to darīs. Varbūt tas ir tikai mans pieņēmums, bet pirmizrādēs publika smejas vairāk, nekā ikdienas seansos. Patiesi, es esmu bijusi klāt seansos šeit, Dānijā, kad man tiešām nav šķitis, ka tas, par ko zāle smejas, ir jocīgs vai smieklīgs – piemēram, vardarbīgas ainas. Tomēr būtiski atcerēties - ja kāds no sirds smejas, tātad viņu filma ir aizrāvusi. Un šie viņu smiekli… es domāju, dažreiz cilvēks var skaļi smaidīt tādēļ, ka viņam kas ļoti patīk.

Jūs esat laimīga, ieraugot Lidu atpakaļ stāstā, un viņa smaida, tādēļ smaidāt arī jūs.

Savukārt dažreiz ir tādi ļoti aizkustinoši vai skumji momenti, kad smiekli nāk kā atbrīvošana. Tādēļ es par tiem ļoti priecājos. Tā ir skatītāju reakcija, atbilde filmai.

Jūs bijāt ļoti laipna un iejūtīga pret saviem varoņiem filmā, tik dziļi iekšā Lidas pasaulē, ka saruna ar pansionāta administratori, kas apraksta gluži pretēju Lidas tēlu un to, kāpēc viņa ir palikusi viena, nāk kā pārsteigums. Un šī saruna piešķir pavisam citu nokrāsu visai filmai, rodas vēlme prātā pārvērtēt visu redzēto. Tādēļ jo nozīmīgāka šķita jūsu sirsnīgā attieksme pret pansionāta iemītniekiem. Kāda patiesībā bija situācija tur? Vai jūs jau filmējot saskārāties ar dažādu attieksmi pret Lidu no draugu, pansionāta darbinieku vai radinieku puses?

Pirmajā mirklī, kad Lidu satiku, es neko par viņu nezināju. Toreiz, kad pirmoreiz ierados šai ciemā, te bija astoņas sievietes, kas vēl runāja veczviedru valodā, es viņas sapulcināju uz soliņa kopā un aptaujāju. Un viņas tikai pļāpāja un pļāpāja, centās man visu ko izstāstīt. Savukārt Lida turējās nostāk, un bija… nu, jūs jau zināt, kāda viņa ir. Lai gan mēģināja iesaistīties sarunā, vienmēr kāda cita viņu pārtrauca, jo viņa runā tik lēni. Un tas mani ieinteresēja, es Lidu paaicināju malā, un tad apjautu, ka tieši tādēļ, savas savdabības un savrupības dēļ, viņa ir mazliet, iespējams, atstumta. Ka viņai nav bijusi iespēja izstāstīt šos daudzos stāstus no savas perspektīvas. Tādēļ es ļoti izbaudīju sarunas ar Lidu. Un man viņa ļoti iepatikās, jo viņa varēja būt jautra, tad supernopietna, un tad atkal vienkārši smieklīga. Viņas sabiedrībā atrasties bija ļoti atbrīvojoši. Viņa stāstīja savus neizstāstītos stāstus un bija ļoti labvēlīga, tā bija kā mijiedarbība starp mums.

Foto: Kristofer Jo Insson

Un tad es sāku ieklausīties, ko runā citas dāmas: “…kāpēc tu esi ar Lidu visu laiku, viņa nav pati labākā… nu, tu saproti…”. Un es sāku saprast, ka Lidai ir slikta slava. Protams, ja jūs dodaties ciemos pie veciem ļaudīm, ieejat viņu mājās, satiekaties, viņi visi izskatās daudzmaz līdzīgi, jūs neredzat, vismaz es neredzēju lielas atšķirības. Tomēr, kad pēc diviem gadiem es atkal atgriezos Zmejevkas ciematā, Lida bija ģērbusies tajās pašās drēbēs, viņa nemainījās, viņai nebija normālu kurpju. Neviens par viņu nerūpējās, izņemot pansionāta darbiniekus, kas viņu ieredzēja, jo Lida mēdza tur arī piestrādāt.

Ir tik daudz perspektīvu, kā lūkoties uz kāda dzīvi. Pat izaugot vienā ģimenē, kā mēs ar māsu – mēs esam pilnīgi atšķirīgas, lai arī mums ir kopīgi vecāki, mēs uzaugām kopā, vienā un tai pašā vietā, bet tomēr citādāk. Un, ja mana māsa stāstītu par mani vai es par viņu – tās būtu divas dažādas perspektīvas stāstam, kā mēs dzīvojām. Es esmu par to daudz domājusi. Kad kaut kas notiek jūsu dzīvē, tas atstāj ietekmi - satiktie cilvēki, attiecības. Un tāpat ir ar Lidu – viņai bija attiecības ar dēlu, tad vēl viņas māsa, kurai bija priekšstats par Lidu kā visai trakulīgu personību jaunībā, un man tas šķiet ļoti interesanti. Es pat teiktu, ka tas ir neiespējami – aprakstīt kādu pilnīgi patiesi.

Kad es pabeidzu filmu, es jutos kā… lūk, ir šī tēma, par ko mēs nekad nerunājām. Šī tēma ir piedošana, kuru neviens no varoņiem pat vairs neapsver. Bija brīdis, kad abas māsas varēja piedot viena otrai, vai arī Lidas dēls viņai... Tā ir tik izplatīta parādība mūsu attiecībās, šīs aizvērtās attiecības vai aizvērtās draudzības.

Jums ir domstarpības par ko pilnīgi muļķīgu, jūs aizvainojat viens otru, un tad pēkšņi jūs nekad, nekad vairs nepiedodat. Un tas ir traki. Tas ir viens no aspektiem, kas man bija būtisks, veidojot filmu.

Un tad vēl tenkas tik mazā ciematā! Es uzaugu uz mazas saliņas, un reizēm šķita, ka kaimiņi par mani zina vairāk, nekā es pati. Tāpat veids, kā šie ļaudis runāja viens par otru, vai kā Lida runāja par citiem, vai arī, kas notiek, kad viņa nozūd uz laiku, un ļaudis sāk runāt… Viņi tenkoja par Lidu, vēl viņai dzīvai esot. Tu it kā esi viens, savrup, bet arī daļa no nelielas sabiedrības, kur visi zina tavu pagātni, visi zina, kādēļ esi viena. Un, protams, visas triviālās detaļas.

Kaut kā bija sanācis, ka Lida vienmēr juta mīlestības trūkumu – viņai bija visādi vīrieši un mīlas dēkas, tomer dzīves beigās viņa ir pavisam viena. Tas ir paradokss, ka jūs visu laiku meklējat mīlestību, un tā arī neatrodat.

Vai jūs pati ieguvāt kopainu, salikāt kopā visas Lidas dzīvesstāsta detaļas? No sākuma līdz beigām, ieskaitot to, kā mainījās viņas attiecības ar dēliem?

Iesākumā bija tikai Lida, un tad pāris gadus es meklēju viņas dēlu, Arvidu. Jo Lida bija nozaudējusi Arvida adresi un nezināja, kur to meklēt. Viņai nav sava telefona, viņai nav nekā. Laiku pa laikam es meklēju Sanktpēterburgas reģistros, tomēr nevarēju viņu atrast, dabūju vienīgi kādu izziņu no Gulaga – viņš bija dzimis Komi, 1952. gadā. Tomēr viss, ko uzināju, bija viņa dzimšanas vieta, pavisam niecīgs pieturas punkts tālākai meklēšanai.

Reiz mana producente prezentēja filmas projektu Sankpēterburgā, es viņai atbraucu līdzi, un sarunās ar kādu savu paziņu no Krievijas lūdzu palīdzību Arvida atrašanā. Devos uz adresi, ko Lida atminējās, bet viņai prātā bija palicis tikai ielas nosaukums, ne mājas numurs. Aizbraucu turp ar velosipēdu, uz Sanktpēterburgas pašu nomali – milzīgs rajons, ar ielu, kurai nav gala. Un viss, ko varēju - stāvēt tur, blakus velosipēdam, un pie sevis domāt - ok, kādā brīdī Arvids šeit ir bijis, staigājis. Tikai viņš nezina, ka es viņu meklēju.

Un tad mēs viņu atradām Kontaktā, krievu feisbuka versijā – sieviete, kas man palīdzēja, atsūtīja foto, vaicājot, vai tas ir vīrs, ko meklējam. Es uzreiz saskatīju līdzību ar Lidu un apstiprināju, ka tas ir viņš. Arvids dzīvoja ārpus Sanktpēterburgas, es viņam uzrakstīju un viņš piekrita tikties, teikdams – man esot paveicies, ka esmu tepat netālu, jo viņš gatavojas doties prom.

Mēs sarunājām tikties tai pašā dienā. Divu stundu brauciena attālumā no Sanktpēterburgas viņš mani sagaidīja degvielas uzpildes stacijā ar savu auto Lada, un es viņu uzreiz atpazinu. Pirmais, ko man vaicāja Arvids, – vai man ir video ar viņa māti, Lidu, un vai viņš to var noskatīties. Tā bija emocionāli ļoti satricinoša tikšanās. Viņš nebija saticis māti daudzu gadu garumā un, man likās, bija ļoti aizkustināts. Arvids gatavojās iestāties klosterī, tādēļ tas bija pēdējais brīdis, kad varējām sastapt viņu mājās. Atklājās arī, ka iemesls, kādēļ viņu atrast bija tik sarežģīti, bija viņa uzvārda maiņa.

Kādēļ viņš bija mainījis uzvārdu?

Manuprāt, viņš pieņēma tēva uzvārdu, bet neesmu līdz galam droša par iemeslu. Tomēr nākamajā reizē… Jā, es biju iecerējusi aizvest safilmēto Lidai, bet tad uzzināju, ka viņas vairs nav. Sazvanīju viņas māsu un Arvidu, viņi neko vēl nezināja. Un es sajutos kā iebrucēja viņas dzīvē, turklāt es arī nebiju gatava šādam pagriezienam – ka tas notiks tik ātri. Es biju cerējusi filmēt ilgāku laika periodu.

Bet tas jau tāpat bija garš! Cik ilgi jūs bijāt blakus Lidai?

2009. gadā es apmeklēju Ukrainu pirmoreiz, satiku Lidu. Tad Lidas projektam bija neliela pauze, es uzņēmu īsfilmu Pine Ridge, kas aizņēma apmēram divus ar pusi gadus. Bet Lida visu laiku bija man prātā, un es gatavojos viņu filmēt. Lida nav gara filma, lai gan uzņemta ilgā laikā. Katrs no filmēšanas periodiem bija īss – es atgriezos ciematā, pavadīju tur 10 dienas, filmēju, biju kopā ar Lidu, redzēju, kas mainījies kopš iepriekšējās reizes… Un tas bija ļoti interesanti, ļoti.

Katra šī reize bija kā svētki ciematā, pansionātā – “Anna atbraukusi!”

Cieminieki bija ļoti atvērti pret jums?

Jā, Lida bija, viņa ļoti priecājās. Un arī viņas draudzenes – Lūcija un Lilija, un vēl viena sieviete, vārdā Marija. Nu jā, mazliet arī pārējie pansionāta iemītnieki. Bet viņiem jau bija labi arī tāpat, man likās – viņi ir riktīgi forši. Jo viņi izturējās ar lielu izpratni pret filmēšanas procesu, pret manu klātbūtni, interesējās par notiekošo.

Jo tur jau nekas cits nenotika, un, protams, veciem ļaudīm pansionātos vai slimnīcās ir jāzina, kas tie ir, kas staigā iekšā-ārā un filmē. Es biju tik laimīga, ka viņi man uzticējās un ļāva tur strādāt. Ziniet, kā – es nolieku kameras statīvu, trijkāji, un Virdžīnija, operatore, uzstutē nelielu telti darbam ar 16mm kino lentēm, un mēs tur sēžam, un vecie ļaudis noskatās uz mums un tik smejas – tas bija lielisks process!

Sākumā jūs lietojāt digiālo kameru un tad nolēmāt papildus izmantot analogo?

Ne gluži. Pirmais ceļojums, 2009. gadā, bija digitāls. Pēc tam sekoja 16mm. Uz kādu no filmēšanas periodiem Sibīrijā es gan paņēmu līdzi arī papildus digitālo kameru, tomēr visas pārējās filmēšanas reizēs es lietoju tikai 16mm. Tās bija divas kameras – Aaton un nelielā Bolex kamera. Un šāda filmēšana mani patiesi aizrāva.

Atklājums man bija tas, ka, lietojot 16 mm, es spēju vairāk koncentrēties uz procesu kā režisore filmēšanas laukumā, un tas palīdzēja arī montējot, jo uzfilmētais materiāls ir vairāk… varbūt apzināti veidots, nevis nejaušs.

Jā, dažreiz filmēt šādi bija sarežģīti un grūti, īpaši filmējot intervijas – saplānot tās pareizi, nevis mainīt filmas rulli nepareizajā brīdī. Un, protams, gadījās ainas, ko vienkārši nebija iespējams uzfilmēt, jo beigušies līdzpaņemtie 16mm lenšu krājumi. Tomēr bija ļoti jūtams, ka es esmu daudz vairāk koncentrējusies uz to, kas notiek un kādā virzienā filma attīstās.
Nu jā, toties ir visādi sarežģījumi lidostās, muitā…

Jā, es tieši iedomājos par muitošanas procesu. Jūs ceļojāt ne tikai uz Ukrainu, bet arī Krieviju – kāda tur bija attieksme pret kinolentēm uz robežas?

Bija gadījumi, kad cilvēki gluži vienkārši nezināja, kas tas ir. Man bija jāparāda kamera, un tas bija pārsteidzoši – visi šie cilvēki, kas bija vecāki par mani, viņiem tiešām nebija ne mazākā priekšstata, kas tā varētu būt par ierīci. Un tad man jāsaka – nē, filmas bundžu nedrīkst vērt vaļā, pasarg’ dievs, neveriet vaļā! Ja atvērsiet, filma būs sabojāta!

No pieredzes varu teikt, ka 122 lielākajiem, klasiskajiem ruļļiem skenēšana kā rokas bagāžai nenodarīja nekādus bojājumus. Bet ne skenēšana kā čemodāniem. Savukārt mazākos, Bolex filmu ruļļus es centos neskenēt vispār, un tad dažreiz radās sarežģījumi. Bet, pateicoties paaugstinātās drošības režīmam lidostās, ir ieviestas dažādas alternatīvas metodes, kā pārbaudīt materiālu, vai tas, piemēram, nav sprāgstošs. Nelielam filmu ruļļu daudzumam var lietot šīs citas metodes.

Lidas runā bija ļoti patīkami klausīties, tā bija kā melodija, kā dzejas runāšana. Tomēr es nespēju saprast ne vārda. Vai jūs sapratāt, ko viņa saka?

Dažreiz viņa pateica ko tādu, ka aizdomājos – kas tas bija par vārdu? Bet tad atkal tas viss šķita loģiski, jo viņa runā valodā, kuras saknes sniedzas turpat 250 gadus vecā pagātnē. Es esmu zviedriete, runāju zviedriski un dāniski, un, kad dzirdu Lidu runājam, tas atgādina kā sajaukumu starp norvēģu un… Tā izklausās kā ļoti veca ziemeļvalstu valoda. Pieļauju, ka dažus no viņas lietotajiem vārdiem joprojām lieto arī kaut kur Norvēģijas lauku apvidos.

Turklāt Lida bija izteikti poētiska savās izpausmēs. Viņai piemita tieksme sagrozīt faktus vai arī piebilst ko būtisku teikuma beigās. Redziet, viņa nemācēja lasīt un rakstīt.

Viņa lasīja, bet ne raiti, viņa nelasīja grāmatas. Lida nebija gājusi skolā, nekad neieguva izglītību, bet viņa bija cilvēks, kas prot klausīties. Šķiet, viņa bija apguvusi vācu valodu, vēl būdama pavisam jauna – Vācijā, Otrā Pasaules kara laikā.  Savukārt Polijā viņa iemācījās vecģermāņu valodu no vāciešiem, kas dzīvoja netālajā ciemā. Krieviski Lida runāja dialektā, kādu bija dzirdējusi Sibīrijas mežos, tāpat viņa runāja ukrainiski, kā arī pati savā valodā, kādu māk tikai viņa viena pati. Tās nav tikai valodas, Lida bija talantīga stāstniece. Tāpēc viņas runa atgādināja dzeju vai ko līdzīgu, bet es nedomāju, ka viņa jebkad jebko no tā spēja pierakstīt.

Tātad šī valoda aizgāja kopā ar viņu, beidza pastāvēt?

Šī konkrētā valoda – jā. Iespējams, ir viens vai divi cieminieki, kas var tajā runāt, bet viņiem nav neviena, ar ko runāt. Nezinu, vai jūs pamanījāt – filmas beigu titros ir ļoti daudz “In Memoriam”. Tie ir ļoti veci cilvēki, tādēļ valoda patiešām izzūd līdz ar viņiem.

Jūs teicāt, ka Lida bija laba stāstniece. Vai ir iespējams notvert mirkli, līdz kuram šie stāsti ir patiesi un kad tie jau pārvēršas par fantāziju? Piemēram, stāstā vai sapņa atstāstā par suni, kurš viņai sekoja un tad pārvērtās par pūci? Kas tas bija, atmiņas, sapnis vai vēl kas cits?

Es domāju, tās bija bērnības atmiņas. Uzdodot viņai jautājumu, atbilde bieži varēja negaidot, kādā grūti pamanāmā brīdī pārvērsties stāstā, teiksmā. Lidai bija arī savs, īpašs veids, kā veidot stāstījumu un kāpināt dramatismu, nezaudējot humoru. Tas bija kaut kas pa vidu starp to, kā pierasts stāstīt stāstus Krievijā, un senām teiksmām, kas, iespējams, nāca no vecā zviedru mantojuma. Varbūt nometnē, kur viņa jaunībā dzīvoja, mita kāda superīgi laba stāstniece, teicēja, kāds, no kā viņa varēja pārņemt šo mutvārdu tradīciju. Lidai piemita arī paradums savus stāstus pārvērst mazliet šausmu stāstos, jo tas bija veids, kā...

...atstāt iespaidu?

Jā, radīt iespaidu. Tie varēja būt stāsti par citiem pansionāta iemītniekiem, piemēram, kādu sievieti, kam bija meita, un šī meita, nē, māte viņu iedzina kapā, vai kas tāds. Viņa varēja brīvi savērpt un izmainīt stāsta detaļas, lai piešķirtu tam efektīgumu. Tomēr es domāju, ka tās pirmkārt bija atmiņas, un dažreiz atmiņas kļūst mazliet kā sapņi. Ir visai grūti nošķirt īstus atmiņu uzplaiksnījumus no iztēlotām atmiņām, jo tās vairs nav iespējams precīzi izdzīvot. Tāpēc tas viss ir aptuveni – teiksim, viņai prātā palicis tas suns, kas bija ļoti biedējošs, vēl biedējošāka likās pūce kādu brīdi vēlāk...

Es domāju, tas, kā Lida atcerējās vai arī iedomājās sevi dažādās situācijās, ir saistīts ar to, ka mēs satikāmies varbūt tikai reizi gadā, un tad notika nepiespiesta saruna, kas vairāk līdzinājās pasēdēšanai blakus uz soliņa vai uz viņas gultas malas. Mēs ilgi, ilgi runājāmies, un tad kaut kas tika uzjundīts, pateicoties maniem jautājumiem par viņas dzīvi Komi un lēģeros, uzpeldēja kaut kādas atmiņas. Tādā ziņā es uzskatu, ka iejaucos Lidas dzīvē. Līdzīgi kā situācijā ar Lidas māsu Mariju, kurai vairs nav neviena, ar kuru runāties zviedru valodā. Kad ierados viņu apciemot, viņa raudāja no aizkustinājuma tikai tādēļ, ka atkal bija iespēja runāt zviedriski, jo viņas ģimene šo valodu nesaprot.

Pirmajā reizē, kad aizbraucu pie Lidas māsas, viņa raudāja visu laiku, es nemaz nevarēju izmantot šo materiālu. Domāju – nu lūdzu, Marija, tev jāsaņemas, es esmu braukusi garu ceļu, pārstāj raudāt! Bet vēlāk tajā pašā nedēļā viņas valoda kļuva plūstošāka, viņa atminējās dažādus vārdus, un tik daudz vairs neraudāja, līdz beidzot pēdējā reizē, kad pie viņas viesojos, tas bija pat jautri.

Marija bija ļoti priecīga mani satikt un pateicīga, ka viņu biju atradusi. Tāpat bija arī ar Arvidu. Man pašai bija būtiski, ka šī visa procesa rezultātā top filma, bet ir vēl šī otra līnija, cilvēki, ko es satiku. Es viņus iesaistīju filmas stāstā un domāju, kā izstāstīt šo stāstu caur viņiem, līdzīgi kā ar pašu ciematu, kurā dzīvoja Lida, – kā lai pārnes turienes sajūtas uz kinolentes, to laika ritējumu, cik ilga ir stunda tur, jo laiks Zmejevkā šķietami plūst lēnāk.

Tātad filmai ir jāpielāgojas Lidas ātrumam, dzīves ritmam, un šis uzdevums mani iedvesmoja, kad domāju par stāsta līnijas veidošanu. Diez vai šie ļaudis domāja par mani tik daudz, kā es par viņiem.

Mani pilnīgi apbūra filmas izteiksmes līdzekļi – raksti, krāsas, faktūras, tēlainība –, un ievēroju arī ļoti interesantu mūzikas un skaņu lietojumu. Īpaši negaidīta bija izteikti zemā un intensīvā skaņa, radot radīja teju fiziski sajūtamu spriedzi kadrā, kad viens filmas varonis aplūkoja ģimenes foto. Kāds bija jūsu nolūks šādai skaņas epizodei?

Man šķiet, tā bija analoga skaņa, ko radīja dāņu skaņu režisors. Bijām pie viņa mājās, studijā, viņš izvēlējās dažādus instrumentus un izmēģināja tos pie mikrofoniem. Mēs radījām skaņas, transformējām tās, izmantojām arī plašu atskaņotāju – nu, tāda eksperimentēšana. Viņam bija neliels sintezators, viņš nospēlēja pāris notis, un tās šķita īstās. Šīs skaņas ir izmantotas trīs dažādās filmas vietās, viena no tām ir aina ar Liliju, Lidas draudzeni, kas guļ gultā, un šī skaņa bija kā centiens piešķirt epizodei papildus vieglumu. Tā ir filmēta no mazliet augstāka leņķa, nekā ierasts, pirmoreiz filmas laikā jūs visu redzat kā no augšas, it kā kamera peldētu virs Lilijas, un vienlaikus mēs dzirdam Lidas stāstījumu par viņu. Man radās vēlme to visu vēl kā paplašināt, ar kaut ko ļoti vienkāršu. Man ļoti patīk atkārtošanās, vienkārši paņēmieni, vienkāršas skaņas. Un šajā epizodē tas nostrādāja lieliski, mēs abi, es un skaņu režisors, ļoti aizrāvāmies ar šo paņēmienu, mēs to izmantojām kā sava veida kadra emocionālā lādiņa vai vēstījuma rakstura maiņu, arī epizodē, kad es apciemoju Arvidu.

Un jā, šeit skaņa, iespējams, rada spriedzi. Kadri filmā ir gari – viens kadrs, tad otrs, es nelietoju tuvplānus. Es to darītu ar Bolex kameru, bet ne ar Aaton. Tādēļ man, iespējams, skaņa ir kā veids kā pārtraukt - tagad mēs redzam jaunu varoni, tā ir šo pāreju akcentēšana. Vislabāk tas strādāja starp Lidas un Arvida epizodēm. Viņa epizode ir noslēgusies, un mēs pārejam pie Lidas, viņa ir atlaidusies gultā, un šī skaņa pārnes jūs no vienas vietas uz otru. Sākas ar zvanu skaņām, Arvidam ir pašam savs eksperimentēšanas moments ar baznīcas zvaniem zvanu tornī, un tad zvanu skaņas sajaucas ar īpaši filmai sarakstīto mūziku, kuru radīja zviedrs Fredriks Viktorsons. Šī pāreja ved mūs no viena varoņa, kurš gremdējas atmiņās, pie viņa mātes atmiņām par viņas bērniem un to zaudējumu, tad pievēršas abiem izdzīvojušajiem – Arvidam un Vovam –, tad uzved mūs augšup kokā un atkal atpakaļ. Tas ir kā…tas nav uzrakstāms. Es nebiju to iepriekš uzrakstījusi, tas radās jau montāžas procesā.

Es iepriekš varēju būt uzrakstījusi ideju, ka filmai būtu jābūt trīs, nē, četrām daļām, un varoņu kopējās atmiņas būs kā tilts, kas savieno šīs daļas.

Kas jūs aizveda uz Ukrainu, pašos pirmsākumos? Vai jūsu ģimenē arī ir kāds, kurš savulaik piedalījās zviedru izceļošanā uz Ukrainu? Man šis stāsts bija  atklājums. Vai jūs jau iepriekš zinājāt par Ukrainas zviedru ciematu, pirms nokļuvāt tur, vai arī tā bija nejauša sakritība?

Es lasīju par šo izceļošanu un par ciematu, par veco zviedru ciematu, es to uzmeklēju kartē un pie sevis nospriedu - okei, Austrumukraina… Manos plānos jau tad bija filmēšana Ukrainā, jo tolaik mani ļoti bija iedvesmojis Krievijas kino, es vēlējos turp doties, visu redzēt pati savām acīm. Un, tā kā pati esmu zviedriete, nodomāju – šajā ciematā varētu būt kāds, ar ko varu aprunāties, un tas ir gana labs iemesls, lai dotos turp.

Tas ir superfascinējošs stāsts – Katrīna Lielā pārvalda ļoti plašu teritoriju, jo pēkšņi Krievija ir prātam neaptverami paplašinājusi savas zemes, un viņas pakļautībā atrodas arī šābrīža Ukraina, Turcija un turpat vai visa Melnā jūra. Bet Katrīnai vajag, lai tur dzīvotu viņas cilvēki, tādēļ viņa uzsāk iedzīvotāju pārvietošanu no Krievzemes vidienes uz šīm jaunajām teritorijām, lai tās padarītu mazliet krieviskākas. Un ir šī mazā saliņa Zviedrijā, tagadējās Igaunijas teritorijā, ar kuras zemniekiem Krievijai izraisījies konflikts. Tādēļ kāda augsti stāvoša militārpersona nolemj risināt situāciju, pavēstot nepaklausīgajiem saliniekiem - hei, jums var būt pašiem savs ciemats, ļoti auglīgās zemēs, plašas upes krastā... bet Krievijā! Trūcīgie zemnieki apdomājas, apspriežas, un saka - jā, mēs dosimies turp. Un gandrīz viss ciemats dodas ceļā, aptuveni 1781.-1782.gadā. Viņi iet kājām, vedot līdzi bērnus, mājdzīvniekus un visu savu iedzīvi. Paiet gads, līdz viņi sasniedz galamērķi, pa ceļam jau 500 cilvēki ir gājuši bojā. Atlikušie 500 cenšas sākt dzīvi jaunajā vietā, bet pēc gada dzīvi ir palikuši vairs tikai 250.

Neviens viņus tur īpaši negaidīja?

Nē, viņi nebija gaidīti, nebija māju, nebija nekā. Un, protams, ieceļotāju nogurums bija tik liels, ka atpakaļceļam viņiem arī nebija vairs spēka. Tā šie 250 cilvēki sāka veidot savu nelielu kopienu. Pēc pāris gadiem viņiem pievienojās pāris vācieši, jo Katrīna pārvietoja arī tos, bet no Zviedrijas vairs neviens nenāca, tādēļ tā ir vienīgā vieta Ukrainā, kur bija apmetušies zviedri, pavisam īpaša, neparasta vieta.

Viņi sāka dzīvot mierīgu zemnieku dzīvi, centās saglabāt savas tradīcijas, bet tad, revolūcijas laikā un 30. gados, kļuva pavisam grūti, sekoja bada laiki, tieši tad, kad piedzima Lida – 1933. gadā. Viņa uzauga laikā, kad visa Ukrainā tikpat kā nebija pārtikas. Tad sākās karš, un viņi tika pārvesti uz Vāciju, Poliju…

Atgriežoties pie jūsu jautājuma – tik daudz es zināju. Bet es nezināju Lidas stāstu, un, lai gan vairākkārt centos Lidu uzvedināt uz sarunām par šiem laikiem, par to, kā zviedri nokļuva Ukrainā, tas nekad nenostrādāja. Es nezinu, kādēļ viņi bija tik... ne tikai Lida, citas sievietes tāpat, kādēļ viņas atrunājās ar to, ka tas bijis tik sen, pirms viņām, tādēļ viņas neko par to nezina. Viņas bija dzirdējušas par Katrīnu Lielo, par salu Zviedrijā, jau vairāk viņas bija dzirdējušas par 1921. gada notikumiem. Un tas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi - ja jūs vēlaties ko uzzināt, kādas patiesības, tad vajag uzmeklēt kādu, kurš to pats ir piedzīvojis un var izstāstīt. Tikai, protams, kāds, kurš dzimis 1933. gadā, nevar izstāstīt 1782. gada notikumus tā, kā tas bijis patiesībā.

Tajā paša laikā atmiņas par piedzīvoto Komi bija ļoti spilgtas, un gremdēšanās tajās Lidai varēja būt kā terapija? Vai tomēr nē?

Šīs atmiņas bija Lidas pašas piedzīvotas, tā bija viņas dzīve, tādēļ... Es redzēju, ka Lida pamana, cik ļoti mani interesē viss, ko viņa man var pastāstīt. Viņas apraksti par piedzīvoto bija daudz bagātīgāki, nekā jebkas, ko jūs varat izlasīt par Otrā Pasaules kara laika nometnēm. Tas, ko Lida piedzīvoja, desmit gadu vecumā ar kājām ejot vai tiekot transportēta cauri Vācijai kara laikā, tostarp arī cauri koncentrācijas nometnei, laikā un vietā, kad visapkārt notiek necilvēcīgas šausmas un viņa ir tikai viens no padomju bērniem, kurus ved tur cauri… tas varēja beigties visādi. Es nezinu, ko viņa pieredzēja, bet man radās sajūta, ka man arī jāredz šīs nometnes. Tikai nu jau visi ir miruši, nav vairs neviena, ar ko aprunāties, tās ir tikai celtnes. Ir pierakstītas tik daudzas atmiņas, tomēr man būtiski ir aprunāties ar aculiecinieku, ar kādu, kurš to ir piedzīvojis. Tāpēc stāstniece Lida man ir tik nozīmīga. Tāpēc es ticu katram vārdam, ko viņa saka, jo viņa ir vienīgais man uzticamais avots. Un nav tik būtiski, vai viņa stāsta par pūci, vai suni, vai…Bet viņa man nodod šīs emocionālās refleksijas par savu dzīvi, kas izrādījās pārsteidzoši kinematogrāfiskas, jo kino arī ir par emocijām.

Vai jūs centāties saglabāt distanci no jūsu stāsta, kamēr pie tā strādājāt, vai arī jums nesagādāja grūtības dzīvot tam līdzi, sadzīvot ar šo patiesībā traģisko dzīvesstāstu, sekot tā norisēm?

Jā, dažreiz man bija ļoti skumji filmas tapšanas procesa laikā. Bet tad atkal... jums vienmēr jāseko līdzi, par ko jūs skumstat (Smejas.). Tas ir labi, ja jūsu skumjas izraisījusi empātija, bet tad jūs parasti neraudat, empātija paredz, ka jūsu sirds jūtas vairāk silta, nekā skumja, jo jūs iedomājaties sevi cita cilvēka situācijā un cenšaties izprast viņa stāstu. Un tad citreiz kāds izstāsta jums ko šausmīgu, biedējošu, cilvēki sāk raudāt. Tas var gadīties arī tad, kad klausītājs kļūst skumjš, jo tas varētu būt noticis arī ar viņu. Jūs iedomājaties sevi kāda cita vietā.. Un tad pēkšņi tas ir kā - pag, nē! Dažreiz grūti kontrolēt to, kas jūs ļoti aizkustina. Man var pārskriet trīsas, ja es dzirdu stāstu, un tās var būt tik spēcīgas, ka man nepieciešama atelpa, pauze. Bet citreiz atkal nav šādas reakcijas. It kā mēs paši to izlemtu. Dažreiz es izlemju, kāda būs mana reakcija – tā tas bija, pirms satiku Arvidu, kuru nemaz iepriekš nepazinu.

Es biju redzējusi viņa foto, zināju, ka viņš ir izteikti reliģiozs un konservatīvs. Tādēļ es vēl mašīnā nolēmu - man viņš patiks. Nekam citam nav nozīmes, tas ir Lidas dēls, viņam bija iemesli savu māti nesatikt, nerakstīt viņai, man viņš vienkārši patiks.

Viņš ir superkonservatīvs, Lida tāda nav. Es nezinu, es mēģināju noskaņoties uz viņa patikšanu vēl pirms satikšanās. Un tad, kad satikāmies, man šķita tikai loģiski tas, ka Arvids ir nolēmis doties uz klosteri. Viņš skaitija lūgšanas Jaunavai Marijai un bija pavisam vientuļš. Un es zināju, no kurienes viņš ir nācis (Smejas).

Jūs kļuvāt par šī stāsta dalībnieci, vedāt video materiālus pie Arvida un, iesākumā taču vēl ilgi viņu meklējāt. Tādēļ jo neticamāki šķita viņa vārdi, ka vēl nav pienācis īstais laiks, lai satiktu māti. Tas bija neticami, jo viņš zināja, cik cienījamā vecumā viņa jau ir, un būtībā ar šiem vārdiem viņš atvadās no Lidas pavisam. Vai tas kā mainīja jūsu attieksmi pret Arvidu, vai arī jums bija izprotama viņa rīcība.?

Es biju patiesi izbrīnīta, jo es viņam vaicāju- Arvid, vai jūs vēlaties pazvanīt savai mātei, jeb arī mēs uzfilmējam ainu ar jums, ziniet, dažādas idejas. Tomēr es ātri sapratu, ka viņš nevēlas mātei piedot.. pagaidām. Nav pienācis īstais laiks. Viņš nav atguvies, sadziedējis savas brūces. Un kas es esmu, lai viņu nosodītu? Ir tik daudz cilvēku, kas nesaprotas ar saviem vecākiem. Un bērniem parasti ir taisnība. Parasti viņiem ir visas tiesības justies nogurušiem no saviem vecākiem. Bet šajā mirklī es nevarēju nedomāt arī par piedošanu. Šeit abas iesaistītās puses bija cietēji. Tikai viens cieš Sanktpēterburgas klosterī, savukārt otrs - Ukrainā.

Filmā bija redzami ļoti interesanti arhīva materiāli, vai tie nāca no Krievijas arhīviem?

Pati pirmā filmas epizode ir ņemta no kāda Zviedrijas telekanāla arhīva materiāliem, viņu komanda filmēja Zmejevkas ciematā 1929. gadā. Tur redzami Zmejevkas zviedru seniori, kas dejo tradicionālās Saulgriežu dejas, un līdzīgas ainas. Varbūt ne gluži Saulgriežu, bet noteikti tradicionālās zviedru dejas. Es jutos ļoti laimīga, atrodot šo materiālu, bet man vēl nebija īsti skaidrs, ko ar to iesākt. Skaidrs, ka arhīva materiāli piešķir filmai citu, vēsturisko dimensiju, bet es tomēr nolēmu – eh, pieiešu procesam radoši, jo šīs hronikas ir superforšas, tām ir švīkas, gluži kā laika atstātas rētas. Pavisam iespējams, ka šajās ainās mēs varam redzēt Lidas vecmāmiņu, man tikai nav neviena, kas viņu atpazītu, bet viņa noteikti tur ir! Un otrajā reizē, kad redzam šīs hronikas filmā, es izmantoju tās kopā ar saviem melnbaltajiem, uz 16mm kinolentes uzfilmētajiem kadriem. Tajos ir fotogrāfijas no ģimenes albumiem, Lidas māsa, un līdzīgi atmiņu kadri.

Un ir vēl citi hroniku materiāli, es vairs neatceros, no kurienes tie nāca, bet tie bija uzņemti 1940. gadā, Ukrainā, neliela Berislavas ciemata apkaimē,  kādu 5 minūšu velobrauciena ar attālumā no Zmejevkas. Pieņemu, ka filmēšanas grupa, kas uzņēma šo materiālu, tikpat labi varēja būt filmējuši arī Zmejevkā. Tādēļ, ka tie ir kaimiņu ciemati, tikai uz lentes rakstīts - Berislava. Tā ir Zmejevkas apkārtne, un sievietes, kas redzamas hronikā, vācot sienu, tikpat labi var būt arī no šī ciema. Pilnīgi iespējams, ka tā ir Lidas ģimene vai kaimiņi.

Arhīvā es meklēju jelkādas norādes uz Lidu, kādā brīdī man šķita, ka atpazīstu viņas māti uz attēliem, zvanīju Marijai un vaicāju – vai tā ir jūsu māte? Un viņa atbildēja - nē, es nezinu, neesmu pārliecināta..

Vai jūs plānojat vēl kādreiz atgriezties Zmejevkā?

Es ļoti vēlētos tur atgriezties un pavadīt vasaru, bet sieviete, pie kuras parasti apmetos, pēdējoreiz atvadoties teica, ka nākamajā reizē man jāatgriežas vai nu stāvoklī, vai jau kopā ar mazuli. Viņai apnicis, ka es ceļoju viena, bez vīra, bez ģimenes.

Vai jūs plānojat ciematā parādīt savu filmu?

Es jau esmu viņiem rādījusi daļu no tās, bet neredzēju īpašu interesi. Vismaz tur, laukos, viņiem tas nešķiet interesanti. Tomēr es domāju, ka izdarīšu to tik un tā – ja braukšu turp, ņemšu filmu līdzi. Iespējams, paņemšu arī arhīva materiālus un rādīšu tikai tos, lai viņi var redzēt ciematu, kā tas izskatījās 20. un 40. gados.

Jūsu jaunais projekts arī ir saistīts ar Ukrainu. Kā jūs nolēmāt pievērsties pavisam citai paaudzei?

Es vēlējos mazliet mainīt koncepciju, turklāt mani iespaidoja arī darbs ar Lidu – viņai bija daudz gadu, viss notika tik lēni, temps ļoti lēns. Filmējot jaunākus cilvēkus, jūtama pavisam cita enerģija, citas strāvas tajā, kā viņi kustas, kā runā... Man patīk abas šīs pasaules, mēs joprojām lietosim garos kadrus un eksperimentēsim, bet kādā mirklī es biju mazliet nogurusi būt kopā tikai ar veciem ļaudīm, režijas darbs ar viņiem var būt ļoti sarežģīts. Pateikt - labi, tagad ej, es tev sekošu, ej savā ierastajā gaitā uz virtuvi! Un tad Lida vai kāds cits var pēkšņi pagriezties un teikt - ā, tu vēl esi tepat?! Viņi vienkārši aizmirst, kas notiek. Un mums jāmēģina no jauna. Tas ir lēns process.

Turklāt mani ļoti interesēja jaunieši Ukrainā. Arī Krievijā. Bet tobrīd man nebija īstā iemesla, es tur biju cita mērķa vadīta – filmēt Lidu, Arvidu, Mariju, kamēr apkārt notika tik daudz kas, arī Moldovā. Redzēsim, es vēl tikai sāku strādāt pie tā. Tomēr man šķiet, ka rezultāts būs tuvs manai filmai Pine Ridge. Es ceru atrast kādu mīlas stāstu, tas būtu pavisam labi.

Jūsu filmai Pine Ridge (2013) ir fantastiska mājaslapa www.pineridgefilm.com, man ļoti patika tās koncepcija. Tā vēlreiz apliecina, ka jūs esat vērotāja, jūs ļoti daudz pamanāt, tomēr ļaujat notikumiem ritēt savu gaitu. Tajā pašā laikā galarezultāts nav vienmuļš, tajā ir kāds noslēpums. Vai jūs pati varat izskaidrot, kādēļ jūsu vērojumi ir tik saistoši? Vai arī tas ir kas tāds, ko nevar izskaidrot?

Varbūt ne gluži izskaidrot. Drīzāk tas ir mans iekšējs nodoms – kadrā agri vai vēlu notiks kas interesants.

Kadra filmēšanas ilgums jau pats par sevi dod iespēju kaut kam tā laikā notikt, dabiskam mini-stāstam.

Tas var būt degvielas uzpildes stacijas ieejas vērojums, kā Pine Ridge mājaslapā. Man tā patīk šis kadrs, es to filmēju ļoti ilgu laiku, es biju pārņemta ar šo ieeju benzīntankā, jo tā bija pilsētiņas sirds, visi turp dodas, nepārtraukti cilvēki iet iekšā un ārā, un pēc kāda laika jūs pamanāt mazās detaļas, līdzības cilvēkos, viņu gaitā. Vai arī – citreiz tur ir suns, kurš kādu gaida. Viņš gaida ļoti ilgi, un sāk kļūt interesanti, kurš ir suņa saimnieks, vai vispār viņam ir saimnieks?

Kādā mirklī jūs aizmirstat, ka tā ir degvielas uzpildes stacija, jūs fokusējaties uz vienu niansi. Vispirms jūs redzat attēlu, bet tas paliek nemainīgs ilgu laiku, tad jūs pārstājat skatīties uz attēlu un sākat domāt par citām lietām, bet tad atgriežaties pie attēla un redzat pavisam citas detaļas. Reizēm esmu filmējusi jau ilgi, un tad pienāk mirklis, kad skaidri zinu – šobrīd sākas īstā epizode. Iepriekš to nevar paredzēt, bet jums jābūt pārliecībai, ka tas notiks, un jāfilmē. Un, kad filmēšana ir pabeigta, tas ir lielākais gandarījums – jūs zināt, ka nupat ir nofilmēts kaut kas absolūti perfekts, ideāla dabiskā drāma. Tas nav par atrašanos īstajā vietā un īstajā laikā, tas ir stāsts par nodomu – jūs vēlaties, lai kaut kas notiek. Vai arī es meklēju kādu tipāžu vai filmas varoni, kam uzticos, un viņš uzticas man, un kopā mēs veidojam procesu. Viņš nostāda mani kādā situācijā, es nostādu viņu kādā situācijā, bet tam jānotiek pilnīgi dabiski. Un tad tas notiek.

Mēģināt panākt visu notiekam, tajā pašā laikā neiejaucoties, tomēr saglabājot nodomu.

Tāpat mani ļoti fascinē dažādas valodas, balsis, un es nevaru noturēties, tās neizmantojusi. Es gan gribētu, kaut varētu bez tā iztikt, kā epizodē, ko redzam Pine Ridge mājaslapā. Es varētu to skatīties bezgalīgi, ja man būtu tāda iespēja. Bet tad es satieku kādu interesantu cilvēku, dzirdu viņa balsi un stāstus, un tas kļūst daudz sarežģītāk. Galarezultāts ir šo filmēšanas paņēmienu un balss ierakstu apvienojums. Balsis es parasti ierakstu bez attēla. Droši vien es tā rīkošos arī savā jaunajā projektā.

Informācija par filmu un tās seansu - trešdien, 13. septembrī, 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē, vairāk ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan