Norvēģi patiesi izprot kultūras decentralizācijas ideju. Jau 23 gadus augustā teju visa ziemeļvalstu kino industrija (un 44 gadus publika) pulcējas nelielā Norvēģijas zvejnieku pilsētiņā Hāgesunnā, lai nosvinētu īsās ziemeļu vasaras izskaņu un iezīmētu jaunās kino sezonas sākumu, kas turpināsies jau Venēcijā un Toronto. Hāgesunna atrodas stundas lidojumā no Oslo, pašos Norvēģijas rietumos, un mans ceļojums turp no Rīgas iestiepjas pat visas dienas garumā.
Laikposmā starp lidojumiem paspēju apmeklēt Oslo Kinomāju, kurā vienkopus atrodami gan Norvēģijas kino institūts, gan neliels kinomuzejs, gan sinematēka un vairāki mazi kinofestivāli, kurus nelielo un apvienoto biroju telpu dēļ mēdzot dēvēt par nabadzīgajiem brālēniem.
Oslo sinematēkā šobrīd notiek skatītāju iemīļots ikgadējs pasākums – 70mm filmu festivāls, kurā tiek izrādīti vecie oriģināli un arī atjaunotas kinolentes. Festivāls ir ļoti saistošs gan skatītājiem, gan kino profesionāļiem, jo tā ir reta iespēja uz ekrāna skatīt kino 70mm projekcijā, ieskaitot lentes, kas reti redz dienas gaismu ārpus arhīviem. Šāgada programmā iekļauti ievērojami kinoklasikas paraugi – Roberta Vaiza Mūzikas skaņas / The Sound of Music (1965), Elizabetes Teilores mūža loma filmā Kleopatra / Cleopatra (1963), Deivida Līna Arābijas Lorenss / Lawrence of Arabia (1962), Stenlija Kubrika 2001: Kosmosa odiseja / 2001: A Space Odyssey (1968), arī pēdējo gadu filmas – Kventina Tarantino Pretīgais astotnieks / The Hateful Eight (2015) un Kristofera Nolana Interstellar (2014). Festivāla programmas direktors stāsta, ka parasti 80% biļešu esot nopirktas jau pirms festivāla sākuma, skatītāju lielā aktivitāte šogad pat atstājusi aiz kinozāles durvīm Tokijas nacionālā kino centra pārstāvi, un programmas direktors to komentē īsteni norvēģiskā garā – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ..
Siļķes, džezs un kino
Hāgesunnā visas festivāla vietas atrodas pavisam īsas pastaigas attālumā. Galvenais kinoteātris ir neliels multiplekss Edda kino, un festivāla teritorija – laukumiņš pie kinoteātra, tādēļ nav brīnums, ka pat nepamanu savu noiešanu pa sarkano paklāju. Tikai pēc tam ievēroju laukumam abās malās viesus pacietīgi sagaidošās jaunietes tautastērpos, ar valsts karogiem rokās.
Neilgi pēc manis uz kino seansu ierodas pilsētas mērs ar svītu, vienlaikus ar brīnumdaiļu gaišmatainu sievieti mirdzošā tērpā (man tomēr neatpazīstamu aktrisi), un šo ārpuszemes skaistumu mēra vietnieks steidz uzreiz fiksēt savā telefonā. Mērs noskatās procesā un smaida. Priecājas arī garāmgājēji dzeltenos gumijas zābakos un citos košos lietaina laika aksesuāros, jo tā ir taisnība – te gandrīz vienmēr līst. Vismaz tā gide stāsta festivāla viesiem pa ceļam no lidostas.
Pati pilsētiņa šķiet kā pastkartītēm dzimusi – ar mazām, baltām koka mājiņām, kanālmalas kafejnīcām, ziediem un karogiem. Te visur mazliet smaržo pēc zivīm, lai gan gide stāsta, ka siļķes esot aizmukušas – kurp un kādēļ, vēl nav zināms. Tas gan netraucē Hāgesunnai ik gadu augustā, tieši pirms kinofestivāla, rīkot siļķu un džeza festivālu, kura laikā gājēju ielā tiek uzklāts garumgarš galds ar dažnedažādām siļķu uzkodām.
Apbrīnojams miers valda arī festivāla norisēs, un tas, apvienojumā ar izcilām un jaunām filmām, ir fantastiska pretstresa terapija. Mūs ved festivāla dalībnieku tīklošanās braucienā ar buru laivu (brauciena laikā uzzinu, piemēram, ka Polijā kopš kinoteātru digitalizācijas skatītāju skaits ir divkāršojies) un izklaidē ar topošo filmu projektiem. Tieši tā – izklaidē, jo mazpilsētas atbrīvotība ir lipīga, un projektu prezentācijās nacionālais humors uzplaukst jo koši. Somi veido komēdiju Impaled Rektum par smagā metāla grupu sarežģīto ceļu uz zvaigznēm jeb populārāko smagā metāla festivālu Norvēģijā, un producents, sākot prezentāciju, zālei paziņo – abus filmas režisorus jūs neredzat tādēļ, ka viņu šeit nav.
Savukārt dānis Ūle Bornedāls (filmas Es esmu Dina (2002) režisors), iesākot prezentāciju savai topošajai filmai The Way to Mandalay norunā melanholisku eseju par mākslinieku dzīves grūtībām, par to, cik ļoti sāk riebties filma, kad pie tās strādāts jau pusgadu, un par to, ka viņa topošās filmas galvenais varonis, „kā jau mākslinieki parasti”, nodzeras līdz nāvei, piebilstot, ka “zālē sēdošie islandieši to zina no prakses, vismaz kinorežisors Fridriks Tors Fridriksons”, kurš no pirmās kinozāles rindas par atbildi draudzīgi pamāj rezignētajam oratoram, izraisot kārtējo smieklu vilni auditorijā.
Spēcīgi un vēl spēcīgāk
Hāgesunnā beidzot uz ekrāna ieraugu filmu, kuras tapšanai nepacietīgi sekoju jau divus gadus.Norvēģu režisora Jonasa Matzova Guldbransena debija Ēnu ieleja / Valley of Shadows, kas pasaules pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz, Venēcijas kinofestivālā, ir bijusi gaidīšanas vērta.
Filmas centrā ir sešus gadus vecs zēns Aslaks; viņa suns pazūd mežā, kur, pēc zēna domām, mīt briesmīgs vilkatis un plēš vietējās aitas. Aslaks, cīnoties ar bailēm, dodas savu suni meklēt, un turpat vai 40 minūtes filmas vienīgā darbība ir bērna saspēle ar dabu tās drūmākajās stihijās. Monolītais, drūmais mežs ir ārpus laika un it kā ārpus realitātes, no biezokņa var iznirt jebkas, sūnās mētājas kāda apēsta putna atliekas, gaisma caur biezo egļu zariem iespīd tikai mazliet. Tā vien šķiet, ka fiziski var izjust, cik aukstas ir lietus lāses, kas pil no Aslaka blondajiem matiem viņam aiz apkakles. Līdzi ir tikai samirkusi ievārījuma maize, visi spēki beigušies, un vairs nav skaidrs, kas notiek īstenībā un kas – sapnī.
Katalogā minēts, ka Ēnu ieleja ieturēta skandināvu gotiskās pasakas stilā, un tam var piekrist – noteikti gotiska, noteikti tikai daļēji saistīta ar īsto realitāti,
tomēr šajā filmā ir daudz vairāk slāņu un daudz vairāk emocionālo nokrāsu, nekā ierasti diezgan plakanajos gotiskajos šausmu stāstiņos. Pateicoties grūti aptveramajām niansēm meža epizodēs un apbrīnojamam mazā aktiera tēlojumam, caur pavisam vienkāršu sižeta līniju – nomaldīšanos mežā – atveras visa nelielās Aslaka ģimenes pasaule, tās sāpes un zaudējums.
Kad šķiet, ka esmu redzējusi spēcīgāko programmas filmu, seko Lokarno kinofestivālā ievērību guvušo Ziemas brāļu / Vinterbrødre seanss, un jau pirmajās sekundēs skaidrs, ka tā būs mana satricinošākā kino pieredze vismaz pēdējo pāris gadu laikā. Laikmetā, kad valda sajūsma par rumāņu jauno vilni un labi izstāstītu stāstu, jaunais islandiešu režisors Hlinurs Palmasons burtiski glezno uz ekrāna, no jauna skatītājam atklājot vissenākos, vienkāršākos un ietekmīgākos kino elementus – gaismu un tumsu –, apvienojumā ar neiedomājami intensīvu, sabiezinātu skaņu partitūru, kurā grūti nošķirt mūziku no industriālās vides trokšņiem. Tikai sīkas detaļas ļauj nojaust, kas ir laikmets, kurā notiek filmas darbība, jo ne interjeros, ne kostīmos nav tiešas norādes uz kādu konkrētu desmitgadi.
Režisors savu karjeru sācis vizuālajās mākslās, un šī ietekme noteikti ir jūtama filmā – atsevišķas epizodes ir veidotas, lai nostiprinātu kādas citas epizodes emocionālo fonu, radītu distanci no filmā notiekošā, vai arī – lai ilustrētu galvenā varoņa domu procesus. Tā rodas epizodes, kas ir ārpus filmas stāsta, lai gan tajās piedalās galvenie filmas varoņi; tā rodas fotogrāfiju sērija, kurā dažādi tipāži sastinguši ļoti dekoratīvās pozās, kā no Fotokvartāla lappusēm. Kameras lietojums ir teju virtuozs, ar ārkārtīgi rūpīgi iestudētu tās horeogrāfiju. Epizode, kurā brāļi risina dialogu, ejot pa meža ceļu, filmēta cauri piesnigušiem krūmiem, liekot domāt par neticami garu sliežu lietojumu, savukārt pazemē (daļa darbības notiek raktuvēs) gar pašu kameru, milzu graboņas pavadīti, slīd kaļķa vai smilšakmens gabali, brīžiem pilnībā aizsedzot skatu uz filmas darbību, kas notiek tālākā plānā.
Seansa ievadā Palmasons mulst, kad tiek pieminēti filmas panākumi, un noliedz jebkādu kinematogrāfisku iedvesmas avotu esamību, sakot, ka filmu veidojis, iespaidojoties no vizuālās mākslas.
Visi samīļoti
Festivāla noslēguma ceremonija ir demokrātiskākā no visām, kādās jebkad esmu bijusi klāt.
Pusstundas laikā visi apsveikti un samīļoti, vietējo mākslinieku litogrāfijas un grafikas pasniegtas, un zāle sajūsmā, acīmredzot kritiķu un žūriju viedokli atbalstot.
Kinokritiķu balva norvēģu režisora Joahima Trīra filmai Telma nenāk kā liels pārsteigums – jau nākamajā rītā pēc filmas nacionālās pirmizrādes Oslo vietējās avīzes pārpludināja dažādu kritiķu slavinošās atsauksmes. (Filma iekļauta arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā, seanss 17. septembrī, informācija ŠEIT.)
Savukārt labākā Eurimage Lab projekta balvu – 50 000 eiro – ieguva zviedru režisora Jespera Ganslanda filma Džimmijs / Jimmie, kuru kā īpaši inovatīvu izcēla žūrija (tās sastāvā – islandiešu režisors Gudmundurs Arnars Gudmundsons, Donja Bostone no Rumānijas kino centra, viens no Berlināles programmas veidotājiem Nikolajs Ņikitins, kā arī Hākons Skograns, kurš ilgu laiku veidoja Hāgesunnas festivāla programmu).
Uzreiz pēc zibensceremonijas seko Doma Karukoski Tom of Finland, kuru ievada filmas galvenās lomas atveidotājs, talantīgais Peka Strangs (arī šī filma būs skatāma Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā, seanss 15. septembrī, informācija ŠEIT). Provokatīvais mākslinieks Touko Lāksonens, kuru starptautiski pazīst tikai un vienīgi ar pseidonīmu Tom of Finland, dzīves laikā tā arī nesagaidīja atzinību Somijā. Peka Strangs savā ievadrunā pat pielīdzināja Lāksonena dzīves laikā izplatīto homoseksuāļu vajāšanu Somijā šābrīža norisēm Čečenijā un Afganistānā, izskaņā piebilstot: “Jūs nevarat apturēt revolūciju!”.
Hāgesunnas festivāla izskaņas rīts ir miegains un kluss, pēdējais mans kinoseanss 9:00 no rīta notiek 30 vietu kinozālē ar ādas zviļņiem, un kinokolēģi skatās filmu aizdomīgi klusi – tā vien šķiet, ka seanss tiek izmantots rīta nomiedzim. Lai gan varbūt tas tikai šķitums – Demon Box ir kārtējais pārsteigums, kas neatslābina skatītāja uzmanību ne uz mirkli, apliecinot ziemeļvalstu kinoveidotāju spēju radīt nervus kutinošu stāstu askētiskos apstākļos – vienā vasaras mājā un laukumiņā pie tās.
