KINO Raksti

“Svētā zirnekļa” mācība par sievietēm un interjeru

14.11.2022
“Svētā zirnekļa” mācība par sievietēm un interjeru

Kad režisora Ali Abasi jaunākā filma “Svētais zirneklis / Holy Spider” piedzīvoja pirmizrādi Kannu kino festivāla konkursā šāgada maijā, neviens vēl nenojauta, ka pusgadu vēlāk tā kļūs par  aktuālu politisku komentāru. Irānā joprojām nav rimusies revolūcija, kuru aizsāka jaunas sievietes Mashas Amini nāve policijas iecirknī.

22 gadus jaunās Amini vienīgais noziegums bija nepareiza galvassegas nēsāšana. Irānas notikumi radīja atbalsis arī citviet pasaulē ­– pat Holivudas zvaigznes publicēja TikTok platformā video, kurā šķiras no matu šķipsnas, pieminot bojā gājušo sievieti. Viens no populārākajiem plakātiem protestos vēstīja prātam neaptveramo: ” Vai jūs zināt, ka vējā plīvojoši mati Irānā tiek uzskatīti par noziegumu?”

Tādēļ jo zīmīgāka šķiet Svētā zirnekļa epizode, kurā prostitūta kardināli maina savu tēlu un sūta apkārtējiem signālus par savu pērkamību, vien izņemot matu cirtu no cieši piegulošā galvas lakata. Tomēr Abasi pie savas filmas ieceres strādājis jau desmit gadus, un filmas sižets atsaucas uz vēl senākiem notikumiem – sērijveida slepkavas pastrādātajiem 16 noziegumiem Irānas otrajā lielākajā pilsētā Mešhedā, laikposmā no 2000. līdz 2001. gadam. Virspusēji būtu klasificēt režisora izvēlēto tēmu kā liktenīgu sakritību. Piemērs, kurš Latvijas skatītājiem varētu būt palicis prātā no nesenā RIGA IFF programmas, ir vēl viena šāgada Kannu konkursa filma Tauriņa redze / Бачення метелика (2022), caururbjošs skats uz kareives pieredzi gūstā un tās atstātajām traumām; režisors Maksims Nakonečnijs šo filmu uzņēma krietni pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī. Nē, tā nav sakritība, tā ir režisoru apzināta izvēle veidot filmas par tēmām, kas viņus satrauc konkrētajā politiskajā vai sociālajā situācijā. Izvēle nevis pieskaņoties festivālu lokā valdošajam noskaņojumam, bet gan uzticīgi sekot savam mērķim, runāt par pazīstamo un par ne visai patīkamo.

Interesanti, ka šogad Kannu konkursā satikās divi no daudzsološākajiem ziemeļvalstu kino režisoriem (Ali Abasi un Tariks Salehs), kuru jaunākās filmas nezinātājam nebūt nesaistītos ar šī reģiona kino tēlu

(vispār Kannās viņi bija trīs, bet zviedrs Rūbens Ēstlunds paliek uzticīgs savās pēdējās filmās uzņemtajam kursam – glancētai sociālai kritikai komēdijas formā, izklaidējot to pašu auditoriju, par kuru pasmejas savās filmās). Zviedru un ēģiptiešu izcelsmes režisors Salehs (iepriekš – Gitmo (2005), Nīlas Hiltona viesnīcas atgadījums / The Nile Hilton Incident (2017)) uzņēmis filmu Sazvērestība Kairā / Cairo Conspiracy / Walad Min Al Janna (2022), kur kādam trūcīga zvejnieka dēlam no maza ciemata tiek piedāvāta vienreizēja iespēja studēt Al-Azhar universitātē Kairā, sunnītu islāma reliģiskās un politiskās varas centrā. Izredzētības sajūtas pavadīts, Ādams par vēlu apjauš, ka viņa studijas nebūt nav debesu pirksts. Jāpiebilst, ka Ēģiptē šīs filmas izrādīšana ir aizliegta.

Savukārt Irānā dzimušais un augušais Abasi Dānijā nokļuva studiju laikā, bet savu jaunāko filmu Svētais zirneklis vēlējies uzņemt Irānā, kur tas netika atļauts. Tādēļ epizodes, kas notiek  Mešhedā, vienā no svētākajām šiītu pilsētām, kurā ik gadu ierodas ap 20 miljonu svētceļnieku, filmētas Jordānā.

Abas filmas piedāvā drosmīgu komentāru par islāma pasaules politiskās un reliģiskās varas struktūrām, kurās ērti izkārtoti korupcijā un visatļautībā izmērcēti reliģiskie līderi, valstsvīri un politiķi. Šīs it kā neaizskaramās kārtības ietekme uz vienkāršo ļaužu ikdienas dzīvi caurvij abas filmas. Sazvērestība Kairā ir fascinējoša iegrimšana noslēgtā pasaulē, kurā valda mums līdz galam neizprotami likumi, un – tajā tikpat kā nav sieviešu. Epizodē, kurā filmas galvenais varonis kopā ar policijas izmeklētāju ierodas  kāda cienījama mācībspēka mājās, skatītājs redz iebiedētu jaunu sievieti, drīzāk pusaugu meiteni ar mazuli. Viņā negaidīto ciemiņu ierašanās izraisa šausmas, un ne velti – laulība izrādās slepena un pretlikumīga.

Sievietes saistība ar kaunu, ar grēku un šķērsli garīgai apskaidrībai ir centrālā tēma filmā Svētais zirneklis. Šeit, pretēji Saleha filmā redzētajam, viss notiekošais ir nesaraujami saistīts ar sievietes lomu islāma, konkrēti Irānas sabiedrībā. Filmas galvenā varone ir žurnāliste Rahimi (lomā Zara Amira- Ebrahimi, Kannu festivāla balva par labāko aktierspēli), kas ierodas no Teherānas, lai izmeklētu šokējošo noziegumu – prostitūtu slepkavību sēriju, kam ievērojamu uzmanību pievērš prese, bet ne tik ievērojamu – policija. Kopā ar kolēģi Šarifi (Arash Ashtiani) no Mešhedas laikraksta žurnāliste Rahimi šķetina slepkavības, aptaujājot upuru ģimenes, policijas izmeklētāju un reliģisko līderi, kurš negribīgi atzīst – pat, ja fatva (autoritatīvs paziņojums islāmā) aicinātu nonāvēt sievietes, kas pārdod savu ķermeni, šim aicinājumam būtu tikai rekomendējošs, ne pavēles spēks.

Abasi paņēmiens ir intriģējošs, mēs redzam Svētā zirnekļa notikumus ne tikai no Rahimi skatpunkta, lielākā vai mazākā mērā par filmas galveno varoni kaut uz mirkli kļūst gan slepkava, kārtīgais ģimenes galva Saīds (Mehdi Bajestani), gan visi viņa upuri – sievietes pilsētas nomalēs, kurām viņš piedāvā sēsties uz motocikla. Filmas vide pārliecina ar dabiskumu; dzīvās Mešhedas ielas, autentiskie dzīvokļi un galēji noskretusī piepilsēta, arī aktieru tēlojums atgādina festivālos agrāk aktīvi rotējušo, šobrīd pieklusušo Irānas kino (šobrīd to aktīvi pārstāv tikai Asgāra Farādi filmas).

Tomēr Abasi jau ar savu iepriekšējo filmu Kur satiekas pasaules / Gräns (2018) pierādīja, ka prasmīga, jutīga realitātes atveide nav viņa ambīciju limits. Lai gan Svētais zirneklis nepārvar fiziskās pasaules robežas, kadru simboliskais lādiņš un Mārtina Dirkova (Pine Ridge (2013), Shelley (2016), Gräns) mūzika rada papildu atmosfēras pārklāju. Organiski šajā filmā sadzīvo gan, iespējams, neapzinātas atsauces uz rumāņu jauno vilni (īpaši epizodē, kurā pie Rahimi viesnīcas istabiņā ierodas policijas izmeklētājs), gan Gaspāra Noē lietotie naksnīgo lielpilsētu krāsu kodi. Īpaši jāizceļ epizode gandrīz pašā Svētā zirnekļa ievadā, kur pirmo reizi esam liecinieki slepkavas rituālam; tas ierasti noslēdzas ar ķermeņa aizvešanu uz kalniem, kas ieskauj svēto pilsētu. Aiz priekšplānā redzamā, putekļiem un akmeņiem klātā pakalna virsotnes ieplakā gulst mirguļojoši izgaismots pilsētas ielu tīkls, kura raksts atgādina milzu posmkāji. Motocikla luktura sarkano gaismu apļi atspīd klinšainajā virsmā kā vārti uz elles  ugunīm. Un kadra centrā, tikpat kā nepamanāms pelēkajos putekļos, – parandžā ievīstīts sievietes līķis.

Abasi savos darbos jau iepriekš lūkojies pēc Trīra pieminētā efekta “filmai jābūt kā olim kurpē”. 2018. gadā starptautisku uzmanību piesaistīja viņa filma Kur satiekas pasaules, kas Kannu kinofestivālā ieguva Īpašā skatiena / Un certain regard balvu, bija izvirzīta Eiropas kinoakadēmijas balvai piecās nominācijās (saņemot balvu par speciālajiem efektiem) un Amerikas kinoakadēmijas balvai par labāko grimu. Filmas galvenajai varonei Tīnai piemīt īpašas spējas sajust vai pat saost cilvēku emocijas – bailes, naidu un citas –, tādēļ viņai darbs muitā ir vairāk nekā piemērots. Tīnas īpatnējais izskats rada plaisu starp viņu un apkārtējiem – līdz brīdim, kad muitas pārbaudē viņa satiek savējo, un atklāj atbrīvojošu patiesību par sevi un sev līdzīgiem. Tieši tas filmā netiek atklāts, tomēr var pieņemt, ka Abasi caur mitoloģisko tēlu kodu aktualizē pirmiedzīvotāju tēmu, kura, lai gan nepatīkama un neērta, pavīd ziemeļvalstu filmās aizvien biežāk.

Svešie, mazāk pārstāvētie un neaizstāvētie ir Abasi filmu varoņi.

Svētais zirneklis apgāž visas Tuvo Austrumu sabiedrības konvencijas, filmas centrā rādot sievietes, turklāt arī tādu sociālo grupu, kas netiek pieņemta pat savās ģimenēs, – kādā epizodē māte atsakās no savas mirušās meitas, atzīstot, ka bez viņas dzīve būs vienkāršāka. Pirmajā filmas daļā Svētais zirneklis ir aizraujoši, ja var lietot šādu vārdu, savērpta krimināldrāma, savukārt otrā daļa veltīta filmas galvenajam jautājumam – cik vērta ir sievietes dzīvība. Svētā zirnekļa varmāku motivē netaisnības apziņa, viņš ir kara veterāns, kurš atgriezies mājās, – atšķirībā no saviem cīņubiedriem, kuri miruši mocekļu nāvē, tātad nonākuši debesīs. Saīds ir nonācis pie lēmuma, ka viņam jāiegūst dieva labvēlība paša spēkiem – attīrot svētās pilsētas ielas no prostitūtām. Kad iespējamais slepkava tiek aizturēts, visai Irānas sabiedrībai ir ko teikt, vīrietis kļūst par tautas varoni. Abasi šajā filmas līnijā diezgan precīzi izmantojis detaļas no stāsta, kas norisinājās Irānā pirms divdesmit gadiem, – īstais Mešhedas sērijveida slepkava bija Irākas kara veterāns, kurš sāka izdarīt noziegumus pēc tam, kad kāds viņa sievu noturēja par prostitūtu. Saīds Hanaejs apgalvoja, ka viņš piedalās džihādā, lai attīrītu Mešhedas ielas no pagrimušajiem elementiem. Arī filmā ir atrasti veidi, kā vizualizēt Saīda saistību ar Dievu, – viņš izstiepj starp kameras režģiem roku un pavērš pret debesīm plaukstu, uz tās krītošās lietus lāses sniedz viņam patiesu laimes un svētības apziņu, kas atspoguļojas sejas izteiksmē.

Tiesas sēdēs, kas redzamas filmā Svētais zirneklis, tiek izmantotas frāzes un saukļi, kuri itin bieži lasāmi arī mediju ziņās, kas saistītas ar protestiem Irānā. Tiesas procesa laikā apsūdzētā sievu un pusaudzi dēlu intervē preses pārstāvji, un topošais vīrietis, atbilstoši vecāku iedvestajam, ar pacilātību stāsta kameras priekšā: “Mans tētis spēja atbrīvot sabiedrību no pagrimušām sievietēm!” Viņš var izstāstīt pat notikušā detaļas un izspēlēt slepkavību ainas ar mazo māsiņu, kas priecīga piedalās rotaļā, attēlojot līķi.

Raibie paklāji, kuros tiek ietīti mirušo sieviešu ķermeņi, ir nozīmīgi filmas elementi, simbolizējot neiztrūkstošu interjera iekārtojuma un tradīciju pārmantojamību telpā, kurā notiek gan sirsnīgas ģimenes vakariņas, gan Saīda uzbrukumi upuriem, žņaudzot sievietes ar galvas lakatu – obligāto aksesuāru, kādu viņām liek nēsāt stingrā likumdošana. Kāda no sievietēm, jau ar nāves mieru sejā, redzama kadrā guļam uz paklāja; rakstainā šalle un tērps skaisti iekļaujas grīdsegas rakstu fonā, sūtot skatītājiem nepārprotamus signālus – kamēr nenotiks būtiskas pārmaiņas, sievietes šajā sabiedrībā būs vien interjera elements.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija