Šobrīd kinoteātra “Splendid Palace” repertuārā skatāmā zviedru filma “Kur satiekas pasaules / Gräns / Borders”, kas pirmoreiz Rīgā parādījās pērn oktobrī, Riga IFF programmā, ir kolorīta, neprātīga un neordināra skandināvu mitoloģijas interpretācija, kas publiku veikli izsviež no komforta zonas un gala beigās patīkami pārsteidz.
Atzīšos – pārsteigumu kinomākslā es vērtēju ļoti augstu, pat izjūtu īpašu tīksmi, skatoties filmas, kuru stāsts ved pilnīgi neprognozējamā virzienā. Diemžēl iespēja baudīt pārsteiguma intriģējošo garšu sarūk ar katru noskatīto filmu. Taču pērn Fortūna uzsmaidīja, un Kannu kinofestivāla apakšprogrammā Īpašais skatiens / Un Certain Regard, sekojot kolēģes kolorītajām atsauksmēm, noskatījos režisora Ali Abasi jaunāko darbu Kur satiekas pasaules, kas balstīts zviedru rakstnieka Jona Aivida Lindkvista īsstāstā Robeža.
Lindkvistu, kurš lielākoties strādā šausmu žanrā, kinopasaule pazīst pēc viņa debijas romāna – valdzinošā Zviedrijas guļamrajonu vampīrstāsta Ielaid īsto! / Låt den rätte komma in 2008. gada ekranizācijas Let the Right One In, ko režisēja Tomass Alfredsons. Ielaid īsto! ir šausmu filma sociālās drāmas ietvarā, kas ar atbruņojošu naivumu vēsta par grūtībām iederēties, pārdabiskās būtnes – vampīrus – izmantojot kā metaforu citādajam. Līdzīgi darbojas arī stāsta Robeža ekranizācija, ko veidojis irāņu režisors Ali Abasi, – arī tā ir metafora par citādo, par tā pieņemšanu un neiederīgajiem.
Pats režisors filmu ir nodēvējis par “mīlasstāstu neglītajiem” un “tiem, kuri kaut reizi mūžā jutušies vientuļi, jo nav tādi kā visi”.
Abasi filmā citādību iemieso tās galvenā varone Tīna (pazīstamās zviedru aktrises Evas Melanderes atainojumā) – tramīga, vientuļa sieviete, kuru no pārējiem atšķir īpatnie, gluži vai neandertāliski robustie sejas panti un citas fizioloģiskas īpatnības. Tīna strādā kādā Zviedrijas ostā, kur viņas pienākumos ietilpst iebraucēju novērošana. Darbā Tīna ir neatsverama, jo viņa, atšķirībā no kolēģiem, ir apveltīta ar neiedomājami smalku ožas nervu, kas ļauj uzost to, kas acij paliek neredzams – piemēram, garāmejošo iebraucēju bailes un kaunu par izdarītu likuma pārkāpumu.
Tīna savu darbu dara ar nesalaužamu pārliecību – līdz brīdim, kad viņas ceļu krusto Vore (somu aktieris Ēro Milonofs), izskatā un uzbūvē tik satraucoši līdzīgs Tīnai. Nav grūti nojaust, ka tieši šis savādais svešinieks, kurš, piemēram, savā bagāžā pārvadā insektus un pusdienu bufetē ar dzīvniecisku kāri izrij visus laša krājumus, gan Tīnas dzīvē, gan filmas sižetā ienesīs ne vienu vien satricinājumu.
Taču kas īsti ir Tīna un Vore? Vai viņi ir cilvēki? Kāpēc viņu āriene tik krasi atšķiras no pārējo cilvēku izskata? Šie jautājumi caurvij Abasi filmu, jau sākot ar kadriem, kuros pirmo reizi ieraugām galvenos varoņus. Filmas stāsts uz katru no šiem jautājumiem sniedz virtuozu, brīžam neprātīgu un vietumis pat līdz šķebīgumam dīvainu atbildi. Lai nebojātu skatīšanās prieku un nemazinātu pārsteigumu, šo sižeta pavērsienu iztirzāšanā neieslīgšu, vien piebildīšu, ka stāsta autors Jons Aivids Lindkvists, tāpat kā Ali Abasi, ar bagātīgu izdomu un pārdomātu dramaturģiju ir spējuši mūsdienu vidē pārnest sendienu mitoloģijas motīvus, lai filmā apspriestu it kā aktuālu, taču tai pat laikā pārlaicīgu parādību – bailes no svešā.
Lai izvairītos no banāliem galveno varoņu izskata apzīmējumiem (piemēram, “neglīts”), abu galveno varoņu ārieni labprātāk dēvētu par pārdabisku (proti, “tādu, kas neatbilst kam parastam”, kā skaidro latviešu valodas tēzaurs).
Pārdabiskais savukārt jau kopš sendienām ir parafrāze par neizskaidrojamo un citādo, iemiesojot konkrēta laika vai sabiedrības bailes.
Piemēram, 19. gadsimta gotisko romānu klasika (Mērijas Šellijas Frankenšteins un Roberta Luisa Stīvensona Savādais notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu) iemiesoja bažas un pārdomas par tālaika zinātnes attīstību un ētiskajiem aspektiem (īpaši saistībā ar medicīniskiem pētījumiem, kas ietver līķu secēšanu).
Vampīrisma atainojums gan literatūrā, gan kino ne vienmēr, bet bieži ticis izmantots kā metafora par apslēptu vai aizliegtu seksuālo iekāri. Atcerieties, to visuzskatāmāk savā ekscesiem pārbagātajā filmā Brema Stokera Drakula / Bram Stoker's Dracula (1992) vēstīja Holivudas klasiķis Frānsiss Fords Kopola. Savukārt pirmās ASV zombiju filmas trīsdesmitajos gados iemiesoja amerikāņu bailes no citas kultūras, to apzīmējot ar mežonīgu, neizskaidrojamu un pārdabisku parādību – vudū (piemēram, filmās Baltais Zombijs / White Zombie (1932) un Džungļu bungas / Ouanga (1936)). Vēlāk, 1968. gadā uzņemtā Džordža Endrjū Romero filma, žanra stūrakmens Dzīvo miroņu nakts / Night of the Living Dead iemiesoja vienas amerikāņu sabiedrības daļas bailes no dzīves brutālā un agresīvā politiskajā sistēmā, kas valsts iedzīvotājus bija ierāvusi asiņainā karā Vjetnamā un daudzviet pieļāva atbaidošas necilvēcīga rasisma epizodes.
Filma Kur satiekas pasaules savukārt aplūko pēdējo gadu Eiropas lielākās bailes – migrantu pieplūdumu.
Tas savu apogeju sasniedza bēgļu krīzes karstākajā punktā, 2015. gadā, taču bija aktuāls arī pirms 2011. gada, kad iznāca Lindkvista krājums Ļauj vecajiem sapņiem mirt / Låt de gamla drömmarna dö, kurā publicēts stāsts Robeža.
Filmas galvenās varones Tīnas robežkontrolieres amats nav nejaušība. Viņas darba pienākumos ietilpst vētīšana, vai cilvēki, kas ielaižami valstī, “ir pietiekami labi” jeb, pārfrazējot – iekļaujas likuma noteiktajos rāmjos. Vēlāk stāsta gaitā, pēc satikšanās ar enigmātisko Vori, dienaskārtībā nonāk arī pašas Tīnas atšķirība; viņai būs jāizlemj, kam vairāk vēlas būt piederīga – Vorem un citiem līdziniekiem, vai arī apkārtējiem cilvēkiem, lai kādi tie būtu.
Jāpiebilst, ka Tīnas līdzcilvēku vidū netrūkst nekomplimentāru personāžu – piemēram, truli kā Tīnas dzīvesbiedrs vai aizspriedumaini kā kundzītes veikalos, kas gandrīz dedzina Tīnas pakausi ar aizdomīgiem skatieniem viņas atšķirīgā izskata dēļ.
Stāstā tādējādi vijas divas atsevišķas, taču pārdomātas sižeta līnijas – Tīnas profesionālā darbība, kas pēc šokējoša atklājuma ostā viņu noved pie sadarbības ar policijas izmeklētājiem, un privātā dzīve – attiecības ar Vori un radikālas pašatklāsmes. Tās iespējams traktēt kā dažādas perspektīvas – viena no tām aptver sabiedrības skatījumu uz citādo, savukārt otra aplūko to, kā ir justies atšķirīgam un neiederīgam.
Režisors Ali Abasi sarunās par filmu nereti ir piesaucis savu personīgo dzīves pieredzi – viņš ir Irānas pilsonis, kas nu dzīvo Skandināvijā, šobrīd Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā. Traģikomiska epizode (kas turklāt sāpīgā aktualitātē sasaucas ar filmā aplūkotajām tēmām) piemeklēja pašu režisoru pērnās vasaras nogalē, kad Abasi bija jādodas pārstāvēt filma Teljuraidas kinofestivālā ASV. Tā kā vēl aizvien ir spēkā prezidenta Donalda Trampa izdotais aizliegums valstī ieceļot iebraucējiem no vairākām Tuvo Austrumu valstīm, tostarp Irānas, festivāla pārstāvjiem nācās pārvarēt vērienīgus birokrātiskos šķērsļus, lai izkārtotu iespēju režisoram ieceļot valstī. Viņiem tas izdevās, un
Abasi kļuva par pirmo izņēmumu, uz ko Trampa aizliegums neattiecās.
Taču filmas Kur satiekas pasaules galvenā vērte nebūt nav ietvertā sociālā komentāra aktualitāte, bet gan stāstnieku kolorītā un absolūti bezbailīgā pieeja mitoloģijas elementiem. Tie, dažbrīd ar apzinātu humoru, tiek ievīti visprozaiskākajās sadzīves situācijās, tikai dažbrīd, jāatzīst, ārpus labas gaumes robežām – piemēram, grafiskā tuvības aina, kuras savādums skatītāju iztricina no komforta zonas.
Taču, lai arī ar vietumis neprātīgām pārmērībām, Kur satiekas pasaules savā izdomas oriģinalitātē ir lielisks stāsts. Tajā organiski sakausēti gan maģiskā reālisma un sociālo tēmu motīvi, gan neuzkrītoši varoņsāgas elementi un apcere par cilvēcību. Un cilvēcība, kā no jauna pārliecināmies, ir izvēle, nevis priekšnoteikums.
Filmas seansi kinoteātrī Splendid Palace - ŠEIT.