KINO Raksti

„Emīlija”. Septiņi soļi pa vēstures parketu

23.12.2021
„Emīlija”. Septiņi soļi pa vēstures parketu

Ļoti savlaicīga Latvijas kinodzīvei izrādījusies iespēja finansēt daudzsēriju filmu veidošanu, precīzi trāpīta ideja „vai tad mums nevar būt sava karaliene?!” Arī dažas parastās vainas un klupšanas akmeņi te atrodami – estētikas dominance pār faktoloģiju un veltīgi centieni meklēt jaunu ideju krāsainu stikliņu kaleidoskopā.

Vēstures aizbildne mūza Klio, viena no atmiņas dievietes Mnēmozīnes deviņām meitām, bērnībā bija diezgan draiska un šad tad padzērās arī no aizliegtajiem Lētas ūdeņiem, kas dāvāja aizmiršanos, kad pārāk daudz sirdī bija sakrājušās prieku un asaru balsis. Laiks viedāku darīja mūzu Klio un arvien biežāk tā pārdomās grima. Nereti mūza piesēda kalna nogāzē zem lauru koka, kur vējš trīsināja lapotni un tās čuksti palīdzēja atcerēties pagājības dzīlēs sen dzisušos ļaudis un notikumus, ļāva saprast, kam piemiņas vainagu pīt, ko izdzēst no atmiņu albuma biezā.

Spēja aizmirst pavada cilvēces atmiņu gadu simteņiem pāri. Toties vēlme atcerēties, pieminēt aizgājušos, stāstīt pēcnākamiem par bijušo, skaidrot to, izcelt noklusēto, radīt jaunus mītus, jaunus ticības ietvarus, jaunus varoņu un neliešu tēlus, – šī vēlme spēcīgi uzvējo vēstures periodos, kad sabiedrībā notikušo kraso pārmaiņu saceltais nemiers ir rimies un sociumā sākusies domu sakārtošana, tagadnes dzīves un pagātnes norišu kopus apjēgsme, paužot to jaunā skatījuma apgarotos, nereti veikli beletrizētos vēstījumos. Tā bija renesanses laikā Itālijā, 19. gadsimta vidū Francijā, pirms Pirmā pasaules kara Krievijā, to varēja sajust arī starpkaru Latvijā un tagad Jaunlatvijā. Sabiedrībā atkal radusies interese par pagātni, tās pārskatīšanu jaunu atziņu staros. To savulaik lieliski sajuta Gundega Repše, latvju rakstniecībai ierosinot vēsturisko romānu ciklu Mēs. Latvija XX gadsimts, par ko saņēma Baltijas Asamblejas balvu (2018). Rakstniecei pieder arī jaunā prozas un literatūrzinātnes mijiedarbības projekta Es esmu… ideja, kas materializēsies 13 romānos un pētījumos par latviešu literatūras klasiķiem.

Kino jomā mūsu kultūrvēsture nav īpaši bagāta ar biogrāfiskiem vēstījumiem par nacionālajām izcilībām.

Ir daži propagandas apdvesti darbi par šodien jau piemirstiem boļševisma cīnītājiem – Peterss (1972, režisors Sergejs Tarasovs); scenārista Alvja Lapiņa debijas filma par Jāni Fabriciusu Pieskāriens (1973, režisors Rostislavs Gorjajevs). Toties Raiņa dzīves norises dažādā idejiskā saiņojumā vairākkārt nonākušas uz ekrāna. Vispirms jau ar Staļina prēmiju godalgotais padomju kino klasiķa Jūlija Raizmana darbs Rainis (1949, scenārija autori Fricis Rokpelnis un Vladimirs Krepss). Ivara Kraulīša dokumentālā pilnmetrāžas filma Lielums (1964, scenārija autori Fricis Rokpelnis un Voldemārs Kalpiņš). Vērienīgākais ir Telefilmā-Rīga Rodrigo Rikarda uzņemtais četru filmu cikls par izcilo dzejnieku (1985–1989, scenārija autors Jānis Kalniņš). Emocionāla dzirksts bija vēstījums, kas ietverts Lindas Oltes veidotajā TV spēlfilmā Elza. Jānis. Mīlas grāmata (2015, Latvijas Televīzija, scenārija autors Arno Jundze). Nav izslēgts, ka Raiņa un Aspazijas notikumiem bagātais mūžs vēl ne reizi vien piesaistīs kinematogrāfistu interesi.
Šajā īsajā biogrāfisko filmu pārskatā kā iespaidīgs monuments izceļas Aivara Freimaņa Dzīvīte (1989, scenārija līdzautors Jānis Peters) – krāšņi modernistisks vēstījums par Dainu tēvu Krišjāni Baronu. Trauksmainajā, brīvības šalku pārņemtajā Latvijas kultūrtelpā bija radīts darbs, kas aicināja ne tikai ilgoties, bet pastāvēt kā tautai ar savu pārliecību, ar nacionālo pašapziņu. Tas bija latvietības manifests. Aivars Freimanis runāja pilnā balsī.

Emīlija Benjamiņa (Guna Zariņa)

Nav šodien vairs tādas kopīgas, tautu vienojošas idejas. Patiesība katram sava, bet Dievs pārāk tālu. Šis dīvainais, ikdienībā ievelkošais laiks, kad cilvēkus mudina sēdēt mājās, atturēties no publisku pasākumu, arī kinoteātru apmeklēšanas, neapšaubāmi deformē ļaužu ieražas, brīvā laika šķiešanas priekšrokas. Aizaug takas uz priekšnesumu baudīšanas vietām. Drošāk ir katram savā ligzdiņā ar savu pultīti. Vismaz labi, ka pa piesnigušo un slideno ceļu var vēl līdz veikalam aizbrist – uztveres fona viļņojuma nodrošināšanai. Un tad nu atliek tik bez bēdu ķerties klāt nebeidzamajām daudzsēriju kaislībām mazajā mājas ekrānā. Par nelielu naudiņu piedāvājums ir plašs, var ieslīgt un skaidrā prātā vairs neuznirt.

Tāpēc ļoti savlaicīgs bija Nacionālā Kino centra vadības lēmums, pērn izsludinot vairāksēriju filmu konkursu. Histerizētajā pandēmijas laikā tas atbilda kinematogrāfiskās kultūras attīstības procesa nepieciešamībai, sajūtot vajadzību aizpildīt Latvijas filmu spektra tukšo nišu ar kvalitatīviem, mākslinieciski pilnvērtīgiem darbiem. Lai seriālu un bezmērķa TV šovu izklaides dvingā noreibušajam skatītājam būtu arī kāda atveldze.

Producentu Ginta Grūbes un Ineses Bokas-Grūbes iecere par seriāla varoni padarīt Jaunāko Ziņu un nedēļraksta Atpūta izdevēju Emīliju Benjamiņu, parādot enerģisko, uzņēmīgo sievieti no viņas triumfa gadiem starpkaru Latvijā līdz traģiskajam galam Usoļlaga nometnē, guva ekspertu atsaucību. Par to, vai Emīlija kļūs par nacionālo hitu, par seriālu, kas „jāredz katram kulturālam latvietim”, pagaidām grūti spriest – specifisko noskatīšanās iespēju dēļ.

Ierobežotā laika un līdzekļu režīmā producenti veikuši apbrīnojamu darbu, precīzi organizējot sēriju tapšanas procesu. Par seriāla neapšaubāmu līdzveidotāju, kopsakara liedētāju, vizuālās elpas sargātāju jāuzskata operators Andrejs Rudzāts. Vairākas sērijas tika filmētas vienlaicīgi, pie tām strādāja režisori Andis Mizišs (1., 3., 5. sērija), Kristīne Želve (2., 4. sērija) un Dāvis Sīmanis (6. sērija). Tieši operatora skatiens un laiktelpiskā orientācija filmas plūdumā palīdzēja orientēties gan aktieriem, gan režisoriem. Savā pasaules izjūtā diezgan atšķirīgo režisoru Miziša un Želves sērijas tomēr veido viengabalainu kinotekstu, arī tur jūtams operatora ieguldījums. Atšķirīga ir Dāvja Sīmaņa sērija Nodevība – raupjāka, tajā vairs nav vietas starpkaru Latvijas piemīlīgajām intonācijām. Tā Latvija ir salauzta, izvarota. Noticis kas tāds, ko nepieņem prāts. Tāpēc Sīmanis rāda Emīliju kā somnambulu, kam šķiet, ka apkārtējā pasaule kļuvusi nereāla. Guna Zariņa to notur pārliecinoši.

Nevar nepieminēt arī Ginta Grūbes veidoto 7. sēriju Likteņi – ļoti prasmīgi un emocionāli sapīti dokumentālie liecinieki ar iepriekšējo sēriju fragmentiem. No izziņas viedokļa šī ir visbagātākā sērija un cita starpā noved pie atziņas, ka, „bagātie arī raud”. Varbūt filma palīdzēs harmonizēt mantinieku pretrunas. 

Kādā intervijā Gints Grūbe izteicās, ka ideja pievērsties Benjamiņas kundzei radusies, skatoties ievērojamā britu scenārista Pītera Morgana vēsturiski biogrāfisko lieldarbu Kronis / Crown (2016–2020, 4 sezonas, 10 sērijas katrā, 5. un 6. sezona vēl tapšanas stadijā) par joprojām tronī sēdošo karalieni Elizabeti II un viņas ģimeni. Jo – kāpēc gan mums nevarētu būt sava karaliene? Pieņemot aicinājumu uzrakstīt savu viedokli par Emīliju, ļāvos ieteikumam un ķēros klāt Elizabetei. Protams, darba vēriens, stāstījuma kultūra, aktierspēle, šķietami autentiskā vide ievelk un nelaiž vaļā. Tomēr atzīstos, ka jau pēc pāris sezonām jutos kā Vindzoru galma gūsteknis. Tad sapratu – lai cik labs būtu seriāls, nekas neattaisno tā aprītās stundas. Tā nav dzīve. Tas ir krāsains cietums.

Ziņkāres vadīts, pacietīgi noskatījos arī mēreni dozēto izklaidi ar spriedzes elementiem Raimonda Baņoņa seriālā Tunelis (2020, 14 sērijas), ko Sonora Broka Kino Rakstos novērtējusi kā cerīgu signālu seriālu nišā. Izmeklētāju kļūdas dēļ notiesātā Kārļa (Andris Bulis) un viņa cietuma biedru bēgšana pa priekšnieku degungalā slepus izrakto tuneli liktos gluži neticama, ja pati dzīve pirms vairākiem gadiem neparādītu, ka tas tomēr ir iespējams. Garlaicīgi nebija. Arī aktieri dažviet uzdzirkstīja. Taču situāciju paredzamība, naivums, sadomātība atgādināja par to, ka jābūt īpaši garlaikotam psihes stāvoklim (un mājsēdes laikā tāds ikvienam var piezagties), lai savas vienīgās un neatkārtojamās dzīves daļu veltītu serializētai izklaidei. Acīmredzot ar mani kaut kas nav kārtībā, ja atgrūžos no ērti pieejamām laika kliedēšanas iespējām.
Nebūt neesmu fanātisks izklaidējošās mākslas noliedzējs. Tā vienmēr ir bijusi neatņemama kultūras sastāvdaļa un nodrošinājusi ienākumus un popularitāti tās radītājiem. Bet bīstami nonākt tās gūstā.

Atceros, pirms daudziem gadiem, kad mans jaunākais dēls vēl bija pamatskolnieks, mēs par lielām šausmām viņa mātei, cienījamai profesorei, abi sākām skatīties tolaik populāro UgunsGrēku (2009, režisore Inta Gorodecka).

Skatījāmies vienu nedēļu katru vakaru, un visai drīz radās sajūta, ka esam ievilkti svešu ļaužu dzīvēs un intrigās – tā ievilkti, ka ar nepacietību gaidījām, kas ar viņiem notiks rīt. Iedarbība bija gluži narkotiska. Neatceros, kā tikām vaļā, bet ar vienu nedēļu mums pietika.

Emīlijas septiņas sērijas skatītāju neiesloga Jaunāko Ziņu un Atpūtas redakcijā, lai gan šī visai neizteiksmīgā telpa, kurā vienmēr rosās darbinieki, uz ekrāna ir katrā sērijā. Tās saista ar stāstu par titulvaroni Emīliju Benjamiņu (Guna Zariņa) – rīcības sievieti, pašapzinīgu izdevēju, kas kļuvusi bagāta neatlaidīgā darbā kopā ar vīru Antonu Benjamiņu (Juris Bartkevičs). Seriāla veidotāji par atskaites punktu izvēlējušies vēsturisko brīdi 20. gados, kad Jaunāko Ziņu tirāža sasniedza 100 000 eksemplārus. Kā zināms, 30. gados A. Benjamiņš pakāpeniski aizgāja no tiešā darba ar izdevumu un pievērsās jaunsaimniecībai Valdeķos, un tas ļāvis scenāristiem (Ivo Briedis, Aiva Birbele, Baņuta Rubess, Tabita Rudzāte) bez bēdu latvju preses izdevēju līderi Benjamiņa kungu pārvērst murrājošā mīkstgribas sirmgalvī, kuru baksta gan kundze Emīlija, gan iepriekšējā ģimene (dēla, spējīgā redaktora, bet baudkāres tirdītā Jāņa Benjamiņa (Raimonds Celms) personā).  

Guna Zariņa nenoliedzami radījusi pārliecinošu, grodi konturētu stipras latvju sievietes tēlu, kas tikai divatnē ar scenāristu iedzīvināto uzticamības personu, draudzeni un ilggadīgo kalpotāju Bertu (Baiba Broka) var atļauties vājuma brīžus. Un tās ir siltuma pilnas ainas.

Berta (Baiba Broka) un Emīlija (Guna Zariņa) fotosalonā pie Eižena Finka (Artūrs Skrastiņš)

Vairumā biogrāfijām veltīto krievu seriālu (Есенин, rež. Igors Zaicevs, 2005, 11 sērijas; Маяковский. Два дня, rež, Dmitrijs Tomašpoļskis, Aļona Demjaņenko, 2011/2013, 8 sērijas; Вертинский, rež. Avdotja Smirnova, 2021, 8 sērijas) stāstu virzošais elements ir varoņu mīlas dēkas. Pat Franciskas Melecki 4 sēriju paudumā par Enni Burdu (2018), kurā redzam, ko var sasniegt enerģiska, ar gribasspēku un izdomu apveltīta sieviete, bez jūtu dzīves sarežģījumiem neiztiek. Nerunājot nemaz par seriālu Kronis, kur karalienes Elizabetes II tuvinieku kaislības izvēršas valsts mēroga drāmās.

Laima Muktupāvela romānā Mīla. Benjamiņa (2005) diezgan daudz uzmanības pievērš savas varones jūtu dzīvei, laulības dzīves nesaskaņām ar pirmo vīru, dziedātāju Valdemāru Elku-Elksnīti, ar kuru izšķīrās pēc divu gadu kopdzīves 1908. gadā. Romāns ar precēto četru bērnu tēvu, par Emīliju 20 gadus vecāko žurnālistu Antonu Benjamiņu jau bija sācies; 1911. gadā abi nodibināja laikrakstu Jaunākās Ziņas un sāka dzīvot kopā. Tikai 1922. gadā Emīlija Simsone varēja kļūt par Benjamiņa kundzi.

Filmu cikla veidotāji minētās peripetijas atmetuši un savu stāstījumu sākuši ar 1924. gadu, kad sāk iznākt kundzes lolojums Atpūta, un galvenās varones dzīve šajā stāstā ir jau it kā ārpus juteklības un dziņām. Antonam jau pāri 60 gadiem, un varbūt tiešām viņu jau velk uz rāmumu kopdzīvē. „Es Antonam esmu vairāk kā māsa…”, saka Emīlija Bertai (tas tomēr neizslēdz abu kopīgo plunčāšanos vannā pirmajā sērijā). Pāris nelielās epizodēs ar dvēselīgo Jāni Ziemeļnieku (Kaspars Zāle) un vulgāri cinisko Vili Lāci (Jēkabs Reinis) Guna Zariņa ļoti delikāti, ar liegu žestu, ar zemtekstā saklausāmu valšķīgu noti mums ļauj nojaust, ka intīms sakars ar šiem kungiem varētu gan būt bijis. Bija vai nebija, kas jums par daļu, it kā nosaka lepnā sieviete. Savu stāju viņa iznes cauri visai filmai, līdz sudrabotas sliedes to aizved no jēgu zaudējušās dzimtenes absurda bezgalībā.

Vilis Lācis (Jēkabs Reinis) un Emīlija Benjamiņa (Guna Zariņa) pie kinoteātra "Splendid Palace" filmas "Zvejnieka dēls" pirmizrādē

Sešās sērijās scenāristi Jaunāko Ziņu redakcijas dzīvi piepildījuši ar vēsturiski zināmām epizodēm – Eižena Finka pareģojums, Šmuškina veikali, sērkociņu fabrikas blefs, Ilgas Zvanītājas prāva, sadursme ar Marisu Vētru, Antona Benjamiņa 75 gadu jubileja, filmas Zvejnieka dēls pirmizrāde... Tās aizpilda arī citi pazīstami vēsturiski tēli – literāti un žurnālisti Kārlis Skalbe (Uldis Anže), redaktors Jānis Kārkliņš (Lauris Dzelzītis), ārzemju ziņu redaktors Jūlijs Lācis (Edgars Ozoliņš) un daudzi citi. Katram ir vēsturiski iezīmēts nomināls veidols, autori devuši dažas replikas, režisori dažus žestus un uznācienus, taču atmiņā paliek tikai atsevišķas īpaši kolorītas figūras – aizsaules vēstnesis Finks (Artūrs Skrastiņš), esenciālais ebreju tirgonis Šmuškins (Mihails Karasikovs), aforistiskais Brusubārda (Dainis Gaidelis) –, pārējie lielākoties ir plāni, aplikatīvi tēli bez telpiskuma un personības starojuma. Tā nav aktieru vaina. Tas ir parastais klupšanas akmens šāda rakstura projektos, kur saduras pagātnes fakts ar iemiesojumu šodienā. Reti tie saplūst.  

Filmā stipri kariķēts žurnālists un vēlākais redaktors Pēteris Blaus (Gatis Maliks), kurš, starp citu, vienīgais pēc izsūtījuma atgriezās un iekļāvās padomju īstenībā, kļūdams par Latvijas PSR Žurnālistu savienības vadītāju, bet 1957. gadā izveidoja vakara avīzi Rīgas Balss, kas uzreiz kļuva par populāru izdevumu – tantiņas stundām gaidīja avīzes atvešanu kioskā, lai nepalaistu garām Vilijas Ošiņas garstāsta Jana kārtējo turpinājumu. Blaus no Jaunāko Ziņu pieredzes zināja, cik svarīgi izdevuma popularitātei ievietot spriegu romānu turpinājumos. Var jau būt, ka Pēteris Blaus tiešām bija tik nožēlojami stulbs, kāds viņš parādās 5. sērijā, cīnoties ap Ulmaņa portreju. Tomēr šķiet, ka sērijas režisors Andis Mizišs kļūdījies, izvēršot šo jampadraci ar cienījamiem redakcijas ļaudīm. Vēl jau nebija pienācis laiks būt histēriskiem. 

Sijāt daudzsēriju vēsturiskas tematikas filmā izkaisītos faktus, versijas un izdomas, lai meklētu iespējamos patiesības graudus, ir veltīga nodarbe. Nav ne mazāko šaubu, ka scenāristu grupa ir tik pamatīgi iepazinusies ar pieejamo informācijas klāstu par savu varoni un tēlojamo laikmetu, ka kritiķis tam līdzi netiek. Jāņem vērā, ka par konsultanti bija pieaicināta pagājušā gadsimta sadzīves kultūras pārzinātāja, visnotaļ erudītā Ineta Lipša, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece. Un galu galā mums taču nav darīšana ar vēsturisku monogrāfiju, bet mākslas darbu, kurā fantāzija var eleganti dejot fokstrotu ar īstenības, vēsturiskās patiesības elementiem. Jā gan, tik dažādu ļaužu ansamblim, un vēl ņemot vērā, ka sacerētās tūres uz ekrāna realizē četri režisori, nav viegli izdejot starp piekrāmētajiem un autentiskajiem Benjamiņu nama stūriem vai Vāgneru namā izbūvētajās Jaunāko Ziņu un Atpūtas redakcijas telpās. Memuāro atmiņu lauskas vienmērīgi izbārstītas filmas vēstījumā un dažviet teicami sakārtojas kā bērnības rotaļu kaleidoskopā.

Atceros, šim kaleidoskopam piemita spēcīgs pirmā brīža valdzinājums, bet tas diezgan ātri apnika, jo nejaušajās krāsaino stikliņu kombinācijās jauna vēsts neparādījās, tās tur vienkārši nebija.

Estētikas dominance pār faktoloģiju vēsturiska satura filmās nav nekāds retums un parasti attaisnojas. Emīlijas 6. sērijas Nodevība (rež. Dāvis Sīmanis) beigu daļā ieslēpta atslēga vēstures faktu un to interpretācijas izpratnei konkrētā mākslas darba ietvaros. Ne jau nejaušības vai neuzmanības dēļ vienā sērijā parādās divas atšķirīgas versijas par izdevēja Jāņa Benjamiņa un viņa kādreizējā līdzstrādnieka, nesen par tautas labklājības ministru kļuvušā Jūlija Lāča bojāeju. Mēs redzam, kā scenāristi abus konfrontē pie izmeklētāja, dodot iespēju gluži dekoratīvi parādīties arī padomju varas jaunieceltajam sabiedrisko lietu ministram Pēterim Blauam un ar pretīgu smīniņu apstiprināt: „Jā, viņi abi.” Pēc brītiņa abi tiek nošauti kādā pagalmā pie žoga, bet filmas beigās parādās skaidrojošs uzraksts, ka abi deportēti un miruši izsūtījumā. Autori diezgan izaicinoši parāda – jā, mēs zinām gan, kā tas bija, taču filmas emocionālā partitūra prasīja citu risinājumu. Jūs ko, mākslu nesaprotat?!

Situācija atgādina Rīgas Dokumentālo filmu studijā kādreiz labi zināmos Aivara Freimaņa baltos sunīšus. Režisors, ņemot vērā, ka cenzori parasti grib, lai kaut kas tiktu īsināts, reizēm iemontēja filmā dažus nevajadzīgus kadrus, kurus bez bēdām varēja izgriezt (un gadījās tajos arī asti luncinoši sunīši).
Šajā daudzsēriju filmā baltie sunīši izmētāti nevis tāpēc, lai tos vēlāk izgrieztu, bet gan lai vientiesīgais kritiķis uzķertos un kliegtu – tā nebija, tā nevarēja būt! Un kaitināšanai situāciju ir pietiekami daudz. Jau pirmajā sērijā, kas risinās ne vēlāk par 1924. gadu (Atpūtas pirmā numura iznākšana), Antona Benjamiņa kabinetā grāmatu plauktos viņam aiz muguras lepni sarindots 21 Latviešu konversācijas vārdnīcas sējums, kas sāka iznākt tikai kopš 1927. gada (1940. gadā izdošana tika pārtraukta pie burta „T”). Protams, turīgu latviešu mājās bija goda lieta parakstīties uz šiem sējumiem. Izskatās atbilstoši.

Antons Benjamiņš (Juris Bartkevičs) savā kabinetā

Un patiesībā jau nav nekāda vaina, ja autori liek Jānim Ziemeļniekam, triekas ķertam, izlaist garu tieši redakcijā, nevis savās mājās. Pilnīgi netraucē, ja Mariss Vētra iepļaukā Brusubārdu redakcijā, nevis operas aizkulisēs. Filmas plūdumu tikai rotā laika pārlēciens, kad 1928. gadā Benjamiņi izrāda savu jauniegādāto pili, kuras pārbūvi arhitekts Eižens Laube pabeidza tikai 1930. gadā. Tādi sīkumiņi ziņkārīgiem večiem. Viss tiek guldīts uz mākslas altāra. Ja nu vienīgi nepavisam nav saprotams, kāpēc Vilis Lācis, ieradies pie izdevējas, nomet uz galda savu Zvejnieka dēla manuskriptu ar vārdiem: „Tas mans pirmais romāns.” Nevar taču iedomāties, ka ne Benjamiņa, ne viņas kompetentie līdzstrādnieki nezina, ka Vilis Lācis jau bija diezgan pieredzējis rakstnieks, sacerēti un izdoti bija jau Atbrīvotais zvērs (1930) un triloģija Putni bez spārniem (1931). To nu ar māksliniecisku nepieciešamību attaisnot nevar. Tikai ar domas kūtrumu.

Piedodiet, cienījamie mākslinieki, šo piekasīšanos. Tā jau tas ir – kritiķi rej, bet kino dzīvo. No sirds novēlu talantīgajam producentu pārim Inesei Bokai-Grūbei un Gintam Grūbem jaunas ideju atklāsmes, kas ļautu latviešu kino izlauzties pasaules arēnās un panākt to, kas vēl nevienam nav izdevies. Par spīti man, par spīti tev un ļautiņiem par spīti!

Foto: Andrejs Strokins, no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan