KINO Raksti

Riga IFF. „Motopoiesis”. Līdztiesīgas dažāda rakstura parādības

11.10.2022
Riga IFF. „Motopoiesis”. Līdztiesīgas dažāda rakstura parādības

Starp mehānikas un elektronikas pulsācijām tekstgrupas „Orbīta” performance „Motopoiesis”, kas nu pārtapusi filmas formātā, skatītāju ievelk 21. gadsimta spiritisma seansā, kurā autoru klātbūtne ir tikpat mainīga, kā izmantotie emocionālie uzsvari.

Sākšu ar nelielu atkāpi. Gatavojoties režisora Uģa Oltes filmas Upurga pirmizrādei, studija VFS Films septembra nogalē bija noorganizējusi ekskursiju medijiem pa filmas uzņemšanas vietām Turaidas pusē, Gaujas vecupju kalnienēs. Braucienā piedalījās arī daļa no filmas aktieriem un uzņemšanas komandas, un pēc visnotaļ teiksmainā ceļa notika improvizēts ceļmalas pikniks, kur uz iekurta ugunskura tika cepinātas gan gaļas, gan veģetārās desiņas (sekojot vispārējam laika garam un arī zīmīgai detaļai pašā filmā). Pie šī ugunskura, omulīgi iekārtojies uz sava pikapa atvērtā kravas konteinera vāka, sēdēja Gaujas Nacionālā parka leģendārais inspektors Māris Mitrevics. (Starp citu, ārēji, bet noteikti ne iekšēji sirmais kungs ir režisora Daiņa Kļavas dokumentālās filmas Mitrais (2013) galvenais varonis.) Kopīgi baudot siltos, rudens mērenā lietus aprasinātos hotdogus, notika sarunas ne tikai par Uģa filmu vien, bet par kino aktualitātēm plašākā mērogā, un kādā brīdī Mitrais uzdeva jautājumu operatoram Valdim Celmiņam – vai ir kāda filma, kurā darbība notiek divos kadra nodalījumos paralēli? Valdis pēc īsas pauzes atbildēja, ka noteikti ir, taču tādu piemēru nav daudz. Pirmkārt tāpēc, ka tas nozīmējot sevišķi grūtu montāžas procesu, un otrkārt – ne vienmēr var paredzēt šādai tehniskai virāžai gatavu skatītāju vai pat publiku. Ātrumā pāršķirstot filmas, kuras kā piemērus varētu piedāvāt es, prātā ienāca tikai Pītera Grīneveja savdabīgā odiseja Talsa Lupera ceļasomas / The Tulse Luper Suitcases (2003–2004) un laikam kaut kas no Gaspāra Noē darbiem.

Tekstgrupa Orbīta savā elektromehāniskajā dzejas performancē Motopoiesis ir izvēlējusies tieši šo principu – ekrānu sadalīt divās horizontālās daļās ar autonomām darbībām katrā. Tāds ir pirmo minūšu vizuālais manifests, un tālākajā filmas gaitā tas tiek pakāpeniski papildināts un mainīts, askētiskām ziemas ainavām mijoties ar mākslinieku darbību pie gara galda, uz kura uzvietotas visas iespējamās un neiespējamās, elektroniski, audiāli un kinētiski dinamiski funkcionējošās iekārtas. Tam visam pāri un apkārt – dzeja. Performance, kura tapusi Siguldas mākslas rezidencē, filmas formātā savu nacionālo pirmizrādi piedzīvos Rīgas Starptautiskajā kino festivālā.

Sergejs Timofejevs, Vladimirs Svetlovs, Semjons Haņins un Artūrs Punte ir multitalantīgi cilvēki, un viņi arī veido Orbītu ne tikai kā performanču un dzejnieku apvienību, bet arī kā izdevniecību, kura lasītājiem sagādājusi iespēju iepazīt tādu autoru darbus, no kuriem lielās izdevniecības vairās, jo „kurš tad to pirks”. Autoru un mākslinieku kopu raksturo labākā iespējamā simbioze – cilvēcisks siltums un atvērtība ne tikai pret sava burbuļa dalībniekiem, bet arī pret ikvienu, kurš izrāda interesi par viņu veikumu vai varbūt pat vēlas nodot vērtējumam savējo. Tajā pašā laikā Orbīta ir ļoti nopietna, seno alķīmiķu līmeņa radošā laboratorija, kurā katram ir skaidri savi pienākumi un individuālo prasmju rāmējums. Tiem, kuri ar apvienības darbību līdz šim nav bijuši pazīstami, filma Motopoiesis ir iespēja iegrimt teju Žila Verna reiz piesauktajos „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, proti, gūt vispilnīgāko priekšstatu par to, kā dzeja, skaņa un attēls var radīt pat ne vienu, bet vairākas paralēlas pasaules.

Šeit un pēcāk savā atsauksmē izmantošu pāris būtiskas atziņas no pētnieču Aigas Dzalbes un Ilvas Skultes sastādītā apkopojuma par Orbītas darbību, kurš Studijas bibliotēkas sērijā iznācis apgādā Neputns. Abas kolēģes lieto hronoloģisku apvienības radošās attīstības izklāstu, sākot jau no 21. gadsimta sākuma. Tālākās refleksijas atspēriena punkts ir definēts ar burtu M, kurš savukārt paskaidro simbolisko Millenium, proti, tūkstošgades fenomenu: „Ja tomēr mūsu meklējumi iesniedzas ainavas līmenī, tad ir svarīgi, ka Orbītas dzeja cilvēku ieskicē izteikti urbānā ainavā, kur savukārt burts M gan labi iederas, gan kļūst izprotams – tas norāda uz kaut ko, kas darbojas zem ikdienišķā virsmas jeb saistītās ainavas līmeņa, kurā elementi iegūst jēgu, cits citam piekārtojoties kā valodas zīmes tekstā. Gluži tāpat kā tekstā lasāmo pa īstam var saprast, ja izmanto valodas un citas dažādās kontekstuālās sistēmas, arī ainavas nozīmes iespējams atklāt, ja noskaidrotas elementu funkcijas sistēmās, kas šo ainavu veido. Pilsētas ainavā rūpniecības, transporta, tirdzniecības vai cilvēka dzīves sistēmas ļauj traktēt elementus citādā loģikā, nekā tas iespējams t.s. ikdienas virsmas ainavā.”[1]

Filmas Motopoiesis gadījumā pilsētas tēls ir nojaušams tikvien, cik vientuļo parka soliņu aprisēs, kas liek domāt par cilvēku apdzīvotu vietu, ne gluži pilnīgu nekurieni. Būtiskākā iepriekš citētā sprieduma daļa ir par to, kas darbojas zem ikdienišķā virsmas jeb saistītās valodas līmeņa. Dzeja kā saziņas forma, kuru tradicionālā izpratnē veido ikdienā nelietotas vārdu un to savienojumu konstrukcijas, jau piepilda vēlmi aizslīdēt, aizkrist aiz zināmā, pierastā un pazīstamā, vienlaikus – rīkojoties ar leksikas elementiem, kuru autonomā jēga (un tai sekojošais iedarbīgums) paliek nemainīga. Mūsu galvenie varoņi šo aizslīdēšanu veicina ar dzejas lasījumu modulācijām un pārveidēm, kurās runātais teksts itin kā saduras pats ar sevi, konfrontējot iepriekšējā vēstījuma patiesumu un nolūku, sākot visu no baltas lapas vai pat aiz krāsu un priekšmetu apjautas. Lai nerastos pārblīvējuma sajūta, starp lasījumiem ieturētas līdzsvarotas pauzes, ļaujot skatītājam atvilkt elpu vai arī tieši otrādi – no vienas estētiska strāvojuma pakāpes pārkāpt nākamajā, ja pat ne augstākā.

Releju kustības, spuldzīšu mirgojumi un tas, kā miniatūrās detaļas slīd pāri viena otrai speciāli konstruētos nodalījumos, kuri ierakti starp kabeļu un pedāļu mudžekļiem, man atgādināja, iespējams, faktos nebalstītu, bet šai situācijai atbilstošu stāstu par komponista Morisa Ravēla leģendārā opusa Bolero idejisko pamatu. Proti, autors to veltījis industriālajam progresam un rūpnīcu tehnoloģiju attīstībai, kura 1928. gadā, kad skaņdarbs tika pirmatskaņots, savos apjomos tuvojās gaismas ātrumam. Repetatīvā metode kopā ar tehnikas savpatīgumu un aukstasinīgo, robotisko konkrētību veido, turpinot šo līdzību, arī Motopoiesis strukturālo segumu, epizodiski no tā atraujoties pēc svaiga gaisa ieelpas, atmetot visus vienādojumus, lai sasniegtu apaļas nulles punktu un pēc tam atkal varētu iegrimt atpakaļ precīzu algoritmu un barokālas bezcerības biežņā.

Vēl viena līdzība, kuru vēlos pieminēt, arīdzan saistāma ar Ravēla laikmetu – proti, ģeniālā vācu kino vizionāra, scenārista Karla Maijera iecere, kuru uz kinoekrāna nostādīja režisors Valters Rutmans, filma Berlīne: Lielpilsētas Simfonija /  Berlin - Die Sinfonie der Großstadt (1927). Šajā darbā, kurā mijiedarbojas dokumentālas un inscenētas metropoles ikdienas ainas, ar lokomotīves straujumu skatītāja uzmanībai tiek nodotas jauna laikmeta sākotnes trauksmainās noskaņas, kurās jaušams, ka cilvēks paliks par sevis radītā kalpu, nevis pārvaldīs paša veidotā progresa instrumentāriju un līdz ar to arī baudīs iegūtos pārticības augļus. Orbīta veic ko līdzīgu, taču daudz inkluzīvākā mērogā, vairāk koncentrējoties uz indivīda miglainajiem meklējumiem pēc patiesības, skaidrības (jēdzieniskā un fizioloģiskā nozīmē) un mīlestības.

Uz mūziķu darbagalda redzamo mazo ierīču un detaļu žvadzēšana un džinkstēšana pasvītro mūslaiku sērijveida pieredzes nogurdinātajiem tik ļoti nepieciešamo – un tādēļ arī meklēto – autentiskuma un unikalitātes sajūtu. Angļu valodā šo kvalitāšu raksturlielumu trāpīgi raksturo adjektīvs ‘raw’. Pēc tam, kad Oksfordas vārdnīcas šķirklis ir laipni paskaidrojis, ka tas nozīmē „līdz galam neizcepta gaļa vai dārzeņi”, turpinājumā seko variants „savā dabiskajā stāvoklī, pirms attīstīšanas vai padarīšanas par kaut ko citu”. Protams, te ir zināms paradokss, jo

tieši pārveide un nemitīga attīstīšana ir šīs performances visraksturojošākās darbības,

tomēr katrs sākumposms pirms tālākām metamorfozēm ir pilnībā oriģināls un dzirdams tikai Orbītas sniegumā, jo vien viņu pašu veidots.

Vēl ielūkojoties Aigas Dzalbes un Ilvas Skultes pētījumā, zīmīgs ir Semjona Haņina teiktais: „Runājot par analoģijām, dzeja, manuprāt, pieder pie plastiskajām mākslām. Tā, protams, ir metafora. Nedomāju to materiālā nozīmē. Bet dzejolim ir forma. Autors to it kā lipina. Tam jāturas kopā. Dzejolis gluži kā plastisks darbs redzams no dažādām pusēm – lasāms dažādi. Ir arī teksti, kas ir vairāk vai mazāk en face, un ir pavisam daudzdimensionāli dzejoļi. Tekstā vienmēr parādās arī zināma neveiklība. Autora personiskā neveiklība. Šeit,  protams, ir svarīgi pievērsties teksta lasīšanas jautājumam. Orbītai ir daudz sadarbošanās piemēru ar mūziķiem, ir izmantota gan kontrabasa, klavieru, sitaminstrumentu, gan elektroniskā mūzika u. c. Un tas nepavisam nav pretrunā ar to, ka dzejas tekstā muzikalitātes koncepts mani pārāk neinteresē. Tieši pretēji, dzeja ar mūziku var apvienoties kā līdztiesīgas, bet dažāda rakstura parādības.”[2]

Ļoti iespējams, ka bez visa skaniskā un vizuālā balstījuma autoru lasītie dzejoļi būtu atsegti, ja pat ne kaili, savas auditorijas priekšā. Kaut arī, gadu ritumā klausoties katru no orbītiešiem tradicionālos dzejas lasījumos, viņu individualitātes mērs nebūt nemazinās, drīzāk pietuvojas klausītāja līmenim, kļūst sadzīviski pieņemamāks, tādējādi arī uztveramāks. Motopoiesis projektā iekļautie dzejoļi, piemēram, Semjona Haņina makabrais vēstījums par hipnozes seansu, Vladimira Svetlova „hantertompsoniskais”[3] piefiksējums par pamošanos vēl arvien reibumā un nepareizu sapņu redzēšanu, kā arī Sergeja Timofejeva dzejolis par pirmo melnā cauruma fotouzņēmumu un Artūra Puntes oda potītei rada sajūtu par atrašanos spiritisma seansā. Vienīgi tajā tiek izsaukti nevis aizgājušu cilvēku gari, bet gari, kuri ir Paši Par Sevi un nāk no Turienes. No kurienes? To nav iespējams pateikt, un šeit nav izslēgta zināma neērtības un satraukuma sajūta. Lai tad arī tā būtu – mākslas akts taču vispilnīgākais ir tieši tad, ja iedur pēc iespējas dažādākas adatas mūsu rūpīgi glabātajos emociju spilventiņos.

Programma Home Made, seanss 17. oktobrī 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē un tiešsaistē

Atsauces:

1. Aiga Dzalbe, Ilva Skulte, ORBĪTA. Sērija Studijas bibliotēka, Neputns, 2018. 13. lpp. 
2. Turpat, 45. lpp. 
3. Šeit domāts amerikāņu žurnālists un rakstnieks Hanters Stoktons Tompsons (1937–2005), kurš pazīstams ar saviem eksperimentiem apziņas izmainīšanas centienos. – Autora piezīme. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan