Vācu režisora Edvarda Bergera filma „Rietumu frontē bez pārmaiņām / All Quiet on the Western Front” (2022) ir trešā ekranizācija, kuru piedzīvo slavenais Ēriha Marijas Remarka romāns. Vai bija vērts maksāt par ekranizācijas tiesībām? Un par ko vispār tāda ažiotāža?
Viens interesants globalizācijas blakusefekts, kas radies, pateicoties Netflix un Amazon Prime, ir šīm amerikāņu straumēšanas platformām uzliktā Eiropas filmu kvota: lai varētu rādīt Eiropas Savienībā to, ko cilvēki patiešām grib skatīties (tātad pārsvarā amerikāņu ražojumus), kompānijām jānodrošina, lai vismaz 30% no platformā pieejamā materiāla būtu ražots Eiropā. Eiropas filmmeikeriem tas, protams, ir ļoti izdevīgi, jo parasti viņu darbus vispār skatās salīdzinoši maz – Eiropas kino pārsvarā ir orientēts uz scenārista un režisora iekšējās pasaules dziļumu, nevis uz to, lai izklaidētu skatītāju, un iespējams, ka tieši šis dziļums arī atbiedē ierindas skatītāju bez bakalaura grāda filozofijā, tāpēc popularitātes ziņā amerikāņiem parasti izdodas eiropiešus pārspēt.
Vācu klasiķa Ēriha Marijas Remarka romāna Rietumu frontē bez pārmaiņām (1928) trešā ekranizācija uzskatāma par izņēmumu, un varbūt tieši tāpēc, ka tā seko episkas spridzināšanas filmas formulai, nevis oriģinālam. Piemērošanās mūsdienu realitātēm ir ievērojami atmaksājusies – pat par spīti nepretenciozajam mārketingam, filma Rietumu frontē bez pārmaiņām / All Quiet on the Western Front (2022) jau saņēmusi septiņas BAFTA balvas (tai skaitā par labāko filmu un labāko režisoru) un ir arī pieteikta deviņiem Oskariem.
Pametīsim skatu vēsturē, uz Remarka slavenā romāna trim ekranizācijām. Pirmā, 1930. gada versija, bija amerikāņu ražojums (režisors Lūiss Mailstouns), otrā, 1979. gada filma, – britu (režisors Delberts Manns). Trešo (režisors Edvards Bergers) it kā varētu dēvēt par vācu ražojumu, taču tikai nosacīti – galvenais operators un divi no trim scenāristiem ir briti, bet scenārijs sākotnēji uzrakstīts angliski, pēc tam pārtulkots vāciski.
Starp pirmo un trešo filmu ir aizritējuši jau deviņdesmit divi gadi, starp otro un trešo – četrdesmit trīs. Kādas atšķirības krīt acīs visvairāk? Šķiet, abas vecākās versijas ir ietekmējušās no romāna autora (1930. gadā Remarks bija ne tikai dzīvs un svaigi publicējies, bet kādu brīdi pat domāja par to, ka pats varētu tēlot galveno varoni), savukārt Netflix eposs ir jūtami novirzījies no pirmavota – tam formu vairāk piešķīruši silikons, TikTok, politkorektums un britu komēdijas klasika. Par šiem elementiem tad arī parunāšu, bet vispirms – kas tad īsti notiek jaunākajā versijā un par ko tāda ažiotāža?
Tātad – triatlona trenerei Leslijai Patersonei apvienojot spēkus ar publicētu īso stāstu un nepublicētu romānu autoru Īenu Stokelu, tikušas nopirktas tiesības uz Remarka romāna ekranizēšanu. Četru gadu laikā angļu valodā tapis scenārijs, ko divpadsmit gadus no vietas neviens neņēma pretī, līdz beidzot abiem autoriem nejauši sanācis iepazīties ar vācu režisoru Edvardu Bergeru, un lūk –
sešpadsmit gadu ilga pacietīga gaidīšana rezultējusies Netflix filmā ar Amerikai mazu, bet Eiropai ievērojamu divdesmit miljonu budžetu.
Bergers sākotnējo scenāriju ir piepravījis un līdz ar to iekļuvis scenāristu komandā (minēšu, ka viņa ieguldījums varētu būt bijis vai nu dialogu un sižeta vienkāršošana, vai arī kaujas skatu sarežģīšana). Jebkurā gadījumā izskatās, ka maksāt Remarka mantiniekiem par ekranizācijas tiesībām nav bijis vērts – romānu grūti uzskatīt par ko vairāk, nekā par iedvesmas avotu. Varēja vienkārši iedot varoņiem citus vārdus un varbūt izmest šādus tādus atpazīstamus elementus (kas jau tāpat sagrozīti gandrīz līdz nepazīšanai), un būtu vēl viena (oriģināla) kara filma ar labiem pirotehnikas efektiem.
Uzreiz gribu atrunāt – es šeit esmu atnācis kašķēties, nevis kritizēt. Tomēr mierīgi varu atzīt – ja gribas ēst popkornu, kamēr uz ekrāna cilvēkus rauj gabalos ar spridzekļiem, indē ar sinepju gāzi un sadedzina dzīvus, tad RFBP-2022 nemaz nav slikta filma, it sevišķi kinoteātrī, kur visi būkšķi ar Dolby stereo efektiem. Vienkārši tā nav laba ekranizācija.
Runājot par sižetu, tas apmēram tāds – jauni vācu čaļi pacilāti dodas uz fronti, lai ātri sadotu “varžēdājiem francūžiem” un pēc pāris nedēļām atgrieztos mājās. Tā vietā čaļi izrādās iestrēguši vienos un tajos pašos ierakumos, kur augšminētie “varžēdāji” viņus močī ar šautenēm, lielgabaliem, ložmetējiem, indīgām gāzēm, tankiem un liesmu metējiem, tādā secībā.
Kā zināms, Pirmais pasaules karš tehnoloģisku iemeslu dēļ pārsvarā tika pavadīts ierakumos, un jo sevišķi Rietumu frontē kustības uz vienu vai otru pusi bija ārkārtīgi maz. Filma šo jau tā traģisko situāciju noved līdz pilnīgam absurdam. Reizēm seržanti abās pusēs zaldātus izdzen ārā no savējā ierakumu grāvja, un viņi cenšas ieņemt pretinieka ierakumu grāvi (lielākoties nesekmīgi). Uz beigām francūžiem tas tomēr izdodas, un vācieši atkāpjas. Drīz pēc tam pienāk laimīga ziņa – augstu stāvošie idioti beidzot vienojušies, ka vienpadsmitā mēneša vienpadsmitās dienas pulksten vienpadsmitos karadarbība tiks pārtraukta! Vācu ierakumus ieņēmušie francūži no sirds priecājas un atzīmē tīri franciski, ar vīnu un sieru, taču viens no vācu ģenerāļēzeļiem stulbuma lēkmē viņiem paspēj uzsūtīt vācu zaldātus, kuri tieši tāpat jau bija sataisījušies svinēt kara beigas. Pāri savējo un pretinieku līķu kaudzēm vāciešiem izdodas atgriezties tajos pašos ierakumos, no kuriem viņus nesen izsvēpēja francūži, tikai kam tas viss bija vajadzīgs, ja beigās visi tāpat dabū mirt? (Spoileris – grāmatā tā nebija!)
Manā konspektā droši vien pamanāma varoņu klātbūtnes neesamība, un tam ir savi iemesli. Remarka romānā varoņu ir vesela kaudze, katrs iziet cauri savai attīstības arkai, ir apveltīts ar personīgo vēsturi, gaumi, trūkumiem, humora izjūtu vai alkatību, bet Netflix versijā varoņi pārvietojas pa ekrānu kā vizuāli krāšņas, taču divdimensionālas karikatūras ar durkļiem. “Krāšņi” laikam ir atbilstošākais īpašības vārds, jo grima mākslinieki tiešām pastrādājuši godam, tāpat kā līķu radīšanas komanda. Mūsdienās silikona pieejamība padarījusi sakropļotu cilvēku ķermeņu atdarināšanu par pilnīgi jaunu mākslas veidu – sprādziena uzmestais zaldāta līķis kokā vien ir ko vērts.
Plakani tēli nenozīmē, ka aktieri nevarētu labi pastrādāt, vismaz scenārija atvēlētajās robežās. Jo sevišķi daudz pamatotu komplimentu izteikts Paula Baumera tēlotājam Fēliksam Kammereram, un arī pārējie aktieri nav ne ko sliktāki: Albrehts Šūss (Kačinskis), Morics Klauss (Francis Millers), Ārons Hilmers (Alberts Krops), Edins Hasanovičs (Tjādens), Daniels Brūls (Matiass Ercbergers), visi ir lieliski pastrādājuši, tikai tas joprojām nemaina faktu, ka filma seko plakaniem tēliem ārkārtīgi ierobežotās, vienkāršotās zaldātu dzīvēs, kā tās redz ierindas pacifists. Zudis Remarka tēlu daudzdimensionālisms, zudis zaldātu humors par piršanu un atutošanu, zudusi šlāgeru dziedāšana franču krogos ar vācu alu, zudis atvaļinājums uz mājām, zuduši asprātīgie un filozofiskie dialogi, zudis sekss ar franču meitenēm. Tā vietā scenāristi izturas pret savu darbu mūsdienīgi – tātad nevis verbāli, bet gan vizuāli, tādā kā grandioza TikToka stilā. Filmas pirmās astoņas minūtes paiet, skatoties uz stāsta stāstīšanu nevis vārdiem, bet bildēs. Kritušo zaldātu uniformām izmazgā asinis, pielāpa un no jauna liek lietā. Krāsainos dubļos gulošie zaldāti un rāmie dabasskati ir ļoti mākslinieciski. Grima mākslinieku un operatoru interpretācija par to, kā izskatās uz zaldāta sejas sakaltuši dubļi, tuvojas labākajām fotogrāfijām National Geographic etnogrāfisko reportāžu stilā. (Detalizēts apraksts par operatora Džeimsa Frenda darbu šajā filmā - žurnālā American Cinematographer ŠEIT. - Red. piezīme.)
Saprotiet mani pareizi – šis ir kruts TikToks, nofilmēts ir tiešām super, un jā, pie velna tūkstoš vārdu dialogus tur, kur iespējams to pašu pateikt ar vienu bildi. Bet tomēr! Remarks taču bija rakstnieks, nevis fotomākslinieks…
Nepietiek ar to, ka izņemta jautrā aina, kurā fronti vēl neredzējušie čaļi novelk kretīniskam feldfēbelim bikses un to līksmi noper; pat Tjādens, kurš oriģinālā ne tikai izdzīvo, bet arī kļūst par sīkvela Ceļš uz mājām galveno varoni, šajā filmā sevi nodur ar dakšiņu, ko frontes biedri viņam atnes, lai būtu ar ko ēst zupu (!). (Pašnāvība notiek tāpēc, ka filmas versijā Tjādenam norauj kāju, kas oriģinālā tika norauta kādam citam.)
Un tad tas politkorektums. Tā vietā, lai parādītu pagājušā gadsimta sākuma jauniešus kara apstākļos, filma rāda to, kādi varbūt būtu mūsdienu jaunieši viņu vietā.
Romānā un pirmajās divās filmās vācu zaldāti iemaina maizi un desu pret seksu ar vietējām franču meitenēm, bet mūsdienās viņiem ļauts tik vien, kā pamāt meitenēm ar roku.
Jautrība un jaunības dzīvotgriba, kas padara seksa faktu romānā par ne tikai gaišu, bet pat aizkustinošu momentu, RFBP-2022 iegūst drūma vizuālā simbola lomu. Vecajās versijās čaļu ir četri, bet meiteņu trīs, tāpēc trīs no čaļiem piedzirda ceturto, lai nebūtu jādalās (RFBP-1930 to vispār attīsta līdz komēdijas līmenim). Savukārt 2022. gada versija seksu atļauj tikai vienam čalim, kurš no skatītājiem neparādīta randiņa atnes meitenes kaklautu, un tā simbolisms ir nevis tāds, ka jaunie vienmēr atradīs, kā mīlēties, bet tāds, ka nogalināšanas cikls tik iet uz riņķi un nekad nebeidzas – lakatiņu nēsā te viens, te otrs, un katrs nēsātājs, protams, agri vai vēlu krīt. Pašās filmas beigās lakatiņu savāc tikko ieradies jauns čalis, un te nu es galīgi neko nesaprotu – karš taču tikko beidzās. Ja tas kaut ko simbolizē, tad tieši ko?
Interesanti arī pavērot, kā katrs režisors interpretējis romānā aprakstīto ainu, kad nocietušies čaļi atrod plakātu, uz kura uzzīmēti dāma garā kleitā un kungs uzvalkā. 1979. gada versijā viens no čaļiem – tas, kurš visvairāk apsēsts ar seksu, – nekaunīgi noglāsta uz plakāta uzzīmētās meitenes pēcpusi, bet #MeToo piesātinātajā 2022. gadā viņam to drošības dēļ neviens neļauj. Jaunākā versija pārvērš dialogu starp nogribējušamies čaļiem par monologu vienam politkorektam zēnam, kurš situācijai pieiet vairāk romantiski, nekā seksuāli, un atkal jau, no jestra seksa simbola plakāts pārvēršas par drūmu vizuālo zīmi, ar kuru tiek iezīmētas zaldātu pozīcijas – tā, lai būtu skaidrs, ka vācieši atkarojuši atpakaļ tik vien kā to pašu ierakumu grāvi, no kura viņus pirms tam izdzina francūži ar liesmu metējiem. Interese par seksu 2022. gadā vispār neeksistē, varoņi priekš tam ir pārāk jauni un cēli, viņi ir vairāk romantiski platoniski – kā jau mūsdienu jaunieši, kuriem attiecības pastāv internetā, nevis dzīvē. Viņi ir arī pārāk cēli, lai garlaicības brīžos spēlētu kārtis vai pievilinātu žurkas ar maizi un pēc tam močītu ar lāpstām izklaides nolūkos, kā to dzīvē darīja Remarka aprakstītie zaldāti un kā to demonstrēja vecajās filmās. Mūsdienās nežēlība pret dzīvniekiem nevienam nekādu Oskaru nenopelnīs.
Filmai RFBP-2022 tiek dziedātas slavas dziesmas gandrīz visur, izņemot Vāciju, kuras perspektīvu filma it kā pārstāv, jo tajā tēlo vācu aktieri un tā iestudēta vācu valodā. Patiešām, kas gan vēl labāk varētu izteikt vācu puses ciešanas Pirmajā Pasaules karā, ja ne vācu aktieri, kas vāciski runā tekstus no izcilas vācu grāmatas? Vienīgā problēma, ka aktieri runā gan, tikai ne “kā no grāmatas” – romāna daudzšķautņainība un tēlu attīstība ir pilnībā atmesti, tā vietā stājies Mesidžs ar lielo M.
Mesidžam grūti nepiekrist, man personīgi arī simpatizē tas, ko Lielbritānijas vēsturnieki dēvē par Blackadder version of history, īsumā konspektējamu šādi – Pirmais pasaules karš (un vispār visi kari) būtībā ir idiotisms, kura dēļ nevajadzīgās ciešanās iet bojā cilvēki, kas nespēj ne paši iekarot ienaidnieka ierakumus, ne arī ļaut ienaidniekam iekarot savējos, un slikti ir visiem. (Termins nāk no Bena Eltona un Ričarda Kērtisa seriāla Melnā čūska ceturtās sezonas Blackadder Goes Forth (1989), kas seko Edmunda Melnās Čūskas (Rovans Atkinsons) centieniem izglābties no tās pašas frontes, kuras otrā pusē cīnās Remarka varoņi.)
Eltona un Kērtisa skats uz pasaules kara traģēdiju arī nebija radies no tukša gaisa, to lielā mērā iespaidoja vēsturnieka Alana Klārka grāmata Ēzeļi / The Donkeys (1961; ar ēzeļiem domāti britu ģenerāļi Pirmā pasaules kara laikā) un mūzikls ar ironisko nosaukumu O, cik jauks karš! / Oh, What a Lovely War! (1963). Pie tā tad arī scenāristi turējušies, un tam nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam, jo Patersone ir no Skotijas, bet Stokels no Dienvidlondonas.
Ir kritiķi, kas pārmet režisoram Edvardam Bergeram, ka viņš varbūt nemaz to romānu nav lasījis, un tā patiešām varētu būt. Lūk, ko saka Frankfurter Allgemeine Zeitung: “Edvards Bergers un viņa scenāristi ir aizvietojuši stāsta galveno sižetu, tā smadzenes, ar Holivudas programmu.”
Lācītim atliek tikai piekrist.
