Reti ir tādi gadījumi, ka kino pasaule neliela laika nogriežņa ietvaros pievēršas vienai tēmai vai personībai, dodot iespēju to aplūkot no dažādiem skatpunktiem. Šoreiz tā ir noticis ar amerikāņu rokenrola karali Elvisu Presliju – pavisam neliela laika distance šķir grandiozo un ārišķīgo Baza Lurmena pasaku "Elviss / Elvis" (2022) no Sofijas Kopolas emocionāli piesātinātās kamerdrāmas "Priscilla" (2023).
Jāsaka – ir ļoti interesanti galvā salīdzināt abas filmas, kuras vienu un to pašu stāstu izstāsta no pavisam cita leņķa un ar citādiem vizuālās stāstniecības paņēmieniem.
Baza Lurmena filmā Priscillai Preslijai nav atvēlēta pārāk izvērsta loma un, tā kā režisors savā interpretācijā ir aktīvi izvairījies no jebkādiem Elvisa personību kritizējošiem aspektiem, arī viņa Priscilla ir tīši veidota kā „savam vecumam jau ļoti pieaugusi” meitene, kura lieliski zina, ko vēlas, un apzināti veido attiecības ar desmit gadus vecāku superzvaigzni. Toties Sofija Kopola, kuras filmas pamatā ir pašas Priscillas autobiogrāfija Elviss un es / Elvis and Me (1985), atgādina skatītājiem, ka runa ir par četrpadsmit gadus vecu meiteni un nekādi argumenti “savam vecumam ļoti pieaugusi” īsti nedarbojas. Vienīgais arguments, kuru izmanto gan pati Priscilla Preslija, gan režisore Sofija Kopola, ir tas, ka viņi abi bija sava laika produkts. Jaunā meitene satiek Elvisu 1959. gadā, un tas ir periods, kurā pēc zināma emancipācijas līmeņa, ko sievietes bija sasniegušas 30. gadu beigās un 40. gados, nāca smags kritiens atpakaļ patriarhālo dzimumlomu pasaulē. Sievietēm piedienēja kļūt par mājas pavarda uzturētājām un savu identitāti pakārtot partnerim.
Šajā pasaulē dzīvo 14 gadus vecā Priscilla, kuras tēvs ir ASV Jūras kara flotes pilots; viņa savas dienas pavada militārajā bāzē Vācijā. Jau no filmas sākuma mēs redzam Keilijas Speinijas atveidoto Priscillu kā vientuļu un sapņainu pusaudzi. Viņa ir ideāla Sofijas Kopolas varone – režisores daiļrade lielākoties ir koncentrējusies tieši uz jaunu sieviešu iekšējo pasauli un apkārtējās vides spiediena radītu vientulību. Citējot kinokritiķi Vendiju Aidu no The Guardian, “ir ļoti maz režisoru, kuriem piemīt tāds talants kā Sofijai Kopolai, kad nepieciešams notvert to ļoti īpatnējo skatu uz pasauli, kas saredzama caur zelta būrīša restēm. Vispirms pieczvaigžņu viesnīcas apnikums filmā Pazudis tulkojumā / Lost in Translation (2003), tad bantīšu izrotātais privilēģiju cietums Marijā Antuanetē / Marie Antoinette (2006) un tagad pasakas tumšā puse Priscillā. Kopola izvelk gaismā smeldzošo vientulību un izolāciju, ko piedzīvo sievietes, kurām vienlaikus ir viss un nekas.”
Protams, Priscilla Preslija pati uzsver, ka svarīgākais šajā stāstā ir mīlestība, kura valdījusi starp viņu un Elvisu. Taču, ja atceros savas četrpadsmit gadu vecumā pieredzētās jūtas un romantiskos sapņus par laulībām ar Niku Kārteru no grupas Backstreet Boys… Nedomāju, ka šādā vecumā ir iespējams pieņemt apzinātus un izsvērtus lēmumus, ja tavs elks un populārākais cilvēks visā Amerikā tev piepeši piedāvā visu. Tāpēc ļoti svarīgs aspekts, kas maigi un neuzbāzīgi parādās Sofijas Kopolas filmā, ir tā sauktais grūmings. Tikko arī Lielā Kristapa ceremonijā balvu kā labākais studentu darbs saņēma režisores Emīlijas Karetņikovas filma Mana bērnības ķermeņa atzīšanās, kura šo tēmu no jauna aktualizēja arī Latvijas kontekstā.
Grūmings ir situācija, kurā kāds pieaugušais izveido attiecības, uzticēšanos un emocionālu saikni ar bērnu vai jaunieti, lai varētu ar viņu manipulēt un ļaunprātīgi, bieži vien seksuāli izmantot. Lūkojoties uz Sofijas Kopolas versiju par Priscillas un Elvisa mīlasstāstu, šis termins visu laiku ir tepat, lai arī nenosaukts vārdā. Protams, 1959. gadā tāda vārda vēl nebija. Protams, kārtējoreiz var izmantot argumentu, ka tas bija “cits laiks” un “citas vērtības”, tomēr – ja tas tiešām 1959. gadā būtu bijis tik pieņemami, nedomāju, ka tik spēcīgi tiktu uzsvērts fakts, ka Elviss ar Priscillu nestājās seksuālās attiecībās, kamēr viņai neapritēja astoņpadsmit.
Taču Sofijas Kopolas filma nevienā mirklī nekļūst didaktiska un nenosoda savus varoņus – mēs vienkārši sekojam jaunas meitenes ļoti vientulīgajai eksistencei, izvēloties kopdzīvi ar slavenību, kas turklāt ļoti skaidri definē, ko vēlas no savas partneres. Kā spēcīgs vizuāls simbols kalpo Elvisa milzīgā īpašuma – Greislendas – vārti, kuri uzreiz liek domāt par jau minēto “zelta būrīti”. Aiz šiem vārtiem vienmēr kā sargi stāv Elvisa fani; arī ar tiem Priscillai nav atļauts runāt. Tieši lielā savrupmāja iemieso Priscillas dzīves divas puses. Kad ierodas Elviss ar savu svītu, māja ir dzīvības pilna – cilvēki nāk un iet, ballītes seko cita citai. Bet tad, kad Elviss dodas tūrē, Priscilla lielajā namā paliek viena, un to uzsver Kopolas bieži izmantotie kopplāni, kuros redzam vien smalciņu sievietes figūru. Kamera bieži atkāpjas no Priscillas, atklājot viņu telpā, kurā bez viņas neviena cita nav.
Sofija Kopola savā filmā nepadara Džeikoba Elordi atveidoto Elvisu par nelieti vai varmāku – viņa parāda cilvēku, kam ir daudz problēmu un kurš neprot veidot pilnvērtīgas attiecības, jo ir pieradināts pie tā, ka viss notiek pēc viņa prāta. Viņam apkārt ir sava atbalsta komanda, kura piekrīt itin visam, ko Elviss saka un ko vēlas. Pat tad, kad viņš izvēlas savai jaunajai līgavai drēbes, veikalā ir līdzi vesels bars vīriešu, kuri darbojas tikai kā atbalss kambaris. Taču, domājot par jebkurām toksiskām vai varmācīgām attiecībām, viens no kontroles veidiem ir upura norobežošana no citiem cilvēkiem. Un Priscillai nav sava vecuma draugu, jo īpaši jūtams draudzeņu trūkums. Viņas dzīvē sievietes ir tikai sāncenses, jo tās arī vēlas Elvisa uzmanību. Turklāt Greislenda ir Elvisa pasaule – Priscillai aizliegts kādu uz turieni vest. Viņa ir viena pati šajā maskulīnajā pasaulē, kurā neviens, ja būs nepieciešams, viņu neaizstāvēs, jo visi apkārt esošie cilvēki lielākoties ir Elvisa padotie.
Arī šajā filmā Sofija Kopola izmanto savus iemīļotos stāstniecības paņēmienus; vides iekārtojums, rekvizīti, kostīmi, mūzika – visi šie elementi spēlē nozīmīgu lomu. Un – līdzīgi kā filmā Marija Antuanete, arī Priscillas stāstā liels spēks ir lietām. Brūnganajos toņos iekrāsotā militārā bāze, kurā iepriekš dzīvoja Priscilla, spēcīgi kontrastē ar krāsaino un vilinošo Elvisa vidi. Jauno meiteni apbur ne tikai šarmantais vīrietis, bet arī skaistās lietas, ko viņš piedāvā, – kleitas, kurpes, rotaslietas un pat apģērbiem pieskaņoti, eleganti revolveri. Lietas kļūst par mīlestības un uzmanības aizstājējām, un arī par neatņemamu Priscillas identitātes daļu. Līdzko viņa, piemēram, izvēlas valkāt kleitas ar sešdesmitajos gados tik populārajiem košajiem rakstiem, viņa iegūst lielāku pašnoteikšanās spēju – jo Elviss ir uzstājis, ka viņai nevajadzētu nēsāt šādus audumus.
Priscilla savā būtībā ir stāsts par sevis atrašanu ļoti netipiskos apstākļos.
Pusaudžu vecums ir laiks, kas paredzēts eksperimentiem, sevis izzināšanai, kļūdām un kļūdu labojumiem. Bet šai četrpadsmit gadus vecajai meitenei šis laiks tika atņemts – viņa izdzīvoja teju katras amerikāņu pusaudzes sapņus, par to samaksājot ar savu pusaudzību kā tādu. Tikai grūtniecības laikā Priscilla sāk sevi apzināties kā personību, kas eksistē pati par sevi, ne tikai kā daļa no Elvisa. Protams, es te šobrīd tikai izsaku pieņēmumus, bet, manuprāt, svarīgi ir tas, ka viņai piedzimst meita. Jo meitai ir jāredz māte kā piemērs – māte, kas ir cilvēks pati par sevi, ne tikai daļa no kāda cita. Ne velti tad, kad Elviss vēlas zināt, kāpēc Priscilla vēlas viņu pamest un vai viņš viņu zaudējis kādam citam vīrietim (atkal – kā lietu), Priscilla atbild: “Tu mani zaudē manis pašas dzīvei”.
Sofijas Kopolas filma Priscilla, manuprāt, ir viens no režisores skaistākajiem un smalkākajiem darbiem, kuru tiešām, lai cik īpatnēji tas liktos, caurvij mīlestība. Režisore ir godājusi savu solījumu īstajai Priscillai Preslijai – abu mīlasstāsts filmā ir palicis. Skaists punkts ir filmas fināls, kurā skan kantrī leģendas Dollijas Pārtones dziesma I will always love you; pati Dollija Pārtone stāsta – Priscilla viņai esot atklājusi, ka Elviss šo dziesmu viņai dziedājis, kad abi kāpuši lejā pa tiesas ēkas kāpnēm pēc laulības šķiršanas iesniegšanas. Taču filmā šo attiecību beigas šķiet kā skaļi nepateikts solījums – pat pametot Greislendu, Priscilla apsola Elvisam viņu mīlēt mūžam.
