KINO Raksti

Neliels ieskats Teilores Sviftas dziedinošajā svētnīcā

24.11.2023
Neliels ieskats Teilores Sviftas dziedinošajā svētnīcā

Ir pagājis mazliet vairāk par mēnesi kopš 13. oktobra, kad kinoteātrī “Forum Cinemas” piedzīvoju nevis vienkārši koncertfilmas pirmizrādes seansu, bet visaptverošu kopības un mīlestības pilnu pieredzi kinozālē, un es pat nezinu, kā sākt to visu aprakstīt.

I gave my blood, sweat, and tears for this…[1]
(You’re On Your Own, Kid)

Cilvēki, kas mani labi (un pat ne tik labi) pazīst, zina, ka ir viena tēma, par kuru esmu gatava runāt vienmēr – tā ir Teilore Svifta. Tāpēc arī ir tik dīvaini mēģināt par šo pieredzi rakstīt, jo tā – gluži kā viņas mūzika – ir katram fanam ļoti personiska un grūti izskaidrojama. Lai arī Sviftas debijas albums iznāca jau 2006. gadā, es šo dziedātāju atklāju pāris gadus vēlāk – pateicoties 2008. gada albumam Fearless. Tieši pateicoties viņai, es iemīlēju kantrī mūziku, un dziesmas Love Story un You Belong With Me kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.

Kopš tā laika esmu sekojusi Teilores Sviftas karjerai – kā viņa no pamatā tikai ASV zināmas kantrī dziedātājas kļuva par visā pasaulē slavenu popzvaigzni, sevi un savu mūziku pārveidojot līdz ar albuma 1989 iznākšanu 2014. gadā. Es atceros arī liktenīgo 2009. gada MTV Video mūzikas balvas ceremoniju, kurā deviņpadsmit gadus vecās Sviftas pateicības runu pārtrauca Kanje Vests, lai paziņotu, ka balvu vairāk bija pelnījusi Bejonsē. Tajā brīdī tas šķita tāds smieklīgs un neērts kuriozs – tie, kuri uzauguši ar mūzikas kanālu MTV, zina, ka šīs balvu pasniegšanas ceremonijas mēdz radīt daudz dažādu skandālu. Taču šis notikums atstāja ilgstošas sekas Teilores Sviftas karjerā – un ne tikai kā traumatisks un pazemojošs notikums, kurā 32 gadus vecs vīrietis nolemj publiski atņemt mikrofonu jaunai meitenei.

2016. gads nāca ar jauniem pārbaudījumiem – lai arī šķita, ka Teilore un Kanje Vests ir salīguši mieru, skandāls ap repera dziesmu Famous radīja veselu notikumu lavīnu. Dziesmas vārdos ir minēta Svifta (kuras līdziniece redzama arī videoklipā), bet pati dziedātāja noliedza, ka būtu akceptējusi Vesta rindiņu “…es padarīju to kuci slavenu”. Pēc Sviftas publiskajiem iebildumiem Kanjes Vesta nu jau bijusī sieva Kima Kardašjana publicēja telefonsarunas ieraksta fragmentu, kurā Vests ar Sviftu apspriež dziesmu un viņa it kā dod savu piekrišanu.

Kāpēc es par šo vispār rakstu?

Jo tagad, kad visa pasaule šķietami kļuvusi par kaismīgu Teilores atbalstītāju, es gribu atgādināt to, kas sekoja pēc šī telefona zvana publicēšanas. Likās – visi tā vien gaidījuši mirkli, kad varēs demonizēt jauno popzvaigzni, un soctīklu naids, kas sekoja, bija neticams. Teju visa pasaule nolēma, ka viņa tikai izlikusies par jauku meiteni, bet patiesībā ir nodevīga čūska; Teilores Sviftas soctīklus pārpludināja emocijzīmes ar čūskām, norādot uz viņas šķietamo liekulību. Un Teilore uz veselu gadu vienkārši pazuda no publiskās telpas. Kā viņa pati saka 2020. gada dokumentālajā filmā Miss Americana – “Neviens mani fiziski neredzēja gadu”. Tik liels bija publiskais naids ar tēmturi #taylorswiftisoverparty[2].

Taču Teilores Sviftas ballīte nebija galā – 2017. gadā viņa atgriezās ar sev muzikāli netipisko atriebības albumu Reputation, kura vizuālais simbols bija – jā, tieši tā! – čūska. Vēl pēc pāris gadiem atklātībā nonāca nesagraizītā Teilores un Vesta telefonsarunas versija, kurā dzirdams, ka Svifta nedod savu piekrišanu un vēlas pilno dziesmas vārdu versiju dzirdēt, pirms tā tiek ierakstīta, turklāt vārdu savienojums “tā kuce” sarunā neizskan.

Nākamais pārbaudījums nāca 2019. gadā, kad mūzikas producents Skūters Brauns līdz ar ierakstu studijas Big Machine Records pārpirkšanu iegādājās Teilores Sviftas pirmo sešu albumu māsterus un vēlāk pārdeva tos tālāk – par spīti tam, ka dziedātāja bija skaidri izteikusi vēlēšanos tos iegādāties pati. Tā nu 2021. gadā Teilore uzsāka savu “nozagto albumu” pārrakstīšanu un izdošanu – kopš tā laika faniem gan straumēšanas platformās, gan fizisku ierakstu veidā jau ir pieejami albumi Fearless (2008), Speak Now (2010), Red (2012) un 1989 (2014) Teilores versijās (2022 un 2023). Kamēr šo rakstu, Sviftas fani jeb Swifties internetā lauž šķēpus par to, kad beidzot tiks izziņota albuma Reputation Teilores versijas iznākšana.

Viss šis garais ievads, manuprāt, ir nepieciešams, lai radītu ieskatu tajā, kam līdzpārdzīvojuši Teilores Sviftas fani, lai nonāktu līdz 2023. gadam, kurā piepeši šķietami visa pasaule atrodas viņas spīdumiņiem klātajās plaukstās. Svifta kā māksliniece gadiem ilgi tika publiski apsmieta par savām romantiskajām attiecībām un “daudzajiem” bijušajiem; par to, ka viņa par savām pieredzēm rakstīja dziesmas (gribu akcentēt, ka par romantiskām attiecībām un bijušajiem raksta visi mūziķi), un šī ir dziedātāja un dziesmu autore, kura ir ļoti ilgi cīnījusies, lai viņu uztvertu nopietni. Un varbūt beidzot – pēc finansiāli neticami veiksmīgās Eras Tour ASV un nu jau arī Dienvidamerikā, arī pēc koncertfilmas fenomenālajiem panākumiem, kad Svifta ir kļuvusi par miljardieri, – tas ir noticis.

Es gribētu teikt, ka tā ir, – ja vien joprojām katru reizi, kad kādam atklāju savu mīlestību pret Teilores Sviftas mūziku, es nesastaptu neticību un dīvainas gaidas, ka par to taisnošos vai mēģināšu savus sarunbiedrus pārliecināt, ka viņas mūzika nav “mēsls”. Tomēr es vairs neesmu pusaudzes vecumā, kad ir kauns par visu, tāpēc es to negrasos darīt ne privātās sarunās, ne arī šeit. Jo nu ir laiks pastāstīt par to, kā tas bija – 13. oktobrī kopā ar draudzeni nonākt pilnā Forum Cinemas ISENSE zālē kopā ar cilvēkiem, kuriem nekas nav jāpaskaidro vai jāattaisno. Mēs nokļuvām Sviftas svētnīcā.

Koncertfilmas ir atsevišķs kino un mūzikas hibrīdžanrs, kas bieži vien izmanto dažādus manipulatīvus paņēmienus, lai radītu emocionālāku reakciju skatītājos, – aizkulišu intervijas, aizkadra teksts, fanu reakcijas, dažāda veida ekskluzīvs saturs… Taču Taylor Swift: Eras Tour ir vienkārši tīra koncerta pieredze kino formātā, lielākoties domāta tieši tiem faniem, kuriem nebija vai nebūs iespējas šo tūri pieredzēt dzīvē – jo biļetes dabūt ir gandrīz neiespējami, koncerti tiek izpārdoti pirmajās stundās vai pat minūtēs, un tas viss maksā daudz dārgāk, nekā liela daļa cilvēku var atļauties iztērēt.

Lasot filmas Taylor Swift: Eras Tour recenzijas, var just, ka lielākā daļa autoru pirms tam bijuši uz koncertu un var salīdzināt šīs pieredzes, taču man šādas iespējas (pagaidām!) nav un varu rakstīt tikai par to, ko redzēju uz lielā ekrāna. Pirmkārt, līdzīgi kā apmeklējot Grētas Gērvigas filmu Bārbija, kur lielākā daļa skatītāju bija centušies savos skapjos atrast ko rozā, arī Teilores Sviftas koncertfilmas skatītājus bija iespējams atpazīt uzreiz. Draudzības rokassprādzes, krekliņi ar Teilori, daudz spīdumu un visaptveroša sajūsma – tas viss tur bija jau uzreiz. Ejot uz kinoteātri, ar draudzeni spriedām, vai introvertā Latvijas publika dziedās līdzi, vai arī mums būs jāsēž klusi un jādungo pie sevis. Izrādījās, ka tā nav problēma, – kinoteātra zāle drīz vien sāka ne tikai dziedāt līdzi, bet arī dejot, aplaudēt un filmēt, tādējādi radot ilūziju par īsta koncerta apmeklējumu. Koncertfilmas vidū zālē pat ielavījās kinoteātra darbinieki, lai drošības apsvērumu dēļ ar stabiņiem norobežotu ekrānu –

vai jūs kādreiz ko tādu esat piedzīvojuši kinoteātrī? Jā, es arī neesmu.

Jāuzsver, ka pati par sevi Eras Tour ir nebijis sasniegums, jo aptver visus desmit Teilores Sviftas albumus jeb “ēras”. Katrai no ērām ir sava, atpazīstama krāsu gamma, stilistika un vizuālā valoda, kas ir kā slepens kods, ko pārzina visi Sviftas fani. Pat katras koncerta sadaļas mikrofoni ir pieskaņoti konkrētās ēras krāsu gammai un stilistikai. Tāpēc ir redzams, ka režisors Sems Vrenčs, kurš veidojis koncertfilmas gan Billijai Ailišai, gan Lizzo, gan Brendijai Kārlailai, ir centies šos vizuālos kodus saglabāt, cenšoties radīt faniem pēc iespējas autentiskāku koncerta apmeklējuma sajūtu. Vienīgais piekabinātais akcents ir īsas titru sekvences ar katras “ēras” jeb albuma nosaukumu. Taču, tā kā jebkurš Sviftas fans šīs ēras atpazītu kaut vai no dziedātājas kostīmiem, ja ne no pirmajām notīm, šis drīzāk ir montāžas paņēmiens, lai vienkāršāk un precīzāk sakoncentrētu un saīsinātu kinoteātra formātam trīsarpus stundas garo koncertu.

Lai iegūtu pietiekami daudzveidīgu materiālu, vesela operatoru komanda filmēja Eras Tour noslēguma koncertus Losandželosā, SoFi stadionā šāgada augustā, un, lai līdz oktobrim nonāktu pie gala rezultāta, tika piesaistīti pieci montāžas režisori. Tieši filmēšanas stils un montāža ir interesantākais šajā koncertfilmā – nerodas iespaids, ka ar montāžu tiktu mēģināts radīt spilgtākas emocijas, tā iet roku rokā ar mūziku, iedvesmojoties no tās un pielāgojoties katras ēras stilistikai. Īpaši vēlos izcelt koncerta Reputation ēras sadaļu, jo tieši tajā redzama dinamiskākā montāža un vizuāli iespaidīgākais kameras darbs, kas ideāli piemērots albuma dziesmu tempam un arī jaudai. Galu galā – šis ir atriebības un atdzimšanas albums, un arī koncertfilmā redzamajam ir jābūt… vienkārši episkam!

Tā kā koncerta neatņemama sastāvdaļa ir milzīgie ekrāni ar īpaši veidotiem videomateriāliem, to iekļaušana filmā bijusi viens no izaicinošākajiem aspektiem – koncerta ekrānos redzamā Teilore nedrīkst konkurēt ar īsto, koncerta laikā filmēto Teilori. Tāpēc īpaši iespaidīgs ir tieši Reputation ēras sākums, kur filmas skatītājiem ir iespēja pilnā grandiozitātē ieraudzīt čūsku projekcijas, kas pārņem visu stadiona skatuvi.

Tajā pašā laikā Sems Vrenčs ar lielu cieņu izturas pret emocionālākajiem koncerta mirkļiem – milzīgā tūres mašinērija un stadions ar 70 tūkstošu ietilpību pazūd, un mēs redzam to, kas ir Sviftas pirmsākumi un lielākais spēks – tikai viņa un viņas akustiskā ģitāra. Garos, bieži vien nepārtrauktos kadros redzam, kā viņa izpilda vienu no savām iespaidīgākajām balādēm – All Too Well desmit minūšu versijā. Un vai šai balādei skaļi dziedāja līdzi viss kinoteātris? O, jā. Šie ir tie brīži, kas spēcīgāk par grandiozo šovu parāda popzvaigznes harizmu – 70 tūkstoši cilvēku uzgavilē vienai sievietei ar ģitāru rokās, kad viņa dzied par zaudētām attiecībām.

Vēl viens emocionāls mirklis, kuru vērts izcelt tieši filmas Taylor Swift: Eras Tour kontekstā, ir dziesma Tolerate it no albuma Evermore (2020), kurā pie gara galda sēž Teilore kopā ar savas dziesmas lirisko varoni – koncertā to atveido viņas grupas dejotājs Rafaēls Tomass. Dziesmas sākumā, skanot minūti garam klavieru pavadījumam, Teilore rūpīgi uzklāj galdu (“Lay the table with the fancy shit, and watch you tolerate it[3]”), tikai tad pievienojas Rafaēls Tomass. Visu dziesmas laiku viņš sēž un gandrīz nereaģē uz to, kā dziesmas liriskā varone, ko atveido Teilore, izmisīgi lūdz, lai viņu mīl tā, kā savu partneri mīl viņa. Kad partneris nereaģē, Svifta uzkāpj uz galda un pakāpeniski notriec no galda visu tik rūpīgi saklāto, tādējādi ilustrējot to, ko varu tulkot kā emocionālo darbu, ko viņa kā sieviete ir ieguldījusi attiecībās, kuras nav bijušas līdzvērtīgas. Visbeidzot Tomass pazūd tumsā, atstājot pie galda Teilori Sviftu vienu. Koncerta pieredzē šis varētu būt vienkārši ilustratīvs atveidojums dziesmā aprakstītajai situācijai, bet filmā redzamie tuvplāni šo performanci jau paceļ drāmas līmenī.

Tiem Teilores Sviftas faniem, kuri sekojuši fanu filmētajiem koncertu video no visām ASV pilsētām, ir lieliski zināms – katru vakaru dziedātāja akustiski (ģitāras vai klavieru pavadījumā) izpilda „pārsteiguma dziesmas”. Koncertfilmā no visām SoFi stadionā izpildītajām pārsteiguma dziesmām ir iekļautas divas – Our Song no debijas albuma (2006) un You’re On Your Own, Kid no Sviftas jaunākā albuma Midnights (2022); tādējādi šķiet, ka dziedātāja filmā simboliski noslēdz savas līdzšinējās karjeras apli. Citējot Robu Šefīldu žurnālā The Rolling Stones – “Tas ir dialogs, ko šķir 17 gadi, bet vienlaikus jūs varat dzirdēt, ka abas šīs Teilores ir viena un tā pati sarežģītā-bet-patiesā sieviete”.

Šī koncertfilma ir arī lielisks veids, kā pilnvērtīgi izbaudīt horeogrāfes Mendijas Mūras radītās kustību partitūras (viņa strādājusi arī pie Demjēna Šazela mūzikla La La Land: Kalifornijas sapņi, 2016). Teilore Svifta nav tik profesionāla dejotāja kā Bejonsē, Madonna vai Lady Gaga, un arī nemēģina tāda būt – lielāko horeogrāfijas smagumu iznes viņas dejotāju trupa, kura koncertfilmā arī var uzmirdzēt visā savā spožumā. Un pats aizkustinošākais ir tas, ka mēs tuvplānos varam redzēt, cik ļoti dejotāji šo tūri izbauda. Tas pats arī attiecas uz pavadošo grupu, kuras lielākā daļa ir bijusi kopā ar Sviftu jau vismaz desmit gadus. Ģitāristi dzied līdzi dziesmām, dejotājiem ir brīnišķīgi solo numuri, un tas viss kopā ar kinozālē valdošo atmosfēru, ļauj uz pāris stundām sajusties… priecīgi. Kas mūsdienās ir ļoti, ļoti daudz.

Tas, ka Teilore Svifta ir gudra uzņēmēja, ir vispārzināms fakts – nopelnīt miljardu tikai ar savu mūziku nemaz nav vienkārši. Arī filmas Taylor Swift: Eras Tour kontekstā viņa nolēma nesadarboties ar Holivudas studijām, bet producēt to savā kompānijā un doties taisnā ceļā pie kinoteātriem, izplatot filmu sadarbībā ar ASV lielāko kinoteātru ķēdi AMC (turklāt pirms tam konsultējoties gan ar aktieru, gan scenāristu ģildi, lai nepārkāptu streika noteikumus). Zinot, cik lielu daļu no ienākumiem filmu studijas mēdz pieprasīt, šis bija gudrs lēmums, jo – atšķirībā no jebkura Holivudas projekta – Teilores Sviftas koncertfilmai īpaša mārketinga kampaņa nav nepieciešama. Un šobrīd koncertfilma visā pasaulē ir nopelnījusi jau 246 miljonus dolāru.

Līdzīgu izplatīšanas modeli ir izvēlējusies arī Bejonsē, kuras koncertfilma Renaissance World Tour iznāks decembrī. Ņemot vērā, ka  Bejonsē apmeklēja arī Teilores Sviftas koncertfilmas pirmizrādi, varam būt droši, ka abas popdīvas šo jautājumu ir apspriedušas.

Man grūti iztēloties, kā tas ir – skatīties filmu Taylor Swift: Eras Tour, ja neesi Teilores Sviftas fans. Man tas bija kā ceļojums laikā kopā ar dziesmām, kuras ir palīdzējušas grūtos mirkļos, skanējušas fonā, kad esmu rakstījusi scenārijus vai dārdējušas austiņās, braucot busā uz kārtējo filmēšanu. Es kinoteātrī dziedāju, dejoju krēslā, raudāju, un šajā Teilores Sviftas svētnīcā sajutos droši un pasargāti. Un tas ir kas tāds, ko šobrīd kaut kur citur ir ļoti grūti sajust.

Publicitātes foto no "Forum Cinemas"

Atsauces:

1. „Es šim ziedoju savas asinis, sviedrus un asaras…” (angļu val.) 
2. Ballīte ar nosaukumu “Teilore Svifta ir beigusies” (angļu val.) 
3. „Es uzklāju galdu ar smalkajiem piederumiem, un vēroju, kā tu to paciet…” (angļu val.) 

Komentāri

Dace
26.11.202302:56

Njā… arī nezinu, kā šo visu aprakstīt


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan