Gadījās tā, ka Mārtina Makdonas jaunākais darbs bija pirmā filma, ko noskatījos šajā gadā. Taču neesmu pārliecināta, ka tā bija situācijai atbilstošākā izvēle, jo šis nav tāds kino, kas sniegtu cerīgu skatu nākotnē vai apliecinātu labā nenovēršamo uzvaru pār ļauno, vai vēl kā citādi izpalīdzētu tām optimistiskajām sajūtām un apņēmībai, kas parasti pavada jauna gada iesākšanos.
Drīzāk gluži otrādi – filma ar oriģinālnosaukumu The Banshees of Inisherin atver dziļus bezcerības atvarus, domājot par cilvēka skumjās un nožēlojamās dzīves nolemtību un nāves lietišķi nepārejošo klātbūtni. Iespaida papildināšanai piebildīšu, ka „banshee” ķeltu mitoloģijā ir sieviešu dzimuma pārdabiska būtne; tam, kurš naktī viņu ierauga vai izdzird viņas šausminošos kliedzienus, gaidāma ģimenes locekļa nāve. Filmas izplatītāji izvēlējušies šo vārdu nelatviskot, kinoteātros filma atrodama ar nosaukumu Inišerinas banšī, tomēr visprecīzāk būtu nosaukumu tulkot ar jaunvārdu Inišerinas nāvkliedzes.
Tomēr, par spīti visam, filma paliek prātā un sirdī – vienam ar ainavu skarbo skaistumu, citam ar Kolina Farela sirdi plosošo aktierspēli, vēl kādam ar formāli ļoti pieticīgā stāsta eksistenciālo vērienu un interpretāciju daudzveidīgajām iespējām.
Arana salas ir trīs nelielu salu grupa (Inišmāna, Inišmora un Inišīra) Īrijas rietumu piekrastē, kas jau kopš 20. gadsimta sākuma bijusi iecienīta mākslinieku un literātu apmešanās vieta, popularitāti plašākās masās iegūstot kopš 1934. gada, kad uz ekrāniem parādījās kinovēsturē nozīmīgā režisora Roberta Flaertija dokumentālā fikcija Cilvēks no Aranas / Man of Aran. Šajā filmā it kā fiksētais
“autentiskais īriskums” – visi runā īru valodā, piekopj tradicionālo dzīvesveidu uz tradicionāli skarbas ainavas fona un ir vairāk vai mazāk jukuši –
arī pēc daudzām desmitgadēm joprojām ir galvenais faktors, kas vilina uz salām tūristus un īstās Īrijas meklētājus.
Kā noprotams, arī Inišerina – Mārtina Makdonas režisētās filmas norises vieta – ir iecerēta kā viena no Arana salām, lai arī tās nosaukums ir izdomāts. Tāpēc šajā brīdī, manuprāt, svarīgi ir piefiksēt, ka Makdona pirmām kārtām ir dramaturgs, un Inišerinas nāvkliedzes ir viņa Arana salu triloģijas noslēdzošā daļa – lai arī nepublicēta, bet luga. Pirmās divas lugas šajā triloģijā ir Klibais no Inišmānas, kuras darbība norisinās 1934. gadā (jau pieminētās filmas Cilvēks no Aranas uzņemšanas laikā), un Inišmoras leitnants, kas savukārt saistīta ar 20. gadsimta 90. gadu Ziemeļīrijas miera procesa notikumiem. Līdz ar to kļūst skaidrāk, kāpēc šī filma, salīdzinot ar citiem Makdonas kino veikumiem (Reiz Brigē / In Bruges (2008), Septiņi psihopāti / Seven Psychopaths (2012), Trīs paziņojumi pie Ebingas, Misūri štatā / Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017)), ir daudz vairāk dramaturģisks, nevis kinematogrāfisks darbs. Ja skatās uz filmu kā uz atsevišķu vienību, tā var likties vienkārši autora nostalģisks mēģinājums atgriezties pie savām īriskajām saknēm, taču kā lugu triloģijas daļa tā iegūst plašāku kontekstu gan autora radošās biogrāfijas, gan vēstījuma ziņā.
Makdonas kā dramaturga rokraksts, manuprāt, ir filmas atslēga gan labā, gan varbūt arī ne tik labā nozīmē. Filmas izteiktais dramaturģiskums mani mulsināja, vismaz kādu pirmo trešdaļu. Ļoti uzkonstruēto dialogu ainas, kas mijas ar skaistām, National Geographic stila dabasskatu interlūdijām, lai piešķirtu kinematogrāfisko komponentu, jau nu pārāk atgādināja vienkārši uzfilmētu teātri; arī pats konflikts, kurā skatītājs netipiski kinematogrāfam tiek iemests pilnīgi bez nekādas ekspozīcijas, sākumā liekas ļoti “izdomāts” – tāds teātra paņēmiens, lai palaistu lietas in motion.
Un “lietas iekustinās”, kad Inišerinas salā 1923. gada pavasarī pēkšņi pārtrūkst divu vīru – Kolma un Padrika –, kā var nojaust, gadiem ilgusi draudzība, jo viens no viņiem (Kolms) ir izlēmis, ka vairs nevēlas draudzēties ar otru (Padriku). Šis iracionālais lēmums, kura ne visai skaidros iemeslus mēs vēlāk uzzinām, bet ne izprotam, kļūst par cēloni veselai rindai savstarpēji vairāk vai mazāk saistītu dramatisku notikumu izolētā vidē uz skarbi skaistas dabas fona.
Padriku mēs diezgan ātri iepazīstam kā vienkārši jauku cilvēku, varbūt ne pārāk izglītotu vai apdāvinātu, taču sirsnīgu un atvērtu, pat “ciema muļķītis” Dominiks – jauns puisis, kuru regulāri sit tēvs policists un arī pārējie uzskata par idiotu, – savu vienīgo draugu ir atradis tieši Padrikā.
Kolmu savukārt varētu nosaukt par depresīvu “radošo” tipu (vai viņš vismaz sevi par tādu iedomājas)
ar acīm redzamām mentālās veselības problēmām, viņu vada urdoša vēlme kaut ko “atstāt aiz sevis”, šādā veidā iegūstot nemirstību. Tieši Kolma apņemšanās sacerēt ģeniālu opusu nākamībai, kas rezultējas visai viduvējā melodijā ar tādu pašu nosaukumu kā filma, ir pamatā lēmumam par draudzības pārtraukšanu, un Padrikam tas absolūti nav ne saprotams, ne pieņemams.
Sižeta pamats ir ārkārtīgi vienkāršs, piezemēts, pilnmetrāžas filmas formātam pat šķietami neatbilstošs. Ja nebūtu Kolina Farela un Brendana Glīsona vārdu titros (viņu spožo duetu jau iepazinām Makdonas pirmajā pilnmetrāžas filmā Reiz Brigē), filmas sižeta sinopse pati par sevi diez vai daudziem liktos ļoti ieintriģējoša. Taču, skatoties filmu, šis vienkāršais stāsts vienā brīdī iegūst šekspīrisku kaislību dimensiju un ievelk sevī, visus mazticamos elementus padarot nebūtiskus. Lai vai kā man nepatiktu apzīmējums “mazais cilvēks” (ar ko konjunktūriski spekulē sociālās problemātikas kino virziens, pārlieku nopietni rādot “mazā cilvēka” bezcerīgo cīņu pret sistēmu), šajā gadījumā tas liekas precīzākais apzīmējums filmas galvenajam – Padrika – tēlam tādā nozīmē, ka viņš nav kaut kāds marginālis, sociāli izstumtais vai citādi noniecinātais, viņš ir parasts cilvēks, viens no mums. Padrika emociju amplitūda ir tik pazīstama, tik vispārcilvēciska, tik šausmīgi bēdīga…
Esmu lasījusi dažādas Inišerinas stāsta interpretācijas versijas – piemēram, ka tā ir turpat blakus uz cietzemes notiekošā, bet salu maz skarošā īru pilsoņu kara metafora, vai pat jebkādu karu un konfliktu cēloņu iracionālās dabas ilustrācija. Vai arī – ka šī sala iemieso kaut kādu maskulīnās pasaules vājprātu, kurā visi vīrieši jūk prātā vai iet bojā, un vienīgā, kas spēj izglābties, ir sieviete (šajā gadījumā Padrika māsa Šibona, kura aizbrauc, jo atradusi darbu uz cietzemes). To var traktēt arī kā ētisku diskursu par to, cik ļoti mēs drīkstam nodarīt pāri savam tuvākajam, lai nenodarītu pāri sev. Un noteikti ir vēl visādas interpretācijas iespējas, jo, redzot, ka šāds it kā nenozīmīgs konflikts starp diviem cilvēkiem var kļūt par kaut ko tik eksistenciāli vērienīgu (vislabākajā nozīmē), tam nemanot gribas piešķirt kaut kādu augstāku nozīmi, simboliskāku skaidrojumu, lai tas būtu kaut kas vairāk par divu īru pāķu strīdu.
Tomēr mana personiskā filmas pēcsajūta lika noraidīt jebkādus simboliskus skaidrojumus vai smalkas metaforas. Ir tas, ko redzam uz ekrāna, un viss. This is it. Un reizē tas ir kaut kas ļoti daudz. Tā ir apbrīnojama meistarība bez ieslīgšanas banalitātēs, liekā moralizēšanā vai pārgudrībās runāt par šo ikviena cilvēka mentālo pamatvajadzību – nepieciešamību pēc kontakta, pēc cilvēciskas tuvības vienā vai otrā formā. Par to, ka cilvēks būtībā ir bara dzīvnieks, viņš nespēj eksistēt viens pats. Pat tad, kad viņam liekas, ka viņš spēj vai tieši to arī vēlas. Visiem ir vajadzīga draudzība, mīlestība, tuvība; tie, kam tās nav, cieš; tie, kas to neatrod, kļūst par monstriem.
Kolma gadījums ir specifiskāks, filmā uz viņu līdz ar to arī ir mazāks fokuss; viņš vienkārši vēlas nomainīt baru, piederēt citam, labākam – tam, pie kura pieder Mocarts un Bēthovens. Viņa drāma, ja neskaita grūti izskaidrojamas brutāli fizioloģiskas reakcijas, lielākoties paliek aiz kadra, Kolmā tikai nojaušami tādi egomaniakāla mākslinieka-sociopāta aizmetņi, par kuriem pat īsti nav skaidrs, vai tādi tur patiešām ir; viņš ir kā autora instruments, kas kalpo tikai par Padrika drāmas katalizatoru.
Jo patiesais stāsts ir par Padriku, par to, kā cits pēc cita pārtrūkst šie smalkie tuvības pavedieni, kas uztur viņa dzīvi pie dzīvības, piepilda, baro, silda.
Un par viņa reakciju uz to, izejot cauri dažādām emociju stadijām – nesaprašanai, noliegumam, dusmām, skumjām, greizsirdībai, atriebības alkām utt. Patiesībā jau diezgan ilgi Padriks reaģē diezgan nosvērti – jā, viņš cieš, viņam sāp, bet, vismaz kamēr nav iedzēris, viņš uzvedas pietiekami saprātīgi. Kamēr viņam vēl ir palicis vismaz kāds no šiem pavedieniem… Bet, kad pārtrūkst arī pēdējais un viņam vairs nav neviena, uzkrātajam pārdzīvojumam ir jāizlaužas kaut kādā simboliskā pretdarbībā.
Šajā Padrika situācijā ir kaut kas ārkārtīgi saprotams, pazīstams un baiss, liekot skaudri apzināties, cik ļoti mēs visi esam atkarīgi no trauslajiem tuvības pavedieniem, kas mūs saista ar citiem cilvēkiem un arī ar savu saprātu. Un cik maz mēs patiesībā varam tos ietekmēt vai pakļaut savai gribai. Nevienu nevar piespiest mūs mīlēt vai būt mums par draugu, un ar šo apziņu ir kaut kā jāmēģina sadzīvot. Šādā ziņā ļoti precīzas un atpazīstamas ir arī filmas beigas – nav nekādu slepkavniecisku vai suicidālu iznākumu, Padrikam, kurš izlādējies vienā neracionālā protesta reakcijā un ieviesis kaut kādu taisnīgumu visuma kārtībā, ir jādzīvo tālāk. Tā pati ierasti vienmuļā un nu jau arī vientuļā dzīve.
Ir pagājis kāds laiks kopš filmas noskatīšanās, un retrospektīvā ir skaidrs, ka visas šīs pārdomas un sajūtas droši vien nebūtu iespējamas, ja filmai atņemtu vienu sastāvdaļu – galvenās lomas tēlotāju. Tieši Kolins Farels Padrika lomā filmu padara izcilu, emocionālu, patiesi aizkustinošu, viņš paceļ šo vienkāršo stāstu eksistenciālas traģēdijas līmenī. Ja tur būtu kāds cits, mazāk talantīgs vai mazāk īrisks aktieris, vai kāds metodes tēlojuma adepts, pieļauju, ka šis savā ziņā plakanais dramaturģiskais uzstādījums “mēs viņam pamazām atņemsim visu un tad paskatīsimies, kas notiks”, arī šāds lugas ainu filmējuma stils, kas filmas sākumdaļā mulsināja (“ienāk-norunā-iziet”, un pa vidu salikti dabasskati), uz filmas beigām mani jau būtu pamatīgi nokaitinājis, nevis licis izplūst asarās.
Kolins Farels filmā ir vienkārši fascinējošs, viņš nekļūst par ilustrāciju vai režisora instrumentu kaut kāda vēstījuma vai ideju paušanai. Kamēr viss pārējais filmā šķiet mazliet izdomāts, viņš ir dzīvs, īsts cilvēks (to pašu var teikt arī par Šibonu (Kerija Kondona) un Dominiku (Barijs Kjougans), tomēr viņi ir izteikti otrā plāna tēli). Padrika eksistencei uz šīs fiktīvās salas tu spēj noticēt, tāpat kā viņa pārdzīvojumiem un rīcībai, un tieši Farela tēlojums panāk šo reti spēcīgo identifikācijas iespēju. Mēs, visi jaukie cilvēki, esam Padriks, kad mums atņem visdārgāko.
P.S.
Apbrīnoju Holivudas ārzemju preses asociācijas savdabīgo humora izjūtu, šo eksistenciālo drāmu ne vien nominējot Labākās komēdijas / mūzikla balvai, bet arī piešķirot tai Zelta globusu šajā kategorijā.
