KINO Raksti

„Zelta globusi” dažādās platformās

02.03.2021

„Golden Globe / Zelta globusa” balvu ceremonija katru gadu liek atkal no jauna minēt, cik precīzi tā prognozē drīzo „Oskaru” dalīšanu, bet šogad vēl arī mudina intensīvāk klejot pa straumēšanas platformām, jo gandrīz visi laureāti ir tajās atrodami, tikai jāuztrenē meklēšanas prasmes.

Nedēļas nogalē 78. reizi tika piešķirtas Holivudas ārzemju preses asociācijas balvas Golden Globe vai Zelta globuss. Šis fakts tikai kārtējo reizi apliecina – lai arī kā pandēmijai izdevies izļodzīt tradicionālo kino biznesa struktūru, kurā nozīmīga vieta ir arī filmu izvērtējumam un dažādām balvām, viss turpinās (vai mēģina to darīt). Zelta globuss ir dīvaina, kaut tradīcijām bagāta balva, kurai, par spīti visam, tomēr izdodas noturēt kinoindustrijā nozīmīga apbalvojuma statusu. Kopš laika gala tiek skandināts, ka Zelta globusu piešķīrējiem piemīt īpašas maņas – proti, spēja skenēt noteiktas globālās (pamatā – ASV) kinoindustrijas tendences, akcentēt zīmīgākās filmas, nominēt un apbalvot tās, kā jau tas pieņemts šajos rituālos, lai pēcāk jau skaitliski daudz iespaidīgāka profesionāļu organizācija (Amerikas Kinoakadēmijas biedri) teiktu savu vārdu, piešķirot Oskarus. Jā, balvu kategoriju struktūra ir mazliet cita – atšķirībā no Oskariem, Zelta globusus piešķir gan filmām, gan seriāliem, filmu kategorijā atsevišķi vērtē gan drāmas, gan komēdijas / mūziklus –, bet kopīgās tendences tomēr parasti iezīmējas.

Jāpiebilst, ka Zelta globusu piešķir ļoti šaura “biedru grupa” – nepilns simts Holivudā akreditēto ārzemju preses pārstāvju.

Ja salīdzinām Zelta globusa un Amerikas kinoakadēmijas piešķīrēju skaitlisko sastāvu – 90 Holivudā akreditēto preses pārstāvju un 9921 tūkstoši Amerikas Kinoakadēmijas biedru –, tad Zelta globusa dalītāju grupiņa var šķist margināls mazpulciņš. Un tomēr šī mazpulciņa viedoklim ir svars par spīti visam – gan baltās rases nekritiskai dominantei biedru vidū, gan korupcijas skandāliņiem, gan citām aktuālām problēmām. Piemēram, neilgi pirms šā gada Zelta globusu pasākuma publiski izskanēja gaužām neglaimojoša informācija par asociācijas biedru gatavību ļauties dažādiem kārdinājumiem – teiksim, komfortablam ceļojumam uz Parīzi, lai „labāk iepazītu vidi”, kur tapis salkanais, štampiem pārbāztais Netflix seriāls Emīlija Parīzē. Rezultātā šim seriālam – ak, kāds pārsteigums! – bija arī necerēti daudz Zelta globusa nomināciju, bet no šī skandāla Holivudas asociācija izpeldēja kā balts gulbis, liegi noskurinoties. Tiesa gan, attālinātās balvu ceremonijas laikā, ko vadīja komiķes Tīna Feja un Eimija Polere, izskanēja arī nikni teksti un skarbi joki, kas veltīti šim dāsni nominētajam seriālam; to laikam taču varēja uzskatīt par zelta-globusiešu “paškritiku”.

"Emily in Paris"

Jaukās aktrises (un Fila Kolinsa meitas) Lilijas Kolinsas producēto seriālu iespējams noskatīties globālajā platformā Netflix; vai to darīt ir vērts – cits jautājums. Jāpiezīmē, ka Netflix radošajām iecerēm nebūt netraucēs fakts, ka Emīlija Parīzē netika pie Zelta globusiem – šim dekoratīvajam seriālam jau tiek veidota otrā sezona, kas turpinās vienkāršo un nepaplašināto stāstiņu virkni par jaunu amerikāņu meiču kādā Parīzes reklāmas aģentūrā.

Ļodzīgā kontekstā

Kino bizness mainās – šo tekstu atkārto jebkurā publiskā pasākumā, un tādu šajā zoom laikmetā ir bezgala. Arī patlaban virtuāli notiekošā Berlīnes kinofestivāla (precīzāk – Eiropas Filmu tirgus) kontekstā šis fakts tiek nemitīgi uzsvērts. Globālās platformas kļuvušas ne tikai par konkurentiem tradicionālajam filmu izrādīšanas modelim kinoteātros, kas nodrošina lielākos ieņēmumus filmu veidotājiem, bet arī par pandēmijas gada triumfējošajiem uzvarētājiem, jo daudzās pasaules valstīs kinoteātri ilgstoši bijuši slēgti.

Tomēr Netflix un līdzīgās globālās platformas, kas filmas ne tikai straumē, bet arī producē oriģinālsaturu, izrāda aizkustinošas alkas pēc tradicionālām vērtībām – klasiskām kino balvām.

Straumētājus vilina Zelta globuss, vilina Amerikas Kinoakadēmijas Oskari, noder arī pa kādam Eiropas lielajam A klases festivālam – piemēram, Venēcijas festivāls, kas pēdējos gados ir izrādījis Netflix filmas savās konkursa skatēs un nav nostājies kareivīgā un ignorantā pozīcijā pret straumēšanas platformām, kā to 2019. gadā izdarīja Kannu festivāls.

Cik tas mīļi, ka lielajiem 21. gadsimta spēlētājiem, vispirms jau Netflix, kas būtībā ir apvērsis klasisko 20. gadsimta kino ražošanas un izplatīšanas modeli, tomēr tik tuvs ir sentiments un vēlme respektēt klasisko balvu sistēmu. Nav noslēpums, ka tieši Netflix producētām filmām (un seriāliem) šogad bija visvairāk Zelta globusa nomināciju (četrdesmit divas!), un viena no Netflix filmām šķita pat īpaši dizainēta balvu sezonai – režisora Deivida Finčera Manks (lasiet Kino Rakstos Martas Elīnas Martinsones recenziju par filmu – ŠEIT). Šīs filmas melnbaltajos, stilistiski niansētajos kadros un komplicētajā vēstījumā spoguļojas Holivudas vēsture un nereti par ģeniālu dēvētās Orsona Velsa filmas Citizen Kane / Pilsonis Keins (1941) tapšana. Arī pati ne reizi vien esmu skandinājusi, ka tieši Manks ir īpašs Netflix stratēģiskais piedāvājums balvu dalīšanas gadalaikiem – komplicēta, stilistiski virtuoza filma, kas no skatītāja prasa pamatīgas kontekstuālas zināšanas par Holivudas 30.-40.gadu vēsturi. Nenoliedzami – šāda filma rezonēs balvu piešķīrēju un profesionāļu auditorijā, nevis būs vidējā globālā Netflix skatītāja prioritārā izvēle.

"Mank"

Balvu vēsture (īpaši Oskaru vēsture) un šo balvu piešķīrēju demogrāfiskais portrets (vecāka gadagājuma cilvēki) apliecina to, ka filmas, kas tematiski pieskaras kinobiznesa aizkulisēm, tiek īpaši novērtētas un akcentētas (te varētu piesaukt gan Birdman / Putnucilvēku (2014), gan senāku Deivida Linča filmu Mulholland Drive / Malholandas ceļš (2001), gan vēl senāko brāļu Koenu darbu Bārtons Finks / Barton Fink (1991) u.c.) Šāda tematiskā griezumā Manks šķita perfekta kārts, lai iegūtu gan labākās drāmas balvu, gan atnestu balvas vairākiem aktieriem – piemēram, Gerijam Oldmenam Manka jeb scenārista un alkoholiķa Hermaņa Mankeviča lomā, nominēta bija arī Amanda Seifrīda par Holivudas aktrises, multimiljonāra draudzenes Merionas Deivisas lomu šajā filmā. Tomēr Manks palika bešā – bez Zelta globusiem. Tas gan nenozīmē, ka Mankam (un Netflix) nav izredzes tikt pie ASV Kinoakadēmijas balvām – protams, ja pieņemam, ka amerikāņu kinobalvu piešķīrēji pandēmijas ietekmē nav totāli izmainījuši gaumi. Spriežot pēc citiem Zelta globusu balvu saņēmējiem, tomēr šķiet, ka daža laba tendence ir saglabājusies.

Biogrāfiskas filmas

Piemēram, balvu piešķīrēju cieņa pret biogrāfiskā žanra filmām, t.i., slavenību dzīvesstāstu (fragmentārām) rekonstrukcijām, kurās ir iespēja izpausties aktiera talantam. Zelta globusu par labāko aktrises darbu ir saņēmusi aktrise Andra Deja (Andra Day) par Billijas Holidejas lomu filmā The United States vs. Billie Holiday / ASV pret Billiju Holideju. Narkotikas, izmeklēšana, romantiskas attiecības ar slepenā dienesta pārstāvi – šo visu sola filmas anotācija. Pašu filmu (kā daudzas no tām, kuru nosaukumi vīd Zelta globusu nomināciju listē) atrast nebūs vienkārši, ja pieturamies pie legālām takām. Filma kinoteātros nav izrādīta, arī ne Amerikā, tā pavisam nesen piedzīvojusi pirmizrādi platformā Hulu, kur pieejama no 26. februāra.

Te arī būsim nonākuši līdz šā gada balvu sezonas specifikai – uz balvām varēja tikt pieteiktas filmas, kas nav tikušas demonstrētas kinoteātros. Pirms 2020./2021. gada nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams – pat varenajam Netflix tajā gadā, kad tas bīdīja uz Oskariem savu oriģinālprodukciju, režisora Alfonso Kuarona filmu Roma (2018), nācās to uz īsu mirkli izrādīt arī kinoteātros ASV, lai varētu klasificēties Oskariem. Pandēmija ienes korekcijas, arī šo – gan Zelta globusiem, gan ASV Kinoakadēmijas Oskariem varēja tikt pieteiktas arī filmas, kuras ir izplatītas tikai digitāli.

Paradoksāli ir arī tas, ka daudzas no filmām, kas pretendēja uz balvām, nekur lāga nebija iespējams noskatīties pat ASV skatītājiem, vien šaurajam balvu piešķīrēju lokam – kādos īpašos digitālos seansos. (Savā ziņā šāgada situācija mazliet atgādina tos sensenos laikus, kad arī lokālajā balvu ceremonijā Lielais Kristaps tika dalītas balvas filmām, kuru nosaukumi, būsim atklāti, daudziem maz ko izteica vienkārši tāpēc, ka filmas tika izrādītas minimāli – toreiz gan kinoteātros.)

Filmu meklējumos

Pavisam nesen platformā Hulu ir parādījusies arī viena no šīs sezonas pamanītākajām amerikāņu filmām – Nomadland / Nomadu zeme, kas saņēma Zelta globusu kā gada labākā drāma un atnesa balvu arī Amerikā dzīvojošajai ķīniešu režisorei Hlojai Žao (Chloe Zhao). Zelta globusu 78 gadus ilgajā vēsturē viņa ir tikai otrā sieviete režisore, kas ieguvusi šādu balvu (pirmā un līdz šim vienīgā bija režisore un aktrise Barbra Streizande par filmu Yentl, 1983). Pirms tam gan Nomadu zeme tika pie galvenās balvas 2020. gada Venēcijas festivālā, kas notika septembrī, kad pasaulē jau sevi lika manīt otrais Covid vilnis. Ticu, ka filma ar izcilo aktrisi Frānsisu Makdormandu ir satricinoša mūsdienu Amerikas drāma, diemžēl pagaidām nav bijusi iespēja to redzēt.

Der akcentēt, ka par labākās aktrises Zelta globusu cīnījās ļoti spēcīgas pretendentes – gan Frānsisa Makdormanda, gan Vanesa Kērbija – britu aktrise, kas radījusi dramatisku lomu mūsdienu drāmā Pieces of A Woman (arī šī filma ir skatāma Netflix). Spēcīga pretendente bija arī aktrise Viola Deivisa, kura spridzina vēl vienā Netflix oriģinālproduktā – filmā Ma Rainey's Black Bottom. Šī filma ir sulīgs, temperamentīgs, kaut arī teatrāls ieskats mūzikas biznesa aizsākumos un aizkulisēs. Darbība notiek 20. gadsimta 20. gados Čikāgā, ierakstu sesijas laikā studijā, kur blūza leģenda Mā Reinija atbraukusi ieskaņot pāris dziesmas; viena no tām tad arī saucas gaužām nepolitkorekti – Ma Rainey's Black Bottom. Filmu noteikti vērts redzēt, par spīti tās jau minētajai, taču izskaidrojamajai teatralitātei – tās pamatā ir luga, ko režisējis pazīstams Brodveja režisors Džordžs S. Volfs. Šajā filmā savu pēdējo lomu nospēlējis aktieris Čedviks Bouzmens, kurš pāragri aizgāja mūžībā 2020. gadā. Filmā viņš spēlē ambiciozu, impulsīvu, jaunu mūziķi, kurš apzināti izaicina blūza dīvu Reiniju. Zelta globuss aktierim tika piešķirts pēc nāves, kā cieņas apliecinājums lieliskam darbam, arī pati filma ir veltīta aktiera piemiņai (lasiet arī Kino Rakstos Kristīnes Simsones apskatā – ŠEIT).

Vieglais gals un citi

Zelta globusa balvu kategorijas atšķiras no ASV Kinoakadēmijas Oskaru kategorijām, tālab, domājams, diez vai Oskaros savu uzvaras gājienu turpinās filma, kas tika pie Zelta globusa labākās komēdijas vai muzikālās filmas kategorijā, – Sašas Barona Koena filma Borat Subsequent Moviefilm / Borata nākamā filma, spridzinoša paskvila par Trampa un pandēmijas laika Ameriku. Filma visā savā krāšņumā noskatāma arī Latvijas skatītājiem Amazon Prime Video. Jā, un Sašam Baronam Koenam ir arī balva kā labākajam komēdiju aktierim. Lai nu kā, jandalē viņš azartiski, atbruņojoši nekaunīgi un graujoši nepolitkorekti.

"Borat Subsequent Moviefilm"

Jāpiezīmē, ka šogad Saša Barons Koens bija nominēts pat dubulti – arī par labāko otrā plāna lomu filmā The Trial of the Chicago 7 / Čikāgas septītnieks, kur viņš spēlē krietni atšķirīgā, reālistiskākā manierē. Koena varonis ir viens no septiņiem politiskajiem aktīvistiem, kurus tiesāja par nekārtību izraisīšanu protestos pret ASV karu Vjetnamā. Arī filma Čikāgas septītnieks ir kvalitatīvs Netflix projekts un produkts – vēsturiskā drāma, kas ir uzmanības vērta arī tās režisora un scenārija autora Ārona Sorkina rafinētā profesionālisma dēļ. Sorkinam – Zelta globuss kā labākajam scenāristam.

Zelta globusu “vieglajā galā” intriģē filma I Care A Lot / Es patiesi rūpējos, no kuras balvai labākās muzikālās vai komēdiju aktrises kategorijā bija nominēta britu aktrise Rozamunde Paika un šo balvu arī saņēma. Aktrise tēlo profesionālu “maitu” – sievieti, kura uzņemas aizgādību par večukiem ar mērķi iedzīvoties viņu mantā. Filmas pirmizrāde notika Toronto festivālā rudenī, tās izplatīšanas tiesības ir iegādājies gan Netflix, gan Amazon, šim komiskajam trillerim ir veltītas jūsmīgas recenzijas ārzemju presē, tomēr neizskaidrojamu iemeslu dēļ filma Netflix Latvijas abonentiem nav pieejama. Jāmeklē citos kanālos.

Seriālu prieki

Iespējams, nav vairs tālu tie laiki, kad Amerikas Kinoakadēmija būs spiesta reaģēt uz seriālu pieaugošo popularitāti un nolems piešķirt Oskarus arī labāko seriālu kategorijā, kaut tradicionāli Akadēmija seriālu kultūru ir ignorējusi. Toties Zelta globusi seriālus izvērtē jau sen, un laikmetā, kad platformu un seriālu popularitāte aug griezdamās, iespējams, daudziem būs pazīstamāks tieši šis segments. Vai tad ir kādam jāpaskaidro, kas ir The Crown / Kronis, kas ieguvis Zelta globusu kā labākais seriāls? Un, ja kādam neko neizsaka Zelta globusus saņēmušo jauno britu aktieru Emmas Korinas un Džoša O'Konora vārdi, tad atliek tikai paskaidrot, ka tie taču ir Diāna un princis Čārlzs no Kroņa pēdējās sezonas, kas veltīta tam turbulentajam laika posmam britu karaliskajā ģimenē, kad tajā ienāca lēdija Diāna Spensere, princese Diāna.

Emma Korina un Džošs O'Konors seriālā "The Crown / Kronis"

Jāpiebilst, ka debitantes Emmas Korinas konkurentes uz labākās aktrises balvu bija rafinēti profesionālas aktrises, izcilības. Īpaši jāmin Sāra Paulsone vēl vienā krāšņā Netflix seriālā Ratched, kurā var atrast intertekstuālas atsauces uz leģendāro filmu (un grāmatu) Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, arī Olīvija Kolmane, kas spēlē karalieni Elizabeti Kronī, arī Laura Linneja (Ozrak) un Džodija Komere (Killing Eve). Kronis bijis svētīgs arī aktrisei Džuliānai Andersonei – viņai balva par sulīgi veidoto, kariķēto Margaretas Tečeres lomu (varu teikt, ka Tečeres vizīte karalienes Elizabetes pilī vienā no seriāla pēdējās sezonas sērijām ir meistardarbs, kas nežēlīgi atklāj britu hierarhiskās sabiedrības smalkos pazemošanas mehānismus).

Labākā miniseriāla kategorijā globusu ieguva vēl viens Netflix seriāls, The Queen's Gambit / Dāmas gambīts – stāsts par bāreni, šaha un destrukcijas lielmeistari Elizabeti, kuru Latvijā pirms vairākiem mēnešiem skatījās ārkārtīgi intensīvi (ja sekojam Netflix filmu popularitātes topiem konkrētajā valstī), arī kā labākā aktrise miniseriālu kategorijā triumfēja Anja Teilore Džoja (Anya Taylor-Joy) no Dāmas gambīta.

No seriāliem, kas minēti Zelta globusu nomināciju listē, taču balvas nesaņēma, vērts pievērst uzmanību dāņu režisores Sjūzenas Bīras veidotajam miniseriālam The Undoing ar Nikolu Kidmenu un Hjū Grāntu, viņi abi bija arī nominēti kā labākie aktieri. Šis kompānijas HBO seriāls ir pieejams straumēšanas platformā Shortcut.lv, kurā atrodama gana plaša HBO filmu kolekcija.

"The Undoing"

Kopumā Zelta globusus piešķir 14 kategorijās (filmas) un 11 kategorijās (seriāli), šeit atzīmēju tikai dažus ievērības vērtus darbus, kaut varētu vēl. Pieminēšu vēl tikai vienu Netflix filmu, ko veidojis atzīts amerikāņu režisors Rons Hovards, tās nosaukums – Hillbilly Elegy. Šī uz dokumentālām atmiņām balstītā ģimenes drāma piedāvā divu labu aktrišu, Glenas Klouzas un Emijas Adamsas saspēli dažādu atkarību, drāmu un likstu piemeklētas amerikāņu ģimenes dzīvē. Filmas centrālais varonis ir sekmīgs Jēlas students, kuram nākas saskarties ar savas ģimenes sarežģīto pieredzi. Glena Kloza bija nominēta Zelta globusam par vecmāmiņas lomu un balvu neieguva, taču arī šai konvencionālajai melodrāmai ir iespēja vēl uzpeldēt Oskaros (tas – nākamajā mēnesī, aprīlī).

Un kādi tad secinājumi? Frānsisas Makdormandas spēlētā varone filmā Nomadland ir klaiņotāja – ne no labas dzīves un ne no laba prāta. Arī drastiskās izmaiņas, kas skārušas kinoindustriju visā pasaulē, aizslēdzot kinoteātrus un iedzenot skatītājus digitālajā pasaulē, padarījušas mūs par klaiņotājiem – labu filmu, vērtīga satura meklējumos. Iespējas sekot pasaules kino procesiem ir, kaut prasmes zibenīgi pārvietoties starp dažādām platformām filmu meklējumos ir jāuztrenē. Nu ko, trenējamies...

"Nomadland"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija