Kopš „Gredzenu pavēlnieka” un „Troņu spēles” fināla kadriem karstākais jautājums ir – kurš būs nākamais? Kas būs tā jaunā fantāzijas pasaule, kas atkal aizraus miljonus? Platforma HBO iesaistās konkurencē, piedāvājot skatītājiem "Troņa spēles" priekšvēsturi, vērienīgo seriālu „Pūķa nams / House of the Dragon”.
HBO seriāla Pūķa nams / House of the Dragon pirmā sērija Pūķa mantinieki / The Heirs of the Dragon jau ir sasniegusi skatītāju skaita rekordu ASV (gandrīz desmit miljoni); droši vien ko līdzīgu var teikt arī par citām pasaules vietām, kur jaunā seriāla pirmā sērija pieejama no pagājušās pirmdienas, 22. augusta. Pūķa nams ir viens no diviem šī gada megaseriāliem (gan budžeta, gan vēriena, gan ekspektāciju ziņā), kuru iznākšana ar nepacietību gaidīta un apspriesta ad nauseum masu medijos, interneta forumos un sociālajos tīklos. Otrs, protams, ir Gredzenu pavēlnieks: varas gredzeni / The Lord of the Rings: The Rings of Power, kura pirmās divas sērijas arī iznāks pavisam drīz – 2. septembrī Amazon Prime platformā.
Diezgan droši var teikt, ka abu seriālu gaidīšanas haips slēpjas to priekštečos. Televīzijas seriāls Troņu spēle / Game of Thrones (2011–2019) un filmu triloģija Gredzenu pavēlnieks (2001, 2002, 2003) nenoliedzami ir kulta vienības šī vārda vistiešākajā nozīmē. Abiem ekrāna darbiem un arī (lai gan mazākā mērā) to literārajiem pirmavotiem, episkajiem fantāzijas žanra romāniem – Džordža R. R. Mārtina ciklam Ledus un uguns dziesma / A Song of Ice and Fire (kopš 1996. gada līdz šim iznākuši tikai pieci no plānotajiem septiņiem cikla romāniem) un Dž. R. R. Tolkīna Gredzenu pavēlniekam ir ārkārtīgi liela vairāk vai mazāk fanātisku cienītāju bāze globālā mērogā. Un, protams, būtu neprāts to neizmantot un nemonetizēt.
Līdz ar Gredzenu pavēlnieka un Harija Potera pirmo filmu lielajiem finansiālajiem panākumiem un acīmredzamo pārvēršanos par popkultūras ikonām fantāzijas žanrs kinematogrāfijā 21. gadsimta sākumā piedzīvoja spēcīgu uzrāvienu, ko vēl vairāk sekmēja datorgrafikas attīstība, beidzot ļaujot tam visam uz ekrāna izskatīties nopietni un ticami. Šo publikas interesi ar lielākiem vai mazākiem panākumiem centās izmantot daudzi projekti, iedvesmu smeļoties bezgalīgi plašajos fantāzijas žanra literārajos apcirkņos. Sākot kaut vai ar Tolkīna laikabiedra un drauga K. S. Lūisa ciklu Nārnijas hronikas / The Chronicles of Narnia un Filipa Pulmena triloģiju Viņa tumšie materiāli / His Dark Materials (ekranizēts tika romāns Zelta kompass / The Golden Compass, 2007), beidzot ar Kristofera Paolīni tetraloģijas Mantojums / The Inheritance Cycle pirmo grāmatu Eragons / Eragon (2006) un Nīla Geimena 1995. gada romānu Zvaigžņu putekļi / Stardust (ekranizācija 2007). Tomēr par spīti daudzajiem it kā pozitīvajiem faktoriem – žanra popularitātei, budžetam un specefektiem, A klases aktieriem utt. – neviena no šīm ekranizācijām ne tuvu nespēja atkārtot Gredzenu pavēlnieka un Harija Potera filmu panākumus. No Pulmena un Paolīni cikliem tika uzfilmēti tikai pirmie romāni, no Lūisa septiņām Nārnijas grāmatām – tikai trīs. Un tad jau kādā brīdī kino pārslēdzās no fantāzijas pasaulēm uz supervaroņiem un apcerīgiem vampīriem. Kā pēdējie izmisīgie mēģinājumi atkārtot “veiksmes formulu” uz lielā ekrāna vērtējami divi prīkveli, Pītera Džeksona veidotā Hobita triloģija (2012–2014) un Dž. K. Roulingas burvju pasaules Fantastisko būtņu sērija (2016–…), – tās, lai arī finansiāli veiksmīgas filmas, visiem īstajiem adeptiem atstāja sāju pēcgaršu un tā arī neiemantoja oriģinālajiem kinodarbiem līdzīgu publikas pielūgsmi.
21. gadsimta otrajā desmitgadē, ko visai pamatoti dēvē par televīzijas zelta laikmetu, renesansi attiecīgi piedzīvoja arī fantāzijas žanrs – jau uz mazajiem ekrāniem un, visdrīzāk, pateicoties tieši Troņu spēles sensacionālajiem panākumiem.
Pat neko nezinot par Džordža R. R. Mārtina radīto fantāzijas pasauli (un cikla pirmās grāmatas 700 lappušu apjomu), Troņu spēles pirmā sērija atstāja patiešām satriecošu iespaidu.
Seriāla darbība, kā zināms, notiek Vesterosas un Esosas kontinentos kādā nenoteiktā laikā. Šī pasaule, lai arī zināmā mērā atgādina Eiropu viduslaikos, tomēr ir pilnīgi citāda un atsevišķa, tur paralēli cilvēkiem eksistē arī dažādas fantastiskas būtnes – pūķi, zombiji un vaitvokeri jeb Citi. Reālās filmēšanas vietas Īrijā, Spānijā, Horvātijā un Marokā, filmas mākslinieku, kostīmu mākslinieku, grimētāju un datorgrafiķu radītās vides un varoņu “īstums”, smalki nostrādājot pat vissīkākās šīs citādākās pasaules detaļas, nu jau leģendārā ievadtitru epizode ar pavadošo mūziku, izcili aktieri, nevainojami dialogi – tas viss apvienojumā ar Mārtina detalizēti uzbūvēto un labi sajūtamo armatūru (ģeogrāfiju, sabiedriski politisko iekārtu, valodām, reliģiju, mitoloģiju, vēsturi utt.) toreiz likās šokējoši augsts, televīzijā vēl nepieredzēts izpildījuma līmenis. Autentiskuma efekts bija sasniegts un mirklī ļāva noticēt šīs tik atšķirīgās pasaules eksistencei.
Seriāla Troņu spēle (2011–2019) strauji pieaugošā popularitāte jau pirmās sezonas laikā droši vien nedaudz pārsteidza pat pašus autorus (statistika rāda, ka pirmās sērijas ASV noskatījās ap 2,2 miljoniem skatītāju, bet pēdējās sezonas fināla sēriju skatītāju skaits jau bija pāri 30 miljoniem), jo patiesībā taču Džordža R.R. Mārtina cikls, salīdzinot kaut vai ar tā paša Gredzenu pavēlnieka desmitgadēs audzēto popularitāti, bija diezgan jauns un tikai stipri marginālai auditorijai zināms darbs. (Jāpiezīmē, ka tieši Gredzenu pavēlnieka filmu triloģijas finansiālie panākumi lika producentiem ieinteresēties arī par Ledus un uguns dziesmas uzņemšanas tiesību iegādi.)
Pūķa nams atgriežas Vesterosā 200 gadus pirms Troņu spēles notikumiem, kuru literārais pirmavots bija vesela romānu sērija, bet Pūķa namam par pamatu kalpojusi daļa no Džordža Mārtina grāmatas Uguns un asins / Fire and Blood (2018), kurā apkopota vairākus gadsimtus gara Tārgērjenu dzimtas hronika (Troņu spēles laikā pēdējie dzīvie šīs senās dzimtas pārstāvji ir izraidīti no Vesterosas, bet sapņo par atgriešanos un zaudētās varas atgūšanu).
Seriāla pirmās sezonas notikumi aizsākas piektā Tārgērjenu dzimtas karaļa Viserīsa I valdīšanas laikā. Nesagaidījis nevienu vīriešu kārtas pēcnācēju, karalis par troņmantnieci pasludina savu meitu Rinīru, tādējādi atņemot cerību uz troni gan savam jaunākajam un viscaur ambiciozajam brālim Dīmonam, gan vēlāk no otrās sievas dzimušajiem dēliem, un ar to aizsākot ilgu un asiņainu varas cīņu procesu, kas “vēsturē” iegājis ar nosaukumu Pūķu deja. Ja gribas spoilerus, par to visu var sīki un smalki izlasīt interneta vietnē A Wiki of Ice and Fire, kas ir tāda kā Vesterosas virtuālā enciklopēdija ar bezgalīgi daudziem šķirkļiem par šīs izdomātās pasaules vēsturi, cilvēkiem, ģeogrāfiju un jebkāda cita veida reālijām. Tur ieraugāmais teksta apjoms, jāsaka, ir diezgan biedējošs, liekot neviļus prātā nākt jēdzieniem ‘grafomānija’ un ‘apsēstība’... Taisnības labad jāsaka, ka arī Tolkīns savas Viduszemes mitoloģiju, vēsturi un lingvistiku ir izvērsis neticama apjoma tekstos. Tomēr, ja atmetam pārdomas par pieaugušu cilvēku ekstrēmām eskeipisma formām, tad skatītājam šāda pamatīgā literārā bāze ir tikai ieguvums, jo padara šīs izdomātas pasaules grodākas un autentiskākas.
Salīdzinot ar Troņu spēli, kur bija ārkārtīgi izvērsts varoņu un sižetisko līniju tīklojums (godīgi sakot, tieši šī iemesla dēļ pametu seriāla skatīšanos pēc otrās sezonas un atgriezos tikai pie sestās), Pūķa nams ir daudz kompaktāks gan sižetiski, gan ģeogrāfiski – pamatā tas ir stāsts par vienas, Vesterosā valdošās dzimtas pārstāvjiem un viņu vistuvāko loku. Taču naratīva kodols ir tieši tāds pats – cīņa par varu, par Dzelzs troni, par to, kurš valdīs pār septiņām karaļvalstīm; nebeidzamas intrigas un nodevības. Tikai šajā gadījumā par to cīnās nevis dažas ietekmīgākās dzimtas un viņu sabiedrotie, bet brāļi, māsas, sievas, tēvi, brālēni, māsīcas utt., turklāt viņu attiecības raksturo ne tikai nežēlīga sāncensība, bet arī visai incestiozas noslieces (to, ka Tārgērjenu dzimtai incests nav tabu, jau diezgan skaidri varēja nolasīt arī Troņu spēlē).
Sižetisko līniju kompaktums, no vienas puses, ir patīkama pārmaiņa, jo ļauj koncentrēties uz galvenajiem varoņiem un centrālo “varas pārmantojamības” stāstu. No otras puses, tas atņem naratīvam to episko un vizuālo vērienu, kāds bija oriģinālam, ļaujot iepazīt gan visdažādākās Vesterosas un Esosas vietas, sākot ar ziemeļzemēm “aiz Sienas” un beidzot ar dotraki cilts apdzīvotajām stepēm, gan varoņus ar visdažādāko izcelsmi un nodarbošanos. Jaunajā seriālā starp visiem augstdzimušajiem kungiem un dāmām ļoti prasās kāds varonis “no vienkāršās tautas”, kas sniegtu mazliet citādu skatījumu uz notiekošo. Visā pārējā ziņā Pūķa nams cieši seko savam leģendārajam priekšgājējam – kostīmi, frizūras, interjeri, dekorācijas ir izsmalcināti; sižetu veido milzum daudz dialogu, kurus ik pa brīdim pārtrauc kāda brutālas vardarbības vai seksuālas atklātības aina; personāži ir viscaur ambivalenti – rakstura, rīcības, emociju, morāles ziņā; varoņi kļūst par neliešiem, nelieši – par varoņiem. Tomēr jāsaka – šeit ļoti pietrūkst tādu krāšņu otrā plāna raksturu, kādus Troņu spēlē demonstrēja, piemēram, einuhs intrigants Variss, atjautīgais punduris Tirions vai trimdā izraidītais cēlais bruņinieks sers Džora Mormonts. Iespējams, tieši šādu varoņu trūkums izskaidro arī to, kāpēc Pūķa nama dialogi salīdzinājumā šķiet tik pragmatiski un neizteiksmīgi, kamēr Troņu spēlē tie bieži vien gluži vai sprēgāja no asprātībām, erudīcijas vai cinisma. Ja tik daudz ekrāna laika tiek veltīts karaļa Mazās padomes ikdienas sanāksmēm, kur tiek apspriesti visi valstiski svarīgie jautājumi, tad gribētos, lai gan šīs sarunas, gan paši sarunbiedri būtu krietni spilgtāki un aizraujošāki.
Toties ir pūķi. Daudz pūķu. Jo Tārgērjenu dzimta jau ir šis seriāla nosaukumā minētais „pūķa nams” – katram no viņiem ir savs pūķis, ar ko viņi lido un kurš viņiem klausa; tas ir arī viņu lielākais ierocis – pūķu iznīcinošā uguns nodrošina viņu neuzvaramību un pārākumu pār visām citām Vesterosas dzimtām.
Taču, iespējams, vislielākā atšķirība, ja salīdzina Troņu spēles un Pūķa nama skatīšanās pieredzes, ir manā uztverē.
Pēdējā pusgada laikā pasaule, vismaz mana pasaule, ir ļoti mainījusies. Vēl šāgada sākumā es Pūķa namu uztvertu kā brutālu, varas ambīciju un seksuālu dziņu uzlādētu fantāziju. Taču tagad tas nez kāpēc liekas pārāk reāli. Sašķaidītas galvas un nogriezti dzimumorgāni vairs nav tikai mazliet šokējoša ekrāna pasaules fikcija, tāpat kā prātu izkūkojuši un ar varaskāri pārņemti veči, kas grib “ieiet vēsturē”. Kad kādā no Pūķa nama sērijām karalis Visīriss prasa savam padomniekam, vai viņš bijis labs karalis, ja neko dižu nav izdarījis un par viņu diez vai nākamās paaudzes sacerēs dziesmas, padomnieks atbild – “Vai nav daudz labāk būt tam, kurš uzturējis valstī mieru, nekā tikt apdziedātam dziesmās?”
Iespējams, ka fundamentālā atšķirība starp Mārtina un Tolkīna radītajām fantāzijas pasaulēm slēpjas ļaunuma dabā. Tolkīna pasaulē ļaunums vienmēr ir ārpus cilvēka – tikai viņa iedzimtais vājums to padara viegli samaitājamu un ļaunumam pakļaujamu, taču cilvēkam vienmēr ir ļauts pretoties ļaunumam un cīnīties pret to, turklāt viņam ir dota “atdzimšanas” iespēja – viņš var atgriezties pie savas iekšējās, nemainīgi labās būtības. Savukārt Mārtinam cilvēks pats ir ļaunuma nesējs, tieši viņu vada visas šīs primitīvās “kāres” – varaskāre, godkāre, asinskāre, miesaskāre, atriebes kāre utt. –, un tas viss ir pilnīgi normāli, tā ir “acs pret aci, zobs pret zobu” pasaule, kur visu nosaka vara, nauda, ietekme un brutāls spēks, bet cilvēki ar godaprātu / iejūtību / sirdsapziņu ir aizdomīgi izņēmumi. Tāpēc, lai arī cik ļoti man gribētos turpināt dzīvot Tolkīna versijas ilūzijās, pēdējā laikā argumenti par labu Mārtina pasaules realitātei diemžēl ir daudz pārliecinošāki.
Kad pienāca Troņu spēles fināls, visiem prātā bija tikai viens jautājums – “Kas būs nākamā Troņu spēle?” Kas spēs to atkārtot? Kas būs tā jaunā fantāzijas pasaule, kas aizraus miljonus? Pēdējos gados ir bijuši vairāki vērienīgi pieteikumi. 2019. gadā Raganis / The Witcher un Karnevāliela / Carnival Row, pagājušajā gadā – Laika rats / The Wheel of Time, šovasar – Netflix platformas hits Smilšu vīrs / The Sandman. Katram no šiem seriāliem ir sava auditorija, savi aizstāvji un noliedzēji. Esmu mēģinājusi skatīties visus minētos – vienu sēriju, divas, vienā gadījumā pat četras –, taču neviens no tiem mani nav uzrunājis ne vizuāli, ne aktieriski, ne sižetiski, daži pat izsaukuši šķērmu dūšu. Nav iespējams noticēt tādai paralēlajai pasaulei, ko radījis tikai dators vai kas pārāk izmisīgi cenšas ievilkt ķeksīšus visās mūsdienu pasaules obligāto priekšrakstu ailēs.
Arī Pūķa nams droši vien nav nākamā Troņu spēle. Jo par spīti nevainojamajam izpildījumam un milzu ieguldītajam darbam un līdzekļiem, pirmreizējā brīnuma sajūtu nav iespējams atkārtot. Nav iespējams izslēgt šo sajūtu “tas viss jau ir redzēts”. Toties tā ir iespēja atgriezties Vesterosā un pavadīt desmit aizraujošas stundas tik pazīstamajā vidē un atmosfērā, iepazīstot jaunus varoņus un sekojot līdzi viņu svešādajām kaislībām.
Seriālu Latvijā piedāvā gan Tet+, gan LMT Viedtelevīzija.
