KINO Raksti

Krievija okupē Norvēģiju. Seriāls „Okkupert”

04.09.2022
Krievija okupē Norvēģiju. Seriāls „Okkupert”

Krievija okupē Norvēģiju, starptautiskā sabiedrība neiesaistās. Par laimi, šāds politisks pavērsiens ir tikai hipotētisks – tas notiek norvēģu seriālā “ Okupētie / Okkupert” (2017-2019) un rāda diezgan dīvainu pasaules ainu, kas sacerēta pirms Krievijas uzsāktā kara Ukrainā un pat pirms pandēmijas.

No filmām un jo īpaši no televīzijas seriāliem mūsdienu cilvēks iemācās ļoti daudz. Var teikt, visu dzīvei nepieciešamo – kā ar matu sprādzes palīdzību atmūķēt rokudzelžus; kā ķīmiskās tīrītavas pakaramo izmantot, lai atvērtu svešas automašīnas durvis, bet aizdedzi iedarbināt, kailām rokām izraujot vadu ērkuli no mašīnas priekšējā paneļa apakšas un savienojot balto vadiņu ar sarkano (tas vienmēr notiek ar pamatīgu dzirksteļošanu un izdodas vien ar otro vai trešo piegājienu), savukārt neitralizēt uzbrucēju, kurš jūs žņaudz satvērienā no muguras, visvieglāk var, aizsniedzoties līdz kamīna malai, kur stāv televīzijas torņa vai baznīcas statuete, un iedurot aso smaili tieši vienā no nelieša acīm. Šādas klišejas un zero-waste sagataves spriedzes seriālu scenārijiem piepilda lielu daļu mūsu ekrāna laika, tas ir, mūsu reālās, apzinātās, no darba un rūpēm brīvās dzīves.

Noderīgs dažādu iespējamu nākotnes situāciju modelēšanai ir norvēģu televīzijas seriāls Okupētie / Okkupert, kura pirmo sezonu sāka rādīt 2015. gada oktobrī komerctelevīzijas kanālā TV2. Rādīšanas tiesības tika drīz vien pārdotas Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Kanādā un citās valstīs, bet pēc tam jau arī straumēšanas platformā Netflix. Otrā sezona nāca klajā 2017. gadā, bet trešā – 2019. gadā. Seriāla uzņemšanas izmaksas ir 90 miljoni kronu, tas ir dārgākais Norvēģijā radītais kinoprodukts. Sižeta pamatā ir notikumu attīstība netālā nākotnē, kad Norvēģiju “maigi” okupē Krievijas bruņotie spēki. Ņemot vērā to, ka seriāls tapis pavisam nesen, taču pirms kara Ukrainā un pat pirms COVID-19 pandēmijas,

ir interesanti vērot, kā autori iedomājušies politisko attiecību attīstību paralēlā realitātē, kurai nu vairs nav lemts piepildīties.

Kas tad ir seriāla autori? Producents, seriāla idejas un scenārija pamata radītājs ir norvēģu rakstnieks, futbolists un klinšu kāpējs, latviešu lasītājam labi pazīstamais asiņainu kriminālromānu sērijas autors Jū Nēsbē. Šoreiz viņš pievērsies politiskā trillera žanram, kurā ir pietiekami daudz negaidītu sižeta pavērsienu, lai noturētu skatītāja uzmanību par spīti skandināviski vēso (lai neteiktu  – atsaldēto) politiķu savstarpējo peripetiju virpināšanai diezgan sadomātā un savādā pasaules ainā.

Te lasītājs jābrīdina – raksts ir domāts tiem, kas seriālu jau ir redzējuši, skatīties negrasās vai arī nebīstas iepriekš zināt, kādus sižeta pavērsienus tas sola. Mūs interesē ne tikai tas, ko iztēlotajā realitātē dara politiķi un vienkāršie cilvēki, šajā gadījumā interesanti ir arī pavērot, kā viņi to dara. Un te, iespējams, mums ir darīšana ar īpašu norvēģu pašironiju vai paškritiku – krīzes situācijās un trillerim atbilstošos straujos notikumu samezglojumos varoņi ir lēnīgi, neizlēmīgi un lēnprātīgi (lai neteiktu – lēmēti), kas reālajā dzīvē nemaz nav neiespējami, taču kinovalodas specifika prasa, pareizāk sakot, ir pieradinājusi mūs pie pavisam cita tipa rīcības un motivācijas.

Okupētie sākas ar ātru ieskatu galveno varoņu raksturos – Norvēģijas premjerministrs ir nopietns, mazliet par sevi nepārliecināts ideālists; viņa miesassargs ir intraverts, taču ļoti profesionāls un apveltīts ar labām novērošanas spējām; kāda restorāna īpašniece ir emocionāla, taču apņēmīga biznesmene, kas piedzīvo ekonomiski grūtus laikus; viņas vīrs žurnālists ir pavisam dīvains personāžs, kas gurdi šķetina politiskās sazvērestības, visu laiku kaut ko nojauš, taču tā īsti neaizraujas atmaskot. Vēlāk seriālā parādīsies vēl vairāki svarīgi varoņi ar saviem raksturiem un biogrāfisko līniju, taču šo četru saķere un sasaiste veido nākamo trīs sezonu galveno naratīvu.

Tagad – par sižetu. Tas, ko vajadzētu spēt definēt vienā teikumā, lai ideju pārdotu sponsoriem vai vēlāk skatītājiem, ir grūti formulējama, taču vienkārša politiska hipotēze – Krievija okupē Norvēģiju, taču tas notiek miermīlīgā ceļā. Šāds apraksts jau ir pietiekami interesants un pavērtu ceļu daudziem  radošiem risinājumiem – kā vēl iespējams okupēt bez militāra uzbrukuma; ko “maigā vara” var izdarīt demokrātiskā Rietumvalstī; kāda šajā gadījumā būtu iespējamā pretošanās kustība utt. Šobrīd, kad izrādās, ka Krievija spēj okupēt kaimiņvalsts teritoriju pavisam vecmodīgā un brutālā veidā, šī versija mums izskatās pēc izgāzušās žonglēšanas ar domas eksperimentu, vēl jo vairāk tāpēc, ka “krievi” seriālā Okupētie tiek rādīti pavisam savdabīgā stilistikā – kā ļoti civilizēti, mierīgi, bagāti, stilīgi un pat gaumīgi, taču skumji citplanētieši, kas savā nežēlīgākajā izpausmē ir specdienestu kaujinieki maskās, bet maigākajā – Krievijas vēstnieces veidolā, ko iemieso kalsnā, neemocionālā Ingeborga Dapkunaite.

Ingeborga Dapkunaite Krievijas vēstnieces lomā

Vispār savdabīga šī seriāla īpatnība ir tā, ka starptautiskā skatuve tiek rādīta ļoti lokāli – norvēģu politiķi, karalis, armijas un specdienestu pārstāvji saskaras tikai ar ārvalstu vēstniekiem, visa pārējā pasaule ir diezgan lielā mērā neieinteresēta un nogriezta no tā, kas te notiek. Otra scenāristu fantāzijas īpatnība ir Krievijas iebrukuma motivācija – šķiet, autori turējušies pie pārliecības, ka kaimiņvalsts impēriskās tieksmes un agresivitāte ir nepietiekams iemesls okupēt tik cēlu valsti kā Norvēģija, tāpēc te jāiepin vēl kāda sazvērestība no Eiropas Savienības puses. Iztēlotajā nākotnē Norvēģijā pie varas ir nākusi zaļā partija, kas konsekventi realizē vēlētājiem dotos solījumus un plāno pārtraukt naftas un gāzes ieguvi, aizvietojot to ar tīru kodolenerģiju, taču Eiropas valstīm tas draud ar ekonomisku katastrofu un tās (slepus vienojoties) lūdz Krieviju ievest Norvēģijas enerģētikas centros savus bruņotos spēkus, lai piespiestu Norvēģiju saglabāt savu neekoloģisko industriju iepriekšējos apjomos.

Lai cik aktuāli tas skanētu (ja atceramies Vācijas, Francijas, Spānijas un citu valstu bažas par gāzes trūkumu nākamās ziemas laikā), uz ekrāna atveidotie scenārija triki izskatās neloģiski un neticami – nav skaidrs, kāpēc Krievijai būtu jāpalīdz ES apvaldīt nepaklausīgo Norvēģiju, ja tā pati varētu piegādāt gāzi un naftu, izslēdzot šo konkurentu no tirgus; t. i., Krievijai būtu neiedomājami izdevīgi, ja Norvēģija pārstātu ekspluatēt urbumus savā jūrā. Vēl vairāk – tā vietā, lai iegūtu kontroli pār Norvēģijas politisko struktūru, Krievijai daudz interesantāk būtu kontrolēt visu Eiropas Savienību. Filmā tas nekādi netiek paskaidrots, krievu interese un motīvi ir neskaidri un izpaužas kā “lienošā okupācija”, kaut kas līdzīgs aļģu vai baktēriju kultūras pakāpeniskam izplešanās procesam. Tikpat maz uzmanības veltīts Eiropas valstu rīcības paskaidrošanai; rodas sajūta, ka to vadītāji ir sastrīdējušies ar norvēģu kolēģiem jau brīdi pirms seriālā parādītajiem notikumiem, tāpēc tagad lielākoties ignorē un cenšas ieriebt.

Šī tēma – tas, ka Norvēģija ar savām problēmām ir palikusi viena, – turpinās praktiski visu seriāla laiku.

Sižeta politiskajā gultnē vispār netiek pieminēta NATO, uz īsu brīdi pavīd doma, ka Norvēģijai varētu palīdzēt ASV, taču arī Amerikas diplomāti drīz vien rīkojas nodevīgi, atgādinot, ka norvēģiem neviens cits nepalīdzēs. Norvēģijas valdības ministri reizēm pulcējas uz ārkārtas sapulcēm, taču nolemj, ka labāk iztikt bez upuriem, turklāt viņu pašu armija ir niecīga un neaizsargāta, valkā butaforiskas cepures ar pušķiem, un patriotiski noskaņotu un pretoties okupantiem gatavo norvēģu skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms (viens no tiem ir čečenu pusaudzis no bēgļu ģimenes). Arī tas ir interesants šī seriāla motīvs – visu laiku mēs gaidām, kad sāksies tautas neapmierinātība, pretošanās kustība, partizānu cīņas, taču tas tā arī nenotiek, vāri pretojas vien divi-trīs cilvēki, lielākā daļa iedzīvotāju ir priecīgi par ekonomiskās krīzes atkāpšanos un bagāto krievu ieplūšanu Norvēģijā.

Epizode, kam šodien būtu svarīgi pievērst uzmanību, ir pats seriāla sākums – lai arī premjera nolaupīšana, draudēšana un tūlītēja atlaišana izskatās aplam neloģiska no Krievijas specdienestu un Eiropas sazvērnieku puses, tā lieliski parāda, cik svarīga ir pirmā rīcība, jo tā lielā mērā sāk diktēt politisko lēmumu tālākos soļus. Iebiedēts ar fiziskas vardarbības iespēju un nevēlēdamies pieļaut civiliedzīvotāju upurus, Norvēģijas premjers piekāpjas agresoru prasībām atjaunot naftas un gāzes ieguvi (kas pirmajā brīdī nešķiet pārāk šausmīgi, lai arī ir radikālā pretrunā ar viņa partijas priekšvēlēšanu solījumiem), taču tas noved pie pakāpeniskas varas leģitimitātes samazināšanās, okupācijas spēku ienākšanas valstī, suverenitātes zaudēšanas. Te viegli saskatīt paralēles ar Kārļa Ulmaņa lēmumu “palikt savā vietā”, lai neciestu Latvijas iedzīvotāji.

Savdabīgā „maigās okupācijas” situācija filmā paver iespēju politiskām intrigām un aizkulišu spēlēm, kurās skandināviski negribīgi, taču aizvien nežēlīgāk iesaistās varoņi, kas cits citu apsūdz kolaboracionismā, terorismā, valsts apvērsuma rīkošanā, peļņas gūšanā no okupācijas fakta u.  tml. Premjers, viņa sekretāre, ministri, deputāti, pat apsardzes darbinieki nepārtraukti tiek nostādīti bezizejas situācijās, kurās iespējams tikai viens risinājums, taču tas tik un tā prasa lēmuma pieņemšanu un atbildības uzņemšanos.

No labās - Latvijā pazīstamais režisors un aktieris Mortens Traviks premjera apsardzes priekšnieka lomā

Seriāla uzbūvē izmantots strikts tehnisks paņēmiens – katra sērija parāda viena mēneša notikumus, nereti pārlecot pāri dažām nedēļām vai, uzsākot jaunu sezonu, – vairākiem mēnešiem. Pa to laiku ir kaut kas noticis, nereti pat būtisks, taču mēs esam iemesti jaunā tagadnē, kas „notiek šobrīd”, un lielāku vērību pievēršam varoņu acumirkļa motivācijai, nevis pārrāvumiem politisko notikumu attīstības loģikā.

Interesanti ir vērot galveno varoņu tēla pakāpenisku attīstību – premjera lomā Henriks Mestads no apjukuša ņergas pamazām pārtop pašuzupurēties spējīgā pagrīdes kustības vadītājā (kas sazinās ar citiem datorspēles interneta platformā) un uz beigām pat aukstasinīgā teroristā. Restorāna vadītāja (Ane Dāla Torpa) pakāpeniski grimst emocionālā, finansiālā un seksuālā atkarībā no krieviem, līdz nonāk Maskavā un kādā ainā pat dodas uz tikšanos ar Krievijas prezidentu Kremlī, taču tieši tajā brīdī kiberteroristi atslēdz elektrību un mēs neieraugām, vai arī šajā paralēlajā realitātē tronī sēž Putins. Miesassargs Djupviks aktiera Eldara Skāra attēlojumā ir monolīts, taču tieši tāpēc pretrunīgs varonis – nejauši izglābis dzīvību Krievijas vēstniecei, viņš kļūst par viņas favorītu un atslēgas figūru abu valstu specdienestu attiecībās, faktiski par dubultaģentu un vienīgo, kam ir pa spēkam kaut ko mainīt. Viņa attiecības ar Dapkunaites atveidoto Krievijas vēstnieci (faktiski – Krieviju kā tādu) tā arī nepāraug romantiskā mīlas stāstā un šis, no tradicionālo seriālu skatītāja viedokļa negaidītais risinājums padara stāstu vēl dīvaināku un svaigāku. Filmā gan ir sporādiskas erotiskas ainas un ķermenisks kailums, taču “pārtinamības koeficients” ir pārāk liels, lai to ieteiktu šī žanra cienītājiem.

Kā pārsteigums (šķiet, arī pašiem scenāristiem, jo pirms tam nekas par to neliecināja) nāk trešajā sezonā atklājusies Krievijas vēstnieces homoseksualitāte

un acīmredzami ilgstošās attiecības ar draudzeni, kura turklāt vēl gaida bērnu. Tas viss neļauj viņai atgriezties Krievijā pēc krīzes atrisināšanās un liek iesaistīt savus norvēģu paziņas jaunos sazvērestību līmeņos.

Seriāls Okupētie, bez šaubām, ir interesants materiāls politoloģijas studentu laboratorijas pētījumiem un sīkākai preparēšana. No starptautisko attiecību, vienošanos un globālo procesu viedokļa to var ilgi pētīt un analizēt. Sazvērestību teoriju un militāro procesu pētniekiem te varētu nākties pasmīkņāt par vienkāršotām detaļām un aplamiem valstu “psiholoģiskajiem profiliem”; mums gan ir grūti spriest par to, cik precīzi atainotas pašu norvēģu politiskās uzvedības un struktūras nianses, taču nākas aizdomāties, vai arī mūsu politiķi citzemju vērotāju acīs nav tādi paši meža dīvainīši ar savām nacionālajām īpatnībām.

Vēl tikai jāpiemin fināls – tur ieslēpts kāds negaidīts patoss, kuru nemanījām iepriekš. Līdz pat pašām seriāla beigām visi darboņi, nodevēji, cīnītāji, patrioti un korumpanti tika rādīti ar atturīgu cinismu un pat derdzīgumu, bet noslēgumā, kad izrādās, ka “vēl cīņa nav galā un nebeigsies”, mēs atgriežamies pie klimata pārmaiņu problēmas un ieraugām jauniešus, kas dziļā slepenībā un pārliecībā par savu taisnību ir gatavi turpināt pretošanos jebkuriem politiķiem, kuri mirkļa izdevīgumu un labklājību stāda augstāk par cilvēces un planētas izdzīvošanu.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan