Ņemot vērā faktu, ka straumēšanas platformu piedāvājums ieņem arvien svarīgāku vietu kinoskatītāja ikdienas pieredzē, Kino Raksti tur roku uz pulsa arī šajā vidē, un šobrīd viena no „karstākajām” parādībām „Netflix” izlasē – ne tikai kinematogrāfisku, bet arī sociālpolitisku iemeslu dēļ – ir dokumentālā filma „Amerikāņu fabrika / American Factory” (2019), pieejama arī Latvijā. Filmu Kino Rakstos apskata politoloģe Inta Lase, liekot lietā savu starptautisko pieredzi mediju eksperta un EDSO novērotāja statusā.
Filma Amerikāņu fabrika / American Factory / 美国工厂 piedāvā niansētu un dziļi personisku stāstu par globalizāciju, divu pasaules lielāko ekonomiku mijiedarbību, kultūru un vērtību sadursmēm, ražošanas automatizāciju, klišejām un simbolismu. Turklāt šī ir pirmā filma, ko producējusi Baraka un Mišelas Obamu kompānija Higher Grounds Productions, šogad tā pirmizrādīta Sandensas / Sundance festivālā un saņēmusi galveno balvu starptautiskajā festivālā RiverRun (Ziemeļkarolīna, ASV), bet Fabrikas režisoru iepriekšējais darbs Pēdējais pikaps: slēdzot GM rūpnīcu / The Last Truck: Closing of a GM Plant (2009) tika nominēts Oskara balvai kategorijā Labākā dokumentālā īsfilma.
Lai gan Netflix Ķīnā ir bloķēts, sarunas par un ap filmu American Factory pēdējās nedēļās ir burtiski uzspridzinājušas vietējo kibertelpu; vadošie Rietumu ziņu mediji filmas recenzijas liek ziņu lapu augšgalā un to vērtē prime-time TV diskusijās.
Amerikāņu fabrikas raksturlielumu uzskaitījums ir iespaidīgs, un to varētu turpināt vēl un vēl. Taču prominentie filmas metadati ir tikai virskārta, kuru visvērtīgāk būtu izmantot kā iemeslu, lai 110 minūtes veltītu domāšanai – t.i., patiešām noskatītos filmu. Jā, pareizi – domāšanai un sadzirdēšanai. Turklāt būs arī gana daudz epizožu sirsnīgai pasmaidīšanai.
Amerikāņu sapnis, recesija, ķīniešu sapnis
Laikam jau vispirms jāsāk ar pavisam īsu atskatu vēsturē; filmā to neatradīsiet, bet ekspozīciju skaidrāku tas padarīs gan. Tātad – līdz 2007. gada krīzei Ohaio štata pilsētu Deitonu (ASV) baroja auto industrija, labklājības līmenis auga strauji, stabilu vidusšķiru veidoja zilās apkaklītes. Kāda 2007. gadā bija tieši Deitona, nevaru spriest, bet tajā laikā pieredzes apmaiņas programmas ietvaros pabiju vairākās ASV pilsētās, tai skaitā Detroitā, ar kuru Deitonu bieži salīdzina. Lepnumu par ASV auto industrijas neapstrīdamo pārākumu un no tā izrietošo sociālekonomisko uzplaukumu varēja just katrā vīlē – katrā sarunā, katrā veikalā vai restorānā. 2007. gadā Detroita, tātad arī Deitona, bija lepno, drošo un laimīgo pilsēta (vismaz tādu bildi man tolaik visi zīmēja).
2008. gadā ASV ekonomiskā recesija sita sāpīgi visiem, bet visvairāk jau flagmaņrūpnīcu pilsētām. Deitona nebija izņēmums, tur General Motors (GM) slēdza savu pikapu rūpnīcu, bez darba palika 2400 cilvēku.
Vidēji katras otrās ģimenes nākotnes plāns burtiski sabruka nakts laikā – krita pieprasījums, zuda piedāvājums, hipotekārie kredīti vairs nebija nomaksājami, lai gan privātmāju vērtība samazinājās pat desmitkārt.
Līdz ar nekustamo īpašumu burbuli plīsa daudz sapņu. Filma piedāvās dažas emocionālas atmiņas par brūkošās labklājības gadu, bet arī skaitļi vien pastāsta gana daudz – 2010. gadā bezdarba līmenis Deitonā sasniedza vēsturiski augstāko līmeni – 12,7 %, nabadzības līmenis – virs 30 %. Deitona neapšaubāmi bija (un ir) starp krīzes vissāpīgāk sistajām pilsētām Amerikā.
2015.-2016. gadā, kad sākas filmas stāsts, labvēlīgas politikas un likumdošanas rezultātā Ķīnas tiešās investīcijas Amerikā sasniedz vēsturiski augstāko līmeni – 40,45 miljardi dolāru –, un arī Deitona nepaliek tukšā. Pamesto GM rūpnīcu atdzīvināt apņemas Cao Dewang (1946), viens no ietekmīgākajiem Ķīnas self-made miljardieriem, 1057. bagātākais cilvēks pasaulē; viņa personisko aktīvu vērtība (“net worth” pēc Forbes) šogad ir 2,5 miljardi USD.
Tolaik gandrīz 70 gadus vecais Cao nolemj Deitonā izveidot automašīnu stiklu ražotni, līdzīgu tām, kuras ar peļņu jau strādā Ķīnā. Plānotās darba vietas – ap 2000, tiešās investīcijas – 1,1 miljards USD. Lai gan filmā Cao teiks, ka svarīgāk par Amerikas rūpnīcas peļņas procentiem ir tas, ko, uz rūpnīcu raugoties, “par Ķīnu un tās cilvēkiem spriedīs amerikāņi”, tomēr ir vērts zināt, ka Cao izveidotajai un personiski pārraudzītajai Fuyao Group jau kopš 2009. gada ir pasaulē augstākais peļņas procents (16,8%), salīdzinot ar citiem līdzīga profila uzņēmumiem (pēc Bloomberg).
Lai skaidrāk definēts būtu arī filmas emocionālais fons, ir vērts paturēt prātā divus, kā filma pierādīs, savstarpēji papildinošus un cilvēcisko dimensiju paspilgtinošus faktus.
Pirmais – Cao tiek uzskatīts par cienīgāko amerikāņu sapņa realizāciju ķīniešu izpildījumā.
Saskaņā ar oficiālo biogrāfiju Cao 14 gadu vecumā pametis skolu, lai nopelnītu iztiku, tirgojot dārzeņus, tad kā palīgstrādnieks sācis darbu stikla rūpnīcā, līdz 1987. gadā pats atvēris pirmo rūpnīcu, kas ražo stiklus automašīnām. Līdz pat šim brīdim (un Cao ir jau 73 gadi) viņš personiski inspicējis katru no savām 25 rūpnīcām, kuras strādā Ķīnā un vēl citās deviņās valstīs. Šo inspekciju ainas ir savdabīgi filmas pieturpunkti, bet par to nedaudz vēlāk.
Otrs svarīgais emocionālā fona fakts – Ohaio štats, Deitonu ieskaitot, kopš 1960. gada ir tipisks “swing-state”, kas tā īsti nekad nevar izdomāt, par ko balsot – par republikāņiem vai demokrātiem, toties amerikāņu sapņa koncepts tur tiek augstu vērtēts. Kā un kāpēc, to filmā redzēsiet paši, no manas puses tikai cipari – 2008. gada un 2012. gada ASV prezidenta vēlēšanās Ohaio ar minimālu pārsvaru uzvarēja Obama, bet 2016. gadā – tikpat knapi Tramps.
Par kultūrkaru bez didaktikas
Filmas sižetu var ietilpināt vienā teikumā. Apmēram tā – Amerikāņu fabrika ir stāsts par to, kā ķīniešu miljardierim (ne)veicas Amerikā, atverot rūpnīcu, kuras veiksmes atslēgai būtu jābūt kopdarbam, kas balstīts sapratnē starp 200 vidējā un augstākā līmeņa ķīniešu speciālistiem un apmēram 1000 amerikāņu strādniekiem.
It kā vienkārši, it kā predestinēts konflikts, kuru nav iedomājams dokumentēt bez urrā-patriotisma un didaktikas. Kļūda. Dokumentālisti Džūlija Reiherte un Stīvs Bognars (Julia Reichert and Steve Bognar) to spēj. Turklāt tik viegli, tik personiski un aizkustinoši cilvēciski – gan no amerikāņu, gan ķīniešu zilo apkaklīšu perspektīvas. Un brīnumainā kārtā arī miljardiera interviju fragmentos var saklausīt dzīvu cilvēku – sabiedrisko attiecību specu noslīpētās frāzes šajā filmā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt (patiešām, palasīju oficiālas intervijas ar Cao, un tur šis kungs izsakās kaut kā citādāk…).
Tāpēc – savilkt filmas sižetu vienā teikumā pēc būtības nozīmē neko nepateikt ne par filmu, ne tās varoņu ansambli.
Lai tik garā un daudzplākšņainā filmā ne mirkli nenomaldītos stereotipos un robi varoņu atbildēs nebūtu aizbāzti aizspriedumu atkāpēm, režisoram un operatoram ir jākļūst par savējo, par līdzpārdzīvotāju ikvienam, kuru dokumentē. Tas bijis darbs gadu garumā, kuru laikā ne reizi nav pieļauts, ka tik cilvēciskā vājība vērtēt noslāpētu vēlēšanos sadzirdēt. Džūlija un Stīvs vairākās intervijās ir atzinuši – vērot nebija viegli, taču abu iepriekšējā filma Pēdējais pikaps: slēdzot GM rūpnīcu, kas dokumentēja rūpnīcas General Motor pēdējās darba stundas, bijis jo stabils Amerikāņu fabrikas pamatakmens (starp citu, dažus kadrus no šīs Oskaram nominētās dokumentālās īsfilmas redzēsiet arī Fabrikā).
Tā kā filmēšanas grupa rūpnīcā atdzimšanā/pārtapšanā bija klāt burtiski no pirmās dienas, pie viņiem esot vienkārši pieraduši. Turklāt tik ļoti, ka nelika izslēgt kameru, kad aizsvilās vadības un strādājošo nesaskaņas par darba drošību un arodbiedrības nepieciešamību. Arī tad, kad filmēšanas grupa bija paņemta līdzi amerikāņu menedžmenta mācību braucienā uz Ķīnu, filmēt ļāvuši ne vien oficiālas svinības, bet arī Fuyao rūpnīcas ikdienu. Un tas tik tiešām ir izņēmums – tirpas skrien pār muguru, redzot ar lielo kameru filmētu materiālu, kurā cilvēki pie konveijera monotoni izpilda darbības kā roboti un, šķiet, pat caur TV ekrānu degunā iesitas stikla putekļu kode, kamēr strādnieki, neviena nebakstīti, tev (nu labi, operatoram) acīs skatoties atzīst, ka brīvas ir tikai pāris dienas gadā, bet… „mums ir labs darbs”.
Kad savulaik biju līdzīgā kāda liela elektropreču ražotāja rūpnīcā Dienvidkorejā iepazīties ar valsts „ekonomisko brīnumu”, žurnālistiem pie ieejas atņēma jebko, ar ko varētu filmēt vai fotografēt.
Tad kāpēc ķīnieši filmas autoriem nelika izslēgt kameras? Nezinu, bet man šķiet – tāpēc, ka Džūlija un Stīvs visā filmas tapšanas laikā bija nemainīgi godīgi savā ieinteresētībā pret visiem – pret amerikāņiem un ķīniešiem, pret menedžeriem un tiem, kuri aizstāj konveijeru.
Klišejas nestandarta kontekstā
Ja jau iepriekš tik daudz rakstīts par stereotipiem, kultūru sadursmi un klišejām, šķiet vajadzētu minēt arī kādus konkrētus piemērus no filmas. Turpmākās epizodes nebūs sarindotas sižeta attīstības secībā, tie drīzāk būs mirkļi, kuros autoriem izdevies gluži vai aiz astes notvert brīžus, kas liek domāt – ar ironiju vai bez tās. Neuztraucieties, sižeta virzību un dziļumu šo pāris minūšu garo epizožu skices neatklās, varbūt tikai mudinās ieraudzīt kopskatu.
Viena no kultūršoka epizodēm saistās ar Pateicības dienas svinībām. Tiem, kas pabijuši ASV, noteikti arī nācies piedzīvot īpašo tītaru un visas pavadošās peripetijas. Tītars ir arī šoreiz, tikai garāmejot. Toties viens no rūpnīcas strādniekiem atceras, kā uz Pateicības dienas svinībām uzaicinājis ciemos ķīniešu kolēģus. “Tuvākos draugus,” viņš saka, rāda bildes un ar patiesu sirsnību balsī atceras, kā darba biedriem demonstrējis savu ieroču arsenālu. Drosmīgākie esot pat šāvuši ar pistolēm, jo “Ķīnā jau cilvēkiem nedrīkst piederēt ieroči”. Banalitātes risks ir augsts, bet skaņu celiņš notur pie zemes, tāpat kā tikai pirms pāris nedēļām lasītie ziņu virsraksti, ka Deitonā jaunietis 32 sekunžu laikā nošāvis deviņus un ievainojis 27 cilvēkus.
Otra līdz kaulam sāpīga epizode piefiksējusi oficiālās Fuyao jaungada svinības Ķīnā, kad tur mācību vizītē viesojas amerikāņu delegācija. Skatuve, tradicionāli tērpi, skaistas jaunas sievietes un vīrieši dejo un dzied, skan nevainojami, piedalās arī laimīgi bērni. Īpašnieks aplaudē, amerikāņi filmē.
Bet man jādomā, kāpēc visās autoritārajās sistēmās perfekti muzikālie priekšnesumi ir tik svarīgi –
vai tā būtu ķīniešu rūpnīca filmā, vai manā pieredzē Uzbekistānas valdības organizēta pieņemšana EDSO vēlēšanu novērošanas misijai, kur saules pielietā stadionā raibie priekšnesumu brunči gar acīm ņirbēja trīs stundas. Un jā, atzīšos godīgi – es arī fotografēju.
Bet ikvienam no mums gar acīm nozibēs Gundara Āboliņa Revidents, kad dokumentālisti rādīs, kā pirms svinīgās atklāšanas īpašnieks Cao pārbauda rūpnīcas gatavību lentas griešanai. Viņaprāt, ir tik vien kā jāpārvieto durvis, jāpārliek ugunsdzēsības drošības poga un vēl daži sīkumi, bet amerikāņu menedžerim Cao gluži kā vectēvs pamāca – “vispirms domāt vajag, tās pārmaiņas man tagad naudu maksā!”. Kameras fiksē amerikāņu un ķīniešu menedžeru sejas izteiksmes – emocijas ir vienlīdz spēcīgas, vairs nekādu nacionālo atšķirību.
Un vēl pāris epizodes ar politisku pēcgaršu, jo, lai arī filma ir gaumīgi apolitiska, pašu varoņu radītu zīmīgu referenču tajā netrūkst. Piemēram, sarkanās kaklasaites – rūpnīcas svinīgajā atklāšanā tās rotāja gan Cao, gan amerikāņu menedžerus. Vai vēl viens ASV-Ķīnas sadarbības tiltiņš? Forma un krāsa man kaut kā uzreiz atgādināja Trampa šlipses, ar kurām viņš līdz šim redzēts vēsturiskos pasākumos, inaugurācijas ceremoniju ieskaitot. Bet var jau būt, ka tā tikai tāda neapzināta atsauce uz Ķīnas imperatora Cjiņ Šihuana (Qin Shi Huang) vēsturisko ekstravaganci – terakotas karavīru sarkanajiem kaklautiem (kultūrantropologi raksta, ka šīs figūras ir pirmie vēsturiskie liecinieki par to, ka vīrieši lietojuši sarkanus kaklautus). Lai vai kā tur būtu – sarkanās kaklasaites tomēr simbolizē varu un spēku. Bet to, kam tad beigu rezultātā tā pa īstam “pieder vara” šajā stāstā, režisori mums liek domāt pašiem.
Par tiesībām un brīvībām
Ja runājam par tiltiem, zemtekstiem, vērtībām un dzīves cikliskumu, tad vērts pasekot Džilas tēlam. Tikai viena no viņas epizodēm – tuvojas Ziemassvētki un, pateicoties darbam rūpnīcā, Džila atkal īrē atsevišķu dzīvokli, tukšo sienu viņa dekorē ar lielformāta Ziemassvētku zeķēm, deg spuldzītes plastikāta eglītē, Kristus dzimšanas tēli izlikti uz naktsskapīša. Lielākā daļa šo spīdīgo vienziemnieku droši vien ražota Ķīnā. Nu un tad, jūs jautāsiet. Nekā īpaša, tikai tāds ironisks paradokss, jo Džila ir starp tiem rūpnīcas strādniekiem, kuri visdedzīgāk pieprasa arodbiedrības un no tām teorētiski izrietošo taisnīgo attieksmi pret strādājošajiem.
Viņu neurda retoriskais jautājums, vai arī ķīniešu strādniekiem ir kādas tiesības. Bet jūs?
Visbeidzot pavisam īsi arī par sociālo taisnīgumu un darba tiesībām, jo šo tēmu filmā režisori mums ļauj ieraudzīt no zīmīgi dažādiem skatupunktiem, komisko prasmīgi savijot ar skaudro. Te gan, protams, nebūs tiešas atsauces uz 1966. gada Starptautisko paktu par politiskajām un pilsoniskajām tiesībām (ICCPR), taču pavisam droši, ka pietiek arī ar tā interpretāciju pulcēšanās brīvības un arodbiedrību kontekstā. Laba viela pārdomām, kādu saturu šiem teorētiski universālajiem cilvēktiesību principiem piešķir Ķīnā, bet kādu – ASV. Sižetu nestāstīšu, tikai viens zīmīgs citāts, kas apliecina to, ka šoreiz tiešām sadzirdēt varēsim visas puses, – rūpnīcas amerikāņu strādniece saka: “Labajiem strādniekiem tādas arodbiedrības nav izdevīgas. Mums nekas nemainīsies, tikai tos sliktākos strādniekus visu laiku vilksim līdzi…”.
Starp citu, šajās epizodēs atradīsiet arī daudz līdzīgā ar sabiedrisko attiecību kompāniju lomu dažādu neviennozīmīgu jautājumu skaidrošanā mūsu pašu Latvijas pašvaldībās un uzņēmumos. Ir smieklīgi. Bet, kad filmas sižets pieskaras vārda un pulcēšanās brīvības jautājumiem, man prātā nāk pašas pieredzētais Pakistānā. Tur vai katra amatpersona jums apgalvos, ka Pakistānā valda pilnīga preses brīvība un katrs medijs/žurnālists var ziņot, ko vēlas. Bet praksē, ja TV pateiks ko armijai netīkamu, tai vienkārši izslēgs skaņu vai nodžemos signālu.
Tomēr minorā rakstu par šo filmu nevajadzētu beigt, tāpēc vēl pēdējā epizode.
Katrs, kurš kādā brīdī strādājis starptautiskā daudzvalodu kolektīvā vai pabijis studentu apmaiņas projektā, noteikti labi atceras savu pirmo brīfingu, kas veltīts kultūras atšķirībām. Citāts no brīfinga, kurā ķīniešu strādniekiem raksturo amerikāņus: “Viņi arī ģērbjas ļoti brīvi. Ja jūs būsiet brīvdienās Eiropā un redzēsiet cilvēku T-kreklā un šortos, ziniet – tas ir amerikānis”. Vai neizklausās kaut kur dzirdēts?
Ja pavisam godīgi, ir jau arī brīži, kad filma draudīgi pietuvojas didaktiskajam perpendikulam, bet tomēr ik reizi tā laikus atkāpjas, secinājumus atstājot mūsu, skatītāju, ziņā. Protams, režisors virza skatītāju turp vai šurp, izvēloties kadrus, sinhronus un mūziku (neesmu muzikoloģe, tomēr gribas dalīties sajūtā, ka Čada Kanona (Chad Cannon) skaņu celiņš filigrāni notur filmu brīžos, kad komiskais draud aizslīdēt banalitātē, bet dziļdomīgums – patētikā). Taču daudz svarīgāk šķiet uzsvērt – Amerikāņu fabrikas autori ir atstājuši necerēti daudz vietas katra personiskajām atmiņām, pieredzei, secinājumiem un pārdomām.
Filma Amerikāņu fabrika / American Factory portālā Netflix - ŠEIT.
