Holivuda spēj katru savu traģēdiju pārvērst celuloīda sapnī, to pierāda arī Demjena Šazela jaunā filma „Babilona / Babylon”.
Sākšu rakstu ar brīdinājumu – šī nebūs kritika. Neuzskatu sevi par kinokritiķi vai teorētiķi, jo manas zināšanas par kino lielākoties nākušas no filmu skatīšanās, Holivudas vēstures grāmatu un filmzvaigžņu biogrāfiju lasīšanas, arī no izglītojošu raidierakstu klausīšanās pandēmijas laikā. Jau vairākkārt kā sev piemērotāko esmu minējusi apzīmējumu “kino apskatniece”, jo tā notiek arī rakstīšanas process. Kaut ko noskatos un kaut ko par to uzrakstu. Vai kāds, atskaitot redaktorus un manus draugus, to lasa? Nezinu.
Bet vēl viens iemesls, kādēļ tieši šī raksta kontekstā vēlos uzsvērt “apskata, nevis kritikas” aspektu, ir tas, ka mēdzu mākslu vērtēt emocionāli. (Šeit būtu īstā vieta kādam komentāram par sieviešu emocionalitāti, ignorējot mazsvarīgo faktu, ka vīriešu emociju izpausmes mēdz rezultēties nevis neobjektīvās kritikās, bet kodolkara draudos.) Filmai manī jāizraisa emocijas un jārada kāds pārdzīvojums. Man var būt interesanti vērot tehniski perfekti nostrādātu kino ar dziļu konceptuālo kodolu, bet neuzskatu filmu par nozīmīgu, ja tā manī neraisa nekādu emocionālu reakciju. Šī reakcija var būt arī dziļa nepatika, taču pat nepatika ir kas dzīvāks par aukstu aprēķinu, kas bieži vien spīd cauri perfekti nopulētām un varbūt arī kritiķu slavinātām filmām.
Viss šis garais ievads, ko varētu aprakstīt ar ikoniskās karsējmeitenes Kordēlijas Čeisas citātu no seriāla Bafija pret vampīriem: “Tas viss ir par mani! Mani, mani mani!!!”, iespējams, ir mēģinājums attaisnoties, pirms pasaku to, ka man Demjena Šazela jaunā, haotiskā un ĻOTI garā filma Babilona / Babylon šķita vienkārši brīnišķīga. Pašlaik rodas iespaids, ka atzīt savu sajūsmu par Babilonu nozīmē atzīt, ka tev ir slikta gaume. Un šī ir filma, kuru ļoti viegli ienīst. Tā ir uzpūsta, pārspīlēta, pārlieku gara, tā lēkā no vienas tēmas uz citu, tajā ir daudz pārlieku fizioloģisku ainu, un tā brīžiem atgādina balagānu. Bet – ak, vecās Holivudas dievi, cik ļoti jautri ir uz šo balagānu skatīties! Uz mirkli, sēžot kinoteātra zālē, es gandrīz vai varēju iztēloties to, kā jutās skatītāji 1895. gadā, bēgot no vilciena, ko savā īsfilmā bija uzņēmuši brāļi Limjēri.
Bet tagad par pašu Babilonu. Pirmkārt, lai izbeigtu pašmāju interneta diskusijas, – nosaukums ir iztulkots pareizi, jo šoreiz runa nav par “veco Bābeli, kura ir kritusi”, bet gan par Babilonijas impērijas galvaspilsētu Babilonu. (Turklāt angļu valodā Bābele ir Babel.) Filmas nosaukumu iedvesmojusi avangarda kino veidotāja Keneta Angera bēdīgi slavenā grāmata Holivuda Babilona / Hollywood Babylon (1959), kuras nosaukums savukārt atvasināts no leģendārā stāsta par Deivida Vorka Grifita filmas Neiecietība / Intolerance (1916) tapšanu. Mēģinot pārspēt savu iepriekšējo blokbāsteru Nācijas dzimšana / The Birth of a Nation (1915), ar lielummāniju sirgstošais režisors nolēma radīt eposu, kura darbība norisinās četros dažādos laikmetos, un pirmais no tiem ir Babilonijas impērijas krišana 539. gadā p.m.ē. Grifits esot pieprasījis vairāku baltu ziloņu skupltūras, lai uzbūvētu reālistiskus “Babilonas vārtus”, un pēc filmēšanas beigām šie vārti vēl ilgstoši stāvējuši netālu no Sanseta un Holivudas bulvāriem[1]. Tāda neticami dārgo dekorāciju pamešana novārtā Kenetam Angeram kļuva par simbolu Holivudas dekadencei un izlaidībai;
tā Holivuda ieguva iesauku “Babilona”.
(Lai arī Angera grāmata ir aizraujoša lasāmviela, tā ir pilna neprecizitātēm un apzināti maldinošiem faktiem, kuri ir radījuši noturīgus, nepatiesus mītus par veco Holivudu; šie mīti brīžiem tiek asprātīgi apspēlēti Šazela filmā. Par šo tēmu iesaku noklausīties Karīnas Longvortas raidieraksta You Must Remember This sezonu par “viltusziņām” Keneta Angera grāmatā.)
Vai tā ir sakritība, ka filma Babilona sākas ar to, kā izpalīdzīgais kino fanāts Manijs (Djego Kalva) uz kāda ietekmīga filmu producenta ballīti mēģina nogādāt ziloni? Nedomāju gan. Tāpat kā nav sakritība, ka ballītes ainā (šo milzīgo orģiju gan saukt par “ballīti” ir zaimošana) vairākas reizes ir norādes par to, cik daudz nepilngadīgu meiteņu Holivudas ietekmīgie vīrieši pieprasa jebkurā pasākumā. (Galu galā D. V. Grifita apsēstība ar jaunām meiteņ-sievietēm nevienam nebija noslēpums.)
Un tieši šajā neprātīgi garajā un galvu reibinošajā ballē neaicināta ierodas “prastā lauķe” Nellija Leroja (Margo Robija), kura ir pārliecināta, ka ir dzimusi zvaigzne. Un – atšķirībā no citas 2022. gada kinodīvas, kura uzskatīja, ka ir dzimusi zvaigzne, – Mias Gotas atveidotās Pērles Taja Vesta šausmu diloģijā X un Pērle / Pearl, – Nellijai tiešām arī izdodas sasniegt slavas augstumus mēmajā kino. Viens no Nellijas Lerojas prototipiem ir mēmā kino “it girl” Klāra Bova, kuras seksuālā enerģija un šarms viņu padarīja par flapper meiteņu elku. Un, lai arī Klāras karjeras trajektorija atšķiras no tās, kādu piedzīvo Nellija, Bovas citāts šķiet kā rakstīts par Margo Robijas tēloto neapstādināmo, mežonīgo bērnu: “Lai arī flapper meitene visu laiku smejas un dejo, tam visam apakšā ir traģēdija. Viņa ir nelaimīga un vīlusies, un tas ir tas, ko cilvēki sajūt”.
Grandiozajā sākuma sekvencē mēs iepazīstam arī Breda Pita atveidoto šarmanto un visu iemīļoto kinozvaigzni Džeku Konrādu, kurš, apsēžoties pie galdiņa, ar elegantu rokas vēzienu pasūta gandrīz visu pasaulē eksistējošo alkoholisko kokteiļu plejādi. Kā viens no primārajiem Breda Pita varoņa prototipiem tiek minēts aktieris Džons Gilberts, bet es nespēju nedomāt par leģendārās Mērijas Pikfordes brāli Džeku, par kuru laikabiedri teikuši: “Džeks vienmēr bija patīkams un vienmēr piedzēries”. (Kaut gan – vai tā ir sliktākā lieta, ko teikt par cilvēku? Nedomāju gan.)
Mēs satiekam arī Elinoru Seintdžonu (Džīna Smārta) – žurnālisti, baumu karalieni un… kino apskatnieci? Viņas prototips varētu būt gan Lūela Pārsone, gan Heda Hopere, lai gan Seintdžonas vēlāk redzamā saistība ar mediju magnātu Viljamu Rendolfu Hērstu liecina, ka prototips, visticamāk, ir Pārsone. Ballītē spēlē talantīgais džeza mūziķis Sidnijs Palmers (Džovans Adepo) un uzstājas misteriozā Lēdija Feja Žu (Li Žun Li), kura veidota pēc leģendārās Annas Mejas Vongas parauga.
Visam šim neprātam pa vidu mēs ieraugām Nellijas Lerojas nenoliedzamo enerģētiku un harismu, kas ļauj domāt – viņa noteikti tiks pamanīta savas kolorītās personības un talanta dēļ, vai ne? Protams, nē. Jo Holivudas stāsti bieži vien ir saistīti tikai un vienīgi ar veiksmi un atrašanos pareizajā vietā un pareizajā laikā. Tā nu vienas, iespējams, pat mirušas zvaigznītes[2] dēļ uz dullo tiek izvēlēta Nellija, jo kādam taču nākamajā dienā ir jāfilmējas. Šī it kā asprātīgi izspēlēta situācija vienlaikus parāda spožās Holivudas nomācošo pusi – visas jaunās, skaistās un talantīgās sievietes tur tika izmantotas kā vienreizlietojamie kabatlakatiņi. Ja kāda palika stāvoklī, sāka sūdzēties par seksuālu uzmākšanos vai nejauši noindējās, iedzerot sava slavenā vīra sifilisa zāles, ar nākamo vilcienu no visas Amerikas sabrauca nākamās zvaigznītes.
To, kas risinās turpmāko divarpus stundu garumā, es pat nemēģināšu atstāstīt, jo, pirmkārt, tas nav iespējams. Un, otrkārt, tas ir jāredz pašam. Ilūziju zaudēšana par vilinošo Holivudu, sapņu un murgu piepildījums, arī nepielūdzamais progresa rats, kurš samaļ visu, kas bijis pirms tam. Jā, var likties, ka filmai Babilona nav vienotas tēmas, jo vienlaikus notiek tik daudz. Tomēr visu caurvij dziļas skumjas par aizgājušo laiku un bailes no tā, ka visi, kas vienu brīdi bijuši slavas zenītā, jau nākamajā brīdī var nonākt aizmirstībā.
Es teiktu – lai arī iedvesmas avots filmai acīmredzami ir režisora sajūsma par mēmā kino zvaigznēm un tālaika mežonīgo Holivudu, Babilonu caurvij paša Demjena Šazela bailes par to, ka arī viņa straujie panākumi nenozīmē stabilu un ilgstošu karjeru Holivudā. Galu galā Šazels ir jaunākais režisors, kurš saņēmis Oskara balvu par režiju, – tikai 32 gadu vecumā. Un, redzot kritiķu ļoti pretrunīgās un lielākoties iznīcinošās atsauksmes par Babilonu, varētu domāt, ka Šazela uztraukums ir bijis pamatots. Jo, ņemot vērā, ka Holivudu interesē tikai un vienīgi kases ienākumi, Babilona ir uzskatāma par smagu izgāšanos, un vienīgās nominācijas Oskara balvai, kuras filma saņēmusi, ir par oriģinālmūziku, mākslinieka darbu un kostīmiem.
Filmas pagrieziena punkts ir 1927. gads, kurā iznāk Alana Kroslenda Džeza dziedātājs / The Jazz Singer – pirmā skaņu filma, kas izmainīja kino vēsturi. Daudzas Holivudas mēmā kino zvaigznes zaudēja savu popularitāti, jo nespēja dabiski izrunāt tekstus un dziedāt, vai arī viņiem vienkārši bija nepatīkamas balsis. Par šo smago pārejas posmu viegli un dzirkstoši ironizēja jau Stenlija Donena un Džīna Kellija 1952. gada mūzikls Dziedošie lietū / Singin’ in the rain, un šai filmai ir ļoti liela loma arī Demjena Šazela Babilonā. Paralēles ar optimistisko un krāsaino mūziklu piešķir Babilonai skumjāku noti – rodas iespaids, ka skatāmies “īsto stāstu”, kas paslēpts aiz Džīna Kellija un Debijas Reinoldsas žilbinošajiem smaidiem.
Vai šīs paralēles ar filmu Dziedošie lietū bija nepieciešamas? Ne īpaši, jo uzskatu, ka Babilona savu vēstījumu tāpat izstāsta gana skaidri. Tas, ko šo abu stāstu saistība panāk, – tā parāda Holivudas spēju katru savu traģēdiju pārvērst celuloīda sapnī.
Galu galā, Holivudai par sevi runāt patīk. Jo īpaši, ja beigās var sevi parādīt labākā gaismā.
Domājot par to, kāpēc man šī filma tik ļoti patika, kā vienu no iemesliem varētu minēt, ka neesmu Demjena Šazela daiļrades fane. Filma Atsitiens / Whiplash (2014) šķita svaiga un interesanta, bet La La Land: Kalifornijas sapņi / La La Land (2016) atstāja remdenu iespaidu, par spīti manai mīlestībai pret mūzikliem. (Filmu Pirmais cilvēks uz Mēness / First Man (2018) pat neesmu redzējusi.) Es no šī režisora negaidīju neko pārsteidzošu – pieņēmu, ka būs asas panorāmas kustības ar kameru, būs džezs un dinamiska montāža. Tāpēc Babilonas neprāts mani pārsteidza. Protams, tur bija arī viss iepriekšminētais, bet vizuālās valodas pārbagātība izskatījās kā kurss kino paņēmienos – varbūt izrādīšanās, varbūt tomēr apzināts māksliniecisks paņēmiens. Interesanti ir vērot pilnīgi pretējās reakcijas par filmas beigās redzamo montāžas sekvenci (sīkāk nepaskaidrošu, lai nelaupītu skatīšanās prieku) – ir cilvēki, kuriem tā šķiet ģeniāla, bet citi to salīdzina ar neveiklu studentu filmu. Tad kur ir patiesība? Es nezinu. Gan jau pazuda kaut kur starp vemjošo Nelliju, kokaīna kalniem un klaburčūsku tuksnesī.
