KINO Raksti

Andrea Arnolda. „Govs” un citi cilvēki

18.02.2022
Andrea Arnolda. „Govs” un citi cilvēki
Kadrs no filmas "Sarkanais ceļš"

Britu režisorei Andreai Arnoldai piemīt ļoti ass skatiens – gan kā režisorei, ar lielu iedziļināšanos vēstot savu varoņu (nereti – marginalizētu grupu pārstāvju) stāstus, gan dzīvē, gluži burtiski. Viņas pirmā dokumentālā filma „Govs / Cow” tika iekļauta Kannu kinofestivāla programmā, un dienu pēc pasaules pirmizrādes Kino Raksti satika režisori un aprunājās par svarīgām lietām – par to, kā dzīvnieki arvien biežāk kļūst par filmu galvenajiem varoņiem, un to, vai cilvēki kaut ko no tā mācīsies. Filmas "Govs" izrādīšanas tiesības ir iegādājusies tiešsaistes platforma „Mubi” , kurā jau atrodamas režisores karjeras sākumā tapušās drosmīgās īsfilmas „Piens / Milk” (1998), „Suns / Dog” (2001) un „Lapsene / Wasp” (2003).

Arnoldas filmas pat savā ziņā ir kārdinoši dēvēt par konsekventi līdzīgām viņas publiskajai personai – tās ir iejūtīgas, bezceremoniālas, tomēr arī nenoliedzami apcerīgas un drosmīgas. Reminiscējot par autorkino definīcijām un traktējumiem, Arnoldas darbu kontekstā var piesaukt franču jaunā viļņa režisora Žaka Riveta izteikumu, ka “autors ir tas, kurš runā pirmajā personā”.

No bērnības

Režisores pazīstamākais darbs ir pilnmetrāžas filma Akvārijs / Fish Tank (2009), stāsts par pusaudzi, kura aug trūcīgā sociālo mitekļu rajonā. Šī daļēji ir arī režisores autobiogrāfija; līdzīgi kā Akvārija galvenā varone Mia, arī Arnolda savu bērnību un pusaudzes gadus pavadījusi trūcīgā vidē un ģimenē, kas bērnu pieskatīšanai neveltīja daudz laika. Arnolda piedzimusi, kad vecāki vēl paši bijuši pusaudži. Arī Mias azarts nodarboties ar dejošanu ir pašas Arnoldas sirdslieta – līdzīgi filmas varonei, viņa šo nodarbi redzējusi kā iespēju izlauzties no nelabvēlīgās vides. Ieceres par dejošanu, jeb precīzāk uzstāšanos, Arnoldas dzīvē savā veidā arī īstenojušās – viņa jaunībā,  astoņdesmitajos gados, britu televīzijā vadījusi bērnu raidījumu No. 73.

Lai arī ļoti atklāta par savu bērnību un jaunību, Arnolda nekad nav liekvārdīga. Noteiktā tonī izteikta frāze “es par to nerunāšu” bieži izskan intervijās un preses konferencēs. Viņas privātums nenoliedzami sargā filmu skatītājus no gatavu secinājumu izdarīšanas vai priekšstatu nostiprināšanas.

“Katra filma man ir ceļojums. Tas sākas emocionāli – ar mani pašu – un tad virzās uz ārpusi.”

Arī deklaratīvas, intensīvas izteiksmes formas, kas spēcīgi raksturo vecāko paaudžu britu režisoru (piemēram, Kena Louča) darbus, nav viņas stilā. “Es veidoju filmas ar sociālu skatu, taču tas pats par sevi nav tik nozīmīgi, lai to bāztu cilvēkiem acīs. Tomēr tas ietekmē to, kā jūtos un domāju. Es vienkārši tā redzu pasauli,” režisore sacīja intervijā izdevumam The Guardian.

Piesātināta karjera

Arnoldas filmu varoņi ļoti bieži ir situāciju ķīlnieki, taču – viņas atainojumā – nekad ne žēlojami nabadziņi. Tie ir personāži, kas par spīti visam, sakoduši zobus, turpina dragāt. Šie tēli nav nekādi svētuļi – sastapušies ar atbilstošu situāciju un iespēju, tie rīkosies, iespējams, ne pareizi un ne vienmēr krietni, taču ikkatru Arnoldas filmu stingri caurvij uzskats, ka cilvēcisku attieksmi ir pelnījis ikviens. Tāpat viņas darbiem allaž raksturīga situāciju   kontekstualizācija, ļaujot skatītājam iepazīt apstākļus, kas veidojuši varoņa pasaules skatījumu vai pamudinājuši uz vienu vai otru rīcību. Piemēram, viņas debijas filmas Sarkanais ceļš / Red Road (2006) galveno varoni, novērošanas kameru operatori Džekiju posttraumatiskā, drūmā eksistencē ir iesprostojusi kāda pagātnes traģēdija.

Kontekstuālai atkāpei jābilst, ka šis, šķiet, vismazāk zināmais elements Arnoldas filmogrāfijā tapa kā daļa no Larsa fon Trīra un citu manifesta Dogma ‘95 autoru uzsāktā projekta Attīstības partija / Advance party. Projektā bija iecerēts, ka trīs režijas debitanti uzņem trīs neatkarīgas filmas, izmantojot vienu un to pašu tēlu kopumu. Arnoldas Sarkanais ceļš bija pirmā un visprominentākā projekta filma, kas guva lielu uzmanību festivālu lokā, saņēma BAFTA balvu. Otro darbu – melno komēdiju Ēzeļi / Donkeys izveidoja un 2010. gadā pirmizrādīja skotu režisore Moraga Makkinona, bet trešā, ko uzņēmās veidot Mikels Nergo, dienasgaismu tā arī nav ieraudzījusi.

Uzņemot Sarkano ceļu, režisore Andrea Arnolda – tikko kā beigusi studijas Amerikas Filmu institūtā – jau bija saņēmusi Oskaru par savu īsfilmu Lapsene / Wasp (2003). Tā ataino trūcīgu vientuļo māti, kura jau tā nespējot tikt galā ar ikdienas sūrajiem izaicinājumiem, pieņem neracionālu lēmumu, kas gandrīz apdraud viena bērna dzīvību. Uzņemta režisores dzimtajā Dārtfordā, filma veido ārkārtīgi neviennozīmīgu mātes tēlu, kas it kā ļoti mīl savus bērnus, taču reizē ir tik ļoti negatava šai lomai un situācijai, kurā viņa ir iesviesta.

Savukārt Arnoldas līdz šim vienīgajā ASV uzņemtajā filmā Amerikāņu saldumiņš / American Honey (2016) titulvarone Stāra cīnās par iztiku, kā var, – piemēram, kopā ar viņas gādībā esošajiem mazuļiem ķeksējot no pārtikas veikala atkritumu urnas produktus, kam beidzies derīguma termiņš.

Vienīgie režisores darbi, kas neiekļaujas šajā dziļi socioemocionālo naratīvu stilistikā, ir Emīlijas Brontē romāna Kalnu aukas / Wuthering Heights ekranizācija (2011), kā arī vairāku seriālu epizodes (tostarp Lieli mazie meli / Big Little Lies, 2019) – citu loloti projekti, kuriem Arnolda tika piesaistīta kā režisore.

Arnoldas autorības stilistika ir nolasāma arī viņas jaunākajā darbā – režisores pirmajā dokumentālajā filmā Govs / Cow, kuru – kā jau teju visus līdzšinējos Arnoldas pilnmetrāžas darbus – savā programmā 2021. gada jūlijā vēlīgi bija iekļāvis Kannu kinofestivāls.

Svārstības antropocēnā

Pasaules kinovēsturē ir tapušas daudzas animālijas, bet zināms šo filmu pieplūdums vērojams tieši nesenā laikā. 2019. gadā Berlīnes kinofestivālā tika pirmizrādīta Viktora Kosakovska aizkustinošā un meditatīvā cūciņas ikdienas dokumentācija Gunda, turpat bija skatāms arī Kellijas Reikartas maigais draudzības stāsts Pirmā govs / First Cow, kas vēstīja par eiropeizācijas pirmsākumiem ASV Rietumkrastā. Tur divi draugi sāk piepelnīties, slepšus slaucot vietvalža gotiņu, kas – gluži kā vēsta nosaukums – ir pirmā apkaimes govs. Tiesa, Reikartas filmā govs nav centrālais stāsta elements, te primāri redzam cilvēcisko attiecību vērojumu, kurā dzīvnieks sasaista dažādos stāsta varoņus (līdzīgi kā Robēra Bresona 1966. gada filmas Ēzelītis Baltazars / Au hasard Balthazar). Raugoties plašākos ūdeņos, jāmin arī Mans skolotājs astoņkājis / My Octopus Teacher – dokumentāla refleksija par cilvēka un dabas attiecībām, kuru centrā viens ziņkārīgs un izdomas bagāts astoņkājis.

Arnoldas Govs ir cieši vērīgs skatījums uz govi Lūmu, kas savā ziņā šķiet distancēts, jo tajā nenolasām nekādus veidotāju “ceļavārdus” vai attieksmi. Lūma ir piena govs kādā Lielbritānijas fermā – dzīva radība, kuras attieksmi, raksturu un sajūtas varam nolasīt filmas kadros.

Savā ziņā komiski – neatkarīgi no sugu atšķirības, Lūma ir tipiski “arnoldiska” varone – situācijas ķīlniece ar attieksmi.

Tai pat laikā viņa nav nekas vairāk kā skrūvīte lielā mašinērijā. Un, kā jau ar jebkuru mašinēriju, – tad, kad skrūvītes nokalpo savu mūžu, tās vienkārši nomaina. Fermas ikdienas dokumentācija ir bezceremoniāla – govs tiek apsēklota, laiž pasaulē teliņu, kas tūdaļ tiek aizvests projām, un turpinās slaukšana, un tā atkal no jauna un jauna. Mainās tikai gadalaiki, no radio ik pa laikam dārd Ziemassvētku hiti, neliels atelpas brīdis ir ganības vasarā (te, nomainoties patumšajai tonalitātei un uz brīdi pārtrūkstot ikdienišķo fermas procesu ritumam, atslābumā nolaižas arī mani skatītāja pleci). Kādā no kadriem redzam lidmašīnu, kas augstu debesīs lido pāri fermai. Dzīve rit uz priekšu, līdz izbeidzas. Vienīgie dialogi, ko dzirdam, ir fermas darbinieku čalas.

Kāds ir šī visa mērķis? Vai šī filma mums liks kā pārvērtēt savus ēšanas ieradumus? Nezinu, iespējams. Cerams. Skaidrs ir vien tas, ka Arnoldas darbs, tāpat kā Kosakovska Gunda, parāda – dzīvnieki var būt tikpat interesanti filmu varoņi; arī tos vērojot, empātijas dramaturģija strādā spēcīgi jo spēcīgi. Gan Govs, gan citas augšminētās filmas un īpaši to koncentrācija pēdējo gadu laikā savā ziņā iezīmē tendenci – antropocēna laikmeta egocentriskajā pasaules skatījumā tomēr sāk parādīties plaisas, un esam gatavi arvien vairāk veltīt laiku tādiem stāstiem, kādus redzam Arnoldas vai Kosakovska filmās.

Ar režisori Arnoldu tikāmies aizvadītajā jūlijā, Kannās, dienu pēc Govs pasaules pirmizrādes, lai aprunātos par filmu, dzīvniekiem un, protams, Lūmu. 

Tātad šis ir vistālākais punkts, kur varējāt aizlaisties no Holivudas, pēc American Honey?

Tas nebija mans plāns, bet tas ir ļoti tālu, jā! Es pie šīs filmas projekta strādāju jau ilgu laiku, varētu teikt, ka tas man ir bijis sirdsdarbs. Šķiet, pirmoreiz ideja par šo filmu man ienāca prātā pirms septiņiem gadiem, un tās tapšanas process ir bijis lēns un mierīgs fona darbiņš, kam pieķēros šad un tad. Interesanti, ka man šāda pieeja vispār nav raksturīga; parasti, kad ķeros pie kāda projekta, tas uzreiz pārņem visu. Bet, ziniet, ir interesanti atvest mazu, klusu filmiņu uz lielu, skaļu festivālu.

Ko jums šī filma nozīmē pašai?

Man tā atsauc atmiņā bērnību un attiecības ar dabu. Es augu vidē, kur urbānas un rūpnieciskas teritorijas ar veciem šrotiem mijās ar mežiem. Mani vecāki bija ļoti jauni – mammai bija 16 gadu, kad es piedzimu, un tad, kad viņai apritēja 22, ģimenē jau bija četri bērni. Mans tēvs īsti nebija klāt, un mēs tikām maz pieskatīti, līdz ar to es caurām dienām spēlējos laukā jau no triju-četru gadu vecuma. Atskatoties uz šo laiku tagad, es apzinos, ka tas raisīja spēcīgu saikni ar apkārtējo vidi. Es to visu laiku pētīju – klimtu pa mežiem, pētīju grantsbedres, upes. Mēs arī vedām dažādus dzīvniekus uz mājām. Piemēram, vienu dienu,  kad man bija desmit gadi, atceros, ka ar savu labāko draudzeni Debru gājām uz kino, bet Debra teica, ka viņas draugiem mājās esot kucēni. Tā mēs aizgājām paskatīties kucēnus, man palika žēl paša vājākā pastarīša un es to aiznesu mājās. Tas nabaga suns diemžēl gan nesaņēma normālu aprūpi, viņš klaiņoja apkārt, tāpat kā es.

Kad es pieaugu un pārcēlos uz Londonu, man likās, ka šī saikne ir zudusi, un mani tas ļoti skumdināja.

Manuprāt, dzīvojot pilsētās, mūsu skatījums uz dabu kļūst ļoti romantizēts, mēs to iztēlojamies kā pastorālas ainiņas.

Skatoties uz govīm – un govis Lielbritānijas laukos ir ļoti tipisks skats –, ik reizi domāju, kā gan tas patiesībā ir – atrasties šajā gleznā. Mums vajadzētu atjaunot saikni ar dabu, jo mēs esam tās daļa; mēs izmantojam daudz dzīvnieku, taču reizēm no tā norobežojamies. Tad nu, lūk, es iedomājos, kā būtu, ja romantizētā skata vietā es piedāvātu realitāti, ne tādu pavisam skarbu, bet apzinātu. Un man šī filma savā ziņā iemācīja ne tikai skatīties, bet redzēt. Gan ar Lūmu, gan savu suni, ko paņēmu pandēmijas laikā, redzu to, ka šajās radībās ielūkojoties, tu patiešām redzi dzīvi, dzīvību.

Ņemot vērā, cik plašas ir jūsu aprakstītās attiecības ar dabu, kas noteica to, ka filmu veidojat par govi, nevis kādu citu dzīvnieku?

Man bērnībā īsti nebija saskarsmes ar govīm. Mums mājās bija aita, ko mans tēvs reiz pārveda mājās, un tā, nabadzīte, ieauga vilnas kalnā, jo neviens to necirpa. Bet manu bērnības māju apkaimē nebija nevienas fermas. Daba, kas mūs ieskāva, bija tādi urbanizācijas neapgūtie pleķīši. Pirmo reizi vispār sastapos ar govīm, kad man bija aptuveni 18 gadu un pastaigājos pa lauku, vesels bars man ziņkārīgi sastājās apkārt. Govis ir vieni no lielākajiem dzīvniekiem, ko esam pieradinājuši, tai pat laikā tās ir tik maigas. Arī piena govju aspekts – tās tiek tik ļoti nostrādinātas un vada savu dzīvi cikliskā maternālā eksistencē – paliek grūsnas, dzemdē, tad dod pienu, un tad tas viss sākas no jauna. Un tā līdz pat 15 reizēm.

Kadrs no filmas "Govs"

Zinot, ar ko beigsies Lūmas – kā jau jebkura lauksaimniecības dzīvnieka – stāsts, cik emocionāli prasīgs jums bija filmēšanas process?

Mēs ļoti pieķērāmies Lūmai. Diena, kad viņa aizgāja, bija smaga. Bet viņas nāvē bija kaut kas skaists. Nāve ir daļa no dzīves, un es savā uztverē kļuvu daudz reālistiskāka. Te notika tā atbrīvošanās no romantizācijas, par ko runāju sākumā. Iespējams, tā ir mācība, ko guvu, strādājot pie šīs filmas. Tas nav romantiski, bet tas nekas. Realitāte ir tāda, kāda tā ir, un dažas lietas ir smagi apzināties, bet tā ir daļa no dzīves. Mēs bieži izvairāmies no neērtībām, negribam par tām zināt. Bet dzīve reizēm ir neērta, brutāla.

Vai jūs esat redzējusi Viktora Kosakovska Gundu?

Nē, neesmu gan. Bet tas, ka ir tapušas divas šāda veida filmas, laikam ir Zeitgeist. Kad es uzzināju par šo filmu, nodomāju, ka tas „ir gaisā”! Cilvēki sāk pievērsties konkrētām tēmām, kad tās dzīvē kļūst svarīgas. Dzīvnieki ir spējīgi just, viņiem ir apziņa – tas ir nu jau, šķiet, zinātniski pierādīts. Mums, cilvēkiem, protams, ir ļoti ērti uzskatīt, ka dzīvnieki, īpaši lauksaimniecības dzīvnieki, neko nejūt.

Cilvēki sāk apjaust, ka pārtikas industrija – tāda, kāda tā ir šobrīd – nav ilgtspējīga. Vai šīs apziņas veicināšana ir daļa no jūsu (filmas) motivācijas?

Es gribētu, lai filmas vēstījumu katrs uzņem pa savam. Bet dzirdu, ka daudzviet tiek investēts jaunu proteīna avotu ieguvē, piemēram, no šūnām vai augu valsts produktiem; tas varētu palīdzēt mainīt cilvēku ēšanas paradumus. Es neticu, ka cilvēki pārtrauks ēst gaļu tāpat vien vai, piemēram, klimata dēļ. Ir grūti sasaistīt ar sevi jebko, kas nav mūsu dzīvē. Sak', es neticēšu klimata krīzes esamībai, kamēr pie manām namdurvīm nebūs taifūna. Vienīgais veids, kā mainīt šīs lietas, ir panākt izmaiņas politikā un to, ka lielie uzņēmēji ievieš pārmaiņas.

Viktora Kosakovska filma Gunda skatāma kinoteātrī Splendid Palace Dokumentālā kino pirmdienas seansā 21. februārī plkst. 20:00

Kadrs no filmas "Amerikāņu saldumiņš"

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan