KINO Raksti

„Lielais Kristaps 2021” recenzijās un citos rakstos

16.02.2022
„Lielais Kristaps 2021” recenzijās un citos rakstos
Foto: Agnese Zeltiņa

Šis „Lielais Kristaps”, kurš ārkārtas apstākļu dēļ uz 2022. gada februāri pārcēlies no 2021. gada rudens, Kino Rakstos aptver īpaši garu periodu – kopā 25 publikācijas jau kopš 2019. gada nogales, apskatot lielāko daļu filmu, kas šobrīd iekļautas „Lielā Kristapa” konkursa skatē – nominēto filmu un profesionāļu sarakstā. Atgādinām filmas, rakstus un viedokļus, un piekodinām, ka tuvākajās dienās būs vēl!


BALVĀM NOMINĒTĀS PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMAS

TIZLENES (10 nominācijas)

Foto: Andrejs Strokins

Tizlums nav grēks. Režisores dienasgrāmata. MARTA ELĪNA MARTINSONE (14.07.2021.)
„2020. gada 6. augusts, 3:26 no rīta. Es tiešām šobrīd izjūtu neiedomājamu laimes un neticības sajūtu, ka tas vispār notika. Un ka man bija tāda iespēja. Pieņemu, ka jau rītdien sāksies depris. Tāpēc vēl mirkli gribas palikt nomodā, iemalkot savu drink of choice, pasmaidīt pie sevis un papriecāties, ka esmu izdarījusi to, par ko sapņoju kopš bērnības, bet nekad nedomāju, ka tas varētu notikt.”
Lasiet ŠEIT.

Būt tizlenei. MARTA LUĪZE MEĻĶE (26.08.2021)
«Žanrs, kurā ierakstās Tizlenes, es uzskatu, ir ļoti saudzīgs, un arī brīžos, kad filma pieskaras smagām tēmām (mobings, paškaitējums un citas), tas tiek izdarīts ar zināmu vieglumu. Itin ticami šķiet, ka cits režisors varētu šādas līnijas salikt stāstā ar pašmērķi notikumus it kā izdekorēt, pavirši atzīmēt, ka „jauniešu dzīvē eksistē problēmas”, bet nemēģināt tajās ielikt svaru, un noteikti ne sapratni.”
Lasiet ŠEIT.

Latvijas kino atļaujas būt fun. Jauno kinokritiķu saruna par filmu Tizlenes. (18.09.2021.)
Ar Martas Elīnas Martinsones filmu "Tizlenes" Latvijas kinematogrāfijā ienāk vieglums un nosacītība, kas varbūt kļūs par jaunāko tendenci turpmākajos gados. Un varbūt šī būs viena no kulta filmām, kuru mēs gribēsim skatīties arī pēc 20 gadiem, - tā spriež "Kino Rakstu" jauno kritiķu skolas sarunbiedri – Madara Sokolova, Žulijens Nuhums Kulibali, Paula Bērziņa un Dace Čaure. „Mēs esam nometuši smagumu un varam mazliet papriecāties.”
Lasiet ŠEIT.

Operators un režisore – tandēms no Tizlenēm. AIGARS SĒRMUKŠS un MARTA ELĪNA MARTINSONE (8.02.2022.)
„Ir jau tādi tandēmi, kas visu laiku strādā kopā. Tur jābūt ķīmijai. Filmēšanas procesā ir tik svarīgi, ja viens otru papildina; es bieži esmu redzējis, ka notiek tieši pretējais – stīvēšanās, ķīvēšanās, segas vilkšana katram uz savu pusi. Bet man patīk tieši tie brīži, kad var just, ka cilvēki saprotas no pusvārda.”
Katrs no šīs sarunas dalībniekiem šogad par darbu filmā Tizlenes nominēts Lielā Kristapa balvai kā viens no labākajiem savā profesijā.
Lasiet ŠEIT.


SPOGULĪ (10 nominācijas)

Foto: Agnese Zeltiņa

Fotogalerija Spogulī. Pasaules pirmizrāde. AGNESE ZELTIŅA (22.11.2020.)
Attālināti svinot Lailas Pakalniņas pasakas Spogulī pasaules pirmizrādi Tallinā, kinofestivālā Black Nights, piedāvājam Agneses Zeltiņas fotogaleriju no filmēšanas laukuma.
Skatīt ŠEIT.

Spogulī Tallinā. Pirmizrāde pandēmijā. LAILA PAKALNIŅA (3.12.2020.)
„Neskatoties uz to, ka Spogulī pirmizrāde bija īpaša, citādāka, unikāla vismaz manu pirmizrāžu kontekstā, vispār jau viss bija normāli. Tāpēc vienīgais, ko es varu darīt, ir – stāstīt par to, cik normāli tas bija.” Laila Pakalniņa vārdos un fotogrāfijās dokumentē savas filmas pasaules pirmizrādi 2020. gada novembrī Tallinā.
Lasiet ŠEIT.

Divi ikigai. LAILA PAKALNIŅA un KRISTAPS LIEPIŅŠ (19.11. 2021.)
Laila: - Vai kaut kādu daļu baiļu vajag atstāt kalnos? Vai labāk nē? Jeb sauksim to labāk par atbildību, nevis bailēm? Jo bailes jau… Tas nav nekas labs, vai ne?
Kristaps: - Nē, bailes ir ļoti labas.
Laila: - Tiešām?"
Lasiet ŠEIT.

#spogulī #inthemirror. VIKA EKSTA (1.12.2021.)
“Izklaidēsim Sniegbaltīti!” Tā saka septiņi puiši, kas dzīvo noslēgtā hipsteru komūnā un vada savas dienas mežā, performējot akrobātiskus vingrinājumus. Viņi atklāj vienu no filmas vadmotīviem – izklaidēt skatītāju. Puišu ikdienas aktivitātes, tāpat kā Sniegbaltītes tēva vadītās fitnesa zāles pasaule, atveidotas, stilizējot boksera Maira Brieža un daudzu citu sportistu iecienīto TikTok video un InstagramReels estētiku. Galvenā atšķirība no Reels un TikTok produktiem ir ekrāna laika izmantošanā un montāžā – sociālajos tīklos video ilgums ir limitēts līdz minūtei, turklāt tieši pirmās piecas sekundes izšķir, vai skatītājs “uzķersies” vai tomēr pārleks uz nākamo video, bet filmas Spogulī varoņi, gluži kā daudzās citās Lailas Pakalniņas filmās, nekur nesteidzas. Tā veidojas īpatnējā saspēle starp lēno autorkino un ātri gaistošo soctīklu video."
Lasiet ŠEIT.


BEDRE (8 nominācijas)

Zem bedres ir bedre. IEVA MELGALVE (16.09.2021.)
«Filmas veidotāju ieviestais siltums un sirsnība, kas visspilgtāk izpaužas Jūrnieka tēlā, bet epizodiski pavīd arī citos, rada sajūtu, ka šis varētu būt Regīnas Ezeras romāns, ko uzrakstījis Kārlis Skalbe un nofilmējis kāds no latvju kino klasiķiem.”
Lasiet ŠEIT.

„Bedres” melodramatiskie vektori. DANIELA ZACMANE (14.02.2022.)
„Mazais ekrāns negodīgi samazina arī filmas veidotāju intenci, un filma, protams, jāredz, kā pienākas – uz lielā ekrāna. Tā bija pavisam cita skatīšanās, un tā izrādījās pavisam cita filma – pārpilna emocionālas mūzikas, negaidītu pavērsienu, patosa un sociālās netaisnības, vārdu sakot, īsta melodrāma.”
Lasiet ŠEIT.


GADS PIRMS KARA (11 nominācijas)

Imants Lancmanis, Dāvis Sīmanis. Revolūcijas motīvi (6.10.2019.)
Kad filma Gads pirms kara vēl tikai tapa, 2019. gada augustā Rundāles pils dārzā sarunājās mākslas zinātnieks Imants Lancmanis un režisors Dāvis Sīmanis. „Šobrīd mēs strādājam pie filmas ar nosaukumu Gads pirms kara, tas tieši ir stāsts par 1913. gadu, un viena lieta, ko mēs kopā ar Uldi Tīronu esam konstatējuši, pētot šo laiku, ir – tajā gadā gandrīz jebkurā cilvēku darbības sfērā parādās zināms ekstrēmisms. Mākslā ir Maļeviča Melnais kvadrāts, arī seksualitātes, vai psihoanalīzes, vai psiholoģijas, vai politikas un militārajās sfērās, visās ir virzība uz ekstrēmu. Un, man liekas, tas ir tas, ko jūs minējāt par nobriešanu. Zīme, kas it kā liek uzmanīties, ka Tas ir tuvu.”
Lasiet ŠEIT.

Dubultnieka motīvs. ELĪNA REITERE (21.10.2021.)
Gudrinieks Vladimirs Iļjičs filmā Pēterim/Jānim klārē, ka miris cilvēks nav dzīvs, taču, vismaz attiecībā uz seniem mākslas vēstures un kino vizuālajiem risinājumiem, iespaidiem un konvencijām, Ļeņinam piekrist nav iespējams. Caur filmu Gads pirms kara pat aizpagājušā gadsimta kino apliecina, ka ir dzīvāks par dzīvu un gatavs izaicināt skatītāju, atstājot viņā savus nospiedumus.
Filmas melnbaltās un krāsainās versijas analīzi meklē ŠEIT


WILD EAST. KUR VEDĪS CEĻŠ (6 nominācijas)

„Kur vedīs ceļš”. Labāk ar zirgu. ELĪNA REITERE (7.10.2021.)
Kaža savas filmas „mīļo zemīti” ar režisoram piemītošo pasaules demiurga apziņu ir pagriezis un vesternu pārcēlis citās ģeogrāfijās, to pārinterpretējot situatīvi, ņemot vērā vietu, laiku, vēsturisko pieredzi, mākslas kanonus utt. Par to, ko Matīss Kaža izdarījis ar vesternu savā filmā, varētu teikt ar Gunāra Cilinska atveidotā Kursas hercoga vārdiem jau minētajā dziesmā no filmas Melnā vēža spīlēs: “Mēs savu daļu paņemsim par spīti sāncenšiem!” 
Lasiet ŠEIT.


DABISKĀ GAISMĀ (1 nominācija)

Denešs Naģs un „Dabiskā gaismā”. ELĪNA REITERE (14.09.2021)
Komponiste Santa Ratniece Lielajam Kristapam nominēta par mūziku Ungārijas-Latvijas-Francijas-Vācijas kopražojuma filmā Dabiskā gaismā. Šī filma Latvijai sagādāja pirmo Berlināles Sudraba lāci labākās režijas kategorijā; ar Lāča ieguvēju – ungāru režisoru Denešu Naģu sarunājas Elīna Reitere.
Lasiet ŠEIT.


BALVĀM NOMINĒTĀS DAUDZSĒRIJU FILMAS

AĢENTŪRA (2 nominācijas)

Aģentūra, Hermanis un desmit baušļi. INGA PĒRKONE (6.12.2020.)
Aģentūra kopumā ir stāstījums par strupceļu, tomēr Alvis Hermanis seriālā cenšas sniegt mierinājumu vismaz vienai grupai – baltajiem vīriešiem. Atgūtās brīvības elementi filmā ir: 1) jaunu sieviešu kājas augstpapēžu kurpēs, apskatāmas visā garumā; 2) jaunu un ne tik jaunu sieviešu krūtis, apskatāmas krūšturos; 3) dialogi un joki, kas ļauj izmantot vārdus „nēģeris”, „žīds”, „geji”, „Grēta Tūnberga” un „vecenes”; 4) paņirgāšanās par moderno mākslu – „nu, to performanci jeb instalāciju”; 5) norāde uz to, ka tikai tēvs var dēlam parādīt īsto dzīves ceļu.”
Viena no visvairāk lasītajām recenzijām Kino Rakstos, 2020. gada populārākais raksts.
Lasiet ŠEIT.


EMĪLIJA. LATVIJAS PRESES KARALIENE (10 nominācijas)

Emīlija un viņas mugurkauls. KRISTĪNE MATĪSA (21.09.2021.)
„Nav jau arī tā, ka skatītāji par Emīliju Benjamiņu kaut ko ļoti daudz zinātu. Viņi varbūt zina tikai to, ka ir tāds Benjamiņu nams Krišjāņa Barona ielā, un to, ka Benjamiņa nomira izsūtījumā pēc Finka pareģojuma. Jā, un ka viņa bija bagāta un valdonīga, un vēl ko nu kurš zina. Bet kas notika līdz tām bēdīgajām beigām, kas notika pa vidu... Arī mēs paši to nezinājām, kamēr scenāristi urķēja un vāca materiālus; tas jau arī bija tas interesantākais, man liekas, arī mums – izpētes procesā visu laiku atrast kaut ko.”
Daļa no daudzsēriju filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene radošās komandas – operators Andrejs Rudzāts, režisori Kristīne Želve un Andis Mizišs sarunā ar Kristīni Matīsu.
Lasiet ŠEIT.

Emīlija. Atmiņas par nenotikušo, sapnis par aizgājušo. SONORA BROKA (28.11. 2021.)
«Tā vien alkstu izveidot mazu latvju kino altārīti, pie kura nest ziedojumus, kvēpināt tvanīgus vīrakus un piebarot alkatīgos kinematogrāfa gariņus, lai mums būtu iespēja redzēt vēl kādu šīs radošās komandas kopdarbu.”
Lasiet ŠEIT.

Septiņi soļi pa vēstures parketu. AGRIS REDOVIČS (23.12.2021)
«Galu galā mums taču nav darīšana ar vēsturisku monogrāfiju, bet mākslas darbu, kurā fantāzija var eleganti dejot fokstrotu ar īstenības, vēsturiskās patiesības elementiem. Jā gan, tik dažādu ļaužu ansamblim, un vēl ņemot vērā, ka sacerētās tūres uz ekrāna realizē četri režisori, nav viegli izdejot starp piekrāmētajiem un autentiskajiem Benjamiņu nama stūriem vai Vāgneru namā izbūvētajās Jaunāko Ziņu un Atpūtas redakcijas telpās.”
Lasiet ŠEIT.

Seriāls kā ierocis pret pandēmiju. Emīlija, Kronis un citi (17.01.2022.)
„…var būt dažādi serialitātes līmeņi. Viegla līmeņa serialitāte un stipra līmeņa serialitāte, atkarībā no tā, kā savā starpā saistīti dažādi elementi. Un vēl Šons O’Salivans uzsver, ka seriāls vienmēr pretojas noslēgumam, naratīvajām beigām. Ziepju opera, kura nekad nebeidzas, ir šāds ļoti ekstensīvs serialitātes piemērs.” Izmantojot serialitātes teoriju, par Emīliju un citām savām seriālu pieredzēm pandēmijas laikā sarunājas jaunie kinokritiķi - Ieva Augstkalne, Dace Čaure, Madara Sokolova, Kristians Poikāns un Paula Bērziņa; viedokļu apmaiņu vada Elīna Reitere.
Lasiet ŠEIT.


PALIEC NEGATĪVS (1 nominācija)

Pandēmijas laika seriāli – ar un bez glancētiem vāciņiem. SONORA BROKA (25.02.2021.)
«Seriāls nenoliedzami izskatās kā konča, asprātīgi žonglējot ar Vesa Andersona stilu un dvīņu uzņemtā VHS materiāla bildi. Muižas numuriņu interjers (īpaši trenera miteklis) ir noskaņots uz Vesa nots līdz pat sīkākajām detaļām, krāsām un rakstiem. Dažubrīd gan estētika kļūst pārlieku reklāmiska un mazliet paštīksmīga – kā palēninātajā kadrā ar smaidošiem jauniešiem, kuri saskaņotas krāsas apģērbos skrien lejup pa kāpnēm muižas dārzā.”
Lasiet ŠEIT.


BALVĀM NOMINĒTĀS DOKUMENTĀLĀS FILMAS

GORBAČOVS. PARADĪZE (5 nominācijas)

Gorbačovs Manska ellē. ILMĀRS ŠLĀPINS (3.09. 2021.)
«Lēna un brīžiem nogurdinoši vienmuļa, perfekti saplānota un nevainojami samontēta, šī filma mums parāda pēdējo Padomju Savienības vadītāju Mihailu Gorbačovu tik ļoti tuvā kontaktā – vizuāli un emocionāli –, kādā mēs viņu iepriekš neesam redzējuši nekad.”
Lasiet ŠEIT.

NESAPRASTIE
PĀRCELTUVE
MELNĀ STĀRĶA KUNGS
(katrai filmai 1 nominācija)

Latvijas kods. Pārmaiņu pretrunas. ANDRIS ŠUVAJEVS (14.12. 2020.)
„Salīdzinājums ar šodienu ir nepārprotams. 12 gadu laikā Latvijas sabiedrība joprojām nav spējusi izveidot pilnvērtīgas demokrātiskas struktūras, kas spētu pārvērst leģitīmas dusmas solidārā rīcībā. Tā ir auglīga vide šarlatāniem, kas vairojas vakuumā starp neapmierinātību un politisku rīcību.”
Lasiet ŠEIT.

ES PIEDZIMU ROSELLĪNI (1 nominācija)

Kino ir iedzimta slimība. DAIRA ĀBOLIŅA (14.10.2021.)
«Visas filmas garumā mēs dzirdam Alesandro Rosellīni aizkadra komentāru, un tas ļauj uztvert mazliet citādi pat arhīva kadrus, kas, iespējams, jau iepriekš citās filmās redzēti, – pateicoties stāstītāja personiskajai, it kā deheroizējošajai attieksmei pret skaistajiem un veiksmīgajiem Rosellīni, pie kuriem viņš pats noteikti vēlas piederēt. Filmas kopējā vēstījuma intonācija var patikt, jo ir ironiski koķeta, un var nepatikt tieši šī paša iemesla dēļ… (..) Jāatgādina, ka filma ir Itālijas un Latvijas kopražojums, tās līdzproducents ir Uldis Cekulis (studija VFS Films), bet viens no scenāristiem – Dāvis Sīmanis.”
Lasiet ŠEIT.

VISS REIZĒ ZIED (2 nominācijas)

Viss reizē zied. Vai katrs atsevišķi. ELĪNA REITERE (13.10.2021.)
Festivālā Riga IFF pirmizrādi piedzīvoja audiovizuāls stāsts par mākslas biennāles RIBOCA 2020. gada izstādi „viss reizē zied”. Vai šo izstādes fiksāciju var vērtēt un klasificēt kā filmu, kā autonomu mākslas darbu? «Par pirmo orientieri jāņem fakts, ka abi filmas līdzrežisori nāk no atšķirīgām mākslas jomām. Tas vedina domāt, ka šis darbs varētu būt mēģinājums izstāstīt mākslas notikumu ar kino līdzekļiem, tādējādi iekļaujoties tik modīgajā Black Box / White Cube  diskursā, kur pirmais (melnā kaste) apzīmē kinozāli, bet otrais (baltais kubs) – klasisko muzeju un galeriju telpu ar baltajām sienām.” 
Lasiet ŠEIT.


BALVĀM NOMINĒTA ANIMĀCIJAS FILMA

ATGRIEŠANĀS / COMEBACK (3 nominācijas)

Vladimirs Leščovs un latviešu blūzs. VASSILIS KROUSTALLIS (3.10.2021.)

Kad festivāls Riga IFF izvēlējās Vladimiru Leščovu nolikt uzmanības centrā sadaļas Short Riga īpašajā skatē Persona, Kino Raksti lūdza, lai režisora un mākslinieka radošo darbību apskata pazīstamais animācijas teorētiķis, kurators un konsultants, neatkarīgās animācijas internetžurnāla Zippy Frames galvenais redaktors un Tallinas festivāla sadaļas PÖFF Shorts animācijas programmas direktors Vassilis Kroustallis.
«Leščovu nevar raksturot kā politisku režisoru, taču politiskais sajaucas ar sociālo un cilvēku ikdienas dzīvēm, gluži kā viņa lietotie materiāli – melnā tēja un tinte uz papīra – iezīmē mūsu mīļos ikdienas darbus. Reālisms, ko piedāvā Leščovs, ir tuvu tam, ko bija iecerējis slavenais japāņu režisors Jasudžiro Ozu – tikpat meditatīvi un rūpīgi Leščovs savus varoņus pasniedz nevis kā līdzekli sižeta mērķa sasniegšanai, bet kā patstāvīgas būtnes pašas par sevi.”
Lasiet ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija