KINO Raksti

„Lielais Kristaps” – starp divām ērām

14.03.2022
„Lielais Kristaps” – starp divām ērām
Diskusijas dalībnieki kinoteātra "Splendid Palace" Zaļajā foajē, no kreisās - Alise Ģelze, Anna Rozenvalde, Guntis Trekteris, Matīss Kaža, Daira Āboliņa, Dita Rietuma, Kristīne Matīsa. Foto: Agnese Zeltiņa

„Kaut kas no tās kino ēras, kurā mēs vairs nekad nedzīvosim, un kaut kas no tās, kurā tālāk dzīvosim…” – tas bija Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2021” atklātais Latvijas filmu nozares šķērsgriezums, parādot gan to, kas nozarē šobrīd ir, gan to, kā tur nav. "Kino Raksti" sadarbībā ar "Lielo Kristapu" atklāšanas priekšvakarā (23. februārī) rīkoja sarunu par aktuālo situāciju Latvijas filmu nozarē, aicinot kopā profesionāļus no visām svarīgākajām jomām – sarunā piedalās festivāla atlases komisijas un žūrijas pārstāve, kinoteātra „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja DAIRA ĀBOLIŅA, Nacionālā Kino centra vadītāja DITA RIETUMA, producente un VKKF Filmu nozares eksperte ALISE ĢELZE, producents GUNTIS TREKTERIS, LMT Viedtelevīzijas satura vadītāja ANNA ROZENVALDE, režisors, producents un LKA Audiovizuālās mākslas katedras viesdocētājs MATĪSS KAŽA, sarunu vada Kino Rakstu galvenā redaktore KRISTĪNE MATĪSA.

Kristīne Matīsa: - Lielā Kristapa diskusiju dienas pirmā daļa bija konceptuāli noturēta ap svaigi iznākušo grāmatu Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990-2020 un noslēdzās uz mūsu diskusijai ļoti piemērotas nots – saruna nonāca līdz tam, ka Latvijas kinovidē ļoti pietrūkst vietu, kur parunāt par filmām un aktuālo situāciju nozarē. Nacionālā kino balva Lielais Kristaps ir šādam nolūkam ļoti piemērota izdevība – visas jaunākās filmas tiek apkopotas un noliktas mums visiem priekšā, atliek tikai skatīties un apspriest. Tāpēc – Daira man lūdza noformulēt vienā teikumā diskusijas tēmu, un es teikšu ļoti vienkārši – “Kā mēs šobrīd izskatāmies?” Kādu ainu mums rāda Lielais Kristaps kā Nacionālā kino balva, un vai šī aina atbilst tam, kas patiešām vētraini notiek lielos un mazos ekrānos?
Un tieši tevi, Daira, es lūgšu iesākt, jo tu esi visai interesantā situācijā – pirmkārt, strādājusi atlases komisijā, tātad redzējusi visas Kristapam pieteiktās filmas, un otrkārt – tālāk mēs par to nerunāsim, bet tu strādāsi arī žūrijā. Mēs noteikti nemēģināsim teikt priekšā žūrijai, kas tai būtu jādara un kā jādala balvas, bet kaut kāda kopējā aina jau tev galvā ir, un to tu mums varētu izstāstīt.

Daira Āboliņa: - Es teiktu tā – mēs neizskatāmies slikti. Varbūt tas nozīmē, ka neesam pilnībā zaudējuši orientierus šajā neprātīgajā laikā, kādā dzīvojam… Tas, par ko man nācies domāt, gan skatoties nacionālā kino programmu Lielajam Kristapam, gan arī pasaules kontekstā – Berlīnes kinofestivālā, no kura esmu nupat atgriezusies, – tas, ko mēs šobrīd redzam ekrānos, ne tematiski, ne arī finansiāli īsti vēl nav sekas tam, ko esam piedzīvojuši pēdējos divarpus gados. Šis ir tāds kā pārejas posms, Lielais Kristaps jau mums ir tāds pārcēlājs no viena krasta uz otru, un šis ir tieši tas brīdis, kur mums vēl ir kaut kas no tās kino ēras, kurā mēs vairs nekad nedzīvosim, un kaut kas no tās, kurā tālāk dzīvosim. Tas ir tas pats uzskatāmākais, kas redzams šajā programmā, – ir filmas, kuras gadu gadiem iepriekš briedinātas, un būtībā pandēmijas laiks atļāva tās diezgan pamatīgi pabeigt, izolējoties katram savā montāžas telpā. Ir arī citas programmatiskas lietas, kuras šī atlase uzrāda, bet varbūt tām es pievērsīšos, kad diskusija izvērsīsies plašāk.

Kristīne Matīsa: - Jā, tagad mēs varētu pieķerties šim pavedienam – tiešām šogad filmu nozarē ir uzskatāmi redzamas divas atšķirīgas filmu grupas. Ir pamatīgās, klasiskās formas, kuras atbilstoši arī izpelnās profesionālas nominācijas balvām, un tad ir otra filmu grupa, tās šajā pandēmijas laikā ir veidotas ātrāk, lētāk, un ātrāk arī nonāk pie atlases komisijas, tās jau šogad ir klāt kopējā konkurencē. Tas, ko mēs redzēsim nākamajā Kristapā, būs varbūt tāds garais kovids, pandēmijas ilgstošās sekas, bet to pirmo iespaidu mēs redzam jau tagad, tikai tas nav pārāk veiksmīgi ticis cauri nomināciju sietam. Vai tā ir problēma?

Daira Āboliņa: - Matīs, tu esi daudz filmu izveidojis šīs pandēmijas laikā. Es nevadu šo diskusiju, bet es tev iedošu mikrofonu.

Kristīne Matīsa: - Jā, Matīs, tu esi no tiem, kas ļoti ātri un ražīgi strādā. Labi, tev vēl vairākas filmas nav pabeigtas, tu savu pandēmijas blīkšķi varbūt taisīsi nākamajā Kristapā, bet varbūt šobrīd tev liekas, ka nomināciju saraksta veidošanā atlases komisija nepietiekami uzmanīgi skatās uz kāda zināma tipa filmām?

Matīss Kaža: - Nu, tas, ko mēs redzam pandēmijas laikā, ir fakts, ka parādās dažāda veida eksperimentālās formas, hibrīdprojekti. Un tā ir, kā tika minēts Kino Rakstos publicētajā Elīnas Reiteres pārdomu rakstā, ka daļa no šīm filmām, kas piedāvā avangardiskāku skatījumu uz kinomākslu, nav izturējušas Lielā Kristapa nomināciju kritērijus. Varbūt tādā ziņā komisija ir bijusi konservatīvāka. Bet uz mani to nevar attiecināt, jo man šajā Kristapā ir tikai viena filma un tas nekādā gadījumā nav avangards, tā ir izklaides filma.

Kristīne Matīsa: - Bet varbūt Lielajam Kristapam kā Nacionālajai kino balvai tādam arī jābūt, klasiskam un konservatīvam? Varbūt ir pamatīgi jāvērtē šīs mūžīgās vērtības, profesionālās lietas, un jānošķir avangards vai kā nu to katrreiz nosaucam… Piemēram, senos laikos pirms 20 gadiem bija atsevišķa sadaļa KrisTapa Tapa, kur naktīs rādīja visādas eksperimentālas filmas…

Daira Āboliņa: - Es mazliet oponēšu. Saprotu, par ko ir runa, bet man ir divi argumenti – pirmkārt, šāgada Kristapa kontekstā ļoti nopietni ir izvirzīta mūsu avangardiste un pat jau vecmeistare Laila Pakalniņa, kura filmā Spogulī avangardu ir izturējusi visos līmeņos. Viņai nav jādod atlaides profesionālajā ziņā, kā tas ir ar dažām citām avangarda filmām.

Kadrs no filmas "Spogulī", desmit nominācijas "Lielajam Kristapam", balvas par labāko spēlfilmas režiju un labāko montāžu

Otra lieta ir tāda – ja šīs avangarda filmas, par kurām mēs te ierunājāmies, būtu ieguvušas kaut kādu starptautisku rezonansi un Kristapa atlases komisija būtu tās ignorējusi, tad mēs būtu kādi tur iesīkstējušie, konservatīvie vietējie vērtētāji, bet diemžēl šīs filmas ir palikušas nacionālā līmenī, tāpēc tas… Mēs visi ļoti labi zinām, ka labu filmu maisā nenoslēpsi.

Kristīne Matīsa: - Bet varbūt tas ir tikai pagaidām, jo šobrīd tik vētraini notiek viss mūsu acu priekšā – mainās un transformējas lielie kontinenti, varbūt šo avangardu tikai tagad sāks pamanīt...

Daira Āboliņa: - No sirds novēlu.

Alise Ģelze: - Man liekas, mēs patiešām dzīvojam ļoti interesantā pārmaiņu laikā, tas ir īpaši redzams pēdējos divos gados, un sevišķi tādās mazās Eiropas valstīs, kā Latvija. Kaut kādā ziņā man ir nojausma – pasaule virzās uz to, ka noslāņosies divu veidu filmas. Daudzi izvēlēsies šajos grūtajos apstākļos iet mazākā budžetā, ar mazākiem riskiem, tieši tā – eksperimentēt un neuzlikt sev tik lielu slogu, un tas atļauj daudz lielāku radošo brīvību. Un otra puse būs tāda, kur būs vēl vairāk nobriedināti projekti, tieši ar starptautisko potenciālu.
Es arī nupat atgriezos no Berlīnes, un tur var just, ka visi producenti šobrīd taustās un skatās, kurš projekts var skaidrāk ierindoties katrā kategorijā, kur vajadzētu spiest gāzi grīdā…

Kristīne Matīsa: - Visi meklē pamatīgos?

Alise Ģelze: - Nu, tā ir viena lieta, šie pamatīgie, kas šobrīd, protams, aizņem daudz vairāk laika, līdz ar to tev kā filmas veidotājam uzdod daudz lielākus jautājumus – cik laika, cik enerģijas un riska tu esi gatavs ieguldīt šajās filmās, ilgi briedinātās un rūpīgi izveidotās. Tur tu pieļauj daudz mazāku neizdošanās elementu un riski ir daudz lielāki, tu iesaisti daudzas valstis un fondus, uz veidotājiem gulst daudz lielāka atbildība. Tomēr arī no tiem producentiem, ar kuriem es tikos Berlīnē, ļoti daudzi izvēlas iet tieši pretējā virzienā – kaut ko ne tik vērienīgu, kaut ko no žanra kino, un meklē sadarbībai tieši mazās valstis.
Tāpēc šajā gadījumā mēs esam ļoti labā pozīcijā, jo tā ir kaut kādā ziņā mūsu kā producentu iespēja iespraukties interesantās filmās – ar mazāku finansējumu un daudz ātrāku veidošanas ritmu. Piemēram, šobrīd varu pieminēt, ka manis līdzproducētā igauņu filma Neredzamā cīņa ar režisoru Raineru Sarnetu ir tāds interesants paraugs – principā lielākoties finansēts ar līdzfinansējuma naudām, kas neparedz tik daudz konkurences. Ambiciozs projekts no finansu viedokļa, bet tādā kombinācijā ne tik ambiciozs, kur būtu jāiztur lielie konkursi un tamlīdzīgi. Pirms tam arī tādas mazākas filmas tika kopproducētas un arī daudz, bet šobrīd visi ļoti satraucas, kur šī filma nonāks un kam būs vajadzīga.

Alise Ģelze

Kristīne Matīsa: - Tagad mēs esam nonākuši tādā sarunas vietā, kur man jāatgādina, ka Dita šeit sēž nevis kā kinozinātniece un grāmatas nodaļu autore, kā tas bija diskusiju pirmajā daļā, bet gan kā Nacionālā Kino centra vadītāja. Vai šajā vispārējā filmu industrijas situācijā kaut ko var un vajag ietekmēt tīri institucionāli? Vai vajag virzīt šo procesu, atbalstīt vienas vai otras filmas? Vai vienkārši izvērtēt to, ko producenti paši grib taisīt, ar ko nāk uz konkursiem?

Dita Rietuma: - Es domāju, ka situācija ir neskaidra jau pašos pamatos, atbildot uz jautājumu, kā vispār attīstīsies Eiropas kino, kas vispār ar to notiks. Tiesa gan, runas par milzīgiem Eiropas kino izaicinājumiem šobrīd nav tik izmisīgas kā pašā pandēmijas sākumā, jo tomēr vismaz kinoteātri ir atsākuši darboties; cipari, maigi sakot, nav spoži, bet tomēr mēs esam sapratuši, ka cilvēki arī tagad ir gatavi iet uz kino un nepaliks vados visu mūžu. Tiesa, ir problēmas lielos mērogos ar filmu izplatīšanu kinoteātros kā klasiskajā kino izrādīšanas platformā – es domāju, visai kino industrijai pat globāli ir problēmas ar jaunu biznesa modeļu atrašanu. Ja mazinās ieņēmumi no kinoteātriem, kur var dabūt naudu, lai vispār šo mašīnu dzītu uz priekšu? Arī tik attīstītās Rietumeiropas valstīs kā Vācijā, piemēram, ir bažas, ka neatkarīgām vācu filmām vairs nav iespējams atrast līdzfinansējumu. Mēs zinām, ka Eiropas valstis filmu ražošanu drīkst atbalstīt tikai daļēji, nevis nosegt visu filmas budžetu – valstij nav nekādu īpašumtiesību uz šīm filmām, valsts vienkārši atbalsta komercdarbību ar nosaukumu „audiovizuālās produkcijas ražošana”, tā Eiropā tiek klasificēta kino veidošana.

Tāpēc – kur atrast trūkstošo naudu? Ja to neiegulda izplatītāji, jo filmas kinoteātros neiet, tad kur dabūt šo līdzfinansējumu? Būtībā, es domāju, šīs ir tās tēmas, kas tagad šī un nākamā gada sākumā tiks ļoti aktīvi cilātas un vētītas, jo

Eiropas filmu nozarei ir problēmas ar jauna finansējuma modeļa atrašanu vai precizēšanu.

Tāpēc no Alises teiktā es gribētu izcelt, ka noteikti turpināsies šāda noslāņošanās starp lielām filmām, kurām ir potenciāls paņemt lielu skatītāju daudzumu, un maziem produktiem, kur autori ir radoši brīvāki un var atļauties lielāku risku, arī radošu risku, iespējams. Un tālāk – kādi festivāli, kas Eiropas filmu izplatīšanai joprojām ir ļoti svarīgi, uzķersies uz šīm filmām?

Tātad – ir divas galējības, un nav vidusposma. Ir kārtējā Eiropas ārthausa filma, kam ļoti grūti atrast noieta tirgu. Viss mainās, viss ir ļoti neskaidrs, un tā neskaidrība ir globāla, politiska un ģeopolitiska, ne lokāli institucionāla. Mēs esam pārmaiņu procesā, un mēs nezinām, kādas šīs pārmaiņas būs, bet būsim optimisti. Un jā, noteikti ir jādiskutē, varbūt Guntis varēs te kaut kā racionāli iesaistīties par to, kur atrast finansējumu Eiropas filmu ražošanai.

Guntis Trekteris: - Jā, es varētu piebilst arī par to, ka patiesībā tieši īsi pirms pandēmijas bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar izplatītājiem, kuri palīdzēja filmām tapt, ieguldīja arī daļu no nepieciešamā budžeta; diemžēl pandēmija šo procesu ir apturējusi. Es ceru, ka tas atgriezīsies, bet varbūt mums ir mazliet arī paveicies, ka dažādas VoD platformas ir ienākušas tirgū un rodas no jauna; kaut kādā ziņā šīs platformas var daļēji nosegt finanšu iztrūkumu. Tajā pašā laikā ienākumi no kinoteātriem, protams, ir nesalīdzināmi lielāki par visiem citiem ienākumiem, kas vēlāk nāk no televīzijām, no VoD platformām un visiem citiem filmu izplatīšanas veidiem. Tā ka tas, protams, ir izaicinājums, kur šo papildu naudu atrast.

Guntis Trekteris

Kristīne Matīsa: - Anna, tu kā LMT Viedtelevīzijas satura vadītāja šeit tieši pārstāvi straumēšanas platformu sektoru, kurš pēdējā laikā sāk ieņemt nozarē aizvien svarīgāku vietu.

Anna Rozenvalde: - Protams, nevar noliegt, ka šajā laikā, kad kinoteātri bijuši slēgti, straumēšanas platformas ir ievērojami nostiprinājušās, pēdējos gados Latvijā parādījušās jau vairākas spēcīgas. Tam ir gan pozitīvi, gan droši vien arī negatīvi aspekti, bet, manuprāt, pilnīgi droši ir vismaz tas, ka šis ir arī liels, jauns un pozitīvs finansējuma avots. Līdz šim producenti varēja iet meklēt naudu uz NKC, pie sponsoriem un pie televīzijām, bet šobrīd komercmediji varbūt pat dažkārt ir konkurētspējīgāki par sabiedriskajiem medijiem, var piedāvāt arī konkurētspējīgas līdzfinansējuma licences summas. Es domāju, tam ir ļoti pozitīvs iespaids arī uz visu kinoindustriju.

Turklāt straumēšanas platformas, man liekas, nav tikai vieta, kur izrādīt komerckino un tieši konkurēt ar kinoteātriem. Vismaz mēs LMT Viedtelevīzijā esam ļoti veiksmīgi pieredzējuši, ka straumēšanas platforma ir lieliska vieta, lai parādītu filmas, kurām iznākusi īsa dzīve kinoteātrī. Tās filmas pilnīgi uzplaukst, viņām ir ļoti skaista otrā dzīve straumēšanas platformā, kur filmas plakātu noliek kā uz paplātes un piedāvā skatītājam pie jaunumiem. Un, ja vēl tas iekrīt veiksmīgā laikā – gadās kāda jubileja vai vēl kāds cits notikums, ar ko var saistīt mārketinga aktivitātes… Mums ir bijuši piemēri, ka tā vinnē filma Oļegs vai filma Projām, vai Jāņa Ābeles 7 miljardi gadu pirms pasaules gala – filma, kuru daudzi varbūt no kinoteātriem pat īsti neatceras –, vai arī Matīsa Kino un mēs, kuru apstākļi neļāva kinoteātros pietiekami ilgi izrādīt. Tāpēc man liekas, ka mēs – platformas un kinoteātri – varam lieliski sadzīvot.
Protams, bija jau arī akcija „skaties filmas kinoteātrī, nevis platformās”, bet to rāda arī jaunākie dati par Netflix un citām straumēšanas platformām pasaulē – būtībā cilvēkam tik un tā diennaktī ir tikai 24 stundas laika, un platformas viņam bieži var būt vienīgā iespēja paspēt kādu filmu noskatīties. Tie, kas ir kino gājēji, tāpat iet uz kinoteātriem, bet tie, kas neiet, varbūt tomēr vismaz mājās kaut ko noskatīsies. Bet, protams, es visus aicinu iet uz kino, man liekas, ka kinoteātra pieredzi nekas nevar aizstāt.

Starp citu, par nominācijām – šogad Lielajā Kristapā ir parādījusies nominācija Labākā daudzsēriju filma, ko mēs nezin kāpēc kautrējamies tiešā vārdā saukt par seriālu, un tas varbūt ir tas konservatīvisms kaut kādā ziņā, tāda turēšanās pie klasiskā kino, bet man tāds dalījums arī liekas visai apšaubāms – kas ir kino un kas ir audiovizuāls darbs? Un parādās jautājums, vai nevajadzētu ieviest kādas ne tik konservatīvas, modernākas nominācijas?

Daira Āboliņa: - Man ir maza replika par tēmu „dzīvosim draudzīgi”. Es saprotu producentus, kam straumēšanas platformu nauda palīdz pabeigt filmas, bet iekšēji tas rada milzīgus zemūdens akmeņus. Piemēram, mans personīgais viedoklis – ja nebūtu tieši platformu dēļ izveidojusies tik komplicēta situācija ar Emīlijas izrādīšanu, tad šī filma būtu paspējusi iegūt nesalīdzināmi augstākus rezultātus, sasniegusi visu iespējamo kinoteātros, jo pilnībā visi apstākļi bija radīti, lai filma vienlaikus tiktu rādīta platformās, kinoteātros un, es nezinu, vēl kādos citos formātos… Tas, ko es esmu sapratusi šajā dzīves posmā, ir tas, ka šeit nav nekādas tiešas konkurences – ja cilvēki grib iet uz kinoteātri, tad viņi iet uz kinoteātri, neskatoties uz to, ka varbūt varētu vakarā šo filmu nopirkt un noskatīties mājās uz dīvāna. Šī konkurence – būtībā tā ir atrisināta. Tāpat kā ir cilvēki, kas lasa grāmatas, un ir cilvēki, kas vispār nelasa grāmatas, un vēl ir cilvēki, kas lasa elektroniskās grāmatas.

Dita Rietuma: - Man arī ir replika. Mēs kā maza valsts varam būt ļoti fleksibla uz dažādiem izrādīšanas veidiem un, ja runā par Emīliju. Latvijas preses karalieni, tad tas bija unikāls eksperiments – mēģināt daudzsēriju filmu izrādīt arī kinoteātros, lai gan, protams, šos plānus pajauca arī pandēmija; ir arī paralēls piedāvājums skatīt šo filmu straumēšanas platformā un no 18. marta būs iespēja to skatīties sabiedriskajā medijā. Piemēram, tajā pašā Francijā nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams, jo daudzās lielās Eiropas valstīs vēl joprojām eksistē izrādīšanas logi, kas ir ierakstīti likumā, – vispirms tev filma ir jāizrāda kinoteātrī, un tikai pēc noteikta laika posma tā var parādīties citās platformās, lidmašīnās un kur nu vēl… Tā ka būtībā mēs esam ļoti progresīvi un fleksibli, te notiek ļoti interesanti eksperimenti. Protams, nekad uzreiz nevar sasniegt ideālu, bet es domāju, ka Emīlijai ir lieliski panākumi arī kinoteātros tajā īsajā laikā, kurā viņu izrādīja. Tāpēc šo izrādīšanas praksi vispār var prezentēt arī, latviski nerunājot, kā case study, jo tā parasti nedara, bet mēs esam brīvi tādā ziņā, ka varam eksperimentēt.

Kadrs no daudzsēriju filmas "Emīlija. Latvijas preses karaliene", desmit nominācijas "Lielajam Kristapam", balvas labākajai daudzsēriju filmai, labākajam spēlfilmas operatoram un labākajai aktrisei galvenajā lomā

Kas attiecas uz nosaukumu “daudzsēriju filma”, tad Latvijas Filmu likums ļauj finansiāli atbalstīt filmas un daudzsēriju filmas, bet vārds “seriāls” Filmu likumā nav ietverts. Līdz ar to, tā kā pirms diviem gadiem, pateicoties īpašam finansējumam Covid-19 seku pārvarēšanai, Nacionālajam Kino centram bija iespēja atbalstīt divas daudzsēriju filmas, tad arī parādījās šis dažādos normatīvajos aktos nostiprinātais jēdziens.

Kristīne Matīsa: - Un turpmāk, man šķiet, gan šī īpašā finansējuma un konkursa dēļ, gan tāpēc, ka vispār situācija attīstās seriālu kvalitātes virzienā, Lielajam Kristapam būs ar to jārēķinās… Līdz šim, Kristapa nesenajā vēsturē, daudzsēriju filmas kategorija parādījās tikai vienreiz, līdz ar Sarkano mežu, bet es domāju, ka nekur mēs neliksimies, jo vērā ņemamu seriālu jau tagad ir daudz vairāk, nekā tie trīs nominētie, kas bija šajā kategorijā izvirzīti, un Lielajam Kristapam būs jādomā, kā aptvert šo ārkārtīgi apjomīgo teritoriju…

Daira Āboliņa: - Varbūt tas vispār ir atsevišķs segments Lielajā Kristapā

Kristīne Matīsa: - Jā, nu tikai žēl gan atlases komisiju, gan žūriju, kam būs jāvelta tik daudz laika no savas dzīves, lai to visu noskatītos un izvērtētu…

Daira Āboliņa: - Labas filmas skatīties, tā nav nelaime! (Visi smejas.)

Kristīne Matīsa: - Jā, Daira, to es arī esmu pamanījusi. Bet, starp citu, otra galējība latvju kino ainavā ir īsfilmas – tāda miglas zona, kurā atlases komisija katru gadu mokās ar jautājumu, vai vispār šo kategoriju saglabāt vai likvidēt. Kā jūs domājat, kas par lietu? Es zinu, viens no argumentiem ir, ka mums nav nekādu speciālu atbalsta konkursu tieši īsfilmu projektiem, bet es ļoti labi atceros, kā pirms daudziem gadiem Kino centrā šādi konkursi, kas atbalsta tieši īsfilmas un debijas filmas, vienkārši izdzisa tāpēc, ka vairākus gadus pēc kārtas nebija pienācīgas projektu konkurences. Vai ir kāda problēma īsfilmas formātā?

Alise Ģelze: - Nu, tur ir dažādi aspekti. Pirmkārt, es domāju, tas tomēr ir svarīgi, ka mums nav īsti skaidrs tas finansējums īsfilmām, kur to ņemt. Tādā ziņā man patika agrāk šis NKC atsevišķais konkurss tieši īsfilmu projektiem, jo tad varēja veidot mazliet ambiciozākas ieceres. Tagad ir ļoti grūti realizēt interesantākus un ambiciozākus projektus – jo, lai gan Kultūrkapitāla fondā tāda sadaļa šobrīd ir, tad tomēr, pati būdama ekspertu komisijā, es atzīstu, ka summas, kuras tiek piešķirtas īsfilmām, ir ļoti mazas. Ir absolūti skaidrs, ka bez producenta, kurš var piesaistīt kaut kādu līdzfinansējumu, nav iespējams radīt kaut cik kvalitatīvu gala rezultātu. Man, piemēram, izdevās Armanda Zača īsfilmai dabūt nedaudz lielāku finansējumu… Bet šobrīd ir atvērta jauna programma, kas man arī ļoti patīk, – Eiropas Savienības fondā MEDIA, kas agrāk atbalstīja un finansēja tikai spēlfilmu attīstīšanu, tagad arī tādas valstis kā Latvija, kur ir mazāk iespēju ražot liela mēroga filmas, var startēt arī ar īsfilmu projektiem. Mēs tieši nupat dabūjām finansējumu jauna režisora īsmetrāžas filmai, un tas man, protams, ļauj šo īsfilmu realizēt efektīvāk un kvalitatīvāk.

Kristīne Matīsa: - Vienu laiku vēl figurēja tāds arguments, ka īsfilmas īsti nav kur likt, jo kinoteātriem ir grūti sakombinēt seansu no dažādu producentu veidotām īsfilmām. Bet, man liekas, attīstoties straumēšanas platformām, kur filmas garums absolūti neko neizšķir, šobrīd jau īsfilmām noteikti varētu atrast izrādīšanas iespējas…

Daira Āboliņa: - Kinoteātrī šāda problēma, protams, būtu – ja katrai filmai ir savs producents, tad šai cilvēku grupai būtu grūti vienoties par finansējuma sadalījumu pēc izrādīšanas…
Bet es domāju, ka problēma ir arī dziļāka. Piemēram, ja mēs skatāmies uz šāgada nomināciju sarakstu – ja tur nebūtu pieļauti zināmi kompromisi, pārceļot dažas studentu filmas un ieceļot dažas Latvijas koda filmas, tad tiešām šīs īsfilmu nominācijas nebūtu iespējamas. Bet arī pie šī sadalījuma īsfilmai tomēr ir principiāli atšķirīga dramaturģija no pilnmetrāžas, no 50 minūšu filmas, pat no 30 minūšu īsas filmas… Pat klasiskie televīzijas formāti – 26 minūtes – bieži vien nerada šo īsfilmai raksturīgo, dinamisko… nu, es nesākšu te mēģināt izskaidrot īsfilmas struktūru.

Kristīne Matīsa: - Ar to tu gribi teikt, ka pēc garuma mums tās īsfilmas būtu, bet ne pēc kvalitātes?

Daira Āboliņa: - Es teiktu, ka viņas neatbilst īsfilmu būtībai. Tās ir īsas filmas, kas būtu piemērotas, teiksim, parādīšanai televīzijā, bet tās nav… Vai, piemēram, studentu filmas, kuras arī bieži vien ir daudz garākas, nekā prasītos būt, ja tās būtu veidotas kā profesionālas īsfilmas…

Alise Ģelze: - Es parasti saku studentiem un arī paši cenšamies ievērot, kad veidojam īsfilmas, – manuprāt, ideālais garums ir 15 minūtes. Tas arī starptautiski īsfilmai palīdz, ja tikai tā nav veidota kādam konkrētam televīzijas formātam.

Daira Āboliņa: - Labi, mums šeit nav klāt [Nacionālās Filmu skolas vadītājs] Jānis Putniņš, bet mums ir klāt Matīss Kaža, tāpēc es varu pajautāt. Kā tas ir, kad jūs dodat studentiem uzdevumu izveidot īsfilmu? Ko jūs no viņiem sagaidāt?

Daira Āboliņa

Matīss Kaža: - Nu, studenti… viņiem ir trīs kursi, kas, manuprāt, ir par maz tādai nopietnai kino izglītībai – piecus semestrus mācās un vienu semestri taisa diplomdarbu. Pēc kursa prasībām, kas skolā šobrīd ir, laikam sanāk, ka pa to laiku būtu jāuztaisa četras nopietnas īsfilmas. Bet es domāju, ir arī tāda problēma, ka tie paši kursi varētu būt veiksmīgāk strukturēti jau no sagatavošanas līdz pēcapstrādei, pasniedzējiem sekojot līdzi visam procesam jau no scenārija izstrādes. Dažreiz tiek uzliktas konkrētas prasības – piemēram, veidot žanra īsfilmu. Es īsti nesaprotu – ja nu, piemēram, students grib veidot autor-īsfilmu, kāpēc viņam jātaisa žanra īsfilma? Bet nu okei.
Protams, ir jautājumi, uz kuriem es nevaru atbildēt – piemēram, cik daudz skola tālāk strādā ar šo īsfilmu starptautisko proponēšanu, bet arī ar finansēšanu. Jo pateikšu godīgi – absolventu īsfilmas Amerikā, ceturtā kursa bakalaura vai otrā gada maģistru gala darbs izmaksā starp 50 000 un 100 000 ASV dolāru. Pie mums budžets vidējai LKA absolventa filmai ir aptuveni 5000 – 7500 eiro, ja labi sagadās, un visiem jau tās naudas nepietiek, bet visi grib filmas taisīt. Tad arī mums sanāk tā,  kā sanāk…

Alise Ģelze: - Mums tikko Kultūrkapitāla fondā bija pirmais tāds precedents – katrs students pats varēja iesniegt savas īsfilmas projektu, tieši tā iemesla dēļ, lai mēs kā eksperti varētu izvērtēt konkrētus projektus atsevišķi, un tā man likās tāda laba, jauna iniciatīva. Es domāju, studentiem ir jau no paša pirmā kursa jāsaprot, kādā pasaulē mēs dzīvojam, kādi ir apstākļi un kā vispār var finansējumu dabūt – tev ir jāierakstās kaut kādā formātā vai jāspēj pārliecināt arī citus, ne tikai kursabiedrus un pasniedzējus, bet arī cilvēkus ārpus šīs institūcijas, ka tavs darbs ir kaut kā vērts. Mēs tieši pēdējā komisijas sēdē sākām diskutēt par to, ka vispār būtu jauki, ja tiktu veidoti, piemēram, studentu piči, kur tiktu uzaicināti producenti, lai apskatās šīs idejas…

Kristīne Matīsa: - Jā, daudzām studentu filmām labs producents palīdzētu…

Alise Ģelze: - Es šobrīd tieši palīdzēšu vienam pirmā kursa īsfilmas darbiņam – pie manis vienkārši atnāca studentes un pieteicās. Skaidrs, ka meitenēm sākotnēji bija cita, ambiciozāka ideja, bet runājot un ejot cauri procesam, uzdodot pareizos jautājumus… Protams, tas ir arī eksperiments man, jo es neesmu neko redzējusi no šo meiteņu iepriekšējiem darbiem, bet man likās, ka ideja ir interesanta un tas ir eksperimenta vērts.

Guntis Trekteris: - Es domāju, par īsfilmām mēs varētu runāt ne tikai šīs diskusijas ietvaros, varētu arī garāku laiku tām veltīt, tomēr ir viena realitāte, ar ko mums jārēķinās, – tāpat kā ar to, ka daļa skatītāju ir aizgājuši no kinoteātriem uz straumēšanas platformām.

Jaunā paaudze patērē saturu savās mazajās ierīcēs, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņi šajās ierīcēs nekad netērēs laiku tik garam saturam kā 40 minūšu vai pilnmetrāžas filma.

Līdz ar to, es domāju, ir jārēķinās ar to, ka auditorija tajās ierīcēs ir un viņiem šis produkts ir vajadzīgs, varbūt pat varētu padomāt par kādu attiecīgu mērķprogrammu. Varbūt ne KKF vai NKC ietvaros, turklāt es nerunāju par studentu filmām – šādā īsfilmu programmā varētu piedalīties cilvēki pat ar pilnmetrāžas spēlfilmu pieredzi, un tad domāt par šo filmu izplatīšanu. Piemēram, nesen, ja nemaldos, Roberta Kuļenko filma YouTube ir skatīta laikam vairākus simts tūkstošus reižu…

Kristīne Matīsa: - Tikai viņam no tā nav nekāda taustāma labuma?

Guntis Trekteris: - Nu, nezinu, varbūt ir kāda institūcija, kas var viņam kādu labumu par to piešķirt?

Alise Ģelze: - Jā, es arī domāju, ka Latvijā īsmetrāžas formāts nav novērtēts. Pasaulē, kā mēs zinām, arī ļoti daudzi pieredzējuši režisori veido īsfilmas un piedalās īsfilmu festivālos, izmantojot iespēju nezaudēt asumu; nekādā gadījumā nav pieņemts, ka īsfilmas taisa tikai tāpēc, lai uzsāktu karjeru…

Kristīne Matīsa: - Tādā ziņā mums vismaz dokumentālajā kino aina ir skaidrāka – tur īsfilmas formātu nodrošina cikls Latvijas kods, tomēr ārpus tā arī nekādas rosības īsfilmu kategorijā nav. Vai te mēs redzam kādu problēmu?

Daira Āboliņa: - Problēmu es redzu vismaz šajā aspektā – cik mums ir jaunu, daudzsološu režisoru, kuri vispār vēlētos strādāt dokumentālajā segmentā? Nu tā, ka nāktu cilvēks un teiktu – es būšu dokumentālists! Paldies Elitai Kļaviņai, kas jau otro reizi ir strādājusi dokumentālajā kino, bet būtībā šī ir problēma, ar kuru arī es saskaros, strādājot ar studentiem, – ieinteresēt viņus pievērsties tieši dokumentālam materiālam ir ļoti grūti. Ir kaut kāda ilūzija par to, ka spēles kino – tur jebkurā gadījumā būs vairāk naudas… Otra lieta – kad tu būsi uzstādījis un sagatavojis visu, varēsi uzfilmēt, un būs tā filma. Bet ar dokumentālo kino…

Kristīne Matīsa: - …tur vēl jāčakarējas!

Daira Āboliņa: - Jā, ar dokumentālo kino nekad īsti nevar zināt, kad to filmu pabeigs, jo autors ir atkarīgs no dokumentālās situācijas, un kaut kādā ziņā jauni cilvēki laikam nav tam gatavi… Es nezinu, varbūt būtu jāizsludina vēlreiz kaut kāds atsevišķs konkurss – lai jauni cilvēki veido jaunas dokumentālas filmas, jo tas, kā viņi varētu ieraudzīt un kā viņi ierauga pasauli, ja viņi pieķeras tam, – tas principiāli atšķiras no tā, kā es redzu pasauli, jo es esmu ilgāk dzīvojusi un nevaru nekur nomest zemē to, kas ar mani noticis.

Jauni cilvēki ļoti atšķirīgi tver pasauli, to mēs visi zinām, bet tas, ka viņi negrib strādāt dokumentālajā kino…

Guntis Trekteris: - Es varu piekrist Dairai, ka šis ir viens no aspektiem – patiešām jaunās paaudzes režisori ne pārāk raujas veidot dokumentālo kino.

Alise Ģelze: - Otrs aspekts, kas nāk prātā, ļoti kritiski paskatoties – mēs esam diezgan maza valsts, varbūt mums vispār ir par daudz kino studentu? Reizēm es skatos šos darbus un domāju – vai tiešām nav neviena, kurš šim cilvēkam jau pirmajā kursā pateiktu, ka varbūt nevajag turpināt?

Kristīne Matīsa: - Jā, nu studentu filmu skates Lielajā Kristapā katru gadu ir visapjomīgākās. Dita, tu jau esi kādreiz runājusi par to, ka studentiem vajadzētu tomēr kliedēt tās ilūzijas, ka kino būs kaut kas tik brīnišķīgs, kā viņi pirmajā kursā iedomājas.

Dita Rietuma: - Es domāju, tā nav tikai Latvijas specifika – kino ir modē, visi grib stāstīt stāstus. Kino – tā ir vide, uz kuru raujas, kino ir veiksme, Oskars, Kristaps, Palmas zars, Lauva, Lācis, slava, nauda, palikšana mūžībā… kas var būt skaistāks par kino? Tā tas ir bijis vienmēr. Savukārt augstskolas, kā mēs zinām, ir uz biznesu vērstas institūcijas, kurām jānodrošina process, tā ir globāla parādība. Bet es domāju – ne jau visiem, kas mācās kino vai mācās komunikāciju, ir jākļūst par kinorežisoriem. Šobrīd pasaule diemžēl pārstāj lasīt, visi pievēršas bildēm, tātad daudzi no tiem, kas mācās kino, pēc tam veidos mazus rullīšus reklāmu aģentūrās. Bet viņi būs apguvuši kino izteiksmes līdzekļus. Tā ka – ne visiem, kas mācās kino, ir jācenšas dabūt Oskaru.

Dita Rietuma

Anna Rozenvalde: - Papildinot Ditu, man liekas – ja nu vēl kaut ko citu jaunieši vairāk grib, nekā kino, tad par jūtūberi droši vien… Un tāpēc man liekas – tas nemaz nav tik pašsaprotami, ka cilvēki vēlas studēt kino, mums drīzāk būtu jābaidās to pazaudēt. Jo tagad viņiem ir daudz vieglāk – katrs var paņemt telefonu un sevi nofilmēt, un dabūt vairāk skatījumu, nekā pati populārākā latviešu filma. Tāpēc es domāju – ir ļoti svarīgi bērnus pieradināt tādai foršai pieredzei, ka viņi jau bērnībā ir skatījušies filmas kopā ar ģimeni, pēc tam, izaugot par pusaudzi, ir atkal kāds seriāls, kur redzēt vietējos varoņus… Skatoties LMT Viedtelevīzijas datus, pēdējo četru gadu statistikā no desmit populārākajām filmām piecas ir ģimenes un bērnu auditorijai veltītas filmas – tas ir saturs, kas ilglaicīgi nezaudē aktualitāti, ir tāds angļu vārds evergreen. Katrā ziņā man liekas, tas ir ļoti svarīgi, ka mēs uzturam to jau no pašas mazotnes – bērnu interesi par kino, un lai tad viņi gribētu arī būt par tiem kinoveidotājiem, nevis tikai par jūtūberiem.

Daira Āboliņa: - Es savukārt gribētu aicināt arī mūsu kinovidi un festivālu vidi strādāt ar bērniem – tas mums reizēm īsti neizdodas, bet, ja vajag iedvesmu, var aizbraukt vēl kādas reizes uz Berlīni un paskatīties, kā šis darbs notiek. Jo citādi – ja šie bērni būs skatījušies tikai YouTube un tikai kinoteātru repertuāru multipleksos… Tas neradīsies no nekurienes. Ja bērniem principā neviens nerādīs nacionālās filmas, ja viņus neviens nekad neatvedīs uz kādu speciālu seansu, kurā kaut vai ir piecas īsfilmiņas, pēc kurām katrs bērns var pieiet pie mikrofona un pajautāt tai jocīgajai tantei, kāpēc tā aitiņa dzīvo debesīs… Tad viņi nekad arī nesapratīs nepieciešamību pēc kādas citas informācijas vai citas estētikas, kas atšķirtos no tās, ko piedāvā globālais tīmeklis.
Tā ka es domāju – ja kādam no festivāliem izdotos… Vairāk es, protams, skatos Riga IFF virzienā, jo viņiem jau ir Kids Weekend, tagad Kids’ Reel. Bet, ja tomēr kaut kādā veidā izdotos darbs ar skolām… Mēs, piemēram, redzam, ka Skolas soma ir brīnišķīgi veiksmīgs projekts, mēs arī šobrīd meklējam nacionālās filmas, kuras būtu iespējams piedāvāt jaunajai auditorijai. Tur ir, protams, sava birokrātija un sava shēma, kā tas notiek, ir daudz dažādu apstākļu, kāpēc pat gatavas filmas nevar šobrīd piedāvāt jauniešiem. Bet jaunieši ir gatavi skatīties, un viņi būtībā Skolas somas ietvaros ir redzējuši gandrīz visas aktuālās latviešu filmas.

Kristīne Matīsa: - Lielā Kristapa ietvaros, protams, arī būs animācijas seanss, teorētiski bērniem būtu iespēja pajautāt Mārai Liniņai par aitiņu filmā Čuči čuči. Tikai man vienmēr ir mazliet šaubas par to latvju mentalitāti, kas nemaz tā neraujas skriet un prasīt jocīgām tantēm, ko viņas te ir uztaisījušas...

Kadrs no filmas "Čuči, čuči", divas nominācijas "Lielajam Kristapam", balva kā labākajai animācijas filmai

Daira Āboliņa: Bet vajag pamēģināt! Viņi neatnāks netīšām, jūs saprotat? Ir jābūt kaut kādai… Kinopunkts arī nebūtu darbojies, ja viņiem nebūtu kaut kāds finansiāls atbalsts, paši cilvēki nevar to filmu dabūt savā miestā. Varbūt ir jābūt arī kādai shēmai, kas palīdz novest šīs mazās filmas līdz bērnu auditorijai. Bērni ir ļoti atsaucīgi, arī pieaugušie ir diezgan atsaucīgi – cilvēki labprāt paliek pēc seansa un runājas, viņi grib sarunāties! Un bērni arī grib sarunāties.

Alise Ģelze: - Jā, man arī, nākot uz šo diskusiju, likās svarīgi pacelt šo tēmu, es arī visu laiku domāju – nu kā to skatītāju dabūt atpakaļ kinozālē? Man piemēram, bija ļoti interesanti paskatīties to pagājušā gada statistiku, kur patiesībā mēs redzam, ka tomēr priekšroka tiek dota nacionālajam saturam. Jo, kā jau minējām šajā sarunā, pie pasaules lielajām filmām straumēšanas režīmā var tikt ļoti ātri, dažreiz gandrīz pat vienlaikus ar kino izrādīšanu, it sevišķi šobrīd tas ir redzams ar daudzām Eiropas lielajām filmām, arī tām, kas nominētas Oskaram un tamlīdzīgi… Vecajos laikos, ja filmas nebija redzamas ārpus kinoteātra, tas daudziem bija ļoti liels dzinulis iet konkrētu filmu redzēt uz lielā ekrāna, jo citā veidā to nevarēja noskatīties. Tagad, man liekas, vienīgais instruments, kā mēs varam dabūt atpakaļ skatītājus zālē, pirmkārt, ir dot iespēju mūsu pašu skatītājiem satikties ar filmu veidotājiem, un tā ir brīnišķīga iespēja, ja šīs filmas ir veidotas tepat. Protams, pie nosacījuma, ka šis nacionālais kino ir kvalitatīvs. Un otrs – ja filma ir tikai kinoteātrī un klātienē, ja iespēja to noskatīties ir tikai šādā formātā konkrētu laiku, tas ir veids, kā publiku atkal pieradināt iet uz kinoteātri.

Kristīne Matīsa: - Es gan neticu, ka pasaule vēl kādreiz varētu atgriezties pie stingrākiem izrādīšanas logiem, jo neviens taču nevar apturēt straumēšanas platformu attīstību, un ja cilvēkam jebkurā jomā ir parādīta brīvības iespēja, tad viņš taču labprātīgi vairs neies atpakaļ aiz sētas, kur viņam kaut ko neļauj…

Alise Ģelze: - Protams, laika ritējums šobrīd ir pavisam cits, tas jāatzīst. Jo lietas šajā pandēmijas laikā var izdarīt daudz ātrāk nekā iepriekš, ar cilvēkiem var satikties daudz ātrāk, izmantojot tiešsaistes iespējas, līdz ar to katrs vēl vairāk sāk izvērtēt savu laiku. Tāpēc, ja mani šī filma nepārliecina uz 180% un pēc pieteikuma neizskatās tāda, kuru būtu vērts iet skatīties uz lielā ekrāna, tad, protams, es izvērtēju, vai skatīšos platformā vai varbūt nemaz neskatīšos. Tomēr, ja ir tāda filma, kur ir tas lielā ekrāna piedzīvojums, tad protams, es būtu par to, ka jāmeklē risinājumi, kā skatītāju uz to atvilināt.

Kristīne Matīsa: - Es domāju, pareizais ceļš tomēr ir mācīt skatītājam saprast lielā ekrāna jēgu, nevis cīnīties ar regulējumiem, ka vispirms tikai kinoteātrī un tikai pēc pusgada platformās. Viņam vienkārši jāpastāsta, ka gan tur, gan tur skatīties ir normāli, legāli un dabiski, bet ir daži īpaši iemesli, kuru dēļ vērts aiziet uz kinoteātri.

Kristīne Matīsa

Alise Ģelze: - Un viens no šiem iemesliem varētu būt tieši nacionālais kino – tā es pieļauju, redzot statistiku. Īpaši labs bija salīdzinājums ar Džeimsa Bonda filmu – ja to noskatījās 40 000 un mūsu pašu filmas 20 000, tad tas ir, man likās, ļoti labs rādītājs.

Daira Āboliņa: - Lai skatītājs varētu izvēlēties, viņam vajag pamēģināt abus variantus. Vajag viņu atvest uz kinoteātri, vajag bērnus vest uz īpašiem seansiem, un tad jau viņi sapratīs, kāda ir atšķirība – ko nozīmē skatīties mazajā lodziņā vai skatīties uz lielā ekrāna. Jā, ir jārada situācija, lai skatītājam būtu iespēja pamēģināt izbaudīt lielo ekrānu.

Kristīne Matīsa: - Nu labi, tātad, apmetuši loku pa dažādām svarīgām tēmām, mēs loģiski atgriežamies pie Lielā Kristapa piedāvājuma – ko tad šobrīd skatītājs var izbaudīt uz lielā ekrāna? Kā jums tas izskatās? Atlases komisija ir redzējusi daudz filmu, citi varbūt ir redzējuši tikai nomināciju sarakstu… Vai ir kādas kopīgas tendences, kopīga sajūta par Latvijas kino, kāds tas šobrīd ir? Vai varbūt tas ir kaleidoskops, kuram nemaz nevajag nekā kopīga, jo atsevišķi krāsaini stikliņi arī ir skaisti?

Alise Ģelze: - Likās, ka šogad būs tiešām liels sastrēgums un ļoti plaša izvēle, ko nominēt un kam balvas piešķirt, bet, kā mēs redzam, pandēmijas laiks ir tomēr ieslēdzis to lielo stop zīmi daudzām filmām, kas tā arī nav iznākušas uz ekrāniem. Būtu gribējies vēl krāšņāku ieraudzīt to piedāvājumu…

Dita Rietuma: - Es īsi pakomentēšu. Mēs kā Nacionālais Kino centrs esam zināmā attālumā no Lielā Kristapa organizētājiem, tāpēc es varu diezgan atsvešināti paskatīties uz to visu. Pilnīgi piekrītu, ka tāda nogaidīšana rada filmu uzkrājumu, kam ir pārceltas pirmizrādes nu jau divas, trīs reizes, bet – producents gaida iespēju gūt ieņēmumus, savā ziņā šī vēlme ir saprotama.

Bet paskatīsimies uz labākās pilnmetrāžas spēlfilmas nominantiem – te ir četras filmas un trīs sievietes režisores, divas no tām debitantes, viena – klasiķe. Nu, kur nu vēl mūsdienīgāk? Un arī, protams, daudzsēriju filmu kategorija, mani tā ļoti iepriecina, jo es domāju, ka šeit ir iemesls arī akadēmiskām vai aptuveni akadēmiskām refleksijām. Emīlijai mēs jau pieskārāmies, tas ir notikums arī Nacionālā Kino centra filmu finansēšanas vai līdzfinansēšanas vēsturē, bet te ir arī absolūti  nepareizi producēts produkts Aģentūra, tas ir unikāls gadījums, kā var izveidot daudzsēriju filmu vai seriālu – saucam to, kā gribam, – kā neatkarīgu projektu, kas iet pilnīgi pretēji visām Eiropas un Latvijas shēmām, kā pieņemts producēt filmas. Un arī vēl viens televīzijas projekts Paliec negatīvs, jauna režisore Una Rozenbauma… Interesantas lietas un ļoti krāšņs, daudzveidīgs spektrs. Tā ka būtībā, es domāju, te nav ko kaisīt pelnus uz galvas un vaimanāt – pie tās diezgan sarežģītās dzīves, kāda mums visiem ir bijusi pēdējos gados, rezultāts ir cienījams.

Kristīne Matīsa: - Tātad iznāk, ka šajā dažādībā spilgtākā kopīgā tendence ir fakts, ka producenti atliek pirmizrādes un gaida labākus laikus, – un citiem tas, protams, var sākt krist uz nerviem. Gunti, tu ar Tizlenēm pagājušā gada augustā biji viens no pirmajiem, kas metās uz galvas aukstā ūdenī. Vai tu tātad esi drosmīgākais no visiem, vai tev bija kādi citi apsvērumi?

Kadrs no filmas "Tizlenes", desmit nominācijas "Lielajam Kristapam", balvas labākajai debijas filmai un labākajam kostīmu māksliniekam

Guntis Trekteris: Es domāju, tā bija tāda specifiska situācija. Jāatzīst, ka mēs gan arī divreiz atlikām pirmizrādi, vispirms tā bija plānota pagājušā gada sākumā, tad vēlāk pavasarī, un tad galu galā filmu palaidām pašās augusta beigās. Protams, mēs gaidījām un bijām cerējuši uz labākiem rezultātiem gan skatītāju, gan naudas ieņēmumu ziņā. Tomēr, no otras puses, kaut kādā ziņā bija jāsolidarizējas ar kinoteātriem, jo, ja mēs viņiem vispār neko nedodam rādīt, tad varētu nonākt pie situācijas, ka pēc gada mums no tiem pašiem nedaudzajiem ekrāniem puse vairs nav.

Kristīne Matīsa: - Nu tur jau tā lieta! Man arī liekas negodīgi, ka kinoteātri paliek vienīgie, kam tagad jārisina šī problēmu situācija un jāpārcieš visgrūtākie laiki, bet producents pagaidīs, pēc tam atjās baltā zirgā un noliks savu filmu repertuārā tad, kad skatītāji atkal nāks. Tomēr kādam taču ir jāstrādā arī pie tā, lai skatītāji pavisam neaizmirst, ka vispār jānāk.

Guntis Trekteris: - Nu, situācijas var būt dažādas. Mums, piemēram, otrs aspekts bija tas, ka filmas finansēšanā piedalījās Tet studija un TV3, un šī nauda bija ieguldīta jau 2020. gadā. Protams, viņi cer rezultātu ieraudzīt ātrāk, tā ka bija zināms spiediens no tās puses, bet tāda ir realitāte… Tikpat labi es pieļauju, ka varbūt kādā filmā arī izplatītāji ir ieguldījuši naudu, tā saucamo minimuma garantiju, un tādā gadījumā arī paši izplatītāji varbūt nemaz neraujas tās filmas rādīt tagad, jo zina, ka šo naudu neatpelnīs.

Kristīne Matīsa: - Gaidīšana droši vien pamatojas naivā cerībā, ka būs kādreiz atkal kā vecos laikos, bet vai tas vispār kādreiz vēl būs… Piemēram, tev, Matīs, šogad iznāks divas vai trīs filmas pēc kārtas. Vai tu skaties priecīgi uz šo perspektīvu?

Matīss Kaža: - Tādā ziņā, ka par visām filmām kopā kaut ko varēs sakasīt? Nu, tas jau ir skaidrs, ka būs filmu sablīvējums gan tagad pavasarī, jau no marta pirmās nedēļas nogales, gan arī rudenī, un tad, es domāju, skatītājam būs jālemj, uz ko no tā visa iet, jo skaidrs, ka uz visu neaizies. Aizies varbūt uz vienu, varbūt uz divām Latvijas filmām, un tad izšķirošais būs tas, kuram producentam sanāks asprātīgāka mārketinga kampaņa, kurai filmai jau ir kaut kādas stāsta kvalitātes vai nacionālais faktors, kas automātiski piesaista auditoriju – piemēram, ja varbūt kāda filma vairāk domāta ģimenēm, tādas filmas izplatīt tomēr ir vieglāk.

Kristīne Matīsa: - Vai tu trāpīsi kādā no šīm kategorijām?

Matīss Kaža: - Nu, viena man tieši tāda ir, Lindas Oltes debijas filma Māsas varētu būt piemērota ģimenes auditorijai.

Matīss Kaža

Daira Āboliņa: - Tas, kas šobrīd ir pilnīgi jauns, ir fakts, ka latviešu filmas konkurē ar latviešu filmām. Tā nav bijis vienkārši nekad. Vienmēr visi kinoteātri ir varējuši un arī visas platformas ir varējušas atrast vietu, kur šīs filmas cieņpilni izrādīt, bet tagad problēma ir pat daudz smagāka, nekā Guntis to novērtēja. Piemēram, kinoteātrī Splendid Palace mēs jau ceturto vai piekto reizi pārceļam Jura Poškus filmu Saule spīd 24 stundas, jau kuro reizi izbrīvējam vietu šai filmai, lai to vispār būtu kur rādīt. Turklāt latviešu filmas šobrīd pilnīgi reāli konkurē ar Fransuā Ozonu un citiem tāda mēroga Eiropas režisoriem.

Kristīne Matīsa: - Labā nozīmē konkurē vai vienkārši stumdās un grūstās pa repertuāru?

Daira Āboliņa: - Stumdās un grūstās! Un saprotiet, vienkārši var pienākt situācija – man liekas, pagājušajā gadā bija viena, bet šogad būs vairākas –, ka vienkārši būs jāpasaka “nē” kādai latviešu filmai, jo tas fiziski nav iespējams. Splendid Palace ir divu zāļu kinoteātris ar potenciālu strādāt arī trešajā zālē, bet tāda veida konkurenci mēs līdz šim neesam pazinuši. Tā atstāj milzīgu iespaidu arī uz Eiropas filmām, jo – ir lielie vārdi, bet ir jau arī mazliet mazāki vārdi, kuriem tāpat noteikti būtu vieta Splendidā, un ir vēl mazāki vārdi, kuriem mēs arī varētu atrast kaut kādu mazu segmentu, kurā tos rādīt, bet šādā situācijā tas vienkārši pats par sevi atkrīt, tāpēc ir filmas, kas nenonāk uz ekrāna vispār. Piemēram, Pedro Almodovara filma Cilvēka balss ar Tildu Svintoni – specifiska gan, bet normālos apstākļos tai būtu bijusi vieta un cilvēki to būtu redzējuši uz lielā ekrāna. Šī filma pat ir speciāli veidota tā, lai to izbaudītu krāsā un dinamikā uz liela ekrāna, bet repertuārā Cilvēka balss vispār neparādījās, jo iznāca jau nākamā Almodovara filma, un tādā garā.

Tā ka šī ir pilnīgi jauna veida konkurence; mēs jūs visus ārkārtīgi mīlam, bet būs tas, kas būs.

Kurš nāks pirmais un nobruģēs savus pirmizrāžu datumus, turklāt paliks šajos datumos, lai kas arī nenotiktu, tas arī to vietu dabūs. Bet tiem, kas piecas reizes visu mainīs, tas var beigties pilnīgi ne ar ko. To ir ļoti skumji apzināties arī man pašai, jo kinoteātrī Splendid Palace nekad nav bijusi situācija, ka latviešu filma netiktu šeit rādīta, ja producents to grib, – pat tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ man personīgi šī filma neliekas tik augstvērtīga, lai piedāvātu tik lielu ekrānu.
Tas ir tas, ar ko visiem producentiem un filmu veidotājiem ir jārēķinās, – mums ir bail. Jūs nevarat iedomāties, kā mēs baidāmies no tā, ka tūlīt, rīt, piezvanīs trīs producenti un pateiks, ka viņu filmas tagad neiznāks. Bet tā ir biznesa situācija, draugi, – arī tiem, kam ir ekrāni, tā ir biznesa situācija.

Kristīne Matīsa: - Platformām no tā nav jābaidās? Visas filmas taču tik un tā galu galā nonāk platformās…

Anna Rozenvalde: - Platformām ir jābaidās, jo platformas jau tieši tāpat gaida – mums ir daudz filmu, kurām bija jābūt jau pagājušogad, un viņas pie mums nenonāks, kamēr neparādīsies kinoteātrī, tā ka mēs visi esam vienā ķēdītē sasieti.
Es gan gribu teikt – protams, es saprotu, ka ir rinda un tas ir grūti, bet tajā pašā laikā man liekas – tas ir kolosāli, ka ir tik daudz latviešu filmu! Tagad atkal sākas konkursi, ir tik daudz foršu, jaunu ideju, daudzas no tām varēs atbalstīt – kad tā ir bijis? Man liekas, tas ir super! Un tas tikai nozīmē, ka veidosies kādā brīdī arī dabiskā atlase, tu beidzot mierīgi varēsi pateikt, ka šī filma „man nepatīk”, nav piemērota lielajam ekrānam…

Anna Rozenvalde

Daira Āboliņa: - Es tikai vēl vienu repliku gribu pateikt. Kinoteātrī cilvēki atgriezīsies tad, kad mums būs filma, kuru es sauktu par lokomotīvi. Vai varbūt vajadzīga programma, varbūt tas ir komplektēšanas jautājums? Ja mums būtu programma ar nosaukumu Man dzīvē svarīgākais ir latviešu kino, tad šādā ietvarā cilvēki būs gatavi noskatīties arī tādas filmas, kas nav, teiksim, par… vēsturiski spilgtām personībām. Cilvēki noskatās dažādas filmas, ja viņiem tās kaut kā iesaiņo, ja pasaka, piemēram, ka šīs ir tās jaunākās filmas, kuras Latvijas kino industrija tieši viņiem veidojusi. Tas varbūt palīdzētu, jo šobrīd ir vienkārši spēle, tāda kauliņu grūstīšana. Nav tāda monolīta, skaidra risinājuma, kā mēs latviešiem pateiksim, ka latviešu filmas ir svarīgas un tās vajag skatīties. Tā varētu cilvēkus dabūt atpakaļ kinozālēs, un viņi tad saprastu – nē, šito filmu nemaz nevar skatīties uz mazā ekrāna!
Tātad mums vajag vai nu filmu-lokomotīvi, vai arī domāt par to, kā grupēt šīs filmas kaut kādā veidā un pasniegt kā notikumu.

Kristīne Matīsa: - Nu, piemēram, – kur nu vēl lieliskāks veids sagrupēšanai, kā Nacionālā kino balva Lielais Kristaps! Lūk, te ir tādas nominācijas un šitādas nominācijas, mīļie skatītāji, tas tieši jums ir atlasīts kā labākais no jaunākā Latvijas kino, un tas ir redzams kinoteātrī Splendid Palace

Daira Āboliņa: - Jā, un cilvēki to ir pamanījuši! Jūs nevarat iedomāties, kāda ir ažiotāža, lai tiktu uz filmām, īpaši uz tām, kurām ir pirmizrādes ar radošajām grupām! Tā ka principā šis darbojas. Latvieši ir tāda jocīga tauta, viņiem vajag, lai kāds viņiem palīdz svinēt, un Lielais Kristaps lieliski palīdz svinēt nacionālo kino. Bet varbūt filmas tādā veidā ir jāiesaiņo ne tikai reizi gadā – vismaz šobrīd, kad mums ir tik grūti visiem… Varbūt vajag kaut kā mazliet solidarizēties – gan ar filmu producēšanu, gan novešanu līdz finālam un festivālam, gan ar izrādīšanu un skatīšanos…

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2021" laureāti noslēguma ceremonijā 2022. gada 27. februārī. Foto: Gints Ivuškāns

Sarunas dalībnieku foto - no LSM.lv tiešraides

Komentāri

Neiburgs
19.03.202322:19

Lielais varenais Kristaps un latvju filmiņas. Par māsām grūti spriest, laikam jau režija laba, bet nav mana tēma un tas pat ir normāli, jo visiem nekad neizpatiksi. Janvāris, nezinu, normāli tas nav ja 90 min garai filmai pirmais notikums tikai sākas 60 minūtē. Kaut kas baigi ir garām, kaut kāda profesionāla kļūda laikam. Barikādes jau daudzi atceramies un tā atmosfēra jau vairāk vai mazāk tika sasniekta, tik nebija saprotams ko tas galvenais aktieris tur vazājās apkārt un brīnijās. Izskatījās spekulēšana uz skatītāju jūtām. Filmas beigās, kur pusplikie brien jūrā, neviļus atcerējos Paukštello no mans draugs nenopietns cilvēks, tur tie bērni viņam prasa, kas notika ar kaiju un šis saka, NOSPRĀGA. Jā, kaija bija jau beigta un cilvēki iebrida jūrā. Neona pavasaris, diezgan grūtu izturama filmiņa, te nu arī tā nejēdzīgā vazāšnās turpu un šurpu un kur tik paskatījies visur visi fonā drāzās(tas gan bija arī daudzās citās filmās) No tām lesbiskajām attiecībām tur nekā nebija.

Neiburgs
19.03.202322:32

Meitenes bišku pabučojās un viss, šādai nopietnai tēmai varēja gan pieiet ar lielāku vērienu. Ābols no ābeles tālu nekrīt, jo te ir tā pati problēma kas mātei Unai Celmai, jo abi nespēj savilt sižetu un sajūtu kopā, kaut kā viss paliek gaisā karājoties. Ar dokumentālajām filmām viņiem kaut kā labāk iet. Par izslavināto vesternu i runāt negribas, absolūts tukšums, žēl tās iztērētās naudas. Nemierīgie prāti, nu varena psihoze sākuma, a kāda jēga, ja pēctam viss noplok, neattīstās un pat nav saprotams par ko tad īsti ir filma. Var to kluci velt cik gribi un pūt vai nepūt, bet iepilināt glāzēs kaut kādu psihodēlisku šķidrumu arī nav māksla. Te arī tā drāžšanās fonā bez samaņas, bet arī tās strīpas lielceļa platumā, ko visu laiku šņauc. Vai mērķis attaisno līdzekļus savācot nodzertas nelaimes un padibenes, lai šerpāk izskatītos. žēl, ka Liepājas forti vien paliek tādas dekorācijas līmenī. Aktieri samērā normāli un režisoriīsti nemāk viņus režisēt

Neiburgs
19.03.202322:36

Revolūcija. Kā debija diezgan pieņemams. Aktieri forši. Grotesks un interesants piedzīvojums, beigas, gan pa traku, bet tāds scenārijs. Mazliet par garu tās sapņu vai murgu scēnas, bet gan jau režisors piešausies un nākamā filma , jau būs profesionāli augstā līmenī.

Neiburgs
19.03.202322:43

Kinocentrs, jā tur gan laikam riktīga stagnācija sākusies. Daudzviet Eiropā tomēr radošajos/vadošajos amatos ilgāk kā 10 gadu nevienam neļauj uzturēties, jo vienkārši sākas stagnācija un mākslā nekā briesmīgāka nav. Bet ko var gribēt, ja ekspertos pie naudas dalīšanas jau kuro desmitgadi atkal būs Krilovs un to arī varētu nosaukt par stagnāciju. Es kinoļaužu vietā pat protestētu, jo nekas jau būtisks atkal nemainās. Krilova studenti gan var būt apmierināti, jo tos viņš tomēr vislabāk pazīt. Pēteri Krilov, nevar būt tik daudzus gadus aeksperta amatā , jo to mākslā sauc par stagnāciju, jācer, ka kāds to izdzirdēs un sāksies plašāka diskusija.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan