Šāgada RIGA IFF retrospekcijas programmā „In kino veritas” iekļautas vairākas Kopolu dinastijas režisoru filmas – tās veidojuši Frānsiss Fords Kopola, Eleonora Kopola, Sofija Kopola. Filmas, kuras kalpo gan par vēstures stundu, gan par spoguli pasaulei šodien.
Dzīvojot un strādājot kinoindustrijā Kalifornijā, Kopolu klana klātbūtne jūtama spēcīgi – tā piederīgie sastopami jomas kuluāros, Sanfrancisko joprojām atrodas ģimenes patriarha Frānsisa Forda Kopolas dibinātā studija American Zoetrope, un viņa vīnogulāju ieskautajā īpašumā esmu iebraukusi svelmīgā rietumkrasta novakarē aplūkot Kopolas filmām veltītu ekspozīciju. Veroties rekvizītu, scenāriju oriģināleksemplāru un prestižo apbalvojumu (tostarp piecu Oskaru) plejādē, domas pievēršas kinomākslai kā faktoram, kas pasaules kolektīvajā apziņā visspēcīgāk iepludina americana – amerikāņu kultūras, vēstures un identitātes simbolus;
jo īpaši Frānsisa Forda Kopolas filmas izteiksmīgi ilustrē komerciāli un mākslinieciski ietekmīgu Holivudas mītu radīšanas mašinēriju, kuras uzbūvētās pasaules kalpo par atsaucēm kino un populārajā kultūrā vēl šodien,
to universālisms un ietekme sniedzas pāri robežām un valodām.
Itāļu izcelsmes amerikāņu atvase, prestižajā Kalifornijas universitātē (UCLA) izglītotais Frānsiss Fords Kopola (1939) piederīgs amerikāņu jaunajam vilnim jeb jaunajai Holivudai (20. gadsimta 60.–70. gadi) – kustībai, kuru raksturoja izraušanās no striktās studiju sistēmas kontroles, radoša brīvība un mazāk cenzūras, kinovalodas izkopšana savā autorkino rokrakstā. Līdzās Kopolam režisori Džordžs Lūkass, Mārtins Skorsēze, Roberts Oltmens, Pīters Bogdanovičs veidoja filmas jaunai, izglītotai publikai, tematiskajā arsenālā valdīja uzdrošināšanās un sava laikmeta gars, attēlojot politiskās aktualitātes, pretošanās kustības, subkultūras.
Kopola savu radošo darbību uzsāka jaunās Holivudas tēva, B-kategorijas filmu kulta režisora Rodžera Kormena aizgādībā, strādājot šausmu žanrā, bet atzinību jaunais režisors iekaroja, kad finansiālu motīvu dēļ uzņēmās režisēt mafijas sāgu – filmas Krusttēvs / The Godfather (1972) un Krusttēvs 2 The Godfather: Part II (1974). Nevar apgalvot, ka Kopola aizsāka gangsterfilmu žanru, kas plaši pazīstams jau kopš mēmā kino laikiem, Krusttēva filmas drīzāk var uzskatīt par amerikāņu nacionālo eposu – to ļauj apgalvot gan stāstniecības vēriens, gan stilistika, risinot pasaku par kapitālisma un organizētās noziedzības dzimšanu, Amerikas kā nācijas veidošanos caur nežēlības piesātinātiem imigrantu stāstiem un amerikāņu sapņa centrālo simbolu – ģimeni. Nozīmīgs ir arī Krusttēva iespaids uz kino attīstību turpmākajās desmitgadēs; līdz ar šo kinostāstu blakus smagsvariem norietā, kā Marlonam Brando, par slaveniem aktieriem kļuva laikmeta sejas Roberts de Niro un Als Pačīno.
Absolūts pretstats Krusttēvam ir Frānsisa Forda Kopolas filma, kas iekļauta Riga IFF programmā. Saruna / The Conversation (1974) ir projekts, ko režisors loloja kopš 60. gadu beigām, – radikāli konceptuāla psiholoģiskas spriedzes filma, kuras centrālo tēmu slānis sabiezē no izsekošanas līdz morālai līdzatbildībai. Filmas galvenais varonis (izcilā Džīna Hekmena atveidojumā) stāstu uzsāk kā maksimāli emocionāli atsvešināts personāžs, kura uzdevums ir tikai iegūt pēc iespējas nevainojamāku audioierakstu izspiegošanas nolūkā. Tomēr drīz viņš kļūst apsēsts ar paša neviļus spēlēto lomu izsekoto cilvēku dzīvēs, atskārstot, ka viņiem draud briesmas.
Filmu Saruna var uzskatīt arī par pravietisku, jo tā iznāca uz ekrāniem laikā, kad ziņās dominēja Votergeitas skandāls – nelegālu noklausīšanās ierīču izvietošana, kuru organizēja toreizējā ASV prezidenta Ričarda Niksona valdība savu pretinieku demokrātu partijas štābā; šis skandāls noveda pie prezidenta atkāpšanās no amata. Ar šo filmu Kopola – viņš arī scenārija autors – būtībā ir Orvela distopiskās pasaules mantinieks. Sarunas galvenais varonis iekļūst citu dzīvēs, pats paliekot nemanīts; atsvešinātās Sanfrancisko pilsētvides ainavas un klusinātie interjeri kalpo par fonu viņa anonimitātei. Šis cilvēks pelēkā uzvalkā, bezkaislīgi ievācot datus pārdošanai, ir kā priekšvēstnesis mūsdienām, kad straujās tehnoloģiju attīstības rezultātā ar novērošanu nodarbojas gan indivīdi, gan korporācijas, gan valdības, vairojot aizdomas un pat paranoju, kas seko privātuma iespējas laupīšanai un konstantai dzīvei orveliskā universā.
Intertekstualitātes ziņā ciešas paralēles Sarunas naratīvā un tēmā velkamas ar Mikelandželo Antonioni kulta filmu Fotopalielinājums / Blow-up (1966), kuras centrā ir jautājums par attēla / fotogrāfijas uzticamo vai neuzticamo dabu, savukārt Braiens de Palma – režisors, kurš gandrīz visus savus darbus piepildījis ārkārtīgi tiešām atsaucēm uz citām filmām, – trillerī Sprādziens / Blow Out (1981) aizņemas motīvus gan no Fotopalielinājuma, gan Sarunas.
Krusttēva filmu tematiskā ass griežas ap ģimenes un naudas tēmu, Saruna apspēlē varu, ko sniedz informācija, bet Kopolas virtuozākais darbs Mūsdienu apokalipse / Apocalypse Now (1979) fokusējas uz vēl kādu nozīmīgu Amerikas identitātes elementu – karš un tajā ietvertā imperiālisma žņaugi. Balstīta Džozefa Konrāda garstāsta Tumsas sirds / Heart of Darkness (1899) motīvos (Kopola ir scenārija līdzautors), filmas darbība pārcelta no 19. gadsimta Āfrikas uz Vjetnamas karu 60. gadu beigās, un Mārtina Šīna atveidotais kapteinis Vilards dodas misijā nogalināt no reglamenta nomaldījušos pulkvedi Kurcu (Marlons Brando šajā lomā patiešām iedveš šausmas).
Konrāda darba centrālie pavedieni – psihes tumšāko dzīļu izpēte, koloniālisms, varas pozīcijas – šeit raduši lielisku ietērpu bezjēdzīgā kara veidolā, kur ceļojums pa upi no Vjetnamas dienvidiem Kambodžas džungļu sirdī aizņemas sengrieķu eposa Odiseja motīvus, bet tikpat labi velkamas spēcīgas paralēles ar Džozefa Kempbela aprakstīto mono-mīta jēdzienu, kurš apgalvo, ka visu pasaules kultūru reliģijās un mītos rodami vieni un tie paši arhetipiskie naratīva elementi, kamēr varoņa ceļojumu vienlīdz raksturo gan reālas, fiziskas briesmas, gan garīgs ceļš uz atklāsmi un atdzimšanu.
Izrādot filmu 1979. gada Kannu kinofestivālā, režisors izteicās, ka filma nav par Vjetnamas karu, tā ir Vjetnamas karš, tādējādi paužot centienus attēlot neprātu, šausmas un Amerikas populārās kultūras psihedēlisko elementu ienešanu Dienvidaustrumāzijā. Arī šai Kopolas filmai piemīt episks operas vēriens, risinot operu pasaulei tuvas tēmas (neprāts un nāve), tāpat arī ilustrējot amerikāņu kultūrai raksturīgo megalomāniju, ko raksturo hrestomātiskie filmas ievada kadri ar degošajiem džungļiem The Doors skaņu ritmos, nāves nesēju valkīru – armijas helikopteru – uzlidojums Vāgnera mūzikas pavadībā un asinis stindzinošie rituāli Kambodžas džungļos. Filmā piedalījies 70. gadu ASV kino zieds, tostarp Deniss Hopers, Harisons Fords un Lorenss Fišbērns.
Runājot par Mūsdienu apokalipses neizdzēšamo iespaidu masu apziņā un kino vēsturē, filmas mītiskos apmērus sakāpinājuši uzņemšanas apstākļi, kas būtībā atspoguļo filmas galvenās tēmas – civilizācijas un dabas mūžīgo konfliktu, Rietumu un Austrumu pretmetus, fiziskas un garīgas mokas. Filmas veidošanas ilgo procesu Filipīnu džungļos intīmā dokumentālā kino dienasgrāmatas formātā, apvienojot filmētas ainas un audioierakstus, notvērusi Kopolas sieva Eleonora Kopola, kuras filmētais materiāls sākotnēji bija iecerēts Holivudas studijas publicitātei. Tumsas sirdis: režisora apokalipse / Hearts of Darkness: A Filmmaker’s Apocalypse (1991), dokumentējot cīņu ar finansiāliem, loģistiskas un emocionālo spēku izsīkuma radītiem šķēršļiem, sasaucas ar vēl kādu slavenu dokumentālo filmu – Lesa Blanka Sapņu slogu / Burden of Dreams (1982), kas ataino Vernera Hercoga filmas Fickaraldo / Fitzcarraldo (1982) uzņemšanu Amazones džungļos. Tāpat kā šī filma, arī Eleonoras dokumentālais darbs ir izcils portrets režisora autokrātiskās vīzijas realizācijas procesam un eksistenciālajām šaubām, kas to pavadīja.
Fakts, ka gandrīz visi Kopolu ģimenei piederīgie ir saistīti ar kino, raisa pārdomas par nepotisma ietekmi radošajās industrijās. Frānsisa brāļadēla Nikolasa Keidža karjera komentārus neprasa, sevišķi viņa lomas 80.–90. gadu filmās. Frānsisa māsa Tālija Šaia atveidojusi tēlus Krusttēva triloģijā un Rokija / Rocky filmās (1976 –1990), viņas dēls Džeisons Švarcmans pazīstams kā Vesa Andersona darbu seja. Ar Andersonu bieži kopā strādā arī Frānsisa dēls Romans Kopola; viņš kā producents, režisors, scenārists darbojies gandrīz visu klana pārstāvju filmās, savukārt Frānsisa mazmeita Džia Kopola ir režisore (Pēdējā šovmeitene / The Last Showgirl, 2024).
Izteikta tēmu līdzība valda Frānsisa meitas Sofijas Kopolas režisētajās filmās – trauslas variācijas par pasaules uztveri no jaunu meiteņu un sieviešu skatpunkta, vientulība, melanholiska ilgošanās, atsvešinātība, apspiesta seksualitāte, identitātes meklējumi, pieaugšana; – tas viss bieži skatīts caur sapņiem līdzīga transa lēcu filmu vizuālajā noformējumā. Šo tēmu esence ir Kopolas pirmā pilnmetrāžas filma Jaunavu pašnāvības / The Virgin Suicides (1999) ar viņas bieži angažēto aktrisi Kirstenu Danstu galvenajā lomā.
American Zoetrope paspārnē tapušo stāstu par piecu jaunu māsu ierobežoto dzīvi tradicionālā 70. gadu Amerikas ģimenē pavada ambients elektroniskās mūzikas skaņu celiņš Air izpildījumā, kas tikai saasina nostalģisko, pusaudžu gadu apsēstības un ilgu pilno atmosfēru. Filmas galvenās varones attēlotas kā ēteriskas būtnes, veidojot saikni ar pasaku un fantāzijas žanru, kur cietoksnī ieslodzītās princeses gaida atpestīšanu romantiska pavērsiena veidolā. Saskatāmas arī ciešas sasauces ar austrāliešu klasiķa Pītera Viera kulta mistērijas filmu Pikniks pie Nokarenās klints / Picnic at Hanging Rock (1975) un Kopolas pašas vēlāko filmu Apburtie / The Beguiled (2017) – abu filmu darbība risinās 19. gadsimtā, kur varones vada dienas nomaļās meiteņu internātskolās, vasaras svelmē, jaunavīgos baltos tērpos, reliģijas un sociālo normu važu kalumā. Abas filmas, lai gan sakņotas konkrētos literārajos pirmavotos un vēsturiskā periodā, ataino izolētību, trauksmi un emociju slogu kā universālu jaunu sieviešu pieredzi, un nāvi kā vienu no iespējamām atslēgām.
Interesants un līdzsvarojošs ir fakts, ka – radikālā pretstatā Frānsisa Forda Kopolas maskulīnajām tēmām – Sofijas Kopolas autorrokraksts tik konsekventi koncentrējas uz šādiem diametrāliem pretmetiem.
Kopolu stāsts turpinās.
Programmas In kino veritas seansi nedēļas nogalēs – 18.10. un 19.10., 25.10. un 26.10.
Vairāk informācijas Riga IFF mājaslapā ŠEIT.
