207 gadu laikā kopš Mērijas Šellijas romāna „Frankenšteins” izdošanas tas iedvesmojis vairāk nekā 433 spēlfilmu un gandrīz 100 seriālu rašanos, tagad uz ekrāniem iznākusi Giljermo del Toro versija, un Sonora Broka tikusi pie iespējas intervēt režisoru un centrālās lomas aktieri – Džeikobu Elordi, kurš iemiesojas Radības tēlā.
Ja 1816. gada vasarā nebūtu bijuši tik katastrofāli, laiskai atpūtai nepiemēroti laika apstākļi, mums šobrīd būtu par vienu gotiskās un šausmu literatūras un kino kulta varoni mazāk. Lai kavētu laiku, Lorda Bairona viesi, tai skaitā Pērsijs Šellijs un viņa iemīļotā Mērija (tobrīd vēl Godvina), dodas izbraukumos ar buru laivu pa Ženēvas ezeru un sacenšas, kurš uzrakstīs spilgtāko (un šausminošāko) literāro darbu. Pēc kāda spoku stāstu vakara Mērijai rodas ideja par jukušo zinātnieku, kuru turpmāk visa pasaule pazīs kā Viktoru Frankenšteinu.
Mērija Šellija pati ir ideāla gotiskā varone, kas sava traģiski bojāgājušā mīļotā Pērsija Šellija sirdi, ievīstītu paša dzejās, esot turējusi rakstāmgalda atvilktnē vēl vairākus gadu desmitus. Viņas romānu caurauž gan pašas ne visai laimīgās bērnības pieredze (māte mirst neilgi pēc tam, kad laidusi pasaulē Mēriju, savukārt tēvam, pazīstamam filozofam un rakstniekam, bērna emocionālās vajadzības šķiet vien kaprīze), gan arī britu filozofa Erasma Darvina (Čārlza Darvina vectēva) un atsevišķu vācu domātāju idejas, kas ļauj Mērijai grāmatas priekšvārdā rakstīt – “šis literārais darbs nav balstīts uz neiespējamu parādību”.
Tīmeklī pieejams aprēķins, ka pēc Mērijas Šellijas 1818. gadā izdotā romāna Frankenšteins motīviem līdz 2025. gada novembrim ir uzņemtas 433 spēlfilmas, 212 īsfilmas, 85 televīzijas daudzsēriju filmas ar 340 sērijām kopumā. Un, lai gan lielais vairums kļūdaini piedēvē Frankenšteina vārdu Radībai, nevis zinātniekam, kurš no morgā iegūtām ķermeņa daļām spēja radīt jaunu dzīvību, šis stāsts ir zināms teju ikvienam, ierakstīts kino un popkultūras slavas zālē.
Es tomēr uzdrīkstēšos apgalvot, ka tikai 2025. gada rudenī ir pirmizrādīta Frankenšteina versija, kas veidota ar vislielāko cieņu pret literāro avotu un Mērijas Šellijas dzīves stāstu,
turklāt ar dziļu izpratni par svešā, šausmīgā un nepieņemtā ciešanu dimensiju. Režisors Giljermo del Toro ir dižākais kinopasaku autors mūsdienās; viņa radītie briesmoņi, murgu tēli, okeāna dzīļu monstri un atdzīvojušies koka zēni aizrauj iespaidīgu uzticīgu fanu loku, bet vismaz nelielu ceļa gabaliņu ir veduši līdzi katru no mums. Režisora dzīvesvieta aptver gan vienu ēku, kurā mīt viņš pats, gan Bleak House – blakus ēku, kurā izvietota viņa apjomīgā kinodekorāciju, rekvizītu, maketu, leļļu un mākslas objektu kolekcija. Minot tikai nelielu daļu – tur ir šaujamierocis Big Baby no Hellboy II: The Golden Army (2008), pilna auguma māla makets, kas atveido Amfībiju no filmas Ūdens forma / The Shape of Water (2017), Bērnija Raitsona un H.R. Geigera grafikas... Del Toro savā Bleak House īsteno Gvadalaharā pavadītās bērnības sapņus, ko caurauda aizrautība ar šausmu un zinātniskās fantastikas žanru. 130 priekšmetus no viņa kolekcijas būs iespējams iegādāties izsolē šī gada septembrī.
Del Toro režisēto Frankenšteinu, kas pirmizrādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā un šobrīd ir skatāms Netflix platformā, raksturo viņam piemītošā mīlestība pret briesmoņiem un nezvēriem. Šīs filmas centrā ir nevis Viktors Frankenšteins (lomā Oskars Aizeks), zinātnes ģēnijs, egomaniaks, kam ir bijis pa spēkam atminēt dzīvības noslēpumu, bet gan Radība (lomā Džeikobs Elordi) – atlētisks, bāls, teju caurspīdīgs tēls, kurš ienāk šajā pasaulē ar atbruņojošu naivumu, alkstot tā, kā tik ļoti dzīves laikā pietrūka Mērijai Šellijai – sava radītāja – tēva mīlestības.
Starp Viktoru un Radību nostājas vēl kāda mīlestība, kad laboratorijā ierodas viņa brālis ar līgavu Elizabeti (Mija Gota). Elizabeti apbur važās iekaltais bālais noslēpumainais tēls. Gluži tāpat kā Ūdens formā starp Elaizu un Amfībiju uzplaukst tīras sirds beznosacījuma mīlestība, tā arī Elizabete kā neviens saprot Radību, kam jāpakļaujas sabiedrības priekšstatiem un aizspriedumiem.
Frankenšteins līdz šim nav guvis galvu reibinošus kases panākumus, tomēr nupat kā saņemtās Critics Choice balvas par labākajiem kostīmiem (Keita Holija), mākslu (Tamāra Derevella), grimu (Maiks Hils) un mūziku (Aleksandrs Desplā), tāpat kā neskaitāmās, skrupulozās filmas vizualitātes detaļu analīzes un citātu atšifrējumi sociālajos tīklos apliecina – del Toro ir virtuozs fantāzijas pasauļu radītājs, kurā ik elements ir rūpīgi izsvērts un balstīts plašās mākslas un kultūras vēstures zināšanās. Te var minēt kaut vai Frankenšteina laboratorijas uzbūvi, kas prasījusi deviņus mēnešus, savukārt gaismas tajā katrai filmēšanai tika uzstādītas trīs stundu garumā. Vai arī Viktora mātes neparasto, balto, ar asinssarkanu samtu izoderēto zārku, ko mēs redzam vien pāris kadros – tā nav tikai kinomākslinieku fantāzija, šāda tipa zārku 1848. gadā patentēja Almonds Danbārs Fisks, tādēļ arī tie tika dēvēti par “Fiska zārkiem”, un metāla zārks sarkofāga formā ar sejas daļā iestrādātu stiklu, caur kuru redzams aizgājējs, uz neilgu laiku kļuva par luksus modes kliedzienu.
Lai gan intervijā režisors norāda, ka centies izvairīties no kino vēstures citātiem, viņš nenoliedz mākslas citātu klātesamību, un te tikai daži, ko acīgie fani ir notvēruši filmā, – Mikelandželo freska Ādama radīšana, gravīra Hamlets un Jorika galvaskauss (F. Ventvorts), Neticīgais Toms / The Incredulity of Saint Thomas (Džerāds van Honthorsts), Galminieces / Las Meninas (Djego Velaskēzs), Vanitas (Simon Renārs Sent-Andrē), arī Karavadžo gleznotais Gorgonas Medūzas portrets. Kā nemainīgu savas iedvesmas avotu del Toro min krāsu izmantojumu Maikla Pauela un Emerika Presburgera filmās, īpaši izceļot Black Narcissus (1947).
Gan filmā Crimson Peak (2015), gan Frankenšteinā daļa lauru pienākas arī režisora radošajai partnerei, kostīmu māksliniecei Keitai Holijai, kuras vēsturisko kostīmu zināšanas apvienojumā ar gotisku fantāziju ir rezultējušās neatkārtojamos kostīmos – mākslas darbos ar simbolisku smagmi (pievērsiet uzmanību Mijas Gotas tērpam ar baltām lentēm nosaitētajām rokām vai kleitas aizdari, kas atgādina mugurkaulu).
Giljermo del Toro ir kaislīgs pretinieks tam, ka filmu veidošanā ienāk mākslīgais intelekts; vēl vairāk, 2025. gada oktobrī viņš paziņoja par stopkadru (stop-motion) animācijas studijas izveidi Gobelins Paris mākslas skolā sadarbībā ar Netflix. Tādēļ varam būt droši, ka arī turpmākās viņam tik mīļo briesmoņu pasaules tiks radītas bez MI palīdzības.
Nupat aizvadītā gada novembrī man bija iespēja līdz ar vēl pāris žurnālistiem intervēt režisoru Giljermo del Toro un aktieri Džeikobu Elordi, skarot tēmas par romāna un filmas paralēlēm, sarežģītā Radības grima uzlikšanas procesu, kas ikreiz aizņēmis 10-11 stundas, arī par Frānsisu Fordu Kopolu, kurš īsi pirms šīs intervijas sociālajos tīklos bija ierakstījis: “Mums ir tik ļoti paveicies ar del Toro kinematogrāfisko ģēniju, kas vada, apgaismo un izgaismo mūsu dzīves tā, kā neviens cits to nespēj!”
Kas ir pamatā Frankenšteina Radības vizuālajai koncepcijai?
Del Toro: – Koncepcija attīstījās no mēģinājumiem radīt jaundzimušā vai cilvēka dvēseles iespaidu. Lai tas neizskatītos pēc remontdarbu virknes rezultāta vai pēc negadījuma upura, lai tas liktos kā viens veselums, kam piemīt neticama nevainība. Tāpēc krāsa, uz kuru mēs tiecāmies, bija alabastrs vai marmors, un caurspīdīguma efekts. Esmu praktizējies radīt šādu tēlu jau kopš Kronosa / Cronos (1992), tātad jau kādus 30 gadus līdz pat šim brīdim. Tāpat man bija ideja izmantot frenoloģijas estētiku – tā ir zinātne, kurā tiek pētīta cilvēka galva, galvaskauss –, arī Romas svētā Bartolomeja statujas anatomiskās līnijas, tādējādi projicējot nesen dzimušu skaistumu.
Džeikob, kā tas bija – iejusties šī briesmoņa ādā?
Elordi: – Tā bija neticami atbrīvojoša sajūta, kas man radīja milzīgu zinātkāri un iespēju izpētīt dzīvību – no pirmsdzemdību perioda līdz dzimšanas brīdim, tad līdz pusaudža vecumam, pieaugušam un tādam kā pilnībā apzinīgam vīrietim. Tātad – grims raisīja lielu zinātkāri.
Nesen sociālajos tīklos redzējām paātrinātu video, kurā fiksēts Radības grima uzlikšanas process – tas prasa tik ilgu laiku! Džeikob, ko jūs domājāt šajā laikā? Vai pārskatījāt scenāriju?
Elordi: – Šis video patiesībā atklāja manus noslēpumus, jo var redzēt, ka es spēlēju videospēles. (Smejas.) Tur tiešām bija jāpavada kādas 10 stundas, tātad darīju pa druskai no visa. Atceros, ka laikam pabeidzu Red Dead Redemption Two spēli, kamēr sēdēju krēslā, izlasīju dažas grāmatas un vēl, ziniet, diezgan bieži sapņoju par ēšanu.
Nē, jokus pie malas. Kad mēs pirmo reizi runājām, Giljermo man teica, ka šis process būs kā sakraments, ka tam jābūt svētam. Tas bija kā viņa aicinājums, lūgums iejusties, kļūt par šo lietu, Radību, lai varētu doties uz filmēšanas laukumu. Grima process man deva daudz laika, lai individuāli sagatavotos konkrētajai ainai, kas notika tajā dienā, Daudz vairāk laika, lai iejustos tēlā, daudz vairāk nekā parasti, veidojot filmu. Tā bija liela greznība. Un tajā video jūs redzat tikai daļu no grima uzlikšanas, jo tā bija tikai galva un pleci. Bet, kad tika filmēts viss ķermenis, grima uzlikšanas laikā patiešām notika metamorfoze.
Jūs esat filmējies tik daudzās interesantās filmās, tomēr šķiet – neskatoties uz izaicinošām lomām, jūs joprojām uztver pirmkārt kā seksa simbolu. Vai filmēties bez sejas, ar Radības grimu, bija atbrīvojoši?
Elordi: – Tas, kā cilvēki mani uztver, patiesībā nav mana darīšana. Radoši esmu pilnīgi brīvs. Un pie katra tēla, ko atveidoju, ne tikai pie šī, esmu ķēries ar tādu pašu sparu un aizrautību – kopš apmēram 14 gadu vecuma.
Giljermo, vai jums bija jāņem vērā atšķirīgais politiskais un sociālais konteksts, šodien uzņemot šādu filmu?
Del Toro: – Pirmkārt, mēs vienmēr veidojam filmas no šodienas skatpunkta. Ja es būtu uzņēmis šo filmu pirms 10 gadiem, es to būtu filtrējis caur tābrīža laiku, kontekstu. Ja es to veidoju tagad, nav iespējams nejust to, ko mēs jūtam, – sašutumu un sāpes, un absolūti brutālo veidu, kā mūs aicina uztvert citam citu; it īpaši šķelšanos, kas rodas, kad kādu mēģina objektivizēt, kaut ko "citu" padarīt par svešu un draudīgu.
Fakts, ka vienam un tam pašam stāstam ir divas puses, ir svarīgs, bet to nav iespējams, nedrīkst izskaitļot. Tas ir jāsajūt.
Tātad – filmai ir tēma un konflikts, un mēs cenšamies dabiski tiem sekot. Tur neko nevar mākslīgi uzspiest. Filma, jebkura mākslinieciska darbība pastāv kā mākslas deklarācija un politiskās, sociālās un personiskās nostājas deklarācija. Es neesmu Džons Stjuarts no The Daily Show, vai ne? Esmu stāstnieks. Tāpēc cenšos nevis tieši komentēt aktuālās tēmas, bet gan būt daiļrunīgs.
Lasījām Frānsisa Forda Kopolas ierakstu sociālajos tīklos par jūsu filmu. Jums abiem tas noteikti daudz nozīmē, jo jūsu Frankenšteins ir kā Frānsisa Forda Kopolas Drakula 90. gados – ļoti patiesa filma un izteikti vizuāla; tai ir liela sirds un tā uzrunā mūsdienu auditoriju. Kā vajadzētu uzrunāt auditoriju ar stāstu, kas ir no pagātnes, bet ļoti, ļoti aktuāls mūsdienās?
Del Toro: – Vislabākā kombinācija, ko kāds varētu izveidot, lai es nomirtu laimīgs, būtu – izveidot filmu dubultprogrammu ar Frānsisa Drakulu un mūsu Frankenšteinu. Tas arī viss. Tās ir ļoti, ļoti radnieciskas savā romantiskajā garā. Un bezbailīgajā, daiļrunīgajā, trakajā veidā, kā izturēties pret vēsturisku materiālu, vai ne? Es pazīstu Frānsisu vairāk nekā… ak, Dievs, 20 gadus? Un es pazīstu Mārtiju Skorsēzi apmēram 15 vai 20 gadus, bet šie mirkļi – kad Mārtijs mūs intervēja uz skatuves Ņujorkā un slavēja filmu, vai kad Frānsiss bez pamudinājuma izteicās sociālajos tīklos, – tie ir īpaši.
Es saņemu vēstules arī no citiem režisoriem, kurus pazīstu, bet gadiem ilgi neesmu dzirdējis, tagad viņi raksta: “man ļoti patīk šī filma, tā ir lieliska, režija ir lieliska!”, un es esmu debesīs. Ziniet, man Frānsiss ir viens no lielākajiem kino dieviem – visa kino, ne tikai amerikāņu. Tāpēc tas, ka viņam filma patika… Un, starp citu, viņš man nezvanīja! Tas, ka viņš nevis vienkārši pateica „sveiks, Giljermo!”, nevis uzrakstīja man e-pastu, bet pateica to publiski, no zila gaisa, – tas bija absolūti satriecoši. Tas ir sapnis. Man ir 61 gads, bet, kad notiek tādas lietas, man ir 22. Esmu kā fans.
Elordi: – Man ir 28 gadi, un es arī esmu fans. Es šeit sēžu kopā ar Giljermo, pirmkārt. Un tad, ziniet, Frānsiss Kopola, kurš ir kā handmade kino tēvs, uzņemot filmu ar jebkādiem līdzekļiem, ja vien tas ir paveicami un kalpo mākslai… Frankenšteins ir tieši tāpat veidots – šajā laikmetā, kad filmas tā vairs uzņem. Tātad tradīcija ir nodota tālāk. Tāpēc Giljermo to dara, un tāpēc tas ir tik īpaši – arī tad, kad Skorsēze, kurš bija šīs lietas pionieris, saka: "Es redzu jūsu darbu filmēšanas laukumā. Es redzu jūsu rokas uz kameras. Es redzu jūsu rokas filmā.”
Giljermo, jūsu filmā redzami veltījumi dažādām Frankenšteina versijām, ne tikai oriģinālam. Atmiņā nāk Džeimsa Veila Frankenšteins (1931), protams; Jaunais Frankenšteins (1974) ar Džīnu Hekmenu neredzīgā vīra lomā, arī Roberts De Niro Mērijas Šellijas Frankenšteinā (1994) – kostīmu dēļ.
Del Toro: – Es centos filmā iekļaut pēc iespējas mazāk veltījumu kinovēsturei – man tie nepatīk, esmu ļoti uzmanīgs. Tomēr varu minēt Frankenšteina lāstu (1957), iedvesmas avoti ir arī Drakula: Tumsas princis (2013), Mārtina Skorsēzes Nevainības laikmets (1993), Keneta Branaga Frankenšteins, ko iedvesmojuši mākslinieka ilustratora Bērnija Raitsona darbi. (Raitsons vairākus gadus veltīja Mērijas Šellijas romāna Frankenšteins ilustrētā izdevuma veidošanai, tas tika izdots 1983. gadā; vēlāk Raitsons veidojis konceptuālo mākslu dažādām filmām un televīzijas seriāliem.) Es dievinu Bērnija Raitsona melnbaltās ilustrācijas, un Branags savas filmas dizainu balstīja uz tām pašām ilustrācijām. Es patiesībā centos nevis atsaukties uz citām filmām, bet godināt māksliniekus – piemēram, gleznotāju Kasparu Dāvidu Frīdrihu, atsauces uz viņa darbiem ir viscaur filmā. Un Mērija Šellija tajā ir klāt ik mirkli.
Tomēr dažos momentos jūs esat atkāpies no Mērijas Šellijas darba. Piemēram, mainījis Viktora ģimenes atmosfēru, viņa tēvs filmā ir nežēlīgs tēls – vienmēr atsvešināts.
Del Toro: – Es esmu studējis šo tekstu 50 gadus. Mērijas Šellijas darbs ir drošībā grāmatu plauktā, piekļūstams jebkurā laikā. Nav nepieciešami simt divdesmit cilvēki, kas strādā 24 stundas diennaktī, lai to pārvērstu attēlos, jo mēs nenodarbojamies ar taksidermiju. Es nemēģinu preparēt kaut ko tādu, kas reiz bijis dzīvs. Es cenšos radīt kaut ko tādu, kas saviļņo mani kā stāstnieku. Kad jūs dziedat dziesmu, ko sarakstījis kāds cits, jūs tomēr izmantojat savas plaušas un kaklu, savas sāpes… un tā strādā arī filma.
Velnišķīgs, ļauns tēvs Mērijai Šellijai nebija nekas svešs. Viņa uzrakstīja trīs romānus būtībā par savām attiecībām ar tēvu – tās bija ārkārtīgi smagas un ārkārtīgi sāpīgas, varbūt pat vēl tumšākas, nekā varam iedomāties. Tādēļ tas, kā Šellija idealizēja gan Viktoru Frankenšteinu, gan viņa tēvu romānā – šis jautājums vairāk skar trīs grāmatas versijas, kas pastāv. Un daudzas lietas, kas strādā literatūrā, ne tik labi strādā audiovizuālā stāstījumā.
Es negrasos jums savā filmā piedāvāt kaut ko tādu, ko nesaprotu. Bet šo es saprotu kā tēvs, un es to saprotu kā dēls, tāpēc cenšos jums piedāvāt savu versiju. Ja es nosauktu filmu Mērijas Šellijas Frankenšteins, tad mēģinātu neko nemainīt, bet šī ir mana versija. Ir nepieciešams, lai kaut kas atkal atdzīvotos (piedodiet vārdu spēli), lai tas pielāgotos jaunam medijam.
