Trīspadsmito reizi festivāls “My French Film Festival” apvieno jaunākās franču valodā tapušās filmas, kas pavisam nesenā pagātnē izceltas kinofestivālos un nu pieejamas tiešsaistē ikvienam interesentam visā Eiropā, arī Latvijā. No 13. janvāra līdz 13. februārim festivāla mājaslapā skatāmi 29 kinodarbi, tostarp ekspresīvas īsfilmas, krāšņas animācijas filmas un saturiski daudzdimensionālas pilnmetrāžas. Festivāla organizatori aicina skatītājus dalīties iespaidos, tādējādi nosakot arī auditorijas favorītfilmu.
Festivāla konkursā piedalās deviņas pilnmetrāžas filmas, starp tām arī trīs interesanti un vērā ņemami kinodarbi, ko franču kultūrtelpā veidojušas jaunās paaudzes kinorežisores. Trīs kinoprofesionāles; trīs stāsti, kas risinās Parīzē; trīs filmas, kas unikālā formā šķetina un testē dzīves un mākslas robežas.
The Braves / Entre les vagues (rež. Anaïs Volpé)
Anaīsas Volpē otrā pilnmetrāžas spēlfilma, kas pasaules kinoekrānos debitēja 2021. gada Kannu kinofestivāla programmā Director's Fortnight, stāsta par divu jaunu, talantīgu un spilgtu sieviešu draudzību. Margota (Souheila Yacoub) un Alma (Déborah Lukumuena), dzīvojot Parīzē, apņēmīgi cenšas ielauzties teātra vidē un īstenot sapni, kas abām kopīgs, – uzsākt aktrises karjeru. Spītīgi turoties iepretim pārestībām un neparedzētiem apstākļiem, ko sagatavojusi dzīve, viņas ir stingrākais balsts un skaļākais fanu klubs viena otrai.
Filmas sākumā, vēl pirms iepazīšanās ar galvenajām varonēm, skatītājs noraugās zilos, nedaudz grafiski “nobružātos” un miglainos titros, kas atgādina amerikāniskas pilsētvides apgaismojumus simtajā VHS kasetes kopijā. Šī asociācija vēlāk aizved filmas lasījumu nedaudz tālāk – Alma un Margota uzsāk darbu pie izrādes, kur izspēlē kādas Parīzē dzimušas sievietes dzīvi Ņujorkā. Var domāt, ka šis paņēmiens, kuru izmanto režisore Anaīsa Volpē, nav nekas neparasts – izmantot vizuālas zīmes, kas kaut kādos noteiktos veidos var likties atpazīstamas skatītājiem un rezonēt dažādos kontekstos, ir pat visai ierasts. Taču Volpē filmā laiks nav tikai estētiska kategorija, kurā slīdēt cauri dažādiem mākslas konceptiem, atsaucoties uz to vai citu laikmetu un rasējot skatītājam nosacīti zināmu filmas tektonisko uzbūvi. Volpē filmai piemīt kaut kas daudz vairāk. Laiks visās tā nozīmēs un līmeņos šajā filmā vedina domāt ne vien par mākslas klātbūtni, bet arī par dzīvi kopumā, kura pēkšņi iegūst jēgu mūžības priekšā. Jo īpaši tad, kad Almas un Margotas draudzību “pirms” un “pēc” sašķeļ nāves klātesamība. Laiks, kas sākotnēji izriet no filmā atainotās izrādes refleksijas, kļūst gan par laiku, kas atlicis, gan laiku, kas notiek, gan arī laiku pēc mums.
Zināmā mērā režisore Anaīsa Volpē, nemitīgi žonglējot ar saprotamiem, arī zināmiem un varbūt pat paredzamiem stāsta aspektiem, panāk to, kas šķiet šīs filmas atslēga. Tā vienkārši apliecina dzīves vitalitāti un tās galīgumu, kuras priekšā cilvēks iemieso nebeidzamu un vienlaikus pat absurdu pretrunu kvintesenci. Un tas, kas apstiprina šīs filmas spēju pacelties virs stāsta ierastības, ir beigas, jo tādu nemaz nav. Ir tikai cilvēks un tas, kas ar viņu notiek.
A Tale of Love and Desire / Une histoire d'amour et de désir (rež. Leyla Bouzid)
Tunisiešu izcelsmes režisores Leilas Bouzidas otrā pilnmetrāžas spēlfilma, līdzīgi kā autores debijas filma As I Open My Eyes (2015), šķetina personības emancipācijas procesu jeb pievēršas pieaugšanas stāstam. Tā centrā ir astoņpadsmit gadus jaunais Sorbonnas universitātes students Ahmeds (Sami Outalbali), kurš saskaras ar emocionālo un kultūras stereotipu diktētiem kontrpunktiem.
Studējot literatūras vēsturi, Ahmeds iepazīstas ar tunisiešu studenti – vitālu un stereotipiem nesamaitāto Farahu (Zbeida Belhajamor). Viņas un studiju procesa ietekmē Ahmeds, būdams Alžīrijas imigrantu bērns, ir spiests pārdefinēt kultūras aizspriedumu robežas un atmest domāšanas ietvarus, un tas liek jaunajam vīrietim burtiski izirt pa vīlēm. Sekojot tam, kā galvenais varonis šķetina savas identitātes šķietami nesagraujamos postulātus, filmas režisore viegli, mazliet pat rotaļīgi un nepiespiesti būvē skatītājā citu jēdziena “iekāre” nozīmi. Respektīvi, miesiska frustrācija, kas raksturo Ahmeda eksistenci ekrāna stāsta ietvaros, skatītājā palēnām rezultējas kā ķermeniska un vienlaikus komplicēta “es” būšana šeit un tagad.
Skatiens un pieskāriens, ko patiesībā attēls bez paša skatītāja iesaistes spēj tvert tikai virspusēji, meistarīgi būvē intensitāti, kas drīzāk ir nevis miesiska, bet intelektuāla. Iekāre vairs nav tikai fiziska vienība, bet drīzāk domāšanas modelis, mīlestības un brīvības manifestācija. Tieši šādu izpratni Ahmedā veido arī literatūra, kuru viņš lasa, kamēr pats pārvērtē, jauc un būvē no jauna robežas, kādās līdz šim domājis par savu ķermenisko esību. Līdz ar to filmas pēdējā aina, kas noslēdzas ar mīlēšanos, nav fizisks atrisinājums, tā ir domas un intelektuālās brīvības izlaušanās, pieteikums citai esībai.
Us / Nous (rež. Alice Diop)
Iespējams, režisores Alises Diopas vārds pēc pagājušā gada Venēcijas kinofestivāla triumfa debijas filmu kategorijā šķiet mazliet pazīstams. Arī tāpēc, ka viņas filma Saint Omer (2022) iekļauta ASV Kinoakadēmijas balvas pieteikumu sarakstā, padarot Diopu par pirmo melnādaino režisori, kas pārstāv Franciju ceļā uz Oskara balvu. Viņas dokumentālā filma Us nebūt nav vienkāršs darbs. Tam piemīt amorfa forma, intuitīvs un vinjetēm līdzīgs stāsts, kas tikai asociatīvi ved no viena objekta pie nākamā. Diopa turpina risināt sev svarīgas tēmas, bet nesteidz veidot viennozīmīgu un taisnvirziena filmas formu.
Filma Us turpina tēmu, kurā krustojas postkoloniālisma teorija un imigrantu dzīve Francijā, turklāt, līdzīgi kā dokumentālajā filmā Les Sénégalaises et la Sénégauloise (2007), arī šeit režisore aktīvi iesaista savas ģimenes likteņa kolīzijas. Tomēr tas nav viss. Viņa pievēršas arī citu cilvēku dzīvei, aizraujas ar gariem urbānās vides kadriem un reflektē par atmiņu un atminēšanos filmas aizkadrā.
Lēnie, vērojošie kadri, kuros identificēties nevis ar redzamo, bet skatiena turētāju, vedina domāt par nepārvaramu vēlmi tvert kamerā to, kas varbūt nemaz nav satverams. Kad Diopa aizkadrā runā par atmiņu un to, ka nereti mēs atminamies tikai kameras tverto (nekā cita nav bijis, ja tas nav fiksēts), filma iegūst citu plūdumu. Tā steidz tvert visu vienlaikus, it kā kompensējot sajūtu, ka tas, uz ko tu skaties, kādā brīdī varētu pazust. Fiksētais pēkšņi kļūst par garantētu biļeti atpakaļ pagātnē, lai tikai teiktu: “Tas ir noticis! Tā bija!”
Režisorei aizkadra balsī reflektējot arī par nāvi, kamera tiecas kapsulēt dzīvību, taču notiek pretējais – kameras tvērums tikai pasvītro cilvēka mirstību un atmiņas selektīvo formu. Vēlēšanās fiksēt visa veida dzīves gaistošās nianses ir mēģinājums šo dzīvi satvert, ieslodzīt, banalizēt un meklēt jēgu, it kā tā būtu galīgā atbilde. Šķiet, Diopa šajā filmā uzrāda nespēju apiet pakļaušanu, kas vienkārši notiek, tikko kamera kaut kam pievēršas. Režisore meklē plūstošu filmas formu, ar cerību, ka tai nebūs ambiciozas tieksmes piesavināties uzlūkotā autentiskumu. Taču velti. Kameras acs tik un tā tiecas kaut ko ierobežot vai paņemt. Diopas un kinematogrāfa titānu cīņa ir lielisks šī fenomena apliecinājums, turklāt drosmīgs un saturiski ietilpīgs.
Tiešsaistes festivāla My French Film Festival piedāvājums atrodams ŠEIT.