Ar Alēnu Delonu es iepazinos Liepājā, kinoteātrī „Balle”. Mēs ar māsīcu bijām izslīdējušas no vecāku vērīgajām acīm un ieslīdējušas kinoteātrī uz pieaugušo filmu. Māsīca bija gara un izskatījās nobriedusi, es slīdēju viņas ēnā. Rādīja „Baseinu”, Žaka Dereja 1969. gada krimināli erotisko drāmu ar Alēnu Delonu, Romiju Šneideri, Morisu Ronē un Džeinu Birkinu galvenajās lomās.
Es pat nenojautu, kas ir “seksuāla spriedze”, kuru piedēvē šai filmai, bet neko tik erotisku un skaistu vienlaicīgi es nebiju redzējusi. Viss bija skaisti, necilvēcīgi krāsaini, asprātīgi un liktenīgi.
Atnākot mājās, es nogriezu čolku, jo gribēju būt kā Romija Šneidere. Ataudzēt nebija laika, jo visam bija jānotiek uzreiz un tagad. Gribēju, lai mani apsēsti iekāro un mīl, kā Alēns mīlēja Romiju. Mamma un krustmāte šūpoja galvu un murdēja, kad uzzināja, kas ir manas frizūras mūza. Varēju šo to saklausīt – „nabadzīte… tāda nelaime… Delons nelietis…”. Es nezināju, ka Romija jau vismaz piecus gadus bija mirusi, kad es skatījos Baseinu un gribēju būt kā viņi.
Mati atauga, bet ne tik ātri un eleganti, kā es biju iztēlojusies. Atlikušo vasaras brīvlaiku pavadīju ar čolkas matiem ezītī, kas auga neciešami lēni. Mūs pieskatīja vājredzīga un gandrīz nedzirdīga radiniece Izolde, kura bija uz vecumu kļuvusi jauka, viņai varēja atstāt bērnus. Bet bērni nežēlīgi mīlēja jokus, tāpēc mēs ar māsīcu regulāri pārģērbāmies viena par otru un nesām cauri nabaga Izoldi. Tomēr pēc mana atgadījuma ar Baseinu pat Izolde pie pusdienu galda pastiepa roku uz manu pusi un trīcošā balsī teica – Patrīcij, kas tev ar matiem? Mani pieaugušie un empātiskie vecāki aizspurdza uz virtuvi, lai varētu netraucēti gārgt un smieklos vārtīties pa grīdu, pārējie bērni viņiem sekoja. Verandā bijām palikušas tikai mēs ar Izoldi, kura bužināja manu Delona čolku un bažījās par to, ko mēs teiksim mammai. Es neizturēju un stingri teicu, ka es neesmu Patrīcija, mamma ir virtuvē un nemaz nav necik pikta par maniem matiem. (Patrīcija jau kādu laiku ir tur, kur nesen aizgāja Delons un drusku senāk Jēzus, kuru viņa mīlēja kā vīrieti.)
Ir tādi vīrieši, kas ir nepieklājīgi skaisti.
Mēs esam pieraduši pieņemt, ka skaisti cilvēki automātiski ir arī labi, tomēr tas ļoti reti tā ir, jo skaistus cilvēkus mēs izlaižam ar savu labticību un uzmanību. Visbiežāk aiz skaistuma slēpjas nodevības solījums. Skaistuļi izturas pret dzīvi un cilvēkiem kā pret rotaļu biedriem. Tie nezina, ka otram arī sāp, ka tā ir īsta sirds, nevis plastilīna, ka roku vairs nevar piešūt atpakaļ, ja tā norauta. Skaistums aizēno iespēju kļūt par labu cilvēku. Skaistums rada privilēģijas, kuru dēļ ir grūti būt labam cilvēkam.
Delons ir teicis, ka viņš ir vienkārši “skaists zēns ar skaistu seju, tā visi mani redz. Darīšu visu, lai pierādītu, ka esmu īsts aktieris, kurš novērtē katru minūti kameras priekšā un izbauda to. Aktieris, kurš kļūst nožēlojams tad, kad režisors nokliedzas – nofilmēts!”
Man Delons nomira divreiz. Pirmo reizi – kad ar saviem puikām skatījos Asteriksu, Obeliksu un olimpiskās spēles / Astérix aux jeux olympiques (2008), kur Delons pašironiski spēlēja ar sevi apsēstu Jūliju Cēzaru, filmas titros Delona vārds bija ielikts melnā rāmī. Nezināju par tādu praksi – īpaši izcelt kādu no filmas dalībniekiem, apvelkot viņa vārdu. Tāpēc šokēta skatījos apkārt uz pārējiem vecākiem, kas bija kinozālē, – vai viņi ir redzējuši to pašu?! Neticēju, ka Delons varētu būt nomiris, man nezinot. Nervozi sāku meklēt ziņas internetā, neko tādu neatklāju. Tomēr nez kāpēc bija tāda pati sajūta tagad, kad viņš nomira šoreiz.
Filmā Baseins Delons spēlē kopā ar savu bijušo saderināto, Romiju Šneideri, kuru bija pametis ar vēstuli. Es arī reiz esmu pamesta e-pastā, nav nekāda lielā laime. Kopīgie draugi esot teikuši – viņš pameta Romiju, jo tā padarīja viņu ievainojamu. Viņa bija pārāk inteliģenta, sarežģīta un skaista. Tā seksuālā spriedze, elektrība vai nenotikusī mīlestība, kas nāk no ekrāna, bija gandrīz fiziski redzama arī vakar, kad atkal šo filmu noskatījos. Delons arī stipri vēlāk uz jautājumu „kas ir mīlestība?” atbildējis: „Manai mīlestībai ir Romijas seja.” Skaisti un skumji. Jācer, ka viņi tagad kaut kur kopā pīpē un smejas.
Delona dažādā smēķēšana filmās mani fascinē. Kā viņš smēķē vienā no manām Antonioni filmām Aptumsums / L’eclisse (1962)! Katrā kadrā viņš smēķē citādāk, katrā smēķējienā un smēķējumā mēs varam nolasīt tieši to, kā viņš jūtas. Nezinu, vai tas ir viņa nopelns, vai to panāk režisori, pie kuriem viņš filmējies. Tādi vārdi – Melvils, Viskonti, Antonioni, Dereijs un Klemāns.
Par visiem tiem intervijās viņš runā ar lielu apbrīnu un cieņu, jo tie patiesībā ir bijuši viņa kinoskola un skolotāji. Kā izbijis flotes pārstāvis viņš ļoti labi saprata subordināciju kino pasaulē. Tāpēc arī kinolomas Delons izvēlējās tikai režisora dēļ, nevis scenārija vai naudas dēļ.
Gaume Delonam bija izcila, gan attiecībā uz sievietēm, gan režisoriem. Pareizi tos izvēloties, viņu nepameta veiksme, tā viņš lēkāja no vienas lieliskas lomas uz otru.
Pat par aktieri Delons kļuva nejauši – pateicoties sievietei, ar kuru kopā krāpa režisoru, kura filmas uzņemšana sākās pēc astoņām dienām, bet viņam trūka viena no filmas galvenajiem varoņiem. Delons pēc Indoķīnas kara gribēja vienkārši baudīt dzīvi, bet piekrita filmēties, lai gluži vienkārši iepriecinātu režisoru.
Par Delonu var runāt kā par meitu ģēģeri, kontroversiālu blēdi, slepkavu, rasistu, pretekli un atsaldētu mērgli, kurš manipulēja ar saviem bērniem. Tomēr es atļauju sev domāt par viņu kā par spītīgu, paštaisnu samuraju, kurš vientuļi cīnījās pret mainīgo pasaulē. Viņš noteikti nebija viens šajā apjukumā un vēlmē iekrampēties aizslīdošajās patriarhāta normās un vērtībās. Delonam bija grūti pieņemt to, ka pasaule, kādā viņš piedzima, nav pasaule, kurā viņš nomirs. Tomēr pārmaiņas ir neizbēgamas; ja tu nepielāgojies, tevi salauž.
Nezinu, vai viņš bija salaužams, tomēr mans Delons ir ģeniālajā filmā Samurajs / Le Samourai (1967, režisors Žans Pjērs Melvils). Filmas sākumā Alēns Delons, pilnībā apģērbies, guļ gultā un smēķē. Uz ekrāna parādās citāts “Nav dziļākas vientulības, kā samuraja vientulība. Ja nu vienīgi tīģera vientulība džungļos.” Iespējams. Bushido, Samuraja grāmata. Tā ir necilvēcīgi skaista filma par necilvēcīgi skaistu un aukstu slepkavu, kura distancētībā un vienaldzībā tomēr pamostas cilvēcība. Tā ir viena no Delona izcilākajām lomām arī tāpēc, ka viņa seja ir akmens cieta. Tajā nepakustas ne vaibsts līdz pašām filmas beigām. Viņš bija ikonisks, viņš bija pārāk skaists vīrietis, kas no tā cieta. Vīrietis, kurš prata būt vīrietis.
Ja jums negribas viņu pieminēt, skatoties Samuraju, varat vienkārši noklausīties The Smiths dziesmu There is light that never goes out no albuma The Queen is Dead (1986), kura vāciņu rotā Delona bilde no 1964. gada filmas Unvanquished / L'insoumis. Delons Morisejam atļāva izmantot attēlu, gan stingri piezīmējot – viņa vecāki ir apbēdināti, ja kāds iedomājas tā saukt albumu.
“And if a double-decker bus crashes into us
To die by your side
Is such a heavenly way to die
And if a ten ton truck kills the both of us
To die by your side
Well, the pleasure, the privilege is mine.
Oh, there is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out
There is a light and it never goes out”
Karalis ir miris. Un varbūt pietiek ar tiem karaļiem. Es ticu, ka ikvienā no mums ir tā gaisma, kas nekad nenodziest, kā šajā The Smiths dziesmā.
