Vēl gandrīz gadu straumēšanas platformā TET+ ir skatāmas frankofonā kinofestivāla “MyFrenchFilmFestival” atlasītās filmas; festivāls ar pasaules vērienu šogad norit jau 15. reizi un savā programmā ietvēris 20 darbus – desmit pilnmetrāžas un desmit īsmetrāžas filmas.
Šodien MyFrenchFilmFestival ir aktuāls ne tikai tādēļ, ka tā programma joprojām pieejama skatītājiem, bet arī kā uzskatāms piemērs, kā filmu festivāla forma 21. gadsimtā spēj pildīt virkni lokālai kinonozarei svarīgu funkciju – dot platformu gan kino mantojumam, gan debitantiem; popularizēt filmas, kas citādi varētu arī nenonākt starptautiskās izplatīšanas ķēdē, tāpat arī signalizēt par konkrētas kultūrtelpas vērtībām, estētiskajiem uzstādījumiem un kvalitātēm, turklāt darīt to kinofestivālam neraksturīgi vērienīgā veidā.
Festivāls kalpo arī kā filmu izplatīšanas rīks, turklāt atšķirībā no ierastās prakses, kas paredz festivāliem un kinoteātriem veidot savas straumēšanas vietnes (piemēram, Kino Bizes Mājas kino vai RIGA IFF straumēšana), MyFrenchFilmFestival darbi ievietoti straumēšanas platformā, kur apjomīga auditorija jau ir priekšā, nevis jāpulcina no jauna.
Šāgada festivāla izlasē ar subtitriem latviešu valodā pieejama 2023. gadā Venēcijas kinofestivālā iekļautā un MyFrenchFilmFestival galveno balvu Grand Prix saņēmusī buržuā drapēriju drāma Sapņotājs / L'homme d'argile ar lielisko Rafaēlu Tjerī galvenajā lomā. Līdzīgi nupat Latvijā izskanējušajai Signes Birkovas filmai Lotus, arī te sižetiskā līnija sākas ar muižas mantinieces atgriešanos, kas satricina muižas saimniecības pārziņa, fiziski atšķirīgā Rafaela dzīvi. Zem mīlasstāsta fasādes te slēpjas novērojumi gan par pašpieņemšanu, gan spēju kļūt ievainojamam, neignorējot komentārus par sociālekonomiskām atšķirībām un šķiru berzi; neraugoties uz to, filma ir saldsērīga un gaiša kino piemērs.
Krietni nospriegotāku zīmējumu veido zvanu centra klaustrofobijas filma Visu nakti / Quitter la nuit, kas aizvadītajā festivālā saņēma starptautiskās preses balvu un arī nāk no Venēcijas kinofestivāla apbalvoto darbu saraksta. Režisore Delfina Žirāra, kas 2020. gadā ar īsfilmu Māsa / Une soeur tika nominēta Oskara balvai, savā jaunākajā pilnmetrāžas darbā turpina īsfilmā iesākto tematisko līniju – telefona zvans savieno operatori, seksuālu varmāku un tā upuri ciešā trīsstūrī. Kur sākas un beidzas atbildības robežas par citiem? Kādu lomu sabiedrības acīs spēlē optika, kas ir ticams vardarbību pārcietušais? Filma nesniedz skaidru vēstījumu, bet gan meistarīgi ievelk morālas nenoteiktības žņaugos.
No franču kinovēstures arhīva iespējams noskatīties kulta komēdiju Mācekļi / Les apprentis (1995) – tajā divi draugi, baikeris un dramaturgs, iekuļas nemitīgi progresējošu ķibeļu un pārpratumu sērijā. Vienu no galvenajām lomām attēlo Žerāra Depardjē dēls Gijoms; filma Eiropas čomu komēdiju labākajās iestrādnēs veido reveransu deviņdesmito gadu Parīzes ielu dzīvei, lūzeriem ar zelta sirdi un draudzības spēkam.
* * *
Kamēr 2025. gada MyFFF filmu izlase (ar subtitriem) līdz pat 2026. gada sākumam ir skatāma straumēšanas platformā Tet+, Kino Raksti interesējas – kas tieši Francijas kinematogrāfijas profesionāļus pamudinājis uz tik neparastu kino izplatīšanas praksi?
Ar Danielu Elstneri, festivāla mātes organizācijas UniFrance ģenerāldirektori, tiekos tiešsaistē uz pārdesmit minūtēm mirkli pirms festivāla starta 2025. gada sākumā. Šajā brīdī mēs jau zinām, ka Ginta Zilbaloža filma Straume, kuru līdzproducējusi arī Francija, ir sasniegusi Latvijai nebijušu precedentu, pēc izteiksmīgi spoža filmu festivālu balvu gājiena uzspīdot arī grūti sasniedzamajā ASV tirgū un saņemot Zelta globusu, taču filmas Oskaru slavas stāsts mums vēl nav zināms. Neraugoties uz to, sarunā par MyFrenchFilmFestival vairākkārt pieskaramies filmu nozares spēkam veidot ne tikai konkrētas valsts kinoindustrijas, bet kopējās kultūras tēlu. Šis temats šobrīd arī Latvijai ir izteikti aktuāls, mūsu starptautiskās atpazīstamības “15 slavas minūtes” pieprasa rīkoties tūlītēji, koordinēti un mērķtiecīgi (par to jau runājuši arī Satori diskusijas dalībnieki raidieraksta Zīmols „Latvija” 1. epizodē).
“Kopībā ir spēks”, mūsu sarunā uzsver Daniela Elstnere, kura pirms tam ilgstoši strādājusi filmu tirdzniecības laukā, izplatot, piemēram, Ērika Romēra un Mihaela Hanekes filmas gan pasaules kinofestivālos, gan kinoteātros. Viņas karjera ir sākusies UniFrance – organizācijā, kas dibināta neilgi pēc Otrā pasaules kara ar mērķi pārstāvēt un popularizēt Francijas kino globālajā arēnā. Francija joprojām ir viena no Eiropas valstīm ar mērķtiecīgāko politiku kino nozares attīstīšanā – CNC (kino un audiovizuālā satura nacionālais centrs) pārraudzībā ir noteikts, ka valsts kinoteātriem un televīzijas kanāliem vismaz 40% procenti ekrānlaika jāvelta pašmāju ražojumu izrādīšanai, savukārt straumēšanas platformām jānodrošina, ka ievērojama to kataloga daļa ir veltīta Eiropas un Francijas kinematogrāfijai. Straumēšanas platformas tāpat tiek apliktas ar nodokli, kas tiek reinvestēts vietējās kino industrijas atbalstam, – lai gan šī iecere ir parādījusies arī Latvijas lēmumpieņēmēju dienaskārtībā, kā tas izskatīsies praksē, mēs uzzināsim tikai pēc laika.
Kultūras nozares uzdevumi ir plašāki par ekonomiskās labklājības vairošanu – 2023. gadā Francija kinoindustrijā (lokālajos un kopprodukcijas darbos) ir investējusi 1,34 miljardus eiro (detalizēts pārskats no Cineuropa par finansējuma apriti Francijas kinoindustrijā 2023. gadā – ŠEIT), 2024. gadā no filmu izrādīšanas globāli iekasējot 250,2 miljonus eiro (Cineuropa pārskats ŠEIT).
Daniela Elstnere uzsver – viens no festivāla uzdevumiem ir padarīt Francijas kino plaši pieejamu, un tā ir ilgtermiņa investīcija nacionālās kinematogrāfijas attīstībā, uzturot Francijas kā kino lielvalsts tēlu un proaktīvi veidojot jaunas skatītāju bāzes.
* * *
MyFrenchFilmFestival norisinās jau 15 gadus, turklāt – tiešsaistē. Lielākā daļa kinofestivālu tiešssaistes iespējas sāka izmantot tikai Covid-19 pandēmijas dēļ; kas jūsu festivālu mudinājis izmantot šo formātu jau tik ilgi?
Festivāla, tāpat kā UniFrance mērķis jau kopš pirmsākumiem ir veidot pēc iespējas plašāku skatītāju aptveri. Tāpēc, tiklīdz bija skaidrs, ka tehnoloģiskā bāze mums atļauj veidot festivālu, kas pieejams gandrīz visās pasaules vietās, mēs šo iespēju izmantojām. Tiešsaistes formāts mums ļauj nodrošināt plašu pieejamību ne tikai fizisku iespēju ziņā, bet arī vieglāk šķērsot valodu barjeras – visām filmām ir pieejami subtitri pasaules lielākajās valodās; tas nebūtu iespējams, ja festivāla norise būtu piesaistīta konkrētai vietai.
Raugoties uz festivāla programmu, mani pārsteidz kuratoru izvēle filmas kārtot tematiskos blokos, miksējot gan pilnmetrāžas, gan īsmetrāžas, tāpat gan spēlfilmas, gan animāciju, arī filmas, kuras jau varētu pieskaitīt kinovēsturei, demonstrēt blakus debijas darbiem.
Mums ir dota iespēja rādīt frankofono kino kā vienotu kopumu, kuru saista ne tikai laiks, bet arī kopīgas tēmas un vērtības. Šogad sešās programmās mēs tematiski pieskaramies, piemēram, strādnieku dzīvēm, ģimenes modeļiem, dzimuma un citām identitātēm. Pjēra Salvadori 1995. gada filma Mācekļi joprojām runā par skatītājiem svarīgām tēmām un režisora mākslinieciskā valoda ir pārliecinoša – kādēļ gan to neiekļaut festivāla programmā? Tāpat mēs stingri pieturamies pie dzimumu paritātes principa – gandrīz pusi no festivāla darbiem ir veidojušas režisores.
Festivālam ir sava mājaslapa, taču darbi ir skatāmi arī straumēšanas platformās – kā izveidojušās šīs attiecības?
Man šķiet, tas bija neizbēgami – straumēšanas platformas vairs nav kino nākotne, bet gan zināmā mērā jau tagadne. Aizvien plašāka auditorija kino primāri patērē savās ierīcēs caur straumēšanas platformām, tām ir savi sekotāji, kas uzticas straumētāju katalogam, – un festivālam tā ir iespēja uzrunāt skatītājus viņiem pazīstamā vidē, bez liekiem papildu soļiem. Mēs negaidām, ka skatītājs nāks pie mums, – MyFrenchFilmFestival pieredze pierāda, ka ir vērts doties pie skatītāja.
Tāpat zīmīgi, ka programmā iekļauti arī citu frankofono valstu darbi, lai gan UniFrance pārstāv tikai Francijas kino industriju.
Tā ir viena no Francijas pamatvērtībām – brālība / fraternité, vai ne? Realitātē liela daļa filmu mūsdienās top kopprodukcijas apstākļos, kur viena valsts vairs nevar uzņemties “autorību” par filmas pilno ražošanas ciklu. Mūsdienu informatīvās telpas apstākļos mēs atrodamies aizvien vienotākā kultūrtelpā, un tas, kas mums svarīgi, ir kopīgi postulētas vērtības. Mēs neesam konkurenti – kinoindustrijām, īpaši Eiropā, ir jāmācās sadarboties, lai saglabātu konkurētspēju.
* * *
Festivāls MyFrenchFilmFestival savu atpazīstamību veido ne tikai ar daudzveidīgu izplatīšanas stratēģiju, bet arī piesaistot uzmanību ar konkursu – programmā iekļautie divdesmit darbi sacentās par labākās pilnmetrāžas un īsmetrāžas filmas titulu, tika piešķirta arī influenceru simpātiju balva (ziņa par festivāla laureātiem – ŠEIT). Šī iespēja jo īpaši svarīga debitantiem, kuru saņemtie lauri var filmai palīdzēt tālākā ceļā, bet autoriem – veidot svarīgus nozares kontaktus, jo konkursa žūrijā ir ne tikai starptautisku mediju pārstāvji, bet arī kinoprofesionāļi, kuru vārdi komentārus neprasa (piemēram, amerikāņu kinoaktieris Vigo Mortensens). Šogad žūrijā strādāja arī Andrejs Zvjagincevs – atbildot uz jautājumu par Krievijas izcelsmes režisora iekļaušanu žūrijā, Daniela Elstnere uzsver, ka viņš pašlaik dzīvo “politiskā trimdā”.
Rezumējot – MyFrenchFilmFestival uzrāda kinofestivāla kā institūcijas iespējas dažādu industrijas aspektu spēcināšanā, turklāt uzsver sadarbību ar citām kinoindustrijām, ar kurām mūs vieno kopīgas vērtības, vēsturiskais un kultūras fons. Tādēļ jo īpaši priecē, ka šogad Parīzē noritēja pirmais Baltijas valstu kinofestivāls CinéBaltique, spoguļojot kopš 2018. gada ASV notiekošo Ņujorkas Baltijas filmu festivālu NYBFF un citas iniciatīvas, tāpat arvien biežāk dzirdam par Baltijas vai Latvijas fokusu citos starptautiskos festivālos. Pēdējos gadus Baltijas kinematogrāfija sevi aizvien spilgtāk piesaka pasaules mērogā; MyFrenchFilmFestival pierāda, ka spēcīgai industrijai var būt ne tikai režisora, bet arī filmu festivāla vaibsti.
