KINO Raksti

Latvijas animācijas bums un pilnmetrāža

30.01.2019

Šobrīd Latvijas animācijā briest nepieredzēts pilnmetrāžas bums – apmēram gada garumā pie skatītājiem nonāks septiņas filmas. Viena no tām, “Jēkabs Mimmi un runājošie suņi”, tapa studijā „Atom Art”, kas ir arī centrālā Latvijas Animācijas asociācijas tikšanās vieta. Vairākās sarunās te apspriestas gan Latvijas jaunās filmas – gatavās un vēl gaidāmās -, gan pasaules pieredze pilnmetrāžas animācijā, gan „Oskaram” nominētā „Suņu sala / The Dogs Island”.

Foto: Gints Ivuškāns

Rokās nesdami tases ar kafiju, kas parasti ir melna un tiek gatavota stikla traukā ar nospiedēju, asociācijas biedri mēdz piesēst pie ovālā galda centrālajā telpā vai mazākajā darba kabinetā, kur režisors Edmunds Jansons vienmēr planšetē darbojas ar kādu nepakļāvīgu filmas kadru. Laiku pa laikam animācijas kritiķe Ieva Viese-Vigula izvelk diktofonu un rosina kolēģus parunāties par animācijas mediju un aktuālajām norisēm. Kafijas tiek izdzertas, bet sarunas krājas un krājas, līdz sakrājas tematiski tuvi teksti. Šajā rakstā atlasīti sarunu fragmenti no vairākām kafijošanām, kuru laikā esam sprieduši par formāta specifiku un tendencēm pilnmetrāžas animācijā, sarunās piedalījusies arī Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača.

Septiņas filmas Latvijā

Edmunds Jansons: - Pagājušajā gadā, kad filmu Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi prezentējām forumā Cartoon Movie, tur fokusa valsts bija Spānija. Kā liels notikums tika pasniegts, ka Spānijā šobrīd ir animācijas bums – viss mutuļo, septiņas filmas! (Smejas.) Mums arī sanāk septiņas pilnmetrāžas. Ir tātad Rozes Stiebras Saule brauca debesīs, mans Jēkabs un Mimmi, Gints Zilbalodis viens pats taisa savu Projām / Away, Ilzei Burkovskai-Jakobsenai rudenī būs gatavs Mans mīļākais karš, Signei Baumanei top Mans laulību projekts, studijai Rija ir pat divas filmas – Ābolrausis un Lote, kopā septiņas.

Ieva Viese-Vigula: - Latvijas animācijas bums.

Edmunds: - Jā, un man tas liekas diezgan pārsteidzoši. Es pirms kāda laika pētīju pilnmetrāžas filmas pa reģioniem, pašķirstīju, paskatījos, un sapratu, ka

vēl joprojām ir ļoti daudzas valstis, kurās vispār nav uzņemta animācijas pilnmetrāžas filma, vienkārši nav notikusi – tāpēc, ka tur nav industrijas, nav finanšu, nav sistēmas kā tādas.

Pilnmetrāžas animācijas filma, manuprāt, tiešām katrā reģionā vai valstī nāk kaut kādā noteiktā brīdī – kad nobriest. Un, es domāju, tas liecina, ka Latvija ir nobriedusi.

Ieva: - Mums šajos pāris gados iznāks tik daudz filmu, cik nav kopā bijis visā Latvijas animācijas vēsturē!

Edmunds: - Un man ļoti simpātiski liekas tas, ka šīs filmas ir absolūti dažādas. Neviena nedublē kaut ko tajā pašā laukā, viņas ir pilnīgi atšķirīgas. Ir dokumentālā, ir psiholoģiskā...

Ieva: - Tātad Mans mīļākais karš, tā ir dokumentāla filma, kas atbilst laikmetīgām tendencēm – atmiņu stāsti, kas saistīti ar traumatisku, grūti parādāmu pieredzi, arvien biežāk tiek stāstīti, izmantojot animāciju.

Edmunds:- Šajā virzienā Valsis ar Baširu / Waltz with Bashir (2008, režisors Ari Folmans) bija filma, kas radīja tādu kā sprādzienu, un šobrīd ir ļoti daudz filmu, kas izmanto animāciju, lai parādītu to, ko būtu neērti vai nepatīkami rādīt spēlfilmā vai pat dokumentālā stāstā.

Kadrs no filmas "Valsis ar Baširu / Waltz with Bashir" (2008, Izraēla)

Es teiktu tā – animācija tiek izmantota kā filtrs. Lai tās asinis būtu zīmētas. Eiropas valstīs šobrīd top diezgan daudz tādu filmu. Vienmēr jau vajag kaut kādu labu un veiksmīgu piemēru, un tad tam sāk velties pakaļ.

Runājot par Manu mīļāko karu, tur var būt divi iemesli. Viens, tik tiešām, taisot kādu dokumentālu stāstu animācijā, izveidojas tāds savdabīgs filtrs – visu realitāti pārzīmē, tādā veidā radot kaut kādu distanci, un man liekas, skatītājam tad to ir daudz vieglāk pieņemt, jo realitāte nav tieša, tā ir stilizēta, apstrādāta.

Otrs iemesls ir – būvējot tādus atmiņu stāstus, tu vari arhīvos meklēt kino kadrus, bet ļoti bieži to materiālu nemaz nav. Tev ir stāsts, atmiņa, emocijas, bet tev nav vizuālā materiāla – tāda, kādu tu iztēlojies. Tad animācija ir veids, kā tu vari rekonstruēt savas konkrētās atmiņas.

Kadrs no topošās filmas "Mans mīļākais karš" (režisore Ilze Burkovska-Jakobsena)

Ieva: - Ilzes gadījumā tas nozīmē arī to, ka viņa var šo filmu veidot Norvēģijā, nebūdama Latvijā un nemēģinādama dokumentāli filmēt konkrētas vietas.

Edmunds: - Arī, jā.

Savukārt Ginta Zilbaloža filma ir unikāla, tādu gadījumu es vispār nezinu, ka autors viens pats tā vienkārši uztaisa pilnmetrāžas filmu. Pirmkārt, pats fakts, ka viens cilvēks veido dizainu, animāciju, montāžu, arī mūziku… Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Bet filma arī ir ļoti laba un interesanta, ļoti precīza un tīra, tur nav lieku elementu. Tas ir tāds viena cilvēka izsapņots ceļojums. Es domāju, ka filmai varētu būt interesants liktenis – tā ir bez teksta un rādāma absolūti plašai auditorijai, varētu derēt gan jauniešiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Ieva: - Un Gints šobrīd ir interesants vārds, viņa filmas zina arī tie, kas vispār neko daudz nezina par latviešu animāciju kopumā.

Edmunds: - Tas ir viens no interneta paaudzes mārketingiem, Vimeo kā platforma ir viņu izvirzījusi, padarījusi atpazīstamu interneta vidē, un tikai tad attīstījās festivālu dzīve.

Ieva: - Uzreiz nākamais, ko mēs varam pieminēt saistībā ar dokumentālo animāciju un autorkino, ir Signe Baumane. Cik daudz tu zini par viņas topošo filmu?

Edmunds: - Es neesmu neko redzējis, zinu to kā pieteikumu un savā veidā uztveru kā otro daļu, turpinājumu Akmeņiem manās kabatās (2014). Stilistika, tehnika, veids, kādā viņa strādā, ir turpinājums un vēl viens šīs pašas personas aspekts.

Ieva: - Signei vispār ir raksturīga domāšana sērijās. Viņai ir Five Fucking Fables (2003) un Strange & Bizarre Series, bija arī ārstu sērija – Zobārsts (2005), Veterinārārsts (2007)...

Edmunds: - Jaunā filma Mans laulību projekts ir savā ziņā līdzīga tam, ko dara Gints, – arī izteikta autorfilma, neskatoties uz to, ka Signei ir iesaistīta komanda un tas ir starptautisks kopražojums.

Ieva: - Signes personība ir interesanta arī ar to, ka kinomākslā sievišķais stāstījums sāk pamazām kļūt svarīgāks, bet Signe vispār necenšas atbilst tradicionālai feminitātei, viņai tas ir kinovalodas pamatos jau no paša sākuma. Jau no pirmajām filmām viņas varone ir vai nu nikna ragana, vai arī princese, kas negrib būt nekāda labā princese. Visi izteiksmes līdzekļi, kas viņu jau tolaik padarīja par spilgtu pārstāvi latviešu animācijā un sieviešu animācijā vispār, tagad aizvien vairāk izpelnās uzmanību un iedziļināšanos no cilvēkiem, kam iepriekš tas būtu licies diezgan margināli un neinteresanti.

Kadrs no topošās filmas "Mans laulību projekts" (režisore Signe Baumane)

Edmunds:- Jā, tieši tas, ko tu saki, – Signes gadījums ir ļoti cienījams. Nav sajūtas, ka viņa jebkad piekļautos kādam trendam vai mēģinātu kaut kam sekot – lūk, mums te tagad ir tādas vēsmas,tāpēc es tagad darīšu tā... Viņa tā vienmēr ir darījusi, viņa vienmēr tā ir runājusi. Es pat pieļauju, ka viņa ir veidojusi šādu tendenci vai vismaz pastiprinājusi tās eksistenci.

Ieva:- Jā, iespējams, viņa ir devusi drosmi un virzienu arī citiem. Un šis varētu būt motīvs, lai mēs savā runāšanā pārietu pie Rozes Stiebras, pie kuras jūs ar Signi sākāt savu darbu animācijā. Tātad Saule brauca debesīs.

Edmunds: - Tā ir ļoti simpātiska filma, tieši tāpēc, ka tur nav nekādu mēģinājumu izlikties, radikāli mainīt sevi un taisīt citādāk.

Roze Stiebra turpina to, ko viņa ir vienmēr darījusi, runā savā valodā, tieši tāpat, kā darījusi visu mūžu, un tajā pašā laikā tas izskatās absolūti iederīgs šodienas kontekstā, dzīvotspējīgs.

Manuprāt, visvērtīgākais jeb interesantākais ir tas, ka viņa ieved mūs mītiskajā pasaulē tiešām arhetipiskā šī vārda izpratnē – ka tu iegremdējies tādā pavisam citā, citu likumu un priekšstatu pasaulē. Animācijā tas vispār ir ļoti pateicīgi un organiski, tikai sen nekas tāds nebija redzēts un darīts. Un šeit to varēja piedzīvot.

No vienas puses, it kā var pārmest, ka nav reāla psiholoģiska pamatojuma tēlu rīcībai. Liekas – tā taču neviens nedara! Bet, no otras puses, – vai tad tu zini, kā Saule ar Mēnesi runājās, kādas viņiem problēmas? Varbūt tieši tā arī ir bijis?!
Man ļoti patika šī sajūta. No profesionālā viedokļa es arī saprotu, ka tā ir apzināti veidota pasaule.

Ieva:- Jā, man arī vislabāk patika tieši mitoloģiskās vietas filmā. Aka ar runājošajiem akmeņiem, Selēna upē – Gunas Zariņas ierunātā Selēna, kas arī bija zīmēta kā Guna Zariņa.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs" (2018, režisore Roze Stiebra)

Vēl var piebilst arī, ka te spilgti izpaužas Rozes senā spēja atrast mūziku, kas ir ārkārtīgi piemērota, kā tu saki, šodienas kontekstam. Es Jauno Jāņu orķestri vispār nebiju klausījusies, bet veids, kā mūzika virza stāstu uz priekšu, man likās neticami svaigs un dzīvīgs.

Edmunds:- Interesanta ir manu bērnu reakcija. Viņiem patika, viņi pieslēdzās filmai un sekoja tam visam, gribēja skatīties vēl, bet visvairāk man patika tas, ka viņi precīzi reaģēja uz folkloras klātbūtni filmā. Mani bērni skolā apgūst folkloru un atpazīst filmā folkloras elementus – ā, šitā ir tā spēle, un tā dziesma ir no turienes!

Tomēr man neliekas, ka šī filma nebūtu rādāma ārpus Latvijas, ka to nevarētu saprast vai uztvert. Tur ir kaut kādas pārlaicīgas kvalitātes. Tas nav baigais komercgabals un kases grāvējs, bet es domāju, ka filmai varētu būt normāla starptautiskā aprite.

Ieva: - Kā jau mēs runājām, šobrīd katrai Latvijas animācijas pilnmetrāžai ir pilnīgi cits virziens un uzsvars. Vai tu, skatoties uz kolēģu darbiem, pats jūti savu nišu? Ko tu pasaki tādu, ko viņi nerunā? Tu ar saviem runājošajiem suņiem...

Edmunds: - Hmm… Varētu teikt, ka Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi ir filma par mūsdienām, par mūsdienu pilsētas bērniem pilsētā. Man pašam tas laikam ir mēģinājums būvēt realitātes sajūtu. Jā, tā ir multene, tur viss ir izdomāts un uzzīmēts, bet acīmredzot, mūsu komandas meklējumi ir būvēt tādu jaunu realitāti, kas nav pretrunā ar īsto realitāti, – būvēt ļoti reālistisku tēlos, motivācijās.

Ieva:- Mani jau no pirmajām ainām ļoti aizrāva vide – Jēkabs pie galda dzīvoklī zīmē, un man liekas, jā, es šeit redzu kaut ko no Luīzes Pastores, kaut ko no Elīnas Brasliņas, no veida, kā viņas pieredz dzīvi un to stāsta. Tieši šodien, tieši šo laiku un šo vidi, šīs telpas un šīs sociālās attiecības, kas vieno mūs šobrīd šeit.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Tas tiešām bija kaut kas ļoti interesants, tā svaiguma sajūta, kas rodas no tā, ka uz ekrāna atveidotā dzīve ir vienlaikus ļoti pazīstama, bet arī izgājusi caur pieredzi, un ļoti dažādu pieredzi.

Edmunds: - Jā, tas ir tāds pienesums no katra, tāds sintētisks produkts, kas tā kā uzsūc sevī cilvēkus. Un man liekas labi, ka viņus var atpazīt, ka tas ir komandas darbs.

Ieva: - Mums vēl palikušas neaprunātas studijas Rija filmas.

Edmunds: - Man liekas simpātiski, ka Ābolrauša šūpuļdziesma ir ļoti precīzi definēta precīzai mērķauditorijai, kurai nav nemaz tik daudz filmu – nav daudz pilnmetrāžu pirmsskolas vecuma bērniem. Tā droši vien ir tāda īpaša valoda, jāatrod metode, kādā veidā stāstīt. Ja projekts attīstās tā, kā ir solīts, tad domāju, ka būs interesanti, jo tā niša šobrīd ir tukša, tur ir ko darīt.

Ieva: - Man savulaik īsfilma Kad āboli ripo [kuras tēli un vizualitāte ir pamatā filmai Ābolrauša šūpuļdziesma. – Red piezīme.] likās kvalitatīvākais, kas no Rijas oriģinālsatura redzēts, plus mēs zinām, ka studijai ir ļoti liela pieredze ar darbu pie pilnmetrāžas. Tā ka varam paredzēt daudzsološu darbu.
Nu, un Rijas pilnmetrāžas pieredzi lielā mērā veido Lote, kuras trešā filma būs kinoteātros no 22. februāra…

Edmunds: - Par to man grūti runāt, es tomēr uzskatu, ka tā ir igauņu filma...

Ieva: - Mums taču patīk igauņi.

Edmunds:- Igauņu simtgades filma. BetJēkabam arī tagad ir kopproducenti, poļu puse, viņi ir paveikuši savu darba daļu un palīdzējuši mums pie šīs filmas, un viņi Jēkabu arī uzskata par savu filmu, rādīs viņu Polijā. Un es priecājos – jā, kāpēc ne?!

Šajā brīdī saruna aizslīd uz Poliju, un Lote ar visiem pazudušajiem pūķiem pavisam pazūd no sarunbiedru uzmanības.

Ar pavisam citu kafiju Atom Art tasēs asociācijas kolēģi atgriežas pie pilnmetrāžas animācijas jautājumiem, kurus ierosina Oskaram nominētā Vesa Andersona Suņu sala / The Dogs Island.

NODIRIĢĒT LĪDZ PĒDĒJAI TAKTIJ

Ieva: - Kā jums liekas, kas ir Suņu salas un vispār pilnmetrāžas animācijas galvenā mērķauditorija?

Anna Zača: - Man radās sajūta, ka šo filmu var mierīgi rādīt manam dēlam, kuram ir desmit gadi, lai gan tā, protams, gluži nav pamata mērķauditorija. Man pat tā filma mazliet vairāk sāpēja, nekā bērnam, jo es saskatīju komentāru par šībrīža politisko situāciju, kultūru un sabiedrību. Es pat brīnījos, ka man pēc Vesa Andersona filmas ir skumji, bet nu tas viņam ir izdevies.

Kadrs no filmas "Suņu sala / Isle of Dogs" (2018, Vess Andersons)

Ieva: - Mani saviļņoja brīdis, kad satikās politiskais un personiskais – iepriekš necilvēcīgais ļaundaris saprata, ka tomēr ārpus visām varas mahinācijām viņam tiešām rūp ģimene. Viņš ierauga, kā zēns redz pasauli, saprot, ka tieši zēnam un viņa skolasbiedriem būs jādzīvo tajā pasaulē turpmāk, tāpēc viņš grib, lai pasaule kļūst godīgāka. Viņā parādās cilvēcība, sirsnība un gatavība upurēties. Tas viesa cerības sajūtu.

Anna: - Andersons ir meistars uz šīm lietām, viņam visās filmās ir every day hero.

Edmunds: - Jebkurā gadījumā stāsta līnija man neliekas pārāk svarīga, tā ir vairāk forma, kas ļauj visam turēties kopā un nonākt uz ekrāna. Stāstiņi var būt šitādi un var būt tādi, es nevarētu apgalvot, ka tam pilnībā pieslēdzos un tas man izmaina dzīvi. Galvenā Andersona vērtība, vismaz man, ir stils. Viņš ir stila, formas un ritma meistars. Galvenais, ko es gaidu, ejot uz viņa filmām, ir autora intonācija, ar kuru viņš stāsta jebkuru stāstu, ironiski smalkais humors. Man tas ir būtiskākais filmā. Tas, kā viņš to intonatīvi, ritmiski un vizuāli pasniedz, tas ir iespaidīgi un vienmēr patīkami.

Anna: - Kad tikko iznāca Suņu sala, mums ar Ievu jau radās jautājums.

Mēs gājām pa Barona ielu un apspriedām – vai Vess Andersons ir animācijas režisors, vai arī viņš ir vienkārši režisors?

Ieva: - Man ļoti patika, ko Edmunds sacīja par Andersonu kā stila meistaru. Savā ziņā elementos, no kuriem veido filmas, viņš jau atkāpjas līmeni iepriekš no ierastās uzbūves. Man ir sajūta, ka viņa vajadzība uzbūvēt pasauli jebkurā gadījumā ir tik detalizēta, viņš tik smalki ņem dažādus elementus, ka animācija ir vienkārši solis tālāk roku darbā.

Edmunds: - Es saprotu, kā tu to domā. Viņš nav tas režisors, kurš izveido apstākļus, vidi, aktierus, situāciju, un skatās, kā viņi tur tagad dzīvosies, - tā būtu improvizācija vai, teiksim, ļoti dzīvs materiāls. Nē, Andersons ir tāds, kuram vajag nodiriģēt līdz pēdējai taktij un salikt visu ļoti precīzi, un animācija, protams, tam ir ļoti pateicīgs paņēmiens. Tas, kā viņš būvē mazās epizodītes, kā izpaužas viņa humors vai spēja darboties ar pusskatieniem, kas ļoti bieži ir cilvēkiem nedabiski, bet lellēm tas ir ideāli. Man ir grūti pateikt, vai viņš ir animācijas režisors, bet viņam animācija ir ļoti parocīgs medijs, es domāju, organisks.

Kadrs no filmas "Suņu sala"

Anna: - Ir tāda sajūta, ka animācijas filmai, salīdzinot ar spēlfilmu, skatītājs vairāk ļauj būt neordinārākai, citādākai. Kā tev šķiet, vai tu animācijai ļauj sevi pārsteigt, bet spēlfilmai vairāk strīdies pretī?

Ieva: - Man brīžiem šķiet, ka

animācijai piemītošā brīvība samānīt un likt ticēt runājošiem telpaugiem vai jebkam citam, rada skatītājā vairāk skepses – nu, cik tad pārliecinoši to izdarīs?

Turklāt mums tagad ir tāda kino pasaule, kas ir ārkārtīgi uzlabota ar pēcapstrādi, un digitālie efekti, kā saka Ļevs Manovičs, padara aktierkino par animācijas apakšvirzienu.

Edmunds: - Savulaik Gondrī, teiksim, savos videoklipos ļoti aktīvi izmantoja atsauces uz čehu, uz krievu, padomju it kā neveiklajiem mēģinājumiem parādīt nemateriālas lietas – o, cik tas ir smieklīgi, taisīt no vates dūmus vai no stikla gabaliņa peļķi! Bet tas tika darīts tā, lai visi redz, ka tas ir stikla gabaliņš. Tas ir kaifs.
Vess Andersons iet tajā pašā virzienā, tomēr paliek tādās robežās, lai tas neliktos pašmērķīgi. Viņš izmanto šo metodi, nemēģina uztaisīt reālistiski, bet visu laiku saglabā spēles momentu. Protams, darbā iesaistīta milzu komanda, bet ir sajūta, ka viņi visi spēlējas, viņiem patīk šis virziens. Ir iedots rāmis – taisīsim analogo leļļu animāciju, viss mums būs analogi, izmantosim visus defektus un pārvērtīsim par efektiem. Un var just filmā šo aizrautību, prieku – mēs spēlējamies!

Ieva: - Tā ir efektivitātes ignorēšana. Teiksim, zīmētā filmā ir meitene, viņai būs vasarraibumi – tātad būs krāsotāji, kas pavada ilgas un garas stundas, lai katrai sejiņai, kas nepieciešama katrā ainā, uzliktu tos punktiņus uz deguna tādā pašā veidā. Roku darba un neefektīvā laika salikums filmā rada dīvainu gandarījumu.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Edmunds: - Jā, tas ir pretstatā mūsdienās ierastajam, ka visu ar tehniskajiem līdzekļiem atvieglo. Tu runāji par Vesu Andersonu kā par stilizatoru, un tas ir gan viņa pluss, gan arī mīnuss. Tās pašas spalviņas, kas sunim kustas, tehniski jau var uztaisīt tā, lai neraustās, lai ir smooth, viss smuki. Bet viņš ir redzējis Starēviča suņus un nolēmis – es gribu, lai raustās šitā te! Vecmeistars Starēvičs savā 20. gadsimta sākumā neko nevarēja darīt, lai gan viņš būtu gribējis, ka viss būtu gludi, bet viņam jāfilmē uz filmas, viņš nevar to kontrolēt.

Starēvičam tas ir defekts, bet Vess skatās – es gribu, lai man šitā viss tur vibrē, lai izskatās tā! Un viņš to taisa speciāli.

Skaidrs, ka viņš noturas tā, lai nav uzbāzīgi, bet ja tu zini, no kurienes kas nāk, tad saproti, ka viņš to dara speciāli. Tajā pašā laikā, protams, viss tur ir super kontrolēts un precīzs, kameras kustības, viss tur ir izrēķināts, saskaņots, sinhronizēts, viss darbojas. Gondrī to uztaisa pārāk uzkrītoši, Andersons uztaisa mazliet smalkāk.

Ieva: - Tehniski un stilistiski filma man liekas absolūti burvīga, bet jānošķir stils no vēstījuma. Viens ļoti interesants aspekts, ka Suņu salas politiskais vēstījums ir sanācis visai pretrunīgs – lai izstāstītu, kā mazais cilvēks cīnās pret lielo sistēmu, tiek izmantots amerikāņu glābējs no ārpuses. Šajā ziņā filma ir strīdīga.Tur ir, protams, arī pašironija – teiksim, tās haiku, kas parodē rietumnieku priekšstatu par haiku...

Bet nu jā, tā nianse, kāpēc es par šo vispār domāju – jo japāņu izcelsmes kinokritiķi saka: "I feel offended!" Un faktiski jau tikai viņiem ir tiesības par to kaut ko pateikt, ne mums.
Tas ir tas, ko sauc par kultūras apropriāciju – izmanto kultūru kā pasīvu dekorāciju fonā. Filma nerunā par īstām japāņu problēmām un japāņiem, kas paši tās risina. Lai gan, protams, tur ir ļoti daudz atsauču uz japāņu kino, un tas ir skaisti, tomēr stāsta līmenī japāņi ir padarīti visai bezpalīdzīgi. Un tur ir amerikāniete, kas vienīgā spēj izglābt japāņus no tā, ko viņi paši nesaprot, tāpēc šī filma nejauši (es ceru, ka nejauši) iekļaujas naratīvā par Amerikas mūžīgo misiju ieviest demokrātiju pasaulē.

Kadrs no filmas "Suņu sala"

Ja šī filma necilātu tēmas par diktatūru, vai totalitāru režīmu, vai sabiedrības pasivitāti, ja viņi nerunātu par šādām tēmām, bet tikai par suņiem, par draudzību, par kādu slikto kaut kur Japānā – kaut vai Japānā, jo kaut kur jau viņam ir jābūt... Tad tā nebūtu nekāda problēma. Balta meitenīte, oranža meitenīte, pilnīgi vienalga. Bet tagad filmai ir pretenzija – o, varbūt mēs varētu būt aktuāli! Bet vārdi vai bildītes, ar kuru palīdzību viņi to mēģina izstāstīt, rada pretrunu tam, ko viņi stāsta.

Anna: - Nu jā, tātad, nolūks visnotaļ var atšķirties no reakcijas. Man īsti nav skaidrs, kāds nolūks ir bijis Vesam Andersonam, man ir tāda sajūta, ka viņš ironizē par šo visu.

Edmunds: - Bet ķinītī jau, man liekas, mēs visi esam gatavi skatīties filmas par sliktajiem krievu bandītiem, par jocīgajiem latviešiem... Mēs kaut kā pieņemam tos spēles noteikumus.

Anna: - Es saprotu, ka šis ir periods, kurā ir svarīgi, ka kino ir ziņnesis, kas kliedz par problēmām. Bet, no otras puses,

režisori, kuriem nav nekādu aktuālu problēmu, tās pārņem mākslīgi. Īsfilmu festivālos arvien vairāk kļūst filmu, kas runā par feminismu, rasismu, vienalga – par to, kas skaitās aktuāls;

80% vai pat 90% ir tādas filmas. Un konkursos uzvar filmas, kas runā par aktuālām tēmām. Man apkārt ļoti daudz cilvēku meklē tādas tēmas, lai viņi arī būtu aktuāli. Radošums neattīstās.

Ieva: - Nē, nu, tu jau vari, sekojot aktualitātei, ieviest arī jaunu perspektīvu. Tas ir problemātiski tajā brīdī, kad pazūd mākslinieciskums. Piemēram, viena filma, kas man palika atmiņā no 2017. gada Anesī, bija Black Barbie, kas tika augstu novērtēta ar aplausiem, jo ir taču tik aktuāla – runā par tumšādainas sievietes attiecībām ar savu ķermeni –, bet filma bija kaitinoši viendimensionāla. Jā, skaidrs, režisorei nebija bijis melnas Bārbijas, ar kuru spēlēties, bet tas arī viss, par ko tā filma ir, – nekā vizuāli spēcīga vai vispārinoša.

Kadrs no filmas "Black Barbie" (2017, Lielbritānija / Gana)

Edmunds: - Visi taču vēlas panākumus. Kad tu redzi, ka panākumi ir zaļām filmām, tu sāc taisīt zaļas filmas, ja tu redzi, ka ir panākumi melnbaltām filmām, vai mēmām filmām, tu reaģē uz šīm tendencēm. Citreiz ļoti apzināti, citreiz neapzinātāk.
Vēl ir jautājums par to, vai tas māksliniekam ir jādara.

Un tas, man liekas, ir individuāli atbildams jautājums – kas tieši man ir jādara? Varbūt man ir jāvairo prieks un harmoniskā summa pasaulē. Bet varbūt man jārāda ar pirkstu, ka šeit ir problēma, šeit pūst.

Katrs cilvēks izvēlas savu ceļu, vai arī mēģina vienu brīdi darīt to, nākamajā citu. Par sevi es arī nevarētu skaidri atbildēt. Kādā brīdī man likās – jā, varbūt man vajadzētu būt sociāli un politiski aktīvākam, reaģēt uz kaut ko, kas mani satrauc vai ko es redzu kā nejēdzību.

Ieva: - Filmā Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi parādās ar šodienas dzīvi saistīti motīvi par to, kādu mēs gribam redzēt savu pilsētu, pilsoniskā aktīvisma līnija.

Edmunds: - Lai tu kaut ko darītu – piemēram, veidotu pilnmetrāžas filmu – ir jāatrod sevī motivācija, savs jautājums. Nu nebūsim naivi, skaidrs, ka šī filma nemainīs paaudzes un neietekmēs cilvēkus, bet varbūt tomēr kādam tas var dot impulsu. Es gribētu ar filmas palīdzību aicināt jauniešus un bērnus būt sociāli aktīvākiem un teikt, ja viņiem kaut kas nepatīk... Ne jau iet piketēt – bet varbūt arī pat piketēt, tas ir pilnīgi normāli, tas ir veids, kā tu vari rīkoties.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Es domāju, ka šābrīža situācija, kādā mēs atrodamies, ir tomēr lielā mērā balstīta faktā, ka mana paaudze ir uzaugusi sistēmā, kurā bija pilnīgi bezjēdzīgi vai pat neiespējami jebkā protestēt, paust viedokli, iet piketēt. Mēs vienkārši visi samierinājāmies, tādi mēs uzaugām, un tā arī ļoti viegli turpinām samierināties. Bet kāds to izmanto.

Gribētu, lai tie, kas nāk citi, jaunā paaudze, lai viņi tomēr tik vienkārši vis nesamierinās.

Bet ar to aktualitātes meklēšanu – tā jau ir bijis vienmēr, tiešām. Es nedomāju, ka sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados festivālu masa izskatījās citādāk. Es domāju, ka tieši tāpat bija tēmas, kas ir trendā, filmas, kas veido masu, un tad tādas, kas joprojām ir atrodams vēstures grāmatās. Nav jau tā, ka šī ir kaut kāda unikāla situācija.

Anna: - Jā, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc radošums līdz mums nonāk arvien retāk – jo populāras filmas risina sociālas problēmas, nevis mākslinieciskas. Un, jo vairāk naudas tiek piešķirts tādām filmām, jo vairāk tas viss veicina mākslīgu pārprodukciju – ar sāpi, kas nav īsti sāpe, bet vienkārši tēma, par ko parunāt.

FILMAS, KURAS JĀMEKLĒ

Ieva: - Vai jūs piekrītat, ka pilnmetrāžas filmas nonāk citādā kontekstā, nekā īsmetrāžas animācija?

Edmunds: - Jā, garās filmas, pirmkārt, nonāk citā apritē. Veids, kādā tās tiek izrādītas, ir tāds pats kā spēlfilmas, tās nonāk tajā pašā repertuārā, un tiek vērtētas ļoti līdzīgi. Mēs ejam uz seansu tumšā zālē, zinām, ka tas būs tur pusotru stundu, un esam gatavi koncentrēties konkrētā veidā.

Foto: Gints Ivuškāns

Tas savukārt nosaka to, ka filmai ir tieši tā jātur mūsu uzmanība, dramaturģiski jāiedarbojas konkrētā veidā. Ja skatās Suņu salu, tā tikpat mierīgi varētu būt spēlfilma, spēlēta ar aktieriem, jo tā darbojas tieši pēc tādiem pašiem noteikumiem.

Ir daži mēģinājumi, kad cilvēki, kas sākuši ar animācijas īsfilmām, taisa savu pirmo pilnmetrāžas filmu, un tas izskatās pavisam citādāk. Viņiem tad stāsts ir pavisam maznozīmīgs, filma tīri vizuāli balstās uz asociatīvu ritmu, kas plūst... Tomēr, ja cilvēks vienmēr taisījis šādas poētisku vizuālu asociāciju kontrolētas filmiņas, tad vienkārši vienu izstiept lielu – tā nenotiks, jo tas ir pilnīgi kas cits.

Anna: - Es tieši formāta dēļ paskatījos, un izrādās, ka Oskara nominācijām, lai pieteiktu filmas animācijas kategorijā, der 43 minūtes. Apzīmējums "pilnmetrāžas animācijas filma" tajā konkrētajā kontekstā sākas no 43 minūtēm.

Edmunds: - Varbūt tas darīts ar nolūku respektēt, ka animācija prasa daudz darba. Vai arī tas, ka man brīžiem šķiet – varētu vienkārši būt baigi grūti nosēdēt kinoteātrī Bila Plimptona pilnmetrāžas filmu.

Ieva: - Es gan pieļauju, ka tāda izteikta autorfilma var būt absolūti pašpietiekama arī tādā formātā, ka tā nav īsfilmiņa, bet nav arī pilnmetrāžas filma. Ja tajās apmēram četrdesmit minūtēs autors izdara emocionāli to pašu, ko tāda spēlfilma divās stundās, tad filma ir pabeigta un gatava. Varbūt pie Oskariem kāds to ir sapratis un teicis, ka tas skaitās.

Anna: - Tas būtu skaisti.

Ieva: - Es domāju, vai tas nav arī saistīts ar to, ka pilnmetrāžas animācijas daudzi taisa kā ģimenes filmas, ja ne tieši filmas bērniem. Tāda ir tā tradīcija, kopš Disneja filmas ieguva popularitāti. Un ģimenes filmai drošākais ceļš ir taisīt to par izstāstāmu stāstu, kas uzrunā arī bērnus. Jo tāda asociatīva filma jau bērnu uzmanību nenoturētu.

Edmunds: - Jā, tādu spēcīgu piemēru ir ļoti maz, ka filma būtu izaugusi tīri no, sauksim to par animācijas valodu, un tiktu izrādīta kinoteātrī pusotras stundas garumā. Pirms dažiem gadiem bija tāda filma Zēns un pasaule / Boy and the World (2015).

Tā ir tīra animācijas filma, tur klibo stāsts, bet tu redzi, ka tas ir animators, kurš taisa pilnmetrāžas filmu savā ritmā; tā līnija, tas zīmējums viņu ved uz priekšu. Tur nav desmit skriptdoktori. Tajā animācijā, kas patīk man, ir priekšrocība, ka zīmējums ved tevi uz priekšu, nevis tu zīmē to, ko esi iepriekš izdomājis.

Ieva: - Bet Signes Baumanes filmas, lai arī stāstošas, tik un tā ir autorkino.

Edmunds: - Signes gadījumā tas ir autors, kurš turpina un taisa savā rokrakstā.
Tā ir, man liekas, Amerikas metode, jo skaidrs, ka mēs ar saviem Eiropas fondiem esam diezgan izredzētā situācijā. Amerikā tas ir mazliet brutālāk – tur arī ir fondi, bet nevar finansēt vienu filmu pēc otras, jo konkursi daudz smagāki. Tāpēc gandrīz vienīgais, ko viņi var darīt, - mēģināt tikt kinoteātrī un vismaz daļu atpelnīt no izrādīšanas. Man liekas, Bils Plimptons bija viens no pirmajiem, kas taisīja brīnišķīgas īsfilmas, bet tad sāka taisīt pilnmetrāžas filmas, kas izskatījās pēc izstieptām īsfilmām. Un, es domāju, tikai ar vienu mērķi – tikt kinoteātrī un dabūt atpakaļ naudu.

Filmas ir jātirgo, Amerikā ir vairāki veiksmīgi autori, kas to sapratuši un veiksmīgi dara, piemēram, Kriss Salivans, kas taisa tikai autorfilmas. Lai varētu finansēt savu radošo darbību, viņi savas filmas neslēpj – gan Plimptonu, gan Salivanu var nopirkt Vimeo, droši vien ir arī citi mediji, kur viņus var atrast, ja tu, skatītāj, meklē.

Problēma ir tāda, ka šīs filmas ir jāmeklē, bet citas pašas lien virsū. Tā ir atšķirība.

Bet arī audzināšanas un pieraduma lieta. Francijā un citur Eiropā tāda veida filmas tomēr nonāk līdz skatītājiem. Tām nav tūkstošu auditorijas, tomēr filmas tiek izrādītas.

Anna: - Kad Rīgā Forum Cinemas izrādīja Signes Baumanes filmu Akmeņi manās kabatās (2014), viņi bija salikuši visus seansus pa dienu, jo tā taču ir animācijas filma, tātad bērniem. Bet tā ir filma, kur jau pašā pirmajā ainā tiek apspriests, kā labāk izdarīt pašnāvību... Kad viņi to saprata, tad pārcēla seansus uz septiņiem vakarā.

Ieva: - Pat portāls Satori ziņu par Leščova jauno filmu nejauši bija publicējis sadaļā Ar bērniem.

Edmunds: Nu, tas jau nekad nepāries, ar to mums ir jāsadzīvo.

Rezumē

Ieva: - Vai mēs domājam, ka šis Latvijas animācijas pilnmetrāžas bums kā tāds kopums atstās iespaidu uz tālāko attīstību?

Edmunds: - Es domāju, jā – tas ir process. Pirmkārt, industrija ir mazliet stiprinājusies – tagad ir skaidrs, ka vienlaikus valstī var uztaisīt tik daudz filmu, un tas nozīmē, ka ir cilvēki, kas to var darīt.

Filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi" komanda pirmizrādē. Foto: Gints Ivuškāns

Droši vien, no finanšu pieejamības viedokļa raugoties, tas nav reāli, ka mēs varētu katru gadu tagad bliezt pa septiņām pilnmetrāžas filmām, bet es domāju, ka zināmā mērā tas turpināsies. Mums studijā Atom Art šobrīd liekas organiski un normāli, ka mēs varētu domāt par nākamo pilnmetrāžas filmu. Un, es domāju, arī studijās Lokomotīve un Rija ir tieši tāpat.
Pilnmetrāžas tomēr ir daudz vieglāk novadāmas līdz skatītājam, tas ir tāds tīkls, un saprotams tīkls – filmas tiek rādītas kinoteātros, tas ir daudz vienkāršāk un skaidrāk.

Arī no studiju viedokļa ir daudz izdevīgāk taisīt pilnmetrāžas, nevis to pašu ekrāna laiku noklāt ar daudzām īsmetrāžas filmiņām, kurām vēl vienmēr jāmeklē kaut kādi īpaši veidi, lai tās novestu līdz skatītājam.

Ieva: - Bet, ja mums tagad ir šīs kinoteātru pilnmetrāžas, vai ir iespēja, ka seansa sākumā var rādīt tos mazos īsmetrāžas brāļus?

Edmunds: - Skaidrs, ka tas ir atkarīgs no izplatītājiem un konkrētajiem kinoteātriem, pieredze tāda jau ir. Es pieļauju, ka lielās studijas, gan Pixar, gan citi, diezgan mērķtiecīgi to arī organizē, lai ļautu izpausties jauniem vārdiem. Jā, skatītāj, būs filma, bet te tev vispirms īsfilma! Skaidrs, ka vienmēr ir labāk, ja ir pareizi saprogrammēts, ka nav konflikta starp īso un garo filmu. Bet es domāju, tas varētu darboties.

Ieva: - Protams, mēs nezinām, kā kopā izskatīsies šīs septiņas pilnmetrāžas filmas, bet vai tu domā, ka no tām tomēr varēs saprast Latvijas animācijas ainu?

Edmunds: - Es domāju, varēs saprast tik daudz, ka Latvijas animācija ir diezgan daudzveidīga. Un tas jau ir veselīgas vides priekšnosacījums, lai ir daudzveidība un spektrs. Ja daudzu autoru darbi sāk kaut kā pārāk vienādi izskatīties, tas gan nav labi, bet Latvijai tas nedraud, vismaz tik daudz mēs zinām.

Foto: Gints Ivuškāns

Komentāri

Jānis /FC
07.02.201910:38

Jāpielabo Anna par filmas "Akmeņi manās kabatās" seansiem Forum Cinemas - filmas atvēršanās nedēļā (no 22/08/2014) filma katru dienu tika demonstrēta 4 seansos: 12.00, 17.15, 19.30, 21.45. Tā ka īsti nebūs taisnība par "salikuši visus seansus pa dienu".

Jānim
07.02.201913:15

"Seansus pa dienu" Anna stāsta par Forum Cinemas sākotnējo plānu, pēc tam jau izregulēja - "Kad viņi to saprata, tad pārcēla seansus uz septiņiem vakarā.".


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan