Viens no pasaulē atzītākajiem animācijas vēsturniekiem un pētniekiem, vairāk nekā 20 animācijas grāmatu autors un redaktors Džanalberto Bendaci (Giannalberto Bendazzi) šoruden bija ļoti priecīgs – viņš beidzot ieradās Rīgā. Un priecīgi bija Latvijas studenti, kuriem augstskolas nepiedāvā īpašus kursus animācijas vēsturē, priecājās ar Latvijas animatori, Džanalberto draugi.
Vienu nedēļu septembrī Latvijas Animācijas asociācija un Latvijas Kultūras akadēmija ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Rīgas Kino muzejā piedāvāja animācijas kino eksperta Džanalberto Bendaci lekcijas. Ieva Viese-Vigula, viena no Bendaci vizītes organizētājām, apkopojusi piezīmes par itāļu animācijas eksperta vizīti Rīgā.
Svētdiena, 10. septembris, drēgns un lietains vakars. Lidostas Rīga ielidošanas zonā, sildoties pie vēlas kafijas, mēģinu sekot līdzi tekstam grāmatā, tomēr ik pa laikam tramīgi paceļu acis uz slīdošajām stikla durvīm pie bagāžas saņemšanas zonas. Reiss kavējas pusstundu. Tabula ekrānā rāda, ka lidmašīna vēl nav nosēdusies, taču noturēt uzmanību pie grāmatas teksta ir gandrīz neiespējami. Ja nu tomēr. Vēroju, kā mammas un tēti uz pleciem nes snaudošus bērnus, kā pārīši priecīgā apskāvienā aizmirst atkāpties no izejas durvīm, kā biznesa ļaudis lidojuma saburzītos uzvalkos uzsmaida izdrukām ar savu vārdu.
Te viņš ir – nelielu, sarkanu čemodānu vilkdams, parādās gaidītais viesis, itāļu animācijas pētnieks Džanalberto Bendaci. “Tas nu beidzot ir noticis,” ir pirmā lieta, ko viņš saka, smaidīdams un lēni, gluži cienīgi izrunādams katru vārdu. Es piekrītu, noprazdama, ka mēs nerunājam par aizkavēto lidmašīnu. Ceļš ir bijis garš, ar izbraukšanu rīta agrumā, ar gaidīšanu un pārsēšanos Romā. Bet rāmajā smaidā nolasāms, ka lektors ir priecīgs piedzīvot vairākus gadus plānoto ieceri apmeklēt Rīgu, satikt šejienes draugus un parunāt par animāciju.
Pa ceļam uz taksometru nepacietīgi iesākam runāt par Kultūras un Mākslas akadēmijām, par studentiem, ar ko viņš nākamajā dienā tiksies. Tā būs nedēļa, kad pirmo reizi Latvijā interesenti varēs gūt ieskatu tik plašās un metodoloģiski uzkrātās zināšanās par pasaules animācijas vēsturi no pirmavota. Turpmākajās dienās plānotās lekcijas izveidotas īpaši Rīgas publikai, balstoties Bendaci vairāk nekā piecdesmit gadus ilgušajā animācijas pētniecībā un šajā laikā uzkrātajās zināšanās. Tās apkopotas trīs sējumus biezajā animācijas vēstures grāmatā Animācija: Pasaules vēsture / Animation: A world history.
“Piecdesmit procentu informācijas šajā grāmatā ir tāda, kas nav atrodama nekur citur,” saka itāļu pētnieks un atklāj, kā pūlējies, lai sadraudzētos ar animācijas veidotājiem – tie nereti domājuši, ka pētnieks tikai smejas, jo kuru tad interesē sīkumi animācijas filmās. Viņš pētījis darbībā Aleksandra Aleksejeva un Klēras Pārkeres adatu ekrānu, izsekojis objektiem, kas izmantoti, lai ieskaņotu Volta Disneja Tvaikoni Villiju, pētījis saistību starp krāsu izmantojumu divdesmito gadu abstraktajā animācijā ar krāsu kodiem mēmajā kino (zilus filtrus publika bija iemācījusies atpazīt kā nakti, oranžus kā interjerus, zaļus – kā mežu).
Džanalberto uzskata, ka pārāk daudzi kino pētnieki un semiotiķi ir mēģinājuši izteikt teorētiskus apgalvojumus par animāciju, balstoties vienkāršotos priekšstatos un vispārinot. Džanalberto atzītajās darba metodēs klausoties, brīžiem rodas vēlēšanās viņu raksturot kā animācijas Džordžo Vazāri – par pirmo mākslas vēsturnieku dēvētais florencietis Vazāri enciklopēdiski apkopoja renesanses mākslinieku biogrāfijas un darba aprakstus, saglabājot portretējumā dzīvīgus vērojumus. Arī Bendaci piemīt nenogurdināma spēja gan katrā animācijas filmā saglabāt uzmanību pret inovāciju un smalkām detaļām, gan pamanīt plašākas tendences.
Animācijas pētnieka darbs ir visai nepateicīgs un sarežģīts, Bendaci atzīst, - ir nepieciešams nemitīgi domāt uz priekšu un meklēt iespējas visdažādākajās vietās.
Pat septiņdesmitajos gados, kad kinokritiķi Itālijā un arī citur Eiropā baudījuši lielu cieņu un interesi, animācijas pētīšana bijusi ļoti margināla nodarbe.
“Es biju veiksmīgs žurnālists, bet sajūta, ka jāpalīdz nezināmajam kļūt zināmam mani mudināja kļūt par vienu no pirmajiem, kas sāka rakstīt par animāciju. Tā ir mākslas forma, kas atstāta novārtā, un manu karjeras izvēli noteica pārliecība, ka ir jāatbalsta mazāk zināmi spēlētāji, kam grūtāk tikt pie ietekmes. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es vēlējos atbraukt uz Latviju,” viņš saka.
Nākamajā rītā laiks vēl nav diez ko noskaidrojies. Profesora iepazīšanos ar Rīgu iesāk Kino muzeja apciemojums, kur satiekamies ar tā vadītāju Zani Balčus, un izpētām lekcijai paredzētās telpas. Drīz jāsteidzas tālāk uz vizīti Itālijas vēstniecībā, kur mūs sirsnīgi sagaida kultūras jautājumu pārstāve Veronika Pečencova un vēstnieks Sebastiano Fulči. Sēžam namā zem puskailajiem atlantiem ar zemeslodi plecos, grāmatplauktu ieskautā telpā, dzeram melnu un stipru kafiju, ārā jau īst. Džanalberto tas nesatrauc, un viņš ar atvieglojumu nosaka – darbs Singapūras universitātē stipri mazinājis viņa sajūsmu par siltām zemēm. Sarunas jau drīz pāriet laikapstākļu robežas, apspriežamies par kultūras notikumiem, esošiem un iespējamiem starpvalstu kino sakariem. Kultūras jautājumu pārstāve Veronika jau ir pieteikusies par vakara pasākuma apmeklētāju, vēstnieks atvainojas, ka viņam jābūt citur.
Vakarā Kinomuzeja zāli sāk piepildīt animācijas interesenti, galvenokārt tie ir studenti. Šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā netiek pasniegts kurss animācijas vēsturē, tāpēc Džanalberto programma veidota, lai aptvertu pamata jautājumus – animācijas rašanos un daudzveidību, animāciju kā industrijas daļu un kā autorkino, animācijas lomu kultūrā un popkultūrā.
Lektoram ir būtiski jau pirmajā lekcijā par animācijas aizsākumiem iezīmēt plašāku ainu, nekā tikai ASV un Franciju, un uzzinām, ka laikā līdz 1917. gadam animācija bija izplatījusies arī Austrālijā, Argentīnā, Japānā. Patiesībā animācijai nozīmīgas tradīcijas profesors skata daudz senākā pagātnē, saistot to ar sinestētiskajiem meklējumiem 19. gadsimta mākslā, ar salūtu, kas pavadījis muzikālus priekšnesumus, ar zinātniskajām rotaļlietām, piemēram, zootropiem. Pēdējā lekciju dienā viņš teiks – ja vēlaties iegādāties kādu no grāmatas Animācija: Pasaules vēsture sējumiem, tad pērciet pirmo (I Pamati), jo tas satur man vistuvākās idejas un visvairāk oriģinālu pētījumu.
Turpmāko dienu tēmas ir animācijas avangards, pilnmetrāžas animācijas kino, japāņu animācijas ekspansija. Ceturtdienas vakarā, pa ceļam nofotografējušies pie Brīvības pieminekļa un Sergeja Eizenšteina bērnības mājas, mazliet aplūkojuši ekspozīciju Mākslas muzejā, dodamies uz LKA teātra fakultātes Zirgu pastu, kur Džanalberto lasa lekciju topošajiem leļļu teātra speciālistiem.
Studentu pulkam pievienojas arī igauņu animācijas režisore Anu-Laura Tuttelberga, kura ieradusies uz festivālu Riga IFF un uz leļļu mākslas šovu. Viņa izgatavo lelles no porcelāna un silikona, un, kad lekcijā nonākam līdz Karela Zemana stikla leļļu animācijai, viņa atklāj, ka čehu mākslinieks ir viens no viņas spēcīgākajiem iedvesmas avotiem. Anu-Laura, lai nevajadzētu izgatavot tik lielu daudzumu lellīšu, savus porcelāna tēlus veido locītavās kustināmus. Arī to acis ir grozāmas ar mazas adatiņas palīdzību.
Džanalberto Bendaci ir kļuvis par draugu animācijas veidotājiem visur pasaulē, un braucienu pavada sirsnīgas tikšanās ar Rīgas autoriem. Edmunds Jansons atnes pētniekam filmu diskus, Vladimirs Leščovs uzdāvina nelielu mapīti ar zīmējumiem no filmām, un Māris Putniņš cienā ar saviem mīļākajiem saldumiem. Zinot rūpību, ar kādu Bendaci uztver katru darba un dzīves detaļu ap animāciju, iztēlojos ierakstu viņa nebeidzamajā piezīmju katalogā: “Rīga, lietainas dienas, vēja kūkas”.
