Rīgas Starptautiskā kinofestivāla īsfilmu sekcijā “Short Riga” šoreiz atlasīts vēl vairāk īsmetrāžas nekā iepriekšējos gados – “5 dienas, 85 filmas garumā līdz 30 minūtēm, 28 valstu 65 autoru stāsti”. Viss šis klāsts strukturēts septiņās konkursa programmās un atsevišķās īpašajās programmās, un visu jau noskatījusies kinokritiķe Ieva Viese, kura strādā “Short Riga” starptautiskajā žūrijā.
Iesākumā bija īsfilma. Vilciena pienākšana (brāļi Limjēri), Ceļojums uz Mēnesi (Žoržs Meljess), Fantasmagorija (Emīls Kols). Bet tad nekrietnu vēsturisku pavērsienu rezultātā pilnmetrāža pārņēma publikas prātus kinoteātros un kļuva par apzīmējumu īstam kino, atstumjot īsmetrāžu studentiem, animācijai, mazbudžeta autorkino un citiem margināļiem.
“Make films short again!” – sauc igauņu kuratori, reklamējot PÖFF Shorts, festivāla Melnās naktis apakšsadaļu īsfilmām un animācijai, jo festivālos īsfilma ir iespēja apmeklētājam vienā seansā gūt daudzpusīgu ieskatu jaunās kino formas un satura tendencēs, ko pilnmetrāža nevar atļauties. Un turpmākajās dienās mums ir lieliskas iespējas to visu novērtēt arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla ietvaros.
Short Riga programmā ir filmas, kas jums nepatiks, liksies pārāk garas, pārāk īsas, pārāk dīvainas. Bet tās filmas, kuras patiks, tās patiks tuvā un personiskā līmenī, kā pēkšņa sastapšanās ar domubiedru.
Tas tikai apliecina, ka festivālam atlasītās filmas neizdabā vidējai skatītāja gaumei, bet nāk ar savu patiesību – māksliniecisku, politisku, cilvēcīgu.
Short Riga notikumiem šogad pievienojas divas jaunas programmas – Latvijas īsfilmu izlase Latvian Shorts un viena režisora retrospektīvas programma Persona. Programma Latvijas īsfilmas ne vienam vien skatītājam būs noderīgs atklājums, jo skatē varēs redzēt pagaidām mazāk zināmu autoru kvalitatīvas un daudzsološas filmas, piemēram, Anitas Brūveres jaukto mediju animācijas filmu Puika Zivs, kas veidota Lielbritānijas Nacionālajā Filmu un Televīzijas Skolā un nominēta Lielajam Kristapam studentu filmu kategorijā.
Personāliju fokusā šogad ir igauņu režisore Kintisa Lundgrēna, kuras animācijas filma Manivalds, dzīvē apjukuša lapsu puiša stāsts, ir apbalvota un pamanīta gan Anesī, gan Klermonferānas un Sandensas filmu festivālos (cita starpā asprātīgs Kintisas veidots rullītis ar Manivalda Tomāsu šogad piesaka Otavas animācijas festivālu).
Arī šogad Short Riga ietvaros būs noskatāma īsmetrāžas gardēžiem paredzētā izlase Festival Darlings (pēdējo divu gadu laikā vismaz pārdesmit festivālos pabijušas īsfilmas) un Baltic Music Video konkurss, kas apliecina mūzikas video kā daudzveidīgu un mainīgu audiovizuālās mākslas formu.
Tomēr centrālais īsfilmu notikums, bez šaubām, ir starptautiskais konkurss - filmas, kuras atlasījušas kuratores Anna Zača un Tūrunna Nīena no Norvēģijas īsfilmu festivāla.
Festivāla veidotāji norāda, ka konkursam šogad iesūtītas ap divtūkstoš filmu no visas pasaules, no kurām
sacensībai par balvām atlasīti 35 kinodarbi, kas pārstāv 24 valstis un atzīti kā “oriģinālas un personiskas balsis tradicionālajā dokumentālajā kino, spēlfilmās un eksperimentālajā animācijā.”
Filmas tiks izrādītas septiņās konkursa programmās, un tādā pašā izkārtojumā arī tās aplūkošu šajā rakstā – gan tāpēc, ka jebkurš seanss var tikt uzlūkots kā kuratora darbs, kurā gribot negribot nolasās kāds kopējs vēstījums vai intonācija, gan tāpēc, ka programmas konteksts ietekmē veidu, kā atsevišķo filmu redzēs skatītāji un žūrija. Tāpēc, nenoliedzot šādas pieejas pastiprināto subjektivitāti, turpmākajā tekstā iezīmēšu kopējo iespaidu par katru no septiņām konkursa programmām, izceļot filmas, kas katras izlases ietvaros man rosinājušas spēcīgāko kino pārdzīvojumu.
I Būvējot distopiju
Pirmā īsfilmu konkursa programma (vairāk - ŠEIT) ļauj ieraudzīt cilvēku kā apmulsušu būvētāju pasaulē, kurā nerimst šķietami bezjēdzīga būvniecība. Seansu iesāk apzeltītas laternas tuvplāns tumšā pilsētvidē, ko pavada remontdarbu klaudzoņa. Pret laternu sitas nakts kukaiņi, ar nelieliem intervāliem iesīcas kāda ierīce. Kadru nomaina distancēta ainava ar sauli, kas lēni aust pār Poseidona tempļa drupām Itālijā, un fonā stiepti tiek izdziedāta mākslas vēsturnieka Johana Vinkelmaņa paradoksālā frāze “Vienīgais veids, kā mums kļūt dižiem, ja iespējams, neatdarināmiem, ir – atdarinot grieķus” (Filmā citāts lasāms angļu valodā: “The only way for us to become great, or even inimitable if possible, is to imitate the Greeks.”).
Tā ir Adnana Softiča filma Vairāk nekā dzīve / Bigger Than Life, vēstījums par Maķedonijas galvaspilsētu Skopji, kur uzsākts vērienīgs process, lai pilsētvidē iekļautu jaunus, pēc antīkiem vai klasiskiem (tātad antīko imitējošiem) paraugiem veidotus objektus; kā filmas aprakstā teikts - “fabricējot nacionālo vēsturi”. Par filmas kodolu kļūst vēstījuma ironiski nepacietīgā intonācija. Strūklakas naktī, putni, kas ķer mušas uz apkakātiem pieminekļiem, garāmgājēji un karuseļi tiek tverti ar pāri slīdošu mulsumu un apnicību, nemieru, kas kulminē monologā filmas izskaņā. Sievietes balss saka – Skopjes arhitektūra cenšas imitēt svešas imperiālistiskas atmiņas, tajā pašā laikā izdzēšot īstas, personiskas pieredzes detaļas. Kadram pievienotā remontu sīcoņa un dunoņa pilsētā finālā saslēdzas ar vērotāja pozīciju – tā ir pieredze, atmiņa un identitāte, kas šeit tiek grauta un pārbūvēta, un citādāk kā mulsi, neērti un satraukti to nemaz nevar parādīt.
Krietni vieglāka intonācija ir Lēnas Jēskeleinenas piecu minūšu filmai Būvējot mākslas vēsturi / Building Art History, kas veido paralēles starp ķermeni kā attēlojuma objektu mākslas vēsturē un ķermeni kā paša koptu mākslas objektu bodībilderu lokā. Sportisti tiek aicināti nostāties pozās, kas imitē mākslas darbu kompozīcijas. Filma iederas programmas kopējā distopiskajā tonī, tomēr pati par sevi šī filma šķiet drīzāk anekdotisks veidojums. Kas, savā ziņā, protams, ir labi – satraukties jau laikam vajadzētu par lenij-rīfenštāliskāku pieeju tēmai.
Veizera Herviha darbs Valdības māja / Haus der Regierung ved skatītāju trauksmainā vīzijā pa pamestu Staļina laika dzīvojamo ēku Maskavā, kur kādreiz dzīvojuši valdības ierēdņi; performanču mākslinieki izspēlē kustību etīdes. Jutekliskais kameras darbs un kadrējums, suģestējošā montāža ved skatītāju līdzi šķietami bīstamā ceļā, kura laikā mājas sienās reiz koncentrētā vara iegūst skaidru ārpuscilvēcisku materialitāti un aprises. Ar ņirbošām gaismām, asi montētiem cilvēku siluetiem un diegiem filma reflektē par valdības nama pagātni un attiecībām starp cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši. Iespējams, šīs eksperimentālās filmas žanrs varētu būt abstrakta šausmu filma; tikai šausmas, faktiskā ēkas vēsture un Maskavas šodiena, ir reālas.
Anas Moreiras Akvaparks / Aquaparque ir vienīgā spēlfilma seansā starp eksperimentālajām filmām. Tā iesākas ar pusaugu meiteni pamestā, ar grafiti apzīmētā akvaparkā gaišās tirkīza un pasteļu krāsās. Viņa atver alu, uzsmēķē, ieslēdz kasešu atskaņotāju, uzvelk skrituļslidas un aizslīd šortos ar augsto jostasvietu pa betonu, skanot Šērlijas Besijas ierakstam. Izolētība, nepiederēšana skaidri nosakāmam laikam un videi sākotnēji rādās pašmērķīga stilizācija, tomēr drīz atklājas kā nepieciešama daļa no filmas teksta – turpmākie notikumi, kas pārvērš darbu asa sižeta kino paraugā, apliecina jauniešu izolācijas saistību ar norisēm Portugāles sabiedrībā. Pamestā akvaparka slidkalniņu nogāze paliek filmas titru fonā kā liecība par zaudētām iespējām.
Seansu noslēdz filma Liesma / Polte, ko veido vienīgie palikušie materiāli no Teuvo Tulio filmas Jaunībā aizmigusī / Silja / Fallen Asleep When Young (1937), kas 1959. gadā aizgāja zudumā Tulio studijas ugunsgrēkā. Fragmenti tika atrasti 2015. gadā La Cinémathèque Française, un ar tiem strādājis eksperimentālais somu mākslinieks Sami van Ingens, kurš darbos mēdz iekļaut šāda tipa atrastus materiālus.
Filmu papildina Henrija Lindstoma mūzika, paspilgtinot iespaidu par lēnīgi slīdošo filmējumu un pār to strauji izzūdošajām deguma un nobružājuma pēdām kā sadursmi starp saglabāšanu un iznīcību, retu iespēju ielūkoties pagātnes vīzijā, ko laika zobs centies iznīcināt. Deformētie kadri rada gluži spocīgu ilūziju, it kā caur filmas tekstu centos izlauzties kāds cits, noklusēts vēstījums.
II Eskeipisms un spīts
Otrajā konkursa programmā (vairāk - ŠEIT) iegūstam panorāmisku skatu pār ikdienišķību un veidiem, kā cilvēks cenšas no tās izrauties – izklaidē, vardarbībā, garīgos meklējumos. Reizēm gan cilvēks negrib pieņemt realitāti vienkārši aiz spīta – piemēram, to, ka pie aizlieguma nedrīkst braukt. Vai to, kāda ir mazbērna ādas krāsa.
Seansu iesāk šveiciešu režisores Korinas Švingrūberes Iličas filma Viss iekļauts / All Inclusive, darbs, kas filmēts pilna servisa kruīza kuģī. Izolēti no pasaules un šķietami vienbalsīgi nolēmuši izklaidēties pēc pilnas programmas, cilvēku simti uz kuģa nododas sportam, dejām, maltītēm, pozēšanai pie kuģa margām kā filmā Titāniks. Atšķirībā no Titānika, šeit nav individualizētu raksturu, sadursmes starp sabiedrības šķirām vai citu drāmas elementu – šeit nav nekā, kas varētu kaitēt jautrības, komforta un pilna servisa atmosfērai, ir tikai uzmundrinoša mūzika, izklaidējošas darbības, nostrādāts labsajūtas mehānisms. Pat vientuļš robots gaitenī dzied ieprogrammētās skaņās, bezkonfliktu pasaulē, kur aizslīd kruīza kuģis.
Čehu režisoru Jirži Havličeka un Ondržeja Novāka Rekonstrukcija / Rekonstrukce sākas kā visai noslēgta jaunieša portrets darba vietā, tad sporta zālē, kur sarunās kļūst manāmas viņa rakstura iezīmes. Filma izmanto dokumentālā kino estētiku, ekspozīcijā paļaujoties uz montāžu un konflikta atklāšanu caur vidi, vērojumu. Turpmākajās dažās ainās skatītājs saprot, ka filmas darbība notiek ieslodzījuma vietā, un paralēli jaunieša portretam darbībā ievijas nozieguma rekonstrukcija, kas tiek veikta nozieguma vietā, atbilstoši izmeklēšanas protokolam. Filmas vizuālā tuvība dokumentālam stāstam paspilgtina neērtības sajūtu, ko raisa stāsta uzbūve – vienlaikus tuvināties cilvēkam, to iepazīstot, un vienlaikus attālināties, pamazām uzklausot viņa pastrādātā nozieguma izklāstu. Filma izvairās no flešbekiem, pārlēcieniem starp sižetiski saistītām vietām, kas pastiprinātu fikcionalitāti, - piemēram, jaunieša telefonsarunu ar viņa bērna māti nepapildina sievietes un bērna filmējums. Filmas centrā ir ne tikai vardarbība, kas slēpjas cilvēkā, bet vientulība, no kā viņš nevar izbēgt.
Laurina Bareisa spēles īsfilma Kaukāzs / Caucasus ir stāsts par Viļņu šodien, un niansēti komiskajā intonācijā nolasāmas dažādo paaudžu grūtības saprasties. Kad tikko atlidojusī mazmeita dodas pastaigā ar suni un pazūd no redzesloka, vecāmāte nespēj atrast vārdus, lai raksturotu meitenes izskatu – meitenes ādas krāsa ir tumša – un nevēlas rādīt policistiem viņas foto (tā jau nu kāds noticētu, ka vecmāmiņai nav pilns telefons ar mazbērna bildītēm!). Kādi ir sievietes motīvi, filmas gaitā iespējams vien neticīgi minēt, taču situācijas dīvainībā šķiet precīzi notverts tas post-padomiskais “par-to-mēs-nerunājam” absurds, kur bieži pilnīgi nekas nav skaidrs, bet jārīkojas ar drošu pārliecību.
Kristofera Borli Vieta, ko saucam par realitāti / A Place We Call Reality vēsta par režisora eksistenciālo krīzi un meklējumiem pēc dzīves jēgas. Nespēdams vairs atrast motivāciju karjeras vai māksliniecisko ambīciju virzīšanai, Borli nododas garīguma meklējumiem, ļaujoties Holivudā pieejamām iespējām – no podkāstiem un kristāliem līdz scientoloģijai. un dianētikai. Kad tas nepalīdz un drīzāk pat kaitē, viņš meklē atbildes youtube kanālos un tur atrod mentoru – ekscentrisku taivāniešu bodībilderi, meditētāju un brīvdomātāju Frenu Jengu, kas ierodas pie Borli mājās un kļūst par viņa skolotāju. Jenga vadībā Borli pilda uzdevumus prātam un ķermenim, kas nīgrajā vīrietī atgriež spēku un jūtīgumu pret apkārtni. Režisors sola palīdzēt, ja arī jums ir līdzīga krīze!
Jaunā un strauji pamanītā režisora Ņikitas Diakura Fests / Fest ir animācijas filma ar svaigu vizuālo valodu. Lai arī filmas spēle ar skatpunktiem šķiet nedaudz izstiepta, vērojuma veids un izmantotās kino valodas plastika padara šo darbu par vienu no vizuāli interesantākajiem darbiem programmā. Telpa, ko Diakurs rada filmās, tiek būvēta digitālo rīku un datorspēļu valodā, stāsts tiek pieredzēts no mašīnas skatpunkta – drona, rokas kameras, Go Pro. Neprātīgais slāvu festiņš blokmāju pagalmā, tiesa, ir arī intriģējoša tēma.
Seansu noslēdz Juhana Palmgrēna Satiksmes koordinēšanas ierīce / Spårviddshinder, komiska dokumentāla filma par Stokholmas centrā novietotu ierīci, kas paredzēta vieglo mašīnu novirzīšanai prom no lielāka transporta joslas. Realitātē gan tā izvēršas par ierīci, kuras dēļ vieglās mašīnas cita pēc citas nokļūst avārijas situācijā.
Dokumentālā filma izmanto dinamisku montāžu un ritmu, kas tipiskāks spēles kino, gala beigās atgādinot, ka uz ikdienas nomācošajām ķibelēm vislabāk skatīties ar ironisku distanci.
III Musināšana un lupatu deķi
Trešajā konkursa programmā (vairāk - ŠEIT) sastopas gan kolektīva panika, gan kopīgu aktivitāšu rituālais spēks, varas un atkarības elementi attiecībās un robeža, kur vairs nespēj izturēt dzīves prasības. Mēs esam cieši saistīti ar citiem pirms mums, pēc mums, blakus – un reizēm no mūsu rīcības vistiešākajā veidā atkarīgs, lai citu dzīve nepārvēršas ellē.
Programmu iesāk poļu režisores Martas Magnuskas īsfilma Svešinieks / The Other, kas izmanto animācijas valodu, lai ilustrētu, kā bailes padara nepazīstamo par draudīgo. Ar askētisku līniju zīmēti cilvēki ir sanākuši pūlī, gaidot svešinieku un spriežot par viņu. Runu veikli pārņem kāds vīrs, kas visu priekšā uzbur arvien pārliecinošāku draudu ainu. Svešinieks, sākotnēji tāds pats cilvēks ar divām kājām, divām rokām un galvu, transformējas briesmīgā neradījumā, tumšā, vienlaikus lokanā un garā. Magnuska izmanto animācijas metamorfozes kā ilustrāciju domāšanas procesiem un aizspriedumiem, kas izmaina acu priekšā redzamo.
Nākamā filma seansā ir Merisas Karrenas dokumentālais stāsts Kamēr vien dzīvoju / While I Yet Live, kas vēsta par lupatsegu darinātājām mazā ciemā Alabamas štatā. Afroamerikāņu izcelsmes sievietes stāsta par ģimeņu vēsturi un politisko cīņu, dzied reliģiskas dziesmas labi nostādītās balsīs un pa gabaliņiem šuj kopā ģeometriskus rakstus, pārradot vecas drēbes un mājas tekstilu brīnišķīgi košos deķos. Pamatīgums šo sieviešu dzīves uztverē redzams visā, kam viņas pieskaras.
Digitālā animācijas filma Stokholma / Stockholm, ko veidojuši Žans Baptists Azjērs, Viktors Šavāns, Tomass Nemerijs, Morgana Perēna un Kamilla Rubinovica, necenšas apiet neērtības sajūtu, ko dažkārt rada reālistiski atveidoti cilvēku tēli datoranimācijā, un padara šo neērtību par daļu no spēles noteikumiem. Filmas darbība ir līdzvērtīgi baisa. “Instinktīva vajadzība kontaktēties radījusi attiecības, kas pārvērtušās atkarībā,” festivāla lapā teikts par igauņu režisores Mari Kivi animācijas filmu Kontakts / Kontakt. Filma asprātīgos tēlos pievēršas jautājumam par sievietes vajadzībām un darbiem, ko viņa jūtas spiesta uzņemties, lai iekļautos attiecībās.
Igauņu mākslinieces Epas Kubu filma Mazulis aizmugurējā sēdeklī / Laps tagaistmel iesākas ar diezgan nepievilcīgu braucienu – aiz loga līst, taksometrs sastrēgumā, šoferis lamājas, aizmugurējā sēdeklī zīdainis prasa ēst; kad sieviete sāk bērnu barot, vadītājs uzgriež skaļu un agresīvu mūziku. Šī aina nesola patīkamu risinājumu. Ārpus pilsētas sieviete nervozi palūdz zaļo pieturu, izkāpj un pazūd kraujas malā, atstājot raudošo mazuli taksometra aizmugurē.
Filma turpinās, un nesamākslotais noslēguma dialogs labi rezumē seansā iezīmētās tēmas; kā tas notiek – ir jāredz.
IV Svešādā manifestācijas
Ceturtās konkursa programmas (vairāk - ŠEIT) filmas tuvinās caur tēliem, kas palīdz izteikt svešu teritoriju prātā. Bedre, kubs, tvertne, pārrāvums, citplanētiešu kuģis, kaps – tās ir metaforas, ar kuru palīdzību filmās un caur filmām to veidotāji runā par pieredzēm, kurās dominē svešādais, nezināmais, neērtais un destruktīvais.
Autoru kolektīva Atxur Animazio Taldea jauktu mediju animācijas filma Bedre / Areka vēsta par basku sievieti, kura cietusi no Franko režīma represijām, jau skolā dabūdama dzirdēt, ka piederot čūsku dzimumam. Viņas tēvs miris, abiem nesatiekoties, bet uz jautājumiem par nāves apstākļiem neviens nav atbildējis. Mēs uzzinām, ka Ekzūbija tagad jau ir sirma un krunkaina, un stāsts par viņas dzīvi tiek izdziedāts ceremoniālā bezpavadījuma intonācijā, kamēr tiek rakta bedre – beidzot atrasti pavedieni par viņas tēva mirstīgo atlieku atrašanos masu kapā. Filmas vizuālajā noformējumā izmantota zīmētā animācija, lelles, smiltis, vēsturiskas fotogrāfijas un zīmējumi uz tām, adatas un pavedieni, gleznojumi, aplikācija un gaismas spēles. Daudzveidīgā materialitāte paspilgtina vēstures sadrumstalotību, nezināmo un noklusēto, bet svinīgais dziedājums tai pāri dod taisnības un cieņas atdošanas noskaņu.
Divas eksperimentālas filmas par realitātes auduma pārrāvuma brīžiem. Vivianas Ostrovskas Pauze / Hiatus ir eksperimentāla filma, kuras ierunāto tekstu veido fragments no intervijas ar rakstnieci un modes žurnālisti Klarisu Lispektori (1920–1977). Attēls sastāv no filmējumu kolāžas un teksta fragmentiem, gan sarunas atšifrējuma, gan atsevišķiem vārdiem. Pauze – tas ir vismokošākais laiks, kad sevi jāiztukšo, lai varētu rasties kas jauns, bet neviena pauze nesola beigties.
Savukārt Signes Birkovas spēlfilma Viņu sauca Haoss Bērziņš ir rets zinātniskās fantastikas paraugs latviešu kino – stāsts par ārpuszemes civilizāciju un seksuālu izmantošanu. Filma gan neaizraujas ar pasauļu būvēšanu, un žanru galvenokārt izmanto, lai eksperimentētu ar attēlu, rādītu bailes un dziņas cilvēkā.
Divas nākamās filmas rāda metaforiskas ieslodzījuma situācijas. Martinas Skarpelli Ola / Egg ir ļoti ķermeniska animācijas filma, kas ļauj iejusties apkārtnes, ēdiena un ķermeņa uztverē, ko izmainījuši ēšanas traucējumi. Tomēr šī nav filma tikai par slimību vai atveseļošanos, bet par uztveres izmaiņām, pilnībā pakļaujoties priekšstatam, kāds ķermenis drīkst būt labs.
Armēņu režisores Diānas Kardumjanas filma Kaps / Tombe vēsta par jaunu sievieti Karu, kura pavada dienas, mazgājot traukus ēdināšanas iestādes pagrabstāva virtuvē. Filma sākas ar statisku filmējumu krēslainajā virtuvē, kurā iespīd tikai vāri zila gaisma.
Trešo daļu no kadra aizņem ledusskapis, un skaņas ainu veido radiolugas dialogi, kas skan no radioaparāta. Tālākajā plānā sieviete mazgā traukus. Kamera virzās uz virtuves vidu, kadrā ienāk otra virtuves darbiniece ar ratiņiem, iespīd silta gaisma no zāles, un drīz tā izzūd. Tumsa, kas ietver Karu, ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska – jau drīz pie apvāršņa parādās vardarbīgs vīrietis…
V Akmentiņi mūsu dārziņos
Starptautiskā konkursa programmu ar piekto kārtas numuru (vairāk - ŠEIT) iesāk trīs jaunu puišu portrets norvēģu režisora Māriusa Mirmela spēlfilmā Bruņas / Rustning. Jaunieši pieder vienam klases kolektīvam, un ieskats katra ikdienā apliecina, kā savstarpēji apvainojumi, citādības apspiešana un apliecināšanās iekārotajā statusā – heteroseksuāla un seksuāli aktīva vīrieša lomā – nodara pāri gan viņiem pašiem, gan citiem cilvēkiem tuvumā.
Izlasi turpina Arkeša Adžaī Liepu koks / Der Lindenbaum, sirreāla melnā komēdija ar operas elementiem. Bijušais jurists, tagad operdziedātājs gatavojas skatuves uznācienam, taču viņu nemitīgi traucē uzstājīgi aicinājumi apraudzīt tēvu. Tēvs pēc atlaišanas no darba rīkojas arvien ekscentriskāk, un centieni sevi pienaglot krustā ir tikai sākums.
Rati Citeladzes dokumentālā filma Sabiedrības ieslodzītais / Prisoner of Society ir ļoti intīms transpersonas portrets, kas skatītājam liek sajust sabiedrībai neērta cilvēka klaustrofobisko izolāciju. Adelina atklāti stāsta par savu izolēto dzīvi un attiecībām ar tuviniekiem. Pārliekusies pār turku kafijas kanniņu uz gāzes plīts, viņa savā Tbilisi dzīvolī izskatās kā ieslodzīta būrī. Šī ir pirmā gruzīnu dokumentālā filma, kas pievēršas transseksualitātes jautājumiem un pirmā gruzīnu filma, kas saņēmusi Eiropas Filmu Akadēmijas nomināciju.
Nākamās divas filmas ir eksperimentāli darbi, kas risinās teksta konstruētā realitātē. Mairas Dobeles Nāc pie manis ir veidots no mājas video un atrastu materiālu kolāžas, kas ilustrē Kārļa Vērdiņa dzejoli Come to me. Savukārt Mihaila Žeļezņikova eksperimentālā filma Akmentiņi / Камешки fiksē ar filmas autoru šķietami nesaistītas norises, ko teksts padara dziļi personiskas, piešķirot jēgu attēlam – tā, protams, ir poētiska jēga, jo stāsti, ko Žeļežņikovs stāsta, ir tīra fantāzija. “Es bieži uz ielas atrodu svešinieku fotogrāfijas,” par filmu saka režisors. Žeļežņikovs piešķir nomētātajās fotogrāfijās redzamajiem vārdus un dzīvesstāstus, tāpat arī piedēvē motivācijas svešiniekiem, ko vēro no attāluma, teiksim, pārliecinoši stāstot par to, kā veca sieviete šūpolēs mērķtiecīgi šūpo atpakaļ laiku. Teksta un attēla mijiedarbība rosina siltu prieku par nezināmām dzīvēm, kuras stiepjas mums paralēli kā filmas sākumā piesauktās dzelzceļa sliedes.
Montas Andžejevskas animācijas filmas Kaislību mednieks darbība notiek virtuālā pasaulē, tīkla datorspēlē, kur divi spēles avatari iepazīstas un veido romantisku draudzību. Datorspēles vidi papildina gan čata logs, kur citi spēlētāji lamājas, gan kļūmes spēles grafikā jeb gliči, kas lietoti romantiskas komēdijas pārpratumu vietā.
VI Novērstais skatiens
Sestās programmas filmas (vairāk - ŠEIT) pievēršas tēmām un situācijām, kurās sabiedrībai visērtāk novērst skatienu – pašaizdedzinājies sīrietis, homoseksuāla meitene, kino granda nežēlība pret sievietēm, transpersona Ķīnā. Filmu veidotāji apliecina, ka par šīm tēmām ir ne vien nepieciešams, bet iespējams runāt, un intonācijai nav jābūt apsūdzošai – tikpat labi par šīm tēmām var runāt ar līdzcietību, motivējošu drosmi vai humoru.
Norvēģu autore Ellena Ūgelstada filmā Zaļā aleja / Den grønne dalen apvieno spēlfilmas un dokumentāla kino izteiksmes līdzekļus, meklējot sakarības starp notikumiem, kas risinās multikulturālā Oslo rajonā 2014. gadā. Izmantojot arhīvu materiālus, rekonstrukcijas un iztēlotas ainas, Ūgelstada seko notikumiem pēc ziņās maz pieminēta notikuma – kāda vīrieša pašsadedzināšanās parkā.
Gorana Stoļevska spēlfilma Paskat tik uz viņu! / Vidi ja ti nea ir vienlaikus vēstījums par maza ciema vecišķajiem aizspriedumiem un agresiju pret citādo, un vienlaikus apliecinājums tam, cik milzīgs spēks var slēpties vienā jaunā meitenē.
Asprātīgā animācijas filma Vox lipoma / Fettknölen aicina ar humoru paskatīties uz simtgadi svinošā klasiķa Ingmara Bergmana personības ēnas pusēm. Džeina Magnusone un Līva Strēmkvista ievērojušas gadu gaitā notikušas izmaiņas režisora sejā un atradušas izskaidrojumu, kāpēc Bergmana partneres nav vienmēr saņēmušas nepieciešamo atbalstu. Animācijā pazīstamā naiviskā personifikācija izmantota, lai komiski runātu par nepatīkamām tēmām vai, precīzāk, šoreiz ļautu runāt lipomai uz Bergmana sejas.
Šjaošī Šū un Roberto F. Kanuto Nogrimusī plūme / Chen Li seko transseksuālas personas ceļam uz mātes bērēm atpakaļ ciemā, kur identitāte ir jāslēpj.
VII Māsība
Septītais konkursa seanss (vairāk - ŠEIT) rāda dažādām sabiedrības grupām un vecumam piederošu sieviešu dzīves un to krustpunktus. Mihala Hitroša Māsas / Siostry ir aizkustinoša dokumentāla filma par klostera māsu cilvēcisko ikdienu.
Mūķenes stāsta anekdotes garāmgājējiem, mācās spēlēt scrabble un uzvelk mehānisku cālīti par lielu sajūsmu vecai māsai, kas nu jau atkal ir gluži bērna prātā.
Seansu turpina trīs filmas par jaunu sieviešu identitāti. Ansī Starptautiskā Animācijas festivāla kristāla balvas ieguvēja īsfilmu kategorijā, jauktā animācijas tehnikā veidotā Nīkes Dētzas Ziedu iela 11 / Bloeistraat 11 vēro lēnās pārmaiņas divu draudzeņu attiecībās, piedzīvojot pubertāti. Kristanas Krusas Fortes spēlfilma Viņa / She seko jaunai meitenei, kas autobusā nozog somiņu un nolemj izpildīt visus uzdevumus, kas atzīmēti tās īpašnieces plānotājā. Pakistāniešu režisora Hamzas Bangaša Dia ir spēlfilma par aizliegtu mīlestību, kas jauno mīlētāju atrauj arvien tālāk no realitātes.
Noslēgumā secinu, ka konkursa programmā vērojams līdzsvars starp kategorijām, kurās tās iedalītas – spēlfilmām, dokumentālajām filmām, animāciju un eksperimentālajām filmām. Tiesa, šīs robežas ne vienmēr ir striktas, un starp īsfilmu veidiem redzamas savstarpējas ietekmes. Dokumentālais kino izmanto spēlfilmai raksturīgu ritmu, spēles kino izstāsta notikumu ar dokumentāliem paņēmieniem, eksperimentālais kino jauc robežas starp fikcionālo un īsto, animācija variē starp tehnikām, izceļot pamatā ieliktu dokumentālu stāstu, – un tā joprojām. Atsaucoties uz Žeļezņikova filmas nosaukumu, šī konkursa īsfilmas ir akmentiņi, no dažādām teritorijām uzlasītas atziņas piemiņai un vērojumi. Reizēm – arī ierocis, ar ko iet cīņā pret netaisnību. Un, ja ne iet cīņā, tad vismaz iemest pa palodzi, lai atgādinātu, ka pāridarījums ir redzams.
Short Riga starptautiskā konkursa skate I - trešdien, 24.10. / 18:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate II - trešdien, 24.10. / 20:30 Kino Bize
Short Riga programma Persona / Kintisa Lundgrēna - ceturtdien, 25.10. / 16:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate III - ceturtdien, 25.10. / 18:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate IV - ceturtdien, 25.10. / 20:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate V - piektdien, 26.10. / 16:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate VI - piektdien, 26.10. / 18:30 Kino Bize
Short Riga starptautiskā konkursa skate VII - piektdien, 26.10. / 20:30 Kino Bize
Short Riga programma Latvian Shorts - sestdien, 27.10. / 14:00 Kino Bize
Short Riga programma Festival Darlings - sestdien, 27.10. / 16:30 Kino Bize