Jēdzienu „pūļa finansējums / crowd-funding” Latvijā populāru padarīja Signe Baumane un „Kriminālās ekselences fonds”. Arī šobrīd ikvienam ar savu naudu iespējams atbalstīt, piemēram, LKA bakalauru diplomdarbu finansēšanu platformā „Projektu banka” vai nobalsot internetā, lai režisors Pēteris Rozītis saņemtu Eiropas finansējumu savai topošajai filmai. Kino rakstos – pētījums par pūļa finansējuma platformām un tajās atbalstītiem projektiem Latvijā un Eiropā, arī pieredze un mācības nākotnei.
Raksts balstīts Latvijas Kultūras akadēmijas bakalauru darbos,
ko 2018. gadā izstrādāja topošās producentes
Marta Kraujiņa (tobrīd Kaugure) un Agnese Laura Kumpiņa
MARTA KRAUJIŅA:
Koncepts, kurā tiek piesaistīts liels cilvēku daudzums, lūdzot investēt nelielas naudas summas, lai finansētu kādu konkrētu darbību, ir radies Vācijā 17. gadsimtā. To izmantoja izdevniecību redaktori, lai finansētu grāmatu iespiešanu – klienti maksāja abonēšanas maksu, kas vēlāk tika izmantota tipogrāfijas izdevumiem.[1]
Žurnālists Džozefs Pulicers 1885. gadā laikrakstā New York World ievietoja rakstu, aicinot amerikāņus ziedot naudu, lai nodrošinātu Brīvības statujas pabeigšanu.
100 000 dolārus saziedoja piecu mēnešu laikā, un katra ziedotāja vārds vēlāk tika publicēts avīzē.[2]"] Salīdzinoši nesenā vēsturē, 2011. gadā, Amerikas Savienotajās valstīs politiķis Baraks Obama uzsāka prezidenta kandidāta kampaņu, un tās mājaslapā atbalstītājiem tika dota iespēja investēt jebkāda apmēra līdzekļus Obamas kandidatūras popularizēšanas pasākumos. Saziedoti tika 118,8 miljoni dolāru, un tas bija pietiekami, lai Obamas kampaņas veidotājiem nebūtu jāpaļaujas uz lielu korporāciju ziedojumiem.[3]"]
Arī Latvijas vēsturē ir bijuši līdzīgi gadījumi, kad cilvēki ar savu personīgo līdzekļu investēšanu palīdz lielu projektu īstenošanā. Piemēram, Brīvības pieminekļa celšanai nepieciešamo līdzekļu vākšana atbilda visiem pūļa finansējuma kampaņu veidošanas pamatprincipiem. Sākumā plānotie 300 000 latu no valsts budžeta tika svītroti, jo ar šādu naudas summu Kārļa Zāles projekts nebija īstenojams. Valsts prezidents Gustavs Zemgals bija spiests atzīt, ka budžetā atbilstošu līdzekļu nav un jālūdz tautas atbalsts. Tika izplatītas ziedojumu zīmes – 20 un 50 santīmu vērtībā bērniem un 1, 5, 10, 20 un 100 latu vērtībā pieaugušajiem.
Liela nozīme bija reklāmai preses izdevumos, tika organizētas loterijas, pasākumi, balles un citas aktivitātes. Cilvēku atsaucība bija apbrīnojama – līdz 1932. gada 1. novembrim tika saziedoti 438 206,06 Ls, 1933. gadā – 559 012,31 Ls, 1934. gadā – 777 249,80 Ls, 1935. gadā – vairāk nekā 1 200 000 Ls. Pavisam tika saziedoti apmēram 3 miljoni latu.[4]
Šajos piemēros redzams, ka pūļa finansējums kā koncepts ir veiksmīgi izmantots vēl pirms mūsdienīgās pūļa finansējuma definīcijas rašanās un principu formulēšanas. No vienkāršas ziedojumu vākšanas izveidojies fenomens, kas šobrīd – laikā, kad digitālie mediji ļauj ar idejām dalīties vieglāk kā jebkad, – dod iespēju projektu realizācijai piesaistīt atbalstītājus un investorus no visas pasaules. Jebkurš cilvēks jebkurā pasaules malā tagad var izlemt, kurus projektus ir nepieciešams attīstīt un kas šajā brīdī ir noderīgāks sabiedrībai. Pūļa finansējums ir daļa no digitālās revolūcijas, savā būtībā demokrātisks digitālās vides mehānisms, kas izmanto brīvās tirdzniecības un sadarbības interešu elementus, lai apvienotu cilvēkus un kopienas, kas atrodas virzībā uz kopīgu mērķi.[5]
Mākslas projekti – vispopulārākie
Mākslas nozarē pūļa finansējums ir populārāks nekā citās industrijās, jo tas ļauj māksliniekiem neierobežoti izpausties un atrast auditoriju, kas atbalsta projektus, kurus varbūt ne vienmēr vēlēsies atbalstīt kāda ekspertu grupa, kas sadala dažādu fondu līdzekļus vai valsts finansējumu kultūrai.
Eiropas radošās un kultūras organizācijas no 2013. gada līdz 2017. gadam realizējušas 75 tūkstošus pūļa finansējuma kampaņu;
Eiropas Komisijas dati liecina, ka puse no šīm kampaņām bijušas veiksmīgas un savākušas nepieciešamo naudas summu projekta realizācijai. Kopumā šajā laika posmā radošo industriju projektu realizācijai savākti aptuveni 247 miljoni eiro, lielāko daļu šīs summas veido filmu un audiovizuālās mākslas projekti un mūzikas projekti.[6]
Tikmēr Latvijas radošās industrijas vēl tikai mācās izmantot pūļa finansējuma priekšrocības un atsevišķu mākslas projektiem veltītu platformu valstī nav, lai gan platformas Projektu banka vadītājs Māris Cīrulis atzīst, ka šajā platformā tieši mākslas projekti veido 80% no visiem realizētajiem projektiem – tātad var teikt, ka, pateicoties tieši mākslas projektiem, šī platforma ir uzskatāma par veiksmīgu.
Šābrīža aktualitātes gaismā jāpiebilst, ka ne visās platformās sabiedrības atbalsts nozīmē uzreiz konkrētas naudas summas iemaksāšanu – reizēm pietiek arī vienkārši ar balsojumu internetā, lai kāds projekts tiktu finansēts no speciāli ši nolūkam izveidota fonda. Piemēram, no 17. janvāra līdz 20. janvārim saitē EUandME ir iespējams nobalsot par jaunu Latvijas kinoveidotāju projektu Gaisakuģis / Airship, ko realizē Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi, režisors Pēteris Rozītis un producente Marta Kraujiņa.
Šis balsojums ir daļa no ikgadējā projekta Jauno kinoveidotāju sacensība / Young Filmmakers Competition, kura gaitā tiek izvēlētas piecu jaunu kinoprofesionāļu idejas – tām tiek piešķirts finansējums, lai radītu īsfilmas, kuras pēc tam publicē Eiropas Savienības mājaslapas sadaļā EU and ME un izmanto kā daļu no EU and ME kampaņas. Filmas tiek veidotas piecās kategorijās un to tēmām jābūt saistītām ar Eiropas Savienības pamatvērtībām – mobilitāte, ilgtspēja, prasmes un bizness, digitalizācija un cilvēktiesības. Sākotnēji no iesniegtajām idejām atlasa 10 labākās no visas Eiropas (katrā kategorijā divas), pēc tam šīs idejas pa pāriem tiek prezentētas sabiedrības balsojumam. Filmas pieteikums, kurš ieguvis visvairāk balsu, iegūst Eiropas Savienības finansējumu un jārealizē 2019. gadā.
AGNESE LAURA KUMPIŅA:
Definīcijas un struktūras
Par mākslas un radošo industriju sektoram (Cultural and Creative Sectors) piederīgu projektu var dēvēt tad, ja tā veidošanas pamatā ir kultūras vērtības un/vai mākslinieciska izpausme, neatkarīgi no tā, vai projekts ir komerciāls un kā tas ir finansēts. Mākslinieciska izpausme var būt apvienota arī ar tehnoloģiju attīstību, ražošanu, un kultūras vērtību saglabāšanu. Šī sektora sastāvdaļa ir arī kultūras nozares izglītības sistēma un menedžments. Balstoties uz šo Eiropas Komisijas apstiprināto definīciju, tiek nošķirtas atsevišķas kategorijas: arhitektūra, arhīvi, bibliotēkas, muzeji, audiovizuālā māksla (kino, televīzija, video spēles un multimediji), kultūras mantojums, dizains, festivāli, mūzika, literatūra, skatuves mākslas, izdevniecība, radio, vizuālā māksla. Ikviens no pūļa finansējuma platformās ievietotajiem mākslas projektiem atbilst kādai no šīm kategorijām.
Pūļa finansējums ir finanšu resursu iegūšanas veids projektu un uzņēmumu attīstīšanai. Šis veids dod iespēju sasniegt teju neierobežotu atbalstītāju skaitu, izmantojot digitālas platformas.
Atbalstītājs var dalīties ar saviem finanšu resursiem ziedojumu veidā vai arī vienoties par naudas apmaiņu pret kādu produktu, pakalpojumu vai balsstiesībām konkrētā projekta ietvaros.
Pūļa finansējuma platformas attīstās, piedāvājot arvien jaunus pakalpojumus, bet saglabā dominējošos platformu veidus, kas nosakāmi, analizējot aizdevēja – aizņēmēja attiecību modeli. Pastāv 1) ziedojumos balstītas platformas, kurās atbalstītāji neko nesaņem par sniegtajiem līdzekļiem; 2) atlīdzībās balstītas platformas, kurās par nelieliem ziedojumiem tiek piedāvāti ar projektu saistīti produkti vai pakalpojumi; 3) aizdevumu platformas, kurās ziedotājs pēc projekta realizācijas aizdoto summu vai tās daļu atgūst; 4) investīciju platformas, kurās atbalstītāji saņem daļu uzņēmuma.
Vairāk nekā 80% Eiropā bāzēto mākslas projektu platformu izmanto atlīdzībā balstīto modeli, un šādā platformā atbalstīta projekta vidējā iegūtā naudas summa nesasniedz 5000 eiro. Lielākā daļa platformu izmanto principu “visu vai neko” – ja kampaņa izrādās neveiksmīga, ziedotāju nauda atgriežas viņu kontos.
Alternatīva banku skepsei
Pateicoties digitalizācijas laikmetam un sabiedrības iniciatīvai aktīvāk iesaistīties mākslas procesu veidošanā, pūļa finansējumu platformas pēdējo 10 gadu laikā ir kļuvušas par nozīmīgu finanšu piesaistes veidu. Platformu izmantošana veicina arī jaunu kopienu rašanos. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka radošo industriju pieprasījums pēc finansējuma tikai palielinās.
Tradicionālas finanšu institūcijas (piemēram, bankas) joprojām ir skeptiskas mākslas projektu atbalstīšanā. Tam ir vairāki iemesli:
- Visbiežāk mākslas vai radošo industriju projektu veidotāji ir ieinteresēti īstermiņa aizdevumos, kas bankām nav izdevīgs darījums.
- Parasti tiek prasītas nelielas summas (zem 25 000 eiro).
- Mākslas un radošo industriju projekti ir ļoti riskanti finansēšanai – ir sarežģīti precīzi prognozēt kāda projekta noieta tirgu.
- Kredītdevējiem ir grūtības noteikt un prognozēt projekta kvalitātes līmeni.
- Mākslas projektu pārstāvjiem bieži trūkst kompetences finanšu jautājumos, un tas var apgrūtināt aizdevuma piešķiršanas procesu.
Analizējot atbalstītājus, kuri vispār iesaistās jebkādu projektu tapšanā ar finansiālu palīdzību, izveidojas trīs pamatgrupas. Pirmā atbalstītāju grupa nodarbojas ar filantropiju, par sniegto atbalstu neko neprasot pretī. Otrā grupa vēlas, lai daļa finanšu līdzekļu tiktu atgūta, savukārt trešā atbalstītāju grupa sniedz atbalstu, vienojoties par uzņēmuma vai organizācijas līdzīpašnieka statusa iegūšanu. Saprotams, ka mākslas projektiem ne vienmēr ir iespēja atbilst otrās un trešās grupas atbalstītāju prasībām.
Šo ierobežojumu krustcelēs pūļa finansējuma platformas parādījās kā veiksmīga alternatīva. Šo platformu galvenais pienesums ir mainītas tradicionālās aizdevēja – aizņēmēja attiecības, jauni ziedošanas, investēšanas un aizdošanas veidi. Par platformu pieprasījumu liecina arī statistika – kopš 2013. gada radošo industriju organizācijas ir īstenojušas vairāk nekā 75 000 projektu kampaņas, izmantojot Eiropas pūļa finansēšanas platformas. Prasīto summu kampaņas laikā sasniedza puse no pieteiktajiem projektiem. Kopumā Eiropā reģistrēto kultūras platformu finanšu apgrozījums sasniedza 3,4 miljardus eiro. Vislabākos rezultātus uzrāda filmu sadaļā pieteiktie projekti, tiem seko mūzikas un dizaina projekti. Viszemāko atbalstu sasniedz kultūras mantojuma un videospēļu projekti.
Pūļa finansējuma platformām kā finanšu ieguves instrumentam ir vairākas priekšrocības:
- Platformas ir viegli pieejamas, tikai retās platformās mēdz būt strikti ierobežojumi attiecībā uz nepieciešamo projekta apmēru un realizācijas niansēm;
- finanšu ieguves process, tā nosacījumi un kampaņas norise ir pārskatāma, visi procesi ir novērojami tiešsaistē, kas veicina gan projektu autoru, gan atbalstītāju uzticību;
- atvieglota naudas summas rezervēšanas un pārskaitīšanas sistēma no atbalstītāju kontiem;
- iespējas ziedot arī nelielas summas (dažās platformās iespējams ziedot projektu realizācijai, sākot no 1 eiro);
- platformas demokratizē finanšu resursu ieguves procesu, dodot iespēju jebkuram internetbankas lietotājam kļūt par filantropu.
Tikai sportam vai tikai grāmatām
Pēdējo gadu laikā pūļa finansējuma platformu izmantošana Eiropā ir ievērojami pieaugusi. 2013. gadā Beļģijas galvaspilsētā Briselē tika izveidots Eiropas Pūļa finansējuma tīkls (European Crowdfunding Network), kas pārstāv visas Eiropas pūļa finansējuma platformas, piemēram, izskatot Eiropas Komisijas izstrādātās iniciatīvas. 2016. gadā tika pieņemts likums, kas nosaka, kādās situācijās projekta iegūtā summa tiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (vienīgais gadījums, kad nodoklis netiek piemērots, ir tad, ja atbalstītājs ziedojot neko nesaņem pretī, vai arī, ja ziedotā summa pārsniedz atlīdzības vērtību). Izņemot šo būtisko likumu,
platformu darbību nosaka Ministru kabineta pieņemtie likumi konkrētajā valstī, kurā platforma izveidota.
Otrajā Eiropas alternatīvā finanšu tirgus izpētes ziņojumā, ko veica Kembridžas universitāte, tika secināts, ka Eiropas alternatīvais finanšu tirgus turpina attīstīties.[7] Atsaucoties uz Eiropas Pūļa finansējuma tīkla datiem, 2017. gadā Eiropā aktīvas bija vairāk nekā 800 pūļa finansējuma platformas. Ar katru gadu pieaug platformu veidotāju tendence sašaurināt iesniedzamo projektu fokusu – piemēram, 2013. gadā Vācijā tika izveidota pūļa finansējuma platforma 100Fans, kas ļauj iegūt privāto finansējumu tikai grāmatu izdošanai.[8]
Iemesls, kāpēc vairāk nekā desmit gadu garumā tiek atsevišķi nošķirtas mākslas un radošo industriju pūļa finansējuma platformas, ir ievērojamā konkurence, kādai pakļauti mākslas projekti, ja tos ievieto vispārējās pūļa finansējuma platformās. Aplūkojot platformas, kurās pieejami vairāku nozaru projekti, jāsecina, ka visbiežāk tiek atbalstīti zinātnes, jauno tehnoloģiju un ar sportu vai medicīnu saistītie projekti. Šī iemesla dēļ specializētas platformas dod lielāku iespēju kultūras projektam tikt pamanītam un realizētam. Turpmāk tekstā aplūkotas tieši kultūras projektiem veltītās pūļa finansējuma platformas.
Reaģējot uz alternatīvā finanšu tirgus attīstību, tiek veidotas informatīvas pūļa finansējuma platformu mājaslapas gan atsevišķu valstu, gan Eiropas līmenī (piemēram, Crowdfunding4culture.eu). Šo fondu galvenais uzdevums ir pārstāvēt un pētīt alternatīvo finanšu tirgu un tā dalībniekus. Neraugoties uz to, katras Eiropas valsts valdības iniciatīva pūļa finansējuma jautājumos krasi atšķiras. Daudzās valstīs ir vairākkārtīgi mainīta likumdošana, lai atvieglotu platformu darbību, kamēr citās Eiropas valstīs šādu platformu nemaz nav (piemēram, Lietuvā).
Katras valsts iniciatīvas nepieciešamība veido loģisku sistēmu – jo vairāk konkrētā valstī pūļa finansējums kā alternatīvs finanšu instruments tiek atbalstīts un kultivēts, jo labākus panākumus šajās platformās iesniegtie projekti sasniedz. Šī aspekta lielisks piemērs ir Lielbritānija, kur labvēlīgā likumdošana pūļa finansējumu ir padarījusi par ikdienišķu finanšu ieguves veidu teju katram jaunajam uzņēmējam, Lielbritānijai kļūstot par visaktīvāko Eiropas valsti pūļa finansējuma platformu izmantošanas jomā (44 platformas), tai seko Nīderlande (29). Francija (28), Vācija (20 platformas).[9]
Eiropas smagsvari un gudrinieki
Aplūkojot veiksmīgākās un nozīmīgākās Eiropas pūļa finansējuma platformas, kas veltītas kultūras nozarei, interesants piemērs ir 2013. gadā Francijā izveidotā platforma Tipeee, kura veidota pēc “dzeramnaudas” principa. Tas nozīmē, ka mākslinieks, kurš publicē savus mākslas darbus internetā, šajā vietnē nevis meklē finansējumu sava projekta tapšanai, bet gan saņem tādu kā atalgojumu par jau radītiem darbiem, kā arī attīsta savu domubiedru un fanu grupu. Piecu gadu laikā teju 19 tūkstoši mākslinieku, kas pārstāv dažādas mākslas jomas, saņēmuši 4,8 miljonus eiro no 104 tūkstošiem atbalstītāju. Piemēram, interneta žurnāla Mr. Mondialisation radošā komanda katru mēnesi no 571 atbalstītāja saņem 2,7 tūkstošus eiro. Katrs atbalstītājs var izvēlēties piešķirt vienreizēju vai ikmēneša ziedojumu; vidējais ziedojuma apmērs ir 10 eiro. Atbilstoši Francijas likumdošanai, māksliniekiem par saņemto atbalstu ir jānomaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet pūļa finansējuma platforma iegūst 6,66% no mākslinieka ikmēneša ienākuma.[10]"]
Aktīva rosība radošo industriju atbalsta jomā norisinās arī Polijā, kur ir bāzētas četras mākslai veltītas pūļa finansējuma atbalsta platformas. Senākā un viena no veiksmīgākajām ir platforma Wspieramkulture.pl, kas izveidota 2013. gadā un līdz šim savus projektus palīdzējusi īstenot 679 māksliniekiem. Ziedotais atbalsts sasniedz 2,4 miljonus zlotu, tos iemaksājuši 18 tūkstoši privātpersonu un 83 patroni (visbiežāk juridiskas personas). Visvairāk platformā tiek atbalstīti mūzikas un teātra projekti.
Platforma projekta veidotājiem nodod ziedoto summu tikai tādā gadījumā, ja kampaņas beigās ir savākts vēlamais naudas apmērs; ja ne, tad nauda nonāk atpakaļ ziedotāju kontos.
Interesants fenomens ir Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas kopīgā mākslu projektu finansējuma platforma Growfunding. Šai platformai ir trīs bāzes – pa vienai katrā no valstīm; atbalstītāji var vienas platformas ietvaros iegūt visaptverošu trīs valstu projektu sarakstu un no tā izvēlēties atbalstāmo. Neraugoties uz to, ka kopš 2013. gada te realizēti tikai 113 projekti ar kopējo apjomu 910 000 eiro, iespēja veiksmīgi īstenot kampaņu ir daudz lielāka, nekā citās platformās, un sasniedz 75%, 2016. gadā – pat 90%. Tas nozīmē, ka platforma veic skrupulozu projektu atlasi un par mērķi izvirza pēc iespējas vairāk realizētu kampaņu, nevis pēc iespējas lielāku pieteikumu skaitu. Šī shēma pašai platformai ir izdevīga, ņemot vērā, ka vienīgais veids, kā tā var pelnīt, ir iegūt 10% no realizētas kampaņas.
Pūļa finansējuma platformu smagsvars Eiropā ir Nīderlandes platforma Voordekunst – dibināta 2010. gadā, platforma sasniegusi 17,6 miljonu apgrozījumu, realizējot 3007 mākslas projektus.[11]
Salīdzinājumam darba autore piedāvā aplūkot 2016. gadā izveidotu Lielbritānijas platformu Leocrowd. Ņemot vērā lielo konkurenci starp platformām, Leocrowd no veiksmīgi realizēta projekta iegūst tikai 5%. Lai neaizbiedētu projektu autorus ar nelielo platformas pastāvēšanas laiku un zemajiem rezultātiem, sasniegtie līdzekļu apmēri netiek publicēti. Šādu shēmu izvēlas vairākas platformas un tas, visticamāk, arī citos gadījumos norāda uz zemajiem rezultātiem un platformas mārketinga aktivitāšu pasivitāti. Tieši šis fakts, analizējot Eiropas mākslas platformu darbību, liecina par to, ka trūkst vienotas regulas, kas noteiktu, kā šīm platformām jādarbojas un kāda informācija jāpublicē. Kā redzams, arī procentu apmērs, kādu platforma iekasē no realizēta projekta, atšķiras. Tas nozīmē, ka projektu autoram, kuram pieejamas vairākas platformas, jābūt ļoti uzmanīgam un rūpīgi jāanalizē katras platformas nosacījumi.
Kas notiek Baltijā
Baltijas mērogā valsts, kurā pūļa finansējums tiek izmantots viskūtrāk, ir Lietuva. Turklāt, izpētot pašreizējo situāciju, acīmredzama kļūst pretruna starp valsts iesaisti un platformu darbību. 2016. gada 3. novembrī Lietuvas parlaments pieņēma Lietuvas Bankas un Lietuvas Finanšu ministrijas izstrādātu likumprojektu, kas orientēts uz pūļa finansējuma platformu darbības regulējumu un attīstīšanu (publiski pieejams mājaslapā www.crowdfundinsider.com). Visnozīmīgākā regula nosaka – ja platformas apgrozījums ir lielāks par 5 miljoniem eiro, tad administratoriem jāsniedz publiskas gada pārskata atskaites. Izveidota arī Lietuvas pūļa finansējuma un aizdevēju asociācija.
Iepriekšminētā pretruna slēpjas tajā, ka Lietuvā nemaz nav reģistrēta neviena pūļa finansējuma platforma, kas darbotos pēc ziedojumu un atlīdzības principa.
Tāpat nav izveidotas platformas, kas balstītos uz investīcijām un uzņēmuma daļu piešķiršanu investoram (equity based / investīciju platformas). Eksistē piecas aizdevēju platformas (Savy.lt, FinBee, Paskolu Klubas, Manu, Optimalus Kreditas), kas darbojas pēc principa peer to peer / pakalpojums pret pakalpojumu un pielīdzināmas ātro kredītu devējiem – vienīgā atšķirība, ka dažas platformas pašas piesaista investorus (savy.lt), nevis pārstāv kādu konkrētu banku vai uzņēmumu (finbee.lt). Tāpat nav noteikta konkrēta darbības joma, kuru jāpārstāv aizdevuma prasītājam.
Vēl interesantāka Baltijas valstu kopējā aina pūļa finansējuma izmantošanā kļūst, kad tiek analizēta Igaunijas prakse, kas kardināli atšķiras no Lietuvas piemēra. Igaunijā pūļa finansējuma platformu darbība netiek īpaši kontrolēta ar likumu palīdzību, tā vietā publicētas vairākas rokasgrāmatas, kā izveidot veiksmīgi funkcionējošu platformu un projekta kampaņu, un galvenie ieteikumi palīdz platformām ievērot caurskatāmu, viegli saprotamu un izmantojamu formātu. Tāpat aktīvi noris sabiedrības un uzņēmēju informēšanas un iesaistes pasākumi. Šī stratēģija rezultējusies faktā, ka 2016. gadā Igaunija bija otra aktīvākā pūļa finansējuma platformu izmantojusī valsts Eiropā, uzreiz aiz Lielbritānijas.
Ir aprēķināts, ka gada laikā katrs Igaunijas iedzīvotājs pūļa finansējuma platformām pārskaita 24 eiro.
Svarīgi, ka platformas kultivē arī Igaunijas rezidentu iesaisti pašmāju projektu atbalstīšanā. Igaunijā, atšķirībā no Lietuvas, kur darbojas tikai viena veida platformas, tiek pārstāvēti visi četri pūļa finansējuma platformu veidi. Visticamāk, šo straujo attīstību ietekmē arī fakts, ka Igaunija kā viena no pirmajām Austrumeiropas valstīm ieviesa aktīvu e-komercijas sistēmu, kā arī e-parakstus un citas inovācijas, kas veicinājušas sabiedrības uzticību elektroniski un attālināti vadāmiem procesiem.
Sīkāk piedāvāju aplūkot ziedojumu – atlīdzību platformu Hooandja, kas tieši attiecas uz šī pētījuma tēmu, jo ir kultūrai veltīta pūļa finansējuma platforma, izveidota 2013. gada 14. februārī. Šobrīd tur iespējams iesniegt projektus 13 kategorijās – dizains, sociālā iniciatīva, foto un filmas, Igaunijai 100, vizuālā māksla, Kultūras vēstnesis, mediji, mūzika, spēles, notikumi, teātris, tehnoloģijas, izdevniecība.
Hooandja nepatur nekādas tiesības uz realizētā projekta izrādīšanu vai izplatīšanu, bet iegūst 7 % no kopējās saziedotās summas. Ilgākais iespējamais kampaņas norises periods ir 8 nedēļas, minimums – 2 nedēļas.Projekta ievietošana platformā ir bez maksas. Vienīgais nosacījums – projekta autoram jābūt pilngadīgam. Arī atlases process ir vienkāršs – jāaizpilda tiešsaistes anketa un jāsniedz detalizēta informācija par projektu. Visa šī informācija ir ērti pieejama jebkuram interesentam platformas mājaslapā (kā jau minēts, caurskatāmība un informācijas pieejamība ir viens no veiksmīgas platformas priekšnosacījumiem). Kopš 2013. gada platformā Hooandja realizēti 836 projekti 2,6 miljonu eiro apmērā, projektu atbalstīšanā iesaistījušies 83 436 atbalstītāji.
MARTA KAUGURE / KRAUJIŅA:
Latvijas kinoindustrijā līdz šim brīdim pūļa finansējuma platformās ir pabijušas astoņas filmas, no tām lielākā daļa finansētas platformā Projektu banka, arī divas pilnmetrāžas spēlfilmas (režisora Oskara Rupenheita Kriminālās ekselences fonds ar kampaņu 2016. gada novembrī un Staņislava Tokalova Tas, ko viņi neredz ar kampaņu 2017. gada februārī).
Lai varētu novērtēt pūļa finansējumu kampaņu piemērotību Latvijas kinoindustrijai, salīdzināsim divas kampaņas, kas norisinājās atšķirīgās platformās – lokālā un globālā. Filmas Kriminālās ekselences fonds komanda, principiāli atsakoties konkurēt par valsts atbalstu, finansējumu meklēja Projektu bankā, uzrunājot lokālo Latvijas auditoriju; arī filma bija paredzēta galvenokārt Latvijas skatītājam. Savukārt Signes Baumanes animācijas filma Mans laulību projekts / My Love Affair With Marriage ir starptautisks projekts – pati režisore jau daudzus gadus dzīvo Ņujorkā, filma tiek veidota kā Latvijas un ASV kopražojums ar attiecīgām izmaksām, tāpēc arī finansējums tika vākts starptautiskajā platformā Kickstarter, uzliekot ambiciozi augstu mērķi nepieciešamajai summai – 124 670 ASV dolāru.
Jāpiebilst gan, ka arī Kriminālās ekselences fonda mērķis bija Latvijas mērogiem pietiekami ambiciozs – 10 000 eiro (vidējā summa, ko Projektu bankā līdz šim saņēmuši atsevišķi projekti, ir aptuveni 3400 eiro, šobrīd aktuālie pieci projekti cer savākt no 600 līdz 5000 eiro). Un pirmā kopīgā iezīme abiem šeit apskatāmajiem piemēriem – abas kampaņas sasniedza un pārsniedza savus mērķus, Signei Baumanei izdevās savākt 132 773 dolārus, bet Kriminālās ekselences fonds ieguva 10 494 eiro.
Neskatoties uz mērogu atšķirību, abām šīm pūļa finansējuma kampaņām ir ļoti līdzīgi veiksmes iemesli, vairāki faktori pat identiski. Piemēram, abi režisori ir jau iepriekš realizējuši veiksmīgas pūļa finansējuma kampaņas saviem iepriekšējiem projektiem – Signe Baumane tādā veidā ieguva papildu finansējumu savai pirmajai pilnmetrāžas filmai Akmeņi manās kabatās (2014), un tā bija pirmā reize, kad Latvijas kinomīļi, saņēmuši Signes aicinājumu piedalīties, uzzināja, ka arī šādās platformās var iegūt naudu filmas veidošanai.
Jāpiebilst, ka savukārt par otrās finansējuma vākšanas kampaņas gaitu Signe stāstīja intervijā Kino Rakstiem ļoti saspringtā brīdī – desmit dienas līdz kampaņas beigām, kad bija savākta tikai trešdaļa nepieciešamās summas (Zanes Balčus sarunu ar Signi Baumani 2017. gada februārī lasiet ŠEIT).
800 kontakti katru dienu
Baumanes un Rupenheita projekti atšķiras arī ar mērķauditoriju un tās uzrunāšanas paņēmieniem. Rupenheita gadījumā filma ir komēdija, kas Latvijas kino industrijā ir salīdzinoši reta parādība un arī tāpēc labs iemesls, lai cilvēki iesaistītos filmas atbalstīšanā. Ar Baumanes filmu ir mazliet sarežģītāk – tā ir animācijas filma pieaugušiem cilvēkiem par tēmām, kas aktuālas pieaugušiem cilvēkiem, tāpēc šajā gadījumā kampaņai bija jāatrod pietiekami specifiska publika, ko ir iespējams izdarīt ar ļoti neatlaidīgu digitālo marketingu, paziņu uzrunāšanu, e pastu izsūtīšanu un citām aktivitātēm (intervijā Zanei Balčus Signe Baumane atklāj: „Kickstarter kampaņas laikā man ir kontakts vismaz ar kādiem 500 līdz 800 cilvēkiem katru dienu! Es izsūtu e-pastus, tad ir feisbuks, tad twitter, tālruņa zvani, nāk cilvēki uz studiju.”). Baumanes gadījumā liels bonuss kampaņai bija viņas paziņu loks un iepriekšējās filmas Akmeņi manās kabatās iegūtā internacionālā atzinība vairāk nekā 140 festivālos.
Interesantus secinājumus piedāvā salīdzinājums starp abu kampaņu atbalstītāju skaitu – Kriminālās ekselences fondā savu naudu ieguldīja 239 atbalstītāji, Signes Baumanes filmai bija 1562 tā sauktie „backers”, bet attiecībā pret kopējo kampaņas summu atbalstītāju ieguldījums ir daudz līdzīgāks, nekā varētu domāt, ņemot vērā ekonomisko atšķirību starp valstīm un kontinentiem –
vidēji 44 eiro KEF kampaņā un vidēji 85 ASV dolāri Signes Baumanes kampaņā.
Vēl daudzsološāk Latvijai izskatās Kickstarter kampaņas statistika, analizējot ieguldītāju dzīvesvietas datus – lai gan Baumanes kampaņa tika veidota globāli, starp tās investoriem ir vairāk rīdzinieku, nekā ņujorkiešu (196 pret 184). Protams, pieskaitot citu ASV pilsētu iedzīvotājus un redzot, ka tikai deviņi Signes Baumanes atbalstītāji nāk no citām Latvijas vietām ārpus Rīgas, loģisks rezultāts ir, ka Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo četrreiz vairāk Baumanes projekta investoru. Tomēr jāuzsver, ka Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās Signes Baumanes Kickstarter kampaņā ir pietiekami aktīva un rezultatīva, lai arī citi Latvijas kinoprofesionāļi varētu cerēt šo aktivitāti izmantot savā labā.
Būtisks faktors pūļa finansējuma kampaņu veiksmē ir popularitāte – gan tā, ko projekta autori izpelnījušies jau pirms kampaņas uzsākšanas un var izmantot atbalstītāju piesaistīšanai, gan tā, ko iegūst šādas kampaņas gaitā un turpmāk var izmantot kā filmas mārketinga instrumentu. Piemēram, pirms idejas par filmu Kriminālās ekselences fonds šī pati komanda bija radījusi jau vairākas īsfilmas, kas tika izmantotas kluba Piens rīkoto Piena svētku reklamēšanai, ar tām režisors Oskars Rupenheits jau bija izaudzinājis savu fanu pulku un šo īsfilmu popularitāte internetā (aptuveni 700 tūkstoši skatījumu platformā YouTube) bija viens no faktoriem, kas vispār iedrošināja komandu 2015. gada oktobrī sākt naudas piesaistīšanu šādā publiskā veidā. Šajā gadījumā ne tikai filmas tapšanas stāsts vilināja cilvēkus iesaistīties filmas atbalstīšanā, bet vēlāk šie procesi raisīja interesi un ziņkārību arī cilvēkos, kas pūļa finansējumā neiesaistījās.
Rezultātā filma Kriminālās ekselences fonds (protams, ne tikai kampaņas, bet arī pašas filmas kvalitāšu dēļ) astoņus mēnešus turējās kinoteātru repertuārā un 2018. gada ietvaros ieņēma pirmo vietu starp Latvijas filmām pēc kases ieņēmumu apjoma.
Loģisks secinājums – par galveno mērķi pūļa finansējuma kampaņas izstrādē nevajadzētu uzskatīt tikai finansējuma iegūšanu, bet arī mārketinga efektu, kas izriet no veiksmīgas kampaņas.[12] Publicitātes efekts pūļa finansējumā ir saskatāms aspektā, ka tas var kļūt par sākumu jaunai, populārai tendencei, kas nozīmētu, ka pieprasījums aug līdz ar konkrētā produkta patēriņu. Citiem vārdiem sakot, ja projekts iegūst popularitāti, tas rada interesi, un līdz ar popularitātes iegūšanu, rodas publicitāte. Šajā kontekstā ir iespēja, ka pūļa finansējuma kampaņa nodrošina cirkulācijas tīklu interneta vidē, kur interneta platformu lietotāji, daloties ar saturu, nodod informāciju cits citam. Šādā veidā ļoti īsā laikā var veidot cilvēku izpratni par produktu vai servisu un nodrošināt publicitāti arī nākotnei.[13]"]
Divas intervijas
Lai labāk izprastu pūļa finansējuma kampaņu veidošanu filmu projektiem, bakalaura darba ietvaros uz interviju tika uzaicināti divi tēmas eksperti – platformas Projektu banka (www.projektubanka.lv) vadītājs Māris Cīrulis un veiksmīgās Kickstarter kampaņas realizētāja Signe Baumane.
Abi norāda, ka pūļa finansējuma kampaņa nav tikai veids, kā savākt nepieciešamos līdzekļus projekta realizācijai. Signe Baumane saka: “Pūļa finansējums ir arī svarīgs mārketinga palīglīdzeklis, kas piespiež sameklēt savu jauno mērķauditoriju, filmas potenciālos skatītājus.” Baumane norāda, ka ar katru jaunu projektu, kurš tiek ievietots pūļa finansējuma platformā, ir jāmeklē jauna auditorija un jāpaplašina savs fanu pulks. Tā kā katra filma var būt par jaunu tēmu un jauniem varoņiem, tad ir iespējams piesaistīt cilvēkus, kurus interesē ļoti atšķirīgas tēmas, vienlaikus padarot viņus par konkrētā režisora, kompānijas vai komandas darba faniem.
„Tas ir arī viens no mūsu ieteikumiem projektu autoriem – viņiem katram pašam ir jāatrod sava mērķauditorija, ko uzrunāt,” saka Māris Cīrulis.“Kriminālās ekselences fonds ir ļoti labs piemērs, filmas komanda tieši tā arī darīja. Viņi balstījās uz Piena īsfilmu popularitāti un auditoriju, līdz ar to viņiem bija viegli uzrunāt publiku. Iecere jau no sākuma bija tieši tāda, ka filmas veidotājiem jau ir liels daudzums skatītāju un sekotāju, līdz ar to arī naudu savākt būs viegli”.
Cīrulis norāda: “Pūļa finansējums daudzos gadījumos ir tāda kā produkta iepriekšpārdošana.”
Filmas gadījumā šī iepriekšpārdošana ir saskatāma atlīdzību sniegšanā ieguldītājiem. Filmu kampaņās ļoti populāra solītā atlīdzība ieguldītājam ir ielūgums uz filmas pirmizrādi, tātad ar pietiekamu skaitu ieguldītāju ir iespējams jau piepildīt kinozāli uz pirmo filmas seansu. Kā jau minēts, pūļa finansējumā pieprasījums aug līdz ar patēriņu, tātad pirmizrādes skatītāju stāsti sociālajos tīklos par filmas apmeklējumu var rosināt arvien jaunus skatītājus apmeklēt filmu.
Līdz šim mārketings Latvijas kinoindustrijā ir bijis pamatīgs klupšanas akmens, jo tam it kā vienmēr pietrūkst līdzekļu, taču šobrīd tas nav pietiekams arguments, jo mārketinga aktivitātes sociālajos tīklos ir iespējams veikt, neieguldot līdzekļus. Ir svarīgi apzināties, ka arī cilvēki, kas projektā neiegulda naudu, tomēr uzzina par filmu, redzot, kā viņu draugi vai paziņas dalās ar kampaņu sociālajos medijos. Tāpēc var pat uzskatīt, ka pūļa finansējums pirmkārt dod iespēju veidot mārketinga kampaņu digitālajā vidē, paralēli savācot arī naudas summu, kuru iespējams pievienot filmas budžetam. Turklāt ir svarīgi ieguldītājiem radīt skaidrību, kur nonāks viņu nauda, - piemēram, Kriminālās ekselences fonda gadījumā lielākā daļa naudas tika izlietota filmas gaismošanai, pārējais kaskadieru trikiem un specefektu grimam.
Par skatītāju nevar nedomāt
Ļoti būtisks ir abu ekspertu viedoklis par to, ka pūļa finansējuma kampaņa ir filmas un skatītāja attiecību veidošanas mārketings – ja filmas veidotājs nemaz nedomā par skatītāju, tad arī pūļa finansējuma kampaņa nav iespējama. Signe Baumane saka: “Ir tādi filmu veidotāji, kuri lepni paziņo, ka viņiem kā māksliniekiem auditorija nav svarīga, jo viņi taisa filmu festivāliem. Ja man personīgi būtu jāizvēlas, tad es ņemtu skatītājus pāri visiem festivāliem. Un tā ir tā mana domāšana.”
Tātad filmai jau sākotnēji ir nepieciešams stāsts, kas interesē skatītāju, un tam ir jābūt lieliski reklamētam, lai raisītu auditorijas vēlmi ieguldīt naudu.
Signe Baumane saka: “Lielākais izaicinājums ir pārliecināt, motivēt cilvēkus. Grūtākais ir atrast tos dažus vārdus, kas pārliecinās 10 tūkstošus cilvēku vispār apdomāt iespēju investēt. Mēdz teikt, ka tikai viens procents no cilvēkiem, ar kuriem tu kontaktējies, iedos tev mazliet naudas... tad cik cilvēku man jāsakontaktē, lai savāktu to summu?” Līdzīgi kā, mēģinot pārliecināt kādu sponsoru iesaistīties projektā, arī pūlis ir jāuztver kā sponsors un jāmeklē iemesli, lai cilvēki vēlētos iesaistīties, tāpēc ir jādomā par arhetipiem, ko pūļa finansējumam ir iespēja aizsniegt. Pirmkārt, tātad, var piedāvāt pretī kādu produktu vai cita veida atlīdzību, var mēģināt rosināt altruistiskus motīvus vai, treškārt, iespējams lūkoties uz potenciālo ieguldītāju peļņas iespējām (tas gan filmas finansēšanā būs visai rets modelis).
Kinofilmu gadījumā ir iespēja piedāvāt īpašas atlīdzības, piemēram filmas Kriminālās ekselences fonds komanda kā vienu no atlīdzībām savā kampaņā piedāvāja iespēju iegādāties otrā plāna lomu, līdzīgi arī Signes Baumanes filmas My Love Affair With Marriage kampaņā viena no piedāvātajām atlīdzībām bija iespēja kļūt par daļu no animācijas – tikt pārveidotam kādā animācijas tēlā. Šīs abas atlīdzības ir pietiekami interesantas, lai kāds cilvēks tās vienkārši vēlētos iegūt, pat nebūdams konkrētā režisora vai konkrētā stāsta fans.
Vajadzīgs uzņēmēja gars
Interesanti, ka abu ekspertu viedoklis atšķiras būtiskā punktā, runājot par pūļa finansējuma kampaņu veidošanu Latvijā vai kādā citā valstī. Lūdzot Signei Baumanei minēt, vai viņa būtu savākusi nepieciešamo naudas summu savam projektam, ja darītu to Latvijā, viņa atbild: “Ja es būtu dzīvojusi Latvijā šos pēdējos 25 gadus, es nebūtu psiholoģiski gatava, man nebūtu tāds uzņēmēja piegājiens – tas, ka pašam jāatrod savs finansējums. Latvijā mākslinieki ir mazliet pieraduši gaidīt atbalstu no valsts vai fondiem, tāpēc viņiem trūkst uzņēmēja gara.”
Otrs aspekts norāda uz psiholoģisko pusi kampaņas organizēšanā: “Vai cilvēki Latvijā ir gatavi dot naudu mākslas projektiem?”
Vēsturiski Latvijā, atšķirībā no Amerikas, filmas atbalsta pamatā valsts (caur Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursiem), budžeta naudu veido nodokļu ieņēmumi un iznāk, ka Latvijas iedzīvotājs kā nodokļu maksātājs jau ir topošo filmu atbalstījis. „Tad kāpēc viņam būtu vēlreiz tā jāatbalsta ar saviem tiešajiem līdzekļiem?” Šajā gadījumā jāatceras KEF komandas principiālā izšķiršanās uz valsts finansējumu nepretendēt – tas it kā dod vairāk morālu tiesību vērsties tieši pie iedzīvotājiem, jo filma tiek veidota tikai un vienīgi par „privātiem līdzekļiem”.
Analizējot atšķirības starp kampaņām dažādās valstīs, jārēķinās, ka pūļa finansējuma platformas Latvijā vēl nav sasniegušas tādu popularitāti kā citur Eiropā vai ASV. No ārzemēm Latvija šajā ziņā atšķiras ar to, ka šobrīd lokālā pūļa finansējuma kampaņā ir iespējams savākt aptuveni 8 – 15 tūkstošus eiro, kamēr ārvalstu kampaņās, kas ir globālas, ir iespējams savākt pat vairākus simtus tūkstošu.
Protams, Latvijā, tieši tāpat kā ārzemēs, cilvēki tāpat vien nedodas uz pūļa finansējuma platformām un neinvestē projektos, lielākā daļa investētāju nonāk šajās platformās caur digitālā mārketinga kanāliem. Teorētiski tas nozīmē – izstrādājot labu kampaņu, būtu iespējams savākt nepieciešamo finansējumu neatkarīgi no radošās komandas atrašanās vietas. Tomēr tad jāuzsver, ka jau kampaņas sākumpunktā svarīga ir izšķiršanās starp lokālu vai globālu auditoriju – tas nozīmē, pirmkārt jau, valodas izvēli un arī kampaņas vēstījuma virzienu. Jāpiebilst gan, ka
tieši kino kā viskosmopolītiskākā no mākslām būtu arī vispateicīgākā mākslas nozare globālu kampaņu veidošanai – atšķirībā no teātra izrādes, dzejas krājuma vai gleznu izstādes.
Kampaņas laikā atrastie kontakti un ar ieguldītājiem izveidotās attiecības var radīt negaidītas sekas. Piemēram, Signe Baumane saka: “Man jau no pirmās kampaņas [filmai Akmeņi manās kabatās] ir izveidojušies kontakti ar investoriem, un ar nākamo kampaņu tie padziļinās. Piemēram, bija vairāki gadījumi, kad kāds atbalsta filmu un vēlāk organizē tās izrādīšanu savā pilsētā, kurā šis cilvēks dzīvo.” Novērtējot Baumanes abas kampaņas, var skaidri saskatīt, ka pirmās kampaņas veiksme ir rezultējusies gandrīz trīskāršā otrās kampaņas veiksmē. Iespējams, daļa ieguldītāju ir tie paši, kuri atbalstīja arī pirmo projektu, bet otra daļa ir tie, kas redzējuši filmu Akmeņi manās kabatās un izvēlējušies sekot režisores turpmākajām aktivitātēm, tādā veidā paplašinot pūli, kas gatavs nākamreiz ieguldīt savus personīgos līdzekļus projektā.
Jaunajiem uzņēmība ir
Jautājums, vai Latvijas režisoriem un producentiem pietiek uzņēmības rīkot kampaņu un nebaidīties lūgt papildus finansējumu no pūļa, šobrīd Latvijā ir ļoti aktuāls īpaši jaunu filmveidotāju kontekstā, viņiem izpētot visus iespējamos finansējuma piesaistīšanas veidus, lai iecerētie projekti varētu realizēties.
Jaunā kultūras menedžeru un producentu paaudze sāk apgūt pūļa finansējuma piedāvātās iespējas jau augstskolā, pasniedzēju un pūļa finansējuma kampaņu ekspertu vadībā. Tā rezultātā šobrīd portālā www.projektubanka.lv ir iespēja atbalstīt Latvijas Kultūras akadēmijas studentu veidotu projektu 14 jaunas īsfilmas Latvijai – finansējuma vākšanu LKA Nacionālās Filmu skolas bakalauru diplomdarbiem, kas tiks filmēti šāgada pavasarī.
Projektu realizē trīs otrā kursa kultūras menedžmenta un socioloģijas studentes – Ketrisa Petkeviča, Asnāte Kalēja un Nadīna Medne, šī kampaņa veidojas kā mājasdarbs kultūras uzņēmējdarbības lekcijās, kurās studentiem tika uzdots projektiem piesaistīt finansējumu, izmantojot kā rīku tieši pūļa platformas. Kampaņa tiek veidota, lai palīdzētu finansēt 14 studentu bakalauru filmu uzņemšanu (neprecizējot konkrētu naudas izlietojumu), par mērķa summu uzstādīti (tikai) 3000 eiro un raksta publicēšanas laikā, kad līdz kampaņas beigām atlicis apmēram mēnesis, savākta trešdaļa nepieciešamās summas.
Studentu kampaņa piedāvā ieskatu visās 14 topošajās filmās, tai ir izdomāts asprātīgs sauklis – „Neatkarīgam pilsonim – neatkarīgs kino. Jauno režisoru pienesums Latvijas kino ārpus tās simtgades”.
Tomēr raksta tapšanas laikā izskatās, ka atbalsta kampaņas jauda vēl būtu krietni attīstāma – līdz šim novērotā kampaņas aktivitāte neuzrāda aktīvu mērķauditorijas iesaisti un reklamēšanu arī no pašu studentu puses, lai gan teorētiski 14 filmu komandas kopā taču varētu attīstīt publiskajā vidē pamanāmu spēku. Tomēr ir prieks, ka jaunie studenti jau savlaicīgi sāk pētīt dažādus citus finansējuma piesaistes rīkus un nepaļaujas tikai uz valsts fondu vai sponsoru piedāvātajām iespējām, šādā veidā mācoties, ka jebkurai idejai ir iespējams atrast piemērotu auditoriju un uzmeklēt īstos atbalstītājus.
AGNESE LAURA KUMPIŅA:
Prognozējot pūļa finansējuma tirgus attīstību, Pasaules Banka apgalvo, ka 2025. gadā tas sasniegs 96 miljardu apgrozījumu. Kā galvenie attīstības reģioni minēti Ziemeļamerika, Āzija un Eiropa. Šī prognoze attiecināma uz visām pūļa finansējuma platformām, un tas nozīmē, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai kultūras jomai veltītās platformas saglabātu savas pozīcijas.
Nākotnes riski
Neraugoties uz pozitīvo prognozi, pūļa finansējuma platformu attīstībai saskatāmi vairāki riski. Galvenais risks jau minēts – platformu iespēja neatklāt visus ziedošanas rādītājus (atbalstīto projektu skaitu, iepriekšējo ziedojumu summas utt.) traucē projekta veidotājiem iegūt vispārēju priekšstatu par platformas darbību. Aplūkojot platformās ievietoto informāciju, var secināt, ka dažas platformas ir nepārskatāmas, ne tikai ziedošanas rādītāju ziņā, bet arī instrukciju jautājumā. Šī tendence mazina kopējo uzticamību pūļa finansējumam.
Liela problēma ir arī vispārējs informācijas trūkums, vairākās valstīs tiek nepietiekami runāts par šo finanšu instrumentu kā tādu. Arī kultūras jomas pārstāvju vidū ir maz diskusiju un informācijas par to, kā savā labā izmantot alternatīvo finanšu tirgu; iespējams, vairāk palīdzības iespēju noskaidrošanā varētu sniegt konkrētās valsts kultūras dzīves organizētāji – ministrijas, nozaru atbildīgās institūcijas. Ir ļoti svarīgi veidot Eiropā vienotu pūļa finansējuma platformu regulu, aktivizēt Eiropas Pūļa finansējuma tīkla darbību; jāattīsta Eiropas mākslinieku iesaiste portālā Piekļuve finansēm / access2finance.eu, par kura daļu kļūtu arī pūļa finansējuma platformas.
Citi riski attiecināmi uz tiem, kas šīs pūļa finansējuma platformas izmanto saviem projektiem. Tiesību akti, kas reglamentē kolektīvo finansēšanu, joprojām ir izstrādes posmā, tādēļ daudzi var šo jomu nepārzināt. Ja neiepazīstas ar attiecīgajiem ES un valsts normatīvajiem aktiem, ir iespējams netīšām tos pārkāpt vai, neizpētot pieejamo informāciju, var gadīties iesaistīties fiktīvas platformas darbībā. Lai risinātu šo problēmu, Eiropas Pūļa finansējuma tīkls sadarbībā ar Eiropas Komisiju publicē pētījumus un pūļa finansējuma platformu lietošanas instrukcijas, pieņemtos likumus, kā arī vērtīgus padomus un pieredzes stāstus (pieejams tiešsaistē crowdfunding4culture.eu).
Informācijas trūkums par platformu darbību un ziedošanas rādītājiem rada risku, kas ievērojami traucē projektu kampaņu realizēšanai – zems uzticamības līmenis.
Labs uzticamības kritērijs ir platformu ieinteresētība informēt projektu veidotājus un atbalstītājus par nodokļu piemērošanu ziedošanas aktivitātēm.
Tikai vienā no iepriekš minētajām dažādu valstu platformām bija plaši pieejama informācija par to, kādās situācijās un cik lieli nodokļi tiek piemēroti ziedotajam naudas daudzumam. Nodokļu jautājumā platformām vajadzētu uzņemties ciešu sadarbību ar atbildīgajām valsts instancēm, lai tiktu nodrošināta precīza informācija un ieteicamās darbības pēc ziedojuma saņemšanas. Valstij būtu jāiesaistās arī datu monitorēšanā, it īpaši ņemot vērā pūļa finansējuma un sociālo mediju ciešo saikni ceļā uz mērķa sasniegšanu. Analizējot, kādas aktivitātes rezultējušās veiksmīgā projektā, būtu iespējams uzlabot kopējos platformu darbības un kampaņu realizācijas rādītājus.
Vēl viens risks īpaši attiecināms uz valstīm, kurās pūļa finansējuma piesaiste mākslas projektu veidošanā ir jaunums, – projekta veidotāju kompetences trūkums. Visbiežāk platformā ievietota projekta veiksmīga realizācija atkarīga no projekta veidotāju aktivitātes, reklamējot savu kampaņu.
Tāpēc pasīvi mākslinieki, kuriem trūkst informācijas vai ideju par to, kā izveidot veiksmīgu kampaņu, bieži iznieko savu un platformas uzturētāju laiku un resursus.
Lai novērstu šo risku, jāveic projektu autoru izglītošana, jāveido meistarklases, pieredzes apmaiņas braucieni. Rezultātā tiks palielināta iespēja, ka kampaņas beigās projekts iegūst vēlamo finanšu apjomu. Mākslinieku izglītošana šajā jautājumā ļaus iegūt uzticamību arī pie tradicionāliem naudas aizdevējiem, piemēram, bankām. Veiksmīgas pūļa finansējuma kampaņas var tikt izmantotas kā arguments projekta veidotāju kompetencei finanšu jautājumos.
Noslēguma rezumējums – pūļa finansējuma platformu izmantošana Latvijas kino industrijā ir nepieciešama un būtu intensīvi attīstāma, jo tā vismaz daļēji palīdzētu risināt divas svarīgākās problēmas – mārketinga un finansējuma trūkumu filmu projektiem. Pūļa finansējums ar laiku piespiestu producentus domāt un rīkoties globālāk, meklējot iespējas iegūt līdzekļus un auditoriju ne tikai Latvijā.
