Latvijā uz kinoekrāniem nonāk spēlfilma „Oļegs”, stāsts par 21. gadsimtam absurdu, tomēr diemžēl aktuālu tēmu – mūsdienu verdzību –, un tēmas sāpīgo aktualitāti vismaz Eiropas mērogā pierāda arī kinomāksla. Piemēram, nesen Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros Rīgā demonstrētā, Ungārijā uzņemtā dokumentālā filma „Kalpone gūstā / A Woman Captured”, kuras režisore Bernadeta Tuza-Ritere atbrauca satikties ar savas filmas skatītājiem. Filmas „Oļegs” režisors Juris Kursietis uzskata – viens no iemesliem, kāpēc tādas filmas top, ir autora dusmas, ka tāds kaut kas vispār var notikt. Tā nu Kino Rakstu rubrikā „Režisors intervē režisoru” sarunājas divi autori, kam nav vienalga.
Juris Kursietis: - Kad skatījos tavu filmu, man visu laiku nācās aizdomāties – cik svarīga šajā gadījumā ir veiksme? Man liekas, nonākt šādā situācijā, vēl jo vairāk ar kameru, atklāt tādu stāstu – tā ir neticama sagadīšanās!
Bernadeta Tuza-Ritere: - Piekrītu, tā bija milzu veiksme. It īpaši sākumā, kad vēl nezināju, kas notiek šajā mājā. Sākumā strādāju pie pavisam cita projekta ar citu tematu – mēģināju iestāties ungāru kinoskolā, un tur man lika izveidot piecu minūšu dokumentālo filmu par vienu dienu kāda cilvēka dzīvē. Šo ģimeni biju satikusi vairākus gadus pirms tam caur kādu savu draugu, bet uz ļoti īsu brīdi, kādām trim stundām, un tolaik nezināju, ka viņi tur kādu gūstā. Jā, es redzēju, ka viņiem ir kalpotāji, bet domāju, ka tiem maksā, ka tas ir parasts darbs.
Toties biju iegaumējusi Marišas seju – tā man šķita ļoti interesanta, viņa izskatījās daudz vecāka par saviem gadiem.
Kad man bija jāfilmē šī piecu minūšu filma, es gribēju, lai tajā ir tikai viena seja, lai diena tiek parādīta tikai caur emocijām. Un tad iedomājos – o, es varu piezvanīt šai ģimenei, viņu kalpotājas seja ir tik interesanta!
Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc sāku filmēt. Un ģimene piekrita, jo es viņiem teicu, ka filmā netiks rādīta neviena cita seja un tas ir manai filmu skolai – ka neviens cits to neredzēs. Vienkārši gribēju vienu dienu sekot Marišai un neko nezināju par viņas pagātni. Filmēšanas laikā viņa man atklāja, ka saimnieki algu nemaksā, turklāt Marišai katru dienu jāiet strādāt fabrikā un nopelnītā nauda pēc tam jāatdod ģimenei. Tā bija pirmā zīme, ka man jāturpina filmēt; pārējo informāciju ieguvu soli pa solim.
Protams, es nekad neatklāju ģimenei, ka esmu šo visu uzzinājusi, – izlikos, ka esmu mazliet stulba, tāda jauna, dumja studente, kas neko nesaprot. Un viņi savukārt domāja, ka ir baigi gudrie – ka ir forši, ja tas viss tiek filmēts, un notiekošajā nav nekā nepareiza. Tas patiesībā bija iemesls turpināt filmēt.
Juris Kursietis: - Cik ilgi tu filmēji, kad sāki un kad beidzi filmēšanu?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Sāku 2014. gadā, filmēju pusotru gadu līdz Marišas izbēgšanai, un tad vēl vienu gadu, kad viņa jau bija brīvībā. Filmu mēs noslēdzām divus gadus vēlāk. Kopā tie bija četri gadi.
Juris Kursietis: - Dokumentālajai filmai tas ir ilgs laiks.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Nē, normāls. Nekas jau nenotiek ātri – Marišai bija vajadzīgs pusotrs gads, lai pieņemtu lēmumu.
Juris Kursietis: - Ir ļoti interesanti redzēt, kā attīstās jūsu attiecības – tu kā filmas autore un viņa kā galvenā varone. Sākumā Mariša droši vien skatījās uz tevi kā vienu no „viņiem”?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Sākumā es gribēju tikai viņu vērot, pat lūdzu, lai viņa ar mani nesarunājas, jo negribēju filmēt intervijas un tamlīdzīgi. Bet tad redzēju, ka Mariša grib ar mani runāt, un es ļāvu. Sākumā viņa ļoti kaunējās, tāpēc es neko nejautāju – gaidīju, kad pati atvērsies. Tas notika pakāpeniski, jo sākumā viņa neuzticējās nevienam. Es mēģināju Marišu emocionāli atbalstīt, lai viņa varētu man uzticēties, lai redzētu, ka esmu draugs un nevainoju viņu par šo stāvokli. Un tad viņa sāka ar mani runāt par bēgšanu, dažreiz teica – nu viss, es gribu bēgt prom! –, bet tad atkal no šīs domas atteicās, viss gāja tā – augšā un lejā.
Juris Kursietis: - Tu domā, ka Mariša galu galā aizbēga, pateicoties tev?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Pateicoties manai klātbūtnei.
Es neko nedarīju, tikai piedāvāju emocionālu atbalstu, un viņai to vajadzēja.
Juris Kursietis: - Protams, viņai vienai pašai tas būtu pārāk liels solis, bet ar tavu parādīšanos viņa sastapa kādu, kam uzticēties.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, es domāju, ka tas ir ļoti saprotami – cilvēkiem ir bail mainīt darba vietu vai pārtraukt sliktas attiecības. Un viņai savu dzīvi bija jāmaina pilnībā. Tas bija arī mazliet bīstami, jo mēs zinājām, ka ģimene viņu meklēs, viņi patiešām izturējās pret kalponi kā pret īpašumu. Ģimene viņu meklēja divus mēnešus, tāpēc mums bija vajadzīga vieta, kur paslēpties. Vienmēr aktuāls bija jautājums par drošību, par to, kā visu reāli izdarīt.
Man ļoti paveicās, ka uzgāju šo stāstu, bet, kad tas bija noticis, es mēģināju koncentrēties uz emocionālo daļu, uz motivāciju un atbalstu. Un vizuāli koncentrējos uz to, lai filmā parādītos tikai viena seja. Skatījos animācijas filmas, kurās redzamas līdzīgas attiecības – kalps un saimnieks –, piemēram, Pelnrušķīti. Ungārijā arī ir viena multene, kurā nekad neparādās ļaundara seja. Filmēšanas laikā es skatījos šādas filmas un mēģināju izveidot kaut ko līdzīgu.
Juris Kursietis: - Kad es veidoju savu spēlfilmu Oļegs, arī bieži radās jautājums – kāpēc upuris vienkārši nebēg prom? Pat es pats nodomāju – patiešām, kāpēc viņš nebēg? Bet, domājot par to aizvien vairāk un vairāk, tu saproti, ka tas nav tikai fizisks, bet arī psiholoģisks gūsts. Man šķiet, tas parādās arī tavā filmā.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Tas ir divējādi. Marišai nebija naudas un nebija, kur iet – vienīgā vieta bija iela, bet tad ģimene viņu atrastu un piekautu līdz nāvei. Tā ir fiziskā puse. Bet emocionālā puse bija tāda, ka viņa patiešām bija pārbijusies. Dažkārt filmēt bija patiešām baisi.
Es domāju, pat daudz vienkāršākās situācijās mums bieži vien ir bail pieņemt lēmumus, bet pieņemt lēmumu vienai, bez jebkāda atbalsta un uzņemoties risku, ir daudz grūtāk.
Juris Kursietis: - Arī par ģimenēm, kurās vīrs sit sievu, cilvēki dažkārt saka – kāpēc viņa vienkārši neaiziet?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, bet tā nav realitāte. Realitātē tu esi mazs, vājš un nepārtraukti izjūti ciešanas. Problēma bija arī tāda, ka puse no šīs ģimenes vienmēr bija cietumā. Mēs zinājām, ka viņi ir tādi zema līmeņa noziedznieki, tātad – ja viņi draud, ka nodarīs tev pāri, tad viņi nejoko. Un tajā pašā laikā mēs zinājām arī, ka nevaram iet uz policiju. Tas radītu vēl lielākas problēmas, jo policija nevar uzreiz piedāvāt aizsardzību vai vietu, kur palikt. Ja mēs vērstos pie likumsargiem, tie runātu ar ģimeni, mums būtu par notiekošo jāziņo, un neviens nevar pateikt, kas notiktu tālāk un vai kāds mūs varētu aizstāvēt.
Arī es lūdzu aizsardzību pēc filmas preses seansa Ungārijā, bet policija vispār negribēja ar mani runāt. Nejutos droši pēc preses seansa, jo zināju, ka tā būs pirmā reize, kad filmu rādīs Ungārijā, pirmā reize, kad ģimene uzzinās, par ko patiesībā ir filma un ko es esmu visus šos gadus darījusi. Viņi uzzināja arī to, ka es piedalījos Marišas bēgšanā.
Juris Kursietis: - Kā tas viss beidzās?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Viņi man piezvanīja. Tas bija ļoti smieklīgi, ģimene bija skatījusies policijas ziņas televīzijā, un tur rādīja sižetu par mūsdienu verdzību Ungārijā, kurā policija bez mūsu ziņas bija iekļāvusi filmas treileri. Viņi skatījās TV, uzzināja, ka mūsdienu Ungārijā pastāv verdzība, un tad treilerī ieraudzīja sevi.
Telefonsarunā Marišas paverdzinātāja man teica, ka iznīcināšot manu dzīvi, ka man jāatceļ filma un tūlīt pat jāpaziņo, ka tas viss ir meli. Un vēl viņa teica – nedomājot, ka būtu darījusi kaut ko nepareizu.
Tad es gribēju viņai parādīt visu filmu, lai šī sieviete redzētu, ka filmā viņas seja tā arī nekad neparādās. Bet viņa vienkārši pazuda, filmu tā arī neredzējusi. Pēc gada, kad filmu sāka izrādīt Ungārijas kinoteātros, viņa man piezvanīja vēlreiz un teica, ka nolīgs advokātu. Man tas nesagādāja problēmas, jo tad, kad viņa lika man samaksāt par Marišas filmēšanu, es teicu – labi, bet, ja runa ir par naudu, mums jāparaksta līgums. Viņa parakstījās, ka man pieder visas tiesības uz filmas izrādīšanu, tā ka no likuma puses es esmu aizsargāta.
Juris Kursietis: - Un tagad viņa liek tevi mierā?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, bet ir jāuzmanās – piemēram, man ir ļoti bail sniegt videointervijas Ungārijā un arī ārzemēs, jo es negribu, lai viņi internetā atrod, ko es citiem par viņiem stāstu. Man jābūt piesardzīgai.
Juris Kursietis: - Var teikt, ka tu atbrīvoji vienu gūstekni, bet reizē pati kļuvi par tādu.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā. (Smejas).
Juris Kursietis: - Un tagad tev par to visu jādomā, tas ietekmē tevi kā personu, tavu nervu sistēmu…
Bernadeta Tuza-Ritere: - Es negaidīju, ka viss tā izvērtīsies. Kad filmēju tajā mājā, nemaz nebiju droša, ka to visu publiskošu. Es zināju, ka man būs nepatikšanas, ja to darīšu, un patiešām domāju – man jāatceras, ka nekad to nedrīkstu rādīt citiem, tas ir tikai skolai. Bet vēlāk, protams, es par to aizmirsu. Ja veido filmu, skaidrs, ka tu to gribi parādīt citiem cilvēkiem, turklāt tolaik es domāju, ka šī filma būs tiešām svarīga lēmumu pieņēmējiem, kuri spētu mainīt šādu gūstekņu dzīvi. Tad es sapratu, ka man jāuzņemas šis risks.
Juris Kursietis: - Man ir līdzīga sajūta. Es filmā Oļegs ieliku īstā poļu ļaundara vārdu, tā čaļa, kurš dara pāri manam varonim. Filmu rādīs Polijā, un es iedomājos – ja nu viņš to noskatās?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, tev jābūt gatavam uz to.
Juris Kursietis: - Man ir ģimene, trīs bērni, un es iedomājos – ak dievs, vai es tiešām apdraudu savu ģimeni, lai darītu šo?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Vai tie ir bīstami cilvēki?
Juris Kursietis: - Nu, Beļģijā, kur notiek filmas darbība, viņi tādi bija. Kas lai to zina – tie tomēr ir noziedznieki.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Vai esi redzējis dokumentālo filmu Of Fathers and Sons (2017)? Tā šogad bija nominēta Oskara balvai, un tur nofilmēta teroristu ģimene Sīrijā.
Juris Kursietis: - Jā, es par to esmu lasījis.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Es ar šīs filmas režisoru pērn viesojos vienos un tajos pašos festivālos, un man vienmēr bija jādomā – kā viņam nav bail? Viņš ir publiskos pasākumos runājis par to, kā meloja tai sīriešu ģimenei, – tas ir nofilmēts un atrodams internetā. Ģimenes tēvs jau ir miris, bet viņam ir astoņi bērni. Kas notiks, kad viņi pieaugs? Viņš man teica, ka vienmēr runā tikai angliski, nekad ne arābiski, – lai viņi nesaprastu.
Ļaundaru ģimene no manas filmas arī nerunā angliski, bet visu taču ir tik viegli iztulkot…
Juris Kursietis: - Kad Mariša tavā filmā zvana SOS centriem, viņai atbild – ziniet, mēs jums nevaram palīdzēt… Tas mani pārsteidza – viņai palīdzēt nav ieinteresēti ne SOS centri, ne policija, neviens… Tā tas ir ne tikai Ungārijā, bet daudzviet Eiropā, visiem vienalga. Vai tev arī ir līdzīgi pesimistiska sajūta?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, turklāt es ieraudzīju, ka viņi nemaz nesaprot, ko mūsdienu verdzība īsti nozīmē, –
cilvēki, kuri it kā varētu palīdzēt, paši nekad nav saskārušies ar šādu realitāti. Neesmu droša, vai viņi kādreiz ir satikuši kādu verdzības upuri un pavadījuši ar viņu ilgāku laiku.
Es sapratu, ka viņi neredz situāciju no upura perspektīvas. Piemēram, pat atrast SOS centra telefona numuru internetā bija grūti, un cilvēkiem, kas ir verdzības upuri, nemaz nav piekļuves internetam. Un, kad Mariša piezvanīja, viņi sāka uzdot dažādus jautājumus, uz kuriem uzreiz gaidīja konkrētas atbildes. Bet upuris taču nezina, kas viņam jāsaka, Marišai ir bail! Man šķiet, sistēma nepavisam nav gatava palīdzēt.
Juris Kursietis: - Kā filmu uzņēma Ungārijā?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Uzņēma ļoti labi, un tas man bija liels pārsteigums. Vispirms notika preses seanss, mediji uz filmu reaģēja ļoti pozitīvi, jo visi izjuta lielu empātiju pret tematu un pret Marišu. Viņi tiešām mēģināja mums palīdzēt. Mēs, filmas veidotāji, teicām – negribam šo tematu jaukt ar politiku, šis ir fenomens, kas eksistējis vienmēr. Vara var mainīties, bet nevienai valdībai šādi cilvēki nekad nav rūpējuši. Tomēr mēs gribam cerēt uz pārmaiņām, mēs gribam šiem cilvēkiem palīdzēt, viņus atbalstīt. Mēs mēģinājām par filmu runāt šādā veidā, rādīju to arī policijai un vairākām organizācijām. Un man likās ārkārtīgi skaisti, ka visu politisko virzienu pārstāvji centās palīdzēt upuriem. Šobrīd redzu, ka pamazām kaut kas mainās, vismaz vairs nav iespējams teikt – „mūsdienu Ungārijā tādas lietas nenotiek!”. Mana filma pierāda pretējo.
Dažas organizācijas ir uzsākušas dialogu par to, kā iespējams palīdzēt vai ko varētu darīt citādi. Arī skatītāju reakcija bijusi brīnišķīga. Esmu tiešām laimīga par to, kā filma tikusi uzņemta.
Juris Kursietis: - Man šķiet, šādas filmas vienmēr ir mazliet politiskas. Un viens no iemesliem, kāpēc tās top, ir filmas autora dusmas, ka tāds kaut kas vispār notiek.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Kad uzsākām filmas reklāmas kampaņu, mēs reizē sākām arī informējošu kampaņu, kas cilvēkiem līdzīgās situācijās ļauj uzzināt, kur viņi var saņemt atbalstu. Izveidojām Facebook lapu, kurā iespējams saņemt palīdzību vai ziņot par šādiem gadījumiem; mēģinām rīkoties, bet, protams, lai veidotu šādus projektus, ir vajadzīga nauda, un mums naudas nav. Man šķiet, pārmaiņām vajadzīgs laiks, ir jāmainās arī likumiem – šai lietai ir daudz aspektu.
Juris Kursietis: - Ja kas tāds ir noticis desmitiem gadu, to nav iespējams mainīt pāris gadu laikā.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, bet vismaz ir uzsākta saruna. Ja cilvēki noskatās šo filmu, ja viņi redz šīs problēmas, ja viņi par to domā – tas jau ir kaut kas.
Un kā ir ar tavu filmu? To sāks izrādīt rudenī?
Juris Kursietis: - Jā, Latvijā oktobrī. Man arī ir svarīgi aktualizēt šo jautājumu, jo ir tik daudz cilvēku, kas no Latvijas dodas uz ārzemēm, lai pelnītu naudu. Lielbritānija un Īrija ir populārākie galamērķi, bet es nenojautu, ka tādas lietas notiek arī Beļģijā. Patiesībā tas notiek visur.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Man liekas – ja gribi piesaistīt uzmanību, vienmēr ir svarīgi nosaukt skaitļus. Vairākās valstīs, kur esmu rādījusi filmu, cilvēki domā – jā, vispār jau verdzība droši vien pastāv, bet ne manā valstī. Es vienmēr sagatavoju skaitļus par to, cik cilvēki šajā valstī ir paverdzināti, un skatītāji ir šokā – kā tas iespējams? Piemēram, es zinu, ka Latvijā aptuveni 8000 cilvēku atrodas verdzībā. Protams, pastāv dažādu veidu verdzība – seksuāla verdzība, apspiešana mājās utt. Bet tie ir milzīgi skaitļi.
Juris Kursietis: - Kā tu domā – vai cilvēki izvēlas par to nedomāt, jo tas viņiem ir izdevīgi? Tāpēc, ka paverdzinātie cilvēki ražo lētākus produktus, padara dzīvi izdevīgāku citiem? Vai arī tā ir vienkārši nezināšana?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Bieži tā ir vienaldzība, bet lielākā daļa cilvēku par to vienkārši nav dzirdējuši. Varbūt kaut ko pa ausu galam saklausījuši TV ziņās, bet netic, ka tas patiešām notiek.
Es domāju, mana filma kļuva tik pazīstama tieši tāpēc, ka parādīja – tas notiek pa īstam. Tas notika manas kameras priekšā. Tā bija pirmā reize, kad es arī pati sapratu, ka tā nav fikcija.
Nezinu, kā tu veidosi savas filmas kampaņu, bet es to ieteiktu darīt ar īstiem skaitļiem un faktiem. Jo es esmu pieredzējusi, ka citādi cilvēki īsti negrib ticēt, ka tādas lietas vispār iespējamas.
Juris Kursietis: - Ko Mariša dara tagad?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Viņa vēl aizvien ir ar savu ģimeni, ar meitu un mazbērnu. Arī viņas bijušais vīrs ir uzradies, un Mariša uztur saikni ar visiem saviem bērniem, viņai ir seši. Viņa vēl aizvien daudz strādā, bet tagad savas ģimenes labā. Man šķiet, viņa ir posttraumatiskā stresa stāvoklī. Manuprāt, šādiem cilvēkiem būtu nepieciešams psiholoģisks atbalsts vairāku gadu garumā, bet viņa to nav saņēmusi. Kad Marišai ir kādas problēmas, viņa vēl aizvien zvana man.
Juris Kursietis: - Vai tev tas ir grūti?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, ļoti. Esmu mēģinājusi ievērot distanci, mums tādēļ ir iznākuši arī konflikti. Man bija jābūt ļoti uzmanīgai, jo viņa ir piedzīvojusi tiešām smagas situācijas un nezina, kam var uzticēties.
Mums ir bijuši grūti brīži, jo esmu viņai teikusi – es nevaru visu atlikušo dzīvi katru dienu turēt tavu roku. Protams, esmu mēģinājusi panākt, lai vairāk atbildības uzņemas viņas ģimene... Tā ir viena no grūtākajām lietām. Bet dokumentālajā kino tā notiek ļoti bieži.
Juris Kursietis: - Un ko tu dari tagad?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Kādu laiku ceļoju, es joprojām daudz ceļoju – veicu pētījumus un vadu lekcijas par šo filmu. Esmu uzsākusi arī jaunu projektu, bet vēl neesmu tikusi pie finansējuma. Ungārijā nesen tika mainīts filmu finansēšanas likums, un saņemt atbalstu tagad ir ļoti grūti.
Juris Kursietis: - Par ko ir tavs jaunais projekts?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Tas vēl ir sākuma stadijā, tāpēc par to grūti runāt. Vai esi dzirdējis par Stenfordas cietuma eksperimentu? To 1971. gadā veica psihologs Filips Zimbardo, viņš ir pazīstams visā pasaulē, un tagad viņam ir jauns projekts. Gribu pie tā ar viņu strādāt. Iespējams, viņš nākotnē atkal veiks līdzīgu eksperimentu.
Juris Kursietis: - Filmas panākumi tev ir atvēruši jaunas durvis?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Es vēl nezinu. Ja pieteikšos finansējumam Ungārijā, tad, protams, viņi zinās manu vārdu, un tas ir labāk nekā būt nezināmai. Un esmu droša, ka būs vieglāk pieteikties IDFA vai Sundance fondiem, ja nolemšu to darīt. Bet, protams, ja mana ideja būs slikta, tad mani tik un tā neviens nefinansēs (Smejas). Vieglāk ir kļuvis tādā ziņā, ka tagad daudzus cilvēkus varu uzrunāt tieši. Esmu droša, ka viņi izlasīs manu scenāriju, noskatīsies manu filmu. Tas droši vien arī ir galvenais ieguvums.
Juris Kursietis: - Vai esi domājusi par strādāšanu ārpus Ungārijas?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, es parasti strādāju starptautiskos projektos – pirms sāku režisēt, strādāju par montāžas režisori vairākās valstīs. Ja godīgi, gribu, lai arī mans nākamais projekts būtu starptautisks, gribu, lai tā būtu lielāka filma par iepriekšējo.
Juris Kursietis: - Ko tu montēji? Dokumentālās filmas vai spēlfilmas?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Pamatā spēlfilmas. Un esmu strādājusi arī filmēšanas laukumā kā script supervisor.
Visu, ko zinu par režiju, esmu iemācījusies laukumā – tu visu laiku sēdi blakus režisoram, klausies viņa rīkojumos un daudz iemācies arī pats.
Juris Kursietis: - Dažkārt man ir sajūta, ka mācīšanās kinoskolā bijusi lieka laika tērēšana. Labi, skolās parasti ir labas filmu bibliotēkas, kur var skatīties daudz filmu. Bet īstās zināšanas nāk no filmēšanas laukuma.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Pilnīgi piekrītu, tikai man šķiet, ka vienīgais veids, kā iekļūt filmu industrijā, ir caur kinoskolu. Vismaz man tā bija, jo es industrijā nevienu nepazinu, neviens mans draugs vai tuvinieks nestrādāja kino. Es pavadīju sešus gadus, mēģinot tur iekļūt. Risinājums bija – iestāties kinoskolā. Protams, ir daudz cilvēku, kas darījuši lietas paši uz savu galvu un bez filmu skolas, bet man tas vienkārši nestrādāja.
Juris Kursietis: - Man bija līdzīgi. Es mācījos audiovizuālo mediju bakalaura kursā, kurā mēs darījām visu ko. Pavadīju kādus sešus gadus, mēģinot nokļūt spēlfilmu uzņemšanā, un tas bija kā sisties pret sienu. Tad aizbraucu uz Lielbritāniju mācīties režiju un tikai pēc tam dabūju savu pirmo darbu.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, tā ir ļoti noslēgta vide.
Juris Kursietis: - Tava filma iznāca 2017. gadā, ir pagājuši jau divi gadi. Vai bija kāds brīdis, kad tu pieņēmi lēmumu beigt ceļot kopā ar šo filmu?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Es ceļoju mazāk kā iepriekš, bet man ļoti patīk vadīt lekcijas, veikt pētījumus par filmas tematu. To es turpinu darīt, dodos arī uz dažiem konkrētiem festivāliem. Tagad, protams, mēģinu vairāk palikt mājās un koncentrēties uz jauniem darbiem. Daudz ceļot ir ļoti nogurdinoši, un neviens par to arī nemaksā. Protams, ja tu vadi lekciju, tev samaksās, bet citādi festivāli taču nemaksā, lai tu tur būtu, un pēc kāda laika tā kļūst par problēmu. Tomēr ceļot šos divus gadus – tā bija jauka pieredze un laba kontaktu veidošana. Es esmu iepazinusies ar tik daudz jauniem cilvēkiem, un tas ir lieliski.
Juris Kursietis: - Festivālos ir daudz industrijas pārstāvju, var iet uz ballītēm un iegūt jaunus kontaktus.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā,
ir lielāka iespēja saņemt balvu, ja esi ieradies klātienē. Jo festivāla rīkotāji negrib, lai apbalvošanas ceremonija notiktu bez uzvarētāja.
Juris Kursietis: - Šovasar mana filma saņēma divas balvas, un es nebiju klāt.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, bet tu nezini, cik tā vēl būtu varējusi saņemt, ja tu būtu ieradies.
Šajā projektā man šķita svarīgi ceļot arī tāpēc, ka pēc filmas es varu piedalīties jautājumu un atbilžu sesijās, un šīs filmas temats ir tik nozīmīgs.
Juris Kursietis: - Vai cilvēki festivālos ir gatavi skatīties filmas par tik smagiem jautājumiem?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Tas atkarīgs no valsts. Piemēram, ASV tas ir satriecoši, kinozāles vienmēr ir pārpildītas, visi seansi. Bet, piemēram, Rumānijā, arī Zviedrijā… Biju ļoti pārsteigta, ka skatīties atnācis tik maz cilvēku. Dokumentālajam kino kopumā iet smagāk, jo cilvēki vairāk interesējas par spēlfilmām, īpaši kinoteātros. Esmu ievērojusi, ka dabūt skatītāju uz dokumentālo filmu, ja vien festivāla veidotāji nav īpaši pacentušies ar reklāmu, ir grūti. Cilvēki dokumentālās filmas parasti skatās mājās, ieslēdzot Netflix.
Juris Kursietis: - Vai tava filma ir pārdota lieliem izplatītājiem, tādiem kā Netflix?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Netflix – nē, bet mēs esam vienojušies par pasaules kampaņu ar lielu dāņu kompāniju. Kampaņu sauks Kāpēc verdzība? / Why Slavery?, tajā iekļautas sešas filmas, arī mana. Mēs viņiem pārdevām filmu apmēram gadu pēc pirmizrādes. Pirms tam gājām pie citām kompānijām un piedāvājām savu filmu, bet visi teica – mēs jau strādājam ar Why Slavery?, mēs negribam vēl vienu filmu par verdzību. Tā nu dabūjām šīs dāņu kompānijas kontaktus, un viņi piekrita sadarboties. Caur šo projektu esam saistīti ar vairāk nekā 70 raidītājiem visā pasaulē, tai skaitā BBC un daudziem citiem lieliem kanāliem.
Juris Kursietis: - Projektā ir tikai dokumentālās filmas?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Cik zinu, pamatā dokumentālās. Tagad viņiem būs jauns projekts, Kāpēc plastmasa? / Why plastic?.
Slikti ir tas, ka dāņi pārņēma zināmas tiesības uz filmu un izveidoja paši savu montāžas versiju, turklāt ļāva demonstrētājiem veidot pašiem savas versijas. Tas izgāja ārpus manas kontroles, un es lūdzu vismaz papildināt filmas nosaukumu ar, piemēram, BBC versija – vai kā citādi norādīt, ka viņu demonstrētā filma atšķiras no oriģinālās versijas. Viņi to neizdarīja, un tagad manai filmai ir kādas 15 versijas, kas, manuprāt, ir smieklīgi.
Juris Kursietis: - Tas ir briesmīgi.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā. Man vajadzēja konsultēties ar juristu, pirms tika parakstīts līgums, jo es nekad nevienam nebiju gribējusi atdot tiesības uz savu filmu. Tomēr es pie jurista vērsos tikai gadu pēc līguma parakstīšanas, man jau bija labas attiecības ar BBC un visiem tiem pārējiem cilvēkiem, es negribēju tās bojāt, bija jau par vēlu kaut ko mainīt.
Juris Kursietis: - Laba mācība nākotnei.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā – par to, ko nedarīt.
Juris Kursietis: - Vai tev ir ģimene vai bērni?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Nē, vēl ne. Ja būtu, es domāju, ka nemaz nebūtu varējusi uzņemt šo filmu.
Juris Kursietis: - Man šķiet, ka sievietēm-filmu veidotājām ir grūtāk. Kad piedzimst bērns, tas ir kā gads, kas izņemts no tavas profesionālās dzīves.
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, tu nevari darīt neko citu. Nezinu, kā citi to spēj - reizē filmēt dokumentālo kino un audzināt bērnu. Man šķiet, ka šī filma ar mani notika īstajā laikā.