Par bēgļiem un karu, un ar to saistītiem „kāpēc?” esmu domājusi jau kopš pusaudža gadiem. Man likās – ja ir karš, tad noteikti visiem iedzīvotājiem būtu jābēg prom, cik vien ātri iespējams, jo nekā šausmīgāka taču nevar būt.
2004. gadā pirmo reizi nokļuvu valstī, kurā dzīvot ir nedroši, katrs solis ārpus mājas ir risks. Tas bija Irākas galvaspilsētā Bagdādē, kur notika pirmās vēlēšanas pēc ASV iebrukuma. Tad man pirmo reizi nāca atskārsme – cilvēki līdz pēdējam turas pie savām mājām, jo viņu dzīve uzbūvēta tieši tur. Tas nekas, ka kaimiņvalsts galvaspilsētā Ammānā nav komandantstundu un naktīs nedzird apšaudes, gan jau tas drīz beigsies, bet mēs nebūsim atstājuši savu sūri grūti nopelnīto māju, savus radiniekus.
Gandrīz desmit gadus vēlāk, veidojot reportāžas no Sīrijas galvaspilsētas Damaskas un pēc tam uzturot saziņu ar tur iepazītajiem sīriešiem, tāpat turpināju apbrīnot viņus par to, ka līdz pēdējam visi meklēja iespējas turpināt dzīvot dzimtenē. Dzīves normālības turpināšanās kara šausmu viducī man likās neloģiska. Pēc tam sīrieši arvien biežāk pārcēlās uz tuvējām kaimiņvalstīm (Turcija, Irāka, Ēģipte), bet saglabāja plānu – īstajā brīdī ātri nokļūt atpakaļ mājās. Un tikai tad, kad ideālistiski optimistiskās cerības par kara beigām bija nomainījusi bezcerība, viņi meklēja cilvēka cieņas vērtus apstākļus, parasti Francijā vai Kanādā.
Šobrīd, risinot Lukašenko radītās provokācijas pie Baltkrievijas robežām, ar morāles dilemmām grūti tikt galā arī mums. Situācijas risinājums un neskaidrība dod pamatu lielām bažām par cilvēktiesību ievērošanu.
Filmas spēj izglītot labāk nekā ziņas un sociālajos tīklos pārsūtīti stāsti; labi kinodarbi mūsos vairo empātiju, spēju iejusties citu dzīvē.
Tāpēc piedāvāju noskatīties dažas filmas par bēgļiem un imigrantiem, lai rosinātu padomāt un pārdomāt, pirms nosodīt.
Dieva putniņi
(2015, režisore Dzintra Geka)
Kā pirmo sarakstā lieku Dzintras Gekas dokumentālo filmu Dieva putniņi par mūsu pašu bēgļiem – par latviešiem, kuri bēga uz Rietumiem Otrā pasaules kara laikā. Unikālas atmiņu liecības savirpinātas tā, lai tās veidotu kopējo, kolektīvo latviešu bēgļa atmiņu stāstu, režisore veikusi milzu darbu, intervējot un filmējot tos, kas bēgļu gaitas atceras no savas bērnības, ne no vecāku un vecvecāku pārstāsta.
„Te nav palikšana,” saka viens no garā latviešu bēgļu stāsta stāstītājiem Dzintras Gekas filmā. Neskaitāmi atmiņu stāsti savijas vienā, atklājot garo bēgļu ceļu no Latvijas, ikdienu nometnēs un jauno dzīvi svešumā. Visiem likās, ka mājas atstāj uz īsu laiku, ka atgriešanās ir droša, tikai tagad atliekama. Neviens neiedomājās, cik ilgi tā tiks atlikta.
Filma izgaismo arī bēgļu ceļa neglaimojošās detaļas. Piemēram, to, kā bēgļu nometņu iedzīvotāji zaga apkārtējo iedzīvotāju lopus (tie nekaunīgākie gan esot bijuši leiši, atceras viens no stāstniekiem) vai to, ka Vācijas iedzīvotājus pārvietoja dzīvot uz barakām un viņu dzīvokļos iemetināja baltiešu bēgļus.
FILMA portālā www.filmas.lv
Lēciens / Suolis / The Jump
(2020, Giedre Žickyte)
Stāsts par aukstā kara laika bēgli dokumentālajā filmā Lēciens, kas studijā VFS Films veidota kā kopražojums ar Lietuvu, prasmīgi izvirpina neticamu dzīves gājumu. Lietuvietis Sims jaunībā strādāja uz padomju kara kuģa un pieņēma dullu lēmumu – pārlēkt uz amerikāņu kuģi. Tik liela bija viņa vēlēšanās tikt prom no varas žņaugiem, kas apspiež cilvēka domu brīvību. Filmā meistarīgi savērpts atmiņu stāsts, ar ko dalās enerģiskais Sims, – apbrīnoju viņa spējas atcerēties gadu desmitiem senos notikumus līdz pat sīkākajām detaļām.)
Šis patiesais stāsts parāda, cik liela nozīme var būt neveiksmīgi izvēlētam brīdim gan vienkārši diennakts gājumā (Sima lēciens notiek īsi pirms pieciem pēcpusdienā, tādēļ atbildīgās amatpersonas nevēlas iedziļināties sarežģītā problēmā, jo gatavojas doties mājās pie ģimenēm), gan vēstures griežos – kad reālpolitikas aktualitāte (zivju zvejas līgums) neatļauj palīdzēt cilvēkam. Divu lielvaru darījumu ēnā viena cilvēka dzīvībai vērtības nav. Šķiet, Simu izglāba tikai tas, ka palīdzība lietuvietim kāda amerikāņu politiķa ceļā uz varu deva vēlētāju balsis...
FILMA kinoteātra Kino Bize platformā Mājas kino
Rudens Francijā / Une saison en France
(2017, Mahamat Saleh Haroun)
Režisora Mahamata Saleha Harūna filmas galvenais varonis ir Abass, kurš ar ģimeni – brāli un diviem bērniem – aizbēdzis no pilsoņu kara Centrālāfrikas republikā. Viņa sieva bēgļu ceļā gājusi bojā, bijušais franču valodas skolotājs pelna naudu tirgū kā krāvējs un gaida imigrācijas iestāžu lēmumu par patvēruma piešķiršanu. Sēžot īrētā mazā dzīvoklītī uz trim matračiem, Abass bērniem sola mājokli, kur katram būs sava istaba, un bērni priecīgi atsaucas sapņošanai: „Mums būs tik liela māja, kā bija?”. Taču imigrācijas dienesta lēmums galu galā ir noraidošs. Deportēt.
Filmas režisors ir Francijā dzīvojošs čadietis, kurš savā darbā izstāsta afrikāņu pieredzi Eiropā. Ko nozīmē ar bērniem pētīt karti, lai domātu par to, uz kuru valsti doties lūgt patvērumu? Kā jūtas inteliģenti, augsti kvalificēti cilvēki, kuriem bēgļu gaitās jāstrādā mazatalgots, smags darbs bez jebkādām garantijām?
Filmas noslēgumā galvenais varonis prāto, ka atkārtojas 1938. gada Evian konferences lēmumi – toreiz 32 valstu līderi tikās franču kūrortpilsētā, lai apspriestu Vācijas ebreju bēgļu likteni, un vairākums vienojās tomēr neielaist savās valstīs vairāk patvēruma meklētāju. Tas ļāva Vācijai „iesmiet” par to, kā ārvalstis, lai arī kritizēja nacistus par izturēšanos pret ebrejiem, pašas viņiem savas durvis aizvēra. Uz Kalē pludmales fona režisors atstāj skatītāju pārdomās – vai vēsture atkārtojas?
FILMA kinoteātra Kino Bize platformā Mājas kino
Oļi pie tavām durvīm/ Pebbles at your door
(2015, Vibeke Bryld)
Lai pamestu dzimtās mājas, vajag drosmi. Lai pamestu valsti, kura bēgļus bez tiesas nogalina, vajag milzu drosmi. Dāņu režisores Vibikes Brildas īsfilma ir personīgs, animācijā izstāstīts Ziemeļkorejas elites sievietes dzīvesstāsts. Viņa dzīvoja laimīgi Ziemeļkorejā līdz brīdim, kad uzzināja to, ko nekad negribēja zināt, – ka tepat aiz robežas ir cita dzīve un pārliecība par to, ka Ziemeļkorejā dzīve ir labāka nekā jebkur citur, ka Dienvidkorejā cilvēki mirst badu un dzīvo zem tiltiem, ir bijuši maldi.
Pirmā sajūta pēc bīstamā ceļa pāri robežai ir – „esmu paradīzē”! Taču aizbēgot viņa atstājusi vīru, dēlu, mazbērnus, neviens nezina, ka viņa ir Dienvidkorejā. Neviens to nedrīkst uzzināt līdz pat viņas nāves dienai.
Vienas sievietes godīgais stāsts dod skatītājam personīgu vēstures mācību.
FILMA režisores mājas lapā
Oļegs
(2019, Juris Kursietis)
Kā saraksta noslēdzošo filmu gribu pievienot Jura Kursieša drāmu Oļegs, kas pirmajā brīdī liksies nesaistīta ar bēgļu krīzi, taču tomēr. Manuprāt, tiesības strādāt un meklēt savu laimi ir visiem. Tomēr šobrīd tā ir privilēģija, ja to iespējams darīt savā dzimtenē. Tā ir mūsu privilēģija – piedzimt Eiropas Savienībā un zināt, ka durvis ir atvērtas, atliek tikai iekāpt automašīnā vai ar dažiem klikšķiem nopirkt aviobiļeti un iekārtot jaunu mājvietu.
Filma Oļegs parāda to, cik izmisīga dzīve var izvērsties cilvēkam, kurš cer ar smagu darbu izkļūt no savas personīgās ekonomiskās krīzes. Nepārzinot savas tiesības, Latvijas nepilsonis viegli kļūst par cilvēktirdzniecības upuri Beļģijā. Lai gan palīdzība viņam ir viegli sasniedzama gan turpat Beļģijā, gan zvana un stundas lidojuma attālumā Latvijā, viņš neprot sev palīdzēt. Ja priviliģētam „laimes meklētājam” šis ceļš var būt tik smags, nav grūti iedomāties, kādi šķēršļi ir ekonomiskajiem migrantiem no trešajām valstīm. Neviens lēmums atstāt ģimeni un savu kultūru, zemi ar savu valodu, nav pirmā izvēle. Tas ir izmisuma lēmums.
FILMA kinoteātra Kino Bize platformā Mājas kino
Diemžēl labas filmas nav tik viegli pieejamas kā ziņu sižeti un sociālo tīklu ieraksti, taču gribu pieminēt vēl pāris darbus, kuriem pievērst uzmanību tad, kad tie parādīsies kādā no Latvijā pieejamiem straumēšanas servisiem vai uz brīdi atgriezīsies kinoteātros.
Mīlestības bērns / Love Child (2019). Dāņu režisores Evas Mulvadas sešus gadus filmētā dokumentālā filma par ģimeni, kas bēg no Irānas uz Turciju. Viņi bēg kopā ar savu ārlaulības dēlu, neatļautas mīlestības dēļ, jo viņu vienīgā iespēja dzīvot kā ģimenei ir ārpus valsts, kur valda stingri islāma likumi.
Ugunis jūrā / Fire at Sea / Fuocoammare (2016). Džanfranko Rosi fotogrāfiski skaisti iemūžinātā dzīve Lampedūzas salā Itālijā, kur ierodas pārpildītās bēgļu laivas no Ziemeļāfrikas. Itāļu ikdiena mijas ar migrantu izmisumu.
Veltījums Samai / For Sama (2019). Sīrijas pilsētā Alepo režisore Vāda Al Katība filmē stāstu-dienasgrāmatu kā veltījumu savai meitiņai, kura piedzimst kara ugunīs. Filma nav par bēgļiem, bet tā parāda dzīvi, no kuras ir jābēg, citādi var visu zaudēt.
