Sociāli nozīmīgs, politiski ass un mākslinieciski augstvērtīgs dokumentālais kino – tādu uz Rīgu parasti atved festivāls „ArtDocFest / Rīga”, demonstrējot skaidru nostāju par demokrātiju un pret karu. Režisore dokumentāliste Kristīne Briede subjektīvi sastāda savu šāgada izlasi no programmas filmām, bet katram šī izlase var būt cita.
Par festivālu
No 1. marta sākas 4. starptautiskais kinofestivāls ArtDocFest / Rīga, kas piedāvā daudz svaiga dokumentālā kino jeb dokumentāro filmu[1], kā pamazām un atkārtoti sāk ierosināt daļa kinopētnieku, sekojot vispārējam globālās un lokālās dekolonizācijas diskursam, kas izrādās attiecināms arī uz kino terminoloģiju. Jūtams, ka kuluāros šis jautājums aktualizējies, interese ir, taču līdz pētniecībā balstītām zināšanām un argumentēta lēmuma pieņemšanai vēl process. Visticamāk, tā galu galā būs dažādu paaudžu kinozinātnieku vienošanās, bet pagaidām, kamēr tādas nav, rakstu pa vecam.
Kaut kādā saistībā dekolonizācija nāk prātā arī saistībā ar festivāla ģeopolitiskā fokusa un niansēm bagātā vēstījuma enkuru, kura dreifēšanu un pakāpenisku virzīšanos no sākotnējās orbītas uz mūsu, uz Eiropas pusi, esam jutuši vairāku gadu garumā. Lai cik brutāli tas skanētu, tieši karš Ukrainā festivālu vismaz pagaidām rosinājis atbrīvoties no kādreizējās spilgti sarkanā krāsā balstītās vizuālās identitātes, kas lielai daļai latviešu skatītāju (arī potenciālo) komplektā ar Krievijas un „par-Krieviju” filmu birumu, kāds vēl pirms dažiem gadiem festivālā dominēja, likās kā dziļi ģenētiskā atmiņā iegravēta nolieguma zīme. Bet
karš maina visu, un nu jau trešo gadu ArtDocFest / Rīga vismaz savā Eiropas sadaļā ir zili dzeltens kā Ukrainas karogs
(kas gan diez vai tikpat labi darbojas izbraukuma sesijās, piemēram, Turkmenistānā). Festivāla prezidents no Splendid Palace skatuves krieviski publiku vairs neuzrunā, un festivāls gan ar savu komunikāciju, gan filmām nenogurstoši apliecina stingru nostāju par demokrātiju, par Ukrainu un pret karu, pret Putinu.
Manuprāt, šajā sarežģītajā identitāšu un vektoru novilkšanas manifestācijā tas ir solis tuvāk tam, kas mums Latvijā vēlams, jo skatītājiem ir un vajadzētu būt interesei par sociāli nozīmīgu, politiski asu un mākslinieciski augstvērtīgu dokumentālo kino, ko uz Rīgu atved šis festivāls, par filmām, kuras citādi Latvijā neredzēt. Brīžiem gan vēl jūtams, ka vietējai publikai ir atšķirīga izpratne par atsevišķiem ģeopolitiskā un kultūrvēsturiskā konteksta uztveres elementiem, nekā ArtDocFest / Rīga direkcijai, kura savulaik emigrējusi no Krievijas, kas sevi uzskata par pasaules nabu, taču ar katru gadu tas pamazām izlīdzinās, komunikācija notiek, un nianšu izjušana un pārzināšana galu galā ir māksla, kuru prot gudri režisori – tādi kā Vitālijs Manskis.
Vistiešāk par to liecina Baltijas fokusa programmas izveidošana; tur skatāmas filmas no Baltijas, Ziemeļeiropas, Polijas un Vācijas – tā sakot, reģiona ap Baltijas jūru. Šogad Baltijas fokusā ir deviņi darbi, tai skaitā arī ilgi gaidītā festivāla atklāšanas filma – Annas Vidulejas un Antras Cilinskas Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks – un Ivara Zviedra īsfilmas Kaprači pirmizrāde.
Otra festivāla programma ArtDocFest Open, kurai atlasītas veselas 29 filmas, ģeogrāfiskās kartes ziņā izskatās kā piedāvājums no kādreizējās Padomju Savienības, plus dažas no valstīm, ko tradicionāli mēdz uzskatīt par Austrumeiropu. Nezinu, vai šo valstu producenti un filmu autori ir laimīgi par šādu iedalījumu, kurā turpat līdzās filmām no Ukrainas, Gruzijas un par Baltkrieviju ir arī vairākas filmas no Krievijas un par to. Tās gan ir neatkarīgu producentu pret-putiniskas filmas, un domāju, ka Rīgā patlaban ir daudz publikas, kurai tās ir vajadzīgas, kaut arī man personīgi būtu grūti izvēlēties kaut ko tādu šobrīd skatīties. Šāda programma var piesaistīt svarīgam vēstījumam arī to publikas daļu, kurai festivāla zili dzeltenais noformējums šķiet kā stopkrāns, tomēr vieno valoda, kas nāk no lielā ekrāna.
Par filmām
Raksta turpinājumā piedāvāju subjektīvu ieskatu vairākās festivāla filmās. Šim nosacītajam ceļvedim ir divas atrunas: 1) tajā nav iekļautas abas Latvijas filmas, jo par tām Kino Rakstos vēstīs citi autori; 2) skatīties tieši šīs filmas izvēlējos pēc tematikas, producējošām kompānijām un anotācijām. Tas nenozīmē, ka tie darbi, kas šeit nav aprakstīti, būtu slikti vai nenozīmīgi. Tas nozīmē tikai to, ka no lielā klāsta katrs skatītājs var sastādīt savu komplektu un manis izvēlētais izskatās šāds.
Kluss stāsts / A Silent Story
(Anders Skovbjerg Jepsen, Dānija, 2023, 90’)
Patiesi izcila un ļoti neparasta psiholoģiska drāma – jauna režisora debija, bet jau ar titros iegravētu kvalitātes zīmi (proti, to producējusi studija Final Cut For Real, kas, manuprāt, jau pārdesmit gadus ir Ziemeļeiropā izcilākā mūsdienu augstas klases (high-end) kino producējošā kompānija).
Filma ir ļoti personīgs, bet tai pat laikā universāls stāsts par puiku – pašu filmas režisoru Andešu, kurš bērnībā ticis seksuāli izmantots. To vairāku gadu garumā, nevienam nenojaušot, ir darījis viņa bērnības draugs – septiņus gadus vecāks kaimiņu zēns. Līdz ar to šeit nav iespējams runāt par pedofīliju un noziegumu, jo abi ir bērni. Tomēr sekas, protams, ir tādas pašas, kā pedofīlijas gadījumos, – smagas, turklāt abiem – gan upurim, gan agresoram.
Pieaugušais Andešs izdara ko tādu, uz ko, manuprāt, spējīga tikai ārkārtīgi nobriedusi personība no augsti attīstītas sabiedrības. Pēc daudzu gadu klusēšanas viņš sameklē savu pāridarītāju un lūdz viņu kopīgi iziet cauri šiem izmantošanas gadījumiem un izrunāt tos – arī iespējamos cēloņus, bailes un kaunu, un mokošo vainas apziņu, kas tam visam neapšaubāmi nāk līdzi. Tas ir grūti, tas prasa laiku un nervus, bet Andešs nevienā brīdī nemēģina savu pāridarītāju kaut kā ievilināt, nesaskaņoti nofilmēt vai atmaskot. Viņš mēģina atrast veidu, kā šo traumu varētu mazināt. Varbūt caur notikušā analīzi, kas varētu izrādīties dziedinoša abiem? Viņi iet soli pa solim.
Neraugoties uz personīgo ieinteresētību un psiholoģiskajām grūtībām, kas reizēm liek sevi manīt arī fizioloģiskā plāksnē, Andešs brīnumainā veidā spēj visā šajā procesā saglabāt kinematogrāfisku jēgu, vienkāršu un tīru vizuālo valodu, kurā veiksmīgi sajaucas profesionāla operatora filmētais ar materiālu, ko filmē, piemēram, Andeša draudzene.
Filmai ir divas atslēgas – godīgums un īstums; tās atslēdz katru filmas kadru. Filma, kas tapusi vairāku gadu garumā, noskatāma vienā elpas vilcienā. Grūti noticēt, bet tā ir ļoti gaiša!
Arsēnijs. Apbrīnojama pēcnāves dzīve / Arsenie. An Amazing Afterlife
(Alexandru Solomon, Rumānija, 2023, 96’)
Sižeta pamatā ir stāsts par kādu tiešām apbrīnas cienīgu reliģisku kultu mūsdienu Rumānijā, šī kulta centrā ir par svēto atzītā mūka Arsēnija Bokas pēcnāves tēls. Mūks miris jau pasen – 1989. gadā, īsi pirms komunistiskā režīma krišanas, taču viņa zvaigzne pār rumāņu zemi un cilvēku prātiem tā pa īstam atspīdējusi tikai 20 gadus vēlāk; šobrīd viņš simtiem tūkstošiem cilvēku kļuvis par kulta figūru un arī par reliģiskā mārketinga top elementu.
Tomēr režisors Solomons jau drīz paziņo, ka ir ebrejs un kristietībā īsti nepiedalās; viņa acīs šis fenomens ir lielisks instruments, lai ar tā palīdzību meistarīgi šķērsgrieztu, noskenētu un kopā ar mums, skatītājiem, izpētītu mūsdienu Rumānijas sabiedrības status quo.
Režisora izdomātais koncepts ir brīnišķīgs – filmēšanas grupa sarīko stilizētu svētceļojumu pa Arsēnija pēdām un organizē kastingu līdzbraucējiem, topošās filmas dalībniekiem. Tajā tiek atlasīti dažādi sabiedrības pārstāvji – pilns autobuss ar indivīdiem, kuriem ir interese, mistiskā pieredze vai vismaz ticība Arsēnijam Bokam, bet atšķiras vecums, sociālais stāvoklis, uzskati politiskos jautājumos utt. Rūpīgi atlasītajai grupai režisors piedāvā piedalīties tādā kā psihodrāmā – ceļojuma laikā viņiem pa vienam, diviem vai pulciņos jāiemiesojas ar Boku saistītu un/vai vēsturisku personu tēlos, un pēc režisora uzstādījuma mākslinieciski jāizspēlē kāda no situācijām, kas saistītas ar svētā dzīvi; tad seko diskusija.
Sākumā dalībniekiem visa šī kopābūšana un tēlošana šķiet kaut kā neveikla un pat mazliet komiska. Nav arī īsti iespējams noteikt režisora–demiurga nopietnības pakāpi – vai viņš ņirgājas vai mēģina kaut kā jēdzīgi visu to balagānu savākt –, taču, laikam ejot, iecerētās filmas koncepts uzņem apgriezienus un nes augļus. Iezīmējas raksturi, dalībniekiem sāk zust robežas starp kameras priekšā tēlojamo un dabisko. Raisās diskusijas, kurās īleni lien laukā no maisiem, un diezgan skaidri iezīmējas gan Rumānijas sociālpolitiskā situācija, kas nav nemaz tik atšķirīga no mūsējās, gan toksiskās attiecības starp reliģiju un politiku, kas post-komunistiskā valstī uzbango visnegaidītākajos simptomos, gan apjēga par to, ka pasaule ir liela, raiba un krāsaina.
Oriģināls un talantīgs darbs ar lielu, labsirdīga humora devu un eksistenciālu stīgu.
Vika!
(Agnieszka Zwiefka, Polija, Vācija, Somija, 2023, 74’)
Filma par enerģisku poļu kundzi, kas savos 80+ ir deju klubu zvaigzne un kā Polijas vecākā dīdžeje ir slavena arī starptautiskā mērogā. Tiktāl labi, bet tālāk esmu spiesta nepiekrist filmas anotācijas optimistiskajam paziņojumam, ka filma un Vika esot “patiess iedvesmas avots gan sirmgalvju paaudzei, gan jauniem ļaudīm, raugoties nākotnē”, – tādu iespaidu filma patiesībā vairāk cenšas radīt, nekā rada. Filmas sākumdaļa šķiet falša un fasādiska, tajā redzam sievieti gados, kura it kā uzspļauj savam personas kodam, pārtijo un dīdžejo jauniešiem par prieku, viņu mīl, apbrīno un aicina uzstāties. Taču grūti atbrīvoties no sajūtas, ka ikviens kadrs šeit ir uzspēlēts, tēlots un pozēts, pat instagramīgajā putu vannā Vika guļas meikapā, kā saka, “uz kameru”. Kopīgiem spēkiem tiek veidots ar savu personību aizņemtas pašpietiekamas vientuļnieces–zvaigznes tēls, kuram līdzās visi draugi un kolēģi, ieskaitot pat abus dēlus, izskatās kā statisti, kas pieaicināti glancētā žurnāla vāka foto fonam.
Bet tad… nevaru īsti piefiksēt, kurā brīdī, tomēr filmas histēriski optimistiskais naratīvs ar deju inscenējuma elementiem un krāšņajiem tērpiem aizlūst – un, paldies dievam, uz labo pusi. Nav arī skaidrs, vai tas tā bijis dramaturģiski ieplānots, bet tas galu galā ir mazsvarīgi. Galvenais, ka šis lūzums notiek – visticamāk, sākot ar brīdi, kad Viku uzaicina dīdžejot Viļņā. Viņa dodas uz turieni, un pēkšņi izrādās, ka tā ir viņas dzimtā pilsēta, no kuras viņa kara laikā bēgusi, ar to viņai saistās šausmīgas atmiņas – visa ģimene ir gājusi bojā, un tad jau savelkam paralēles ar Vikas uzvārdu… Pēkšņi iezīmējas ilgi gaidītā eksistenciālā stīga, kas, neskatoties uz visiem raibajiem grabuļiem apkārt, spēj palīst zem biezās grima kārtas, ar ko līdz šim bagātīgi bijusi noziesta Vikas personāža līnija. Proti, par spīti inscenētiem iestarpinājumiem, kas iespējams, paredzēti, lai vēl mērķtiecīgāk ilustrētu filmas anotācijā izziņotās supersievietes bagāto iekšējo pasauli, mēs mazliet tiekam ielaisti aiz kulisēm, un ar to pietiek, lai Vikas vaibstos ieraudzītu to nogurušo, nobijušos, par sevi nepārliecināto būtni (un pēc Viļņas apmeklējuma mēs zinām, kas ir tā visa iespējamais cēlonis), kas visu mūžu centusies nebūt nevienam par nastu un uzturēt, tā teikt, jaunību un jautrību, un līdz ar to visus atgrūdusi – piemēram, savus dēlus, kurus nav apciemojusi 20 gadus.
Neskatoties uz pretrunīgajām izjūtām filmas skatīšanās laikā, tā atstāj iespaidu un pēcgaršu, jo ir par ko padomāt.
Atpakaļskata spogulī / In the Rearview
(Maciek Hamela, Polija, Francija, Ukraina, 2023, 84’)
Ja gribat redzēt ļoti labu filmu par Ukrainas kara tēmu, tad ejiet uz poļu Atpakaļskata spogulī. Tai ir absolūti lielisks, minimālistisks un līdz galam konsekventi izturēts konceptuāls rāmis, kas ļauj visu notiekošo ieraudzīt un sajust tuvplānā, pie reizes atrisinot arī, domājams, visai daudziem māksliniekiem mokošu dilemmu, proti, kā kara apstākļos vienlaikus filmēt un nestāvēt malā, bet būt noderīgam un palīdzēt.
Režisors Mačeks Hamela ir jauns puisis (šī filma ir viņa debija) – brīvprātīgais, kas ar savu busiņu jau kopš paša kara sākuma brauc apkārt pa Ukrainas ciemiem un pilsētām un ved bēgļus uz Poliju, ārā no posta. Vienlaikus ar brīvprātīgā darbu, burtiski sēžot pie stūres, viņš režisē filmu. Nemitīgā kustībā un neatslābstošā uzmanībā Mačeks un viņa pasažieri, kas visu laiku mainās, brauc cauri visai tai briesmīgajai, bet tai pat laikā spektakulārajai posta ainavai, ko var redzēt pa mašīnas logu. To var ne tikai redzēt, bet arī sajust, atrodoties kopā ar bēgļiem busiņā, kura glābjošajā siltumā cilvēki dalās ar saviem stāstiem, emocijām, cerībām, saiņiem, plāniem, arī ar daudz vēstošu klusumu. Tur brauc bērns ar lielām spožām acīm, kurš pēc piedzīvotā sprādziena pārstājis runāt. Tur ir arī kaķis, kam vajag čurāt un jāapstājas, vispārējas jautrības pavadītam. Tur ir pagrabi, no kuriem nāk ārā braucēji, kas atvadās no palicējiem. Tur ir arī tumsa, un vienubrīd busu izdodas piebremzēt tieši pirms tumsā knapi samanāmas mīnu joslas, kas taisnā līnijā izlikta pāri ceļam.
Beigas, tāpat kā visa filma, izcilas. Emocionālas un atstāj vietu pārdomām.
Par Ukrainas kara tēmu konkursa programmā ir vēl divas formas ziņā diezgan līdzīgas filmas – ģimenes drāmas. Filmā Mazliet svešā / A Bit of a Stranger (Svetlana Liščinska, Ukraina, 2024, 90’) režisore Sveta dokumentē savas ģimenes trīs vai nu jau pat četru paaudžu sievietes un meitenes neilgi pirms kara un karam sākoties. Karš burtiski piespiedis šo ģimeni no Mariupoles vismaz uz brīdi sanākt kopā un apstāties mūžīgajā skrējienā pēc laimes, mēģināt saprast, kas notiek ar viņiem pašiem, kas notiek ar ģimeni. Vai pie viņiem vispār jebkad valdījusi mīlestība? Vecmāmiņa rāvusies Staļina laika sociālistiskajā sacensībā par katru cenu apdzīt Ameriku. “Nav bijis laika meitu mīlēt,” viņa saka. “Es nezinu, kas ir mīlestība.” Meita – režisore, kas savulaik piedzemdējusi savu meitu, bet atstājusi to mātei audzināšanā un pati pārcēlusies uz Kijevu “karjeru taisīt”, kā to visai rūgti noformulē meita, kura līdz ar to izaugusi par “mazliet svešinieci” ar savām un no mātes pasaules visai atšķirīgām vērtībām. Sēžot aptumšotajā Kijevas dzīvoklī, viņām beidzot ir laiks un vēlēšanās šķetināt. Zīmīgs ir mirklis, kas, var redzēt, iedzeļ, – ķēdīte ar kuloniņu, kuru vectētiņš, Otrā pasaules kara dalībnieks, pārvedis no Vācijas un uzdāvinājis meitai. Kaut kur no apziņas dzīlēm izlien apjausma, ka ķēdīte, visticamāk, norauta no kādas vācu sievietes vai meitenītes kakla, tāpat kā tas notiek mūsdienās turpat Bučā vai Mariupolē.
Otra ģimenes sāga ir Fotogrāfija piemiņai / A Picture to Remember (rež. Olga Černiha, Ukraina, 2024, 72’), kas arī šķetina trīs paaudžu ģimenes sieviešu likteņu un valstisku notikumu kaleidoskopā savijušos atmiņu kamoliņu par dzīvi, par Doņecku un par kara sadalīto ģimeni. Vecmāmiņa pēc laika no Doņeckas ziņo, ka viss esot labi, cilvēku uz ielām daudz… un dzīve iet uz priekšu. Arī šī filma, līdzīgi iepriekš minētajai, daudzējādā ziņā balstās uz mūsdienās teju katras ģimenes arhīvos uzkrātajiem mājas video kadriem, internetā atrastiem attēliem un kara realitāti, kas tepat aiz loga elpo pakausī, liekot sev un apkārtējiem uzdot personīgus, eksistenciālus jautājumus. Abu filmu režisores–dokumentālistes izvēlējušās vai bijušas spiestas izvēlēties pagriezt kameras pret sevi, tādējādi it kā personificējot šo karu un preparējot to, tāpat kā savā ikdienas darbā to dara režisores Olgas mamma – patoloģe, kas griež, lai saprastu slimības un bojāejas cēloņus.
Dzimtene / Motherland
(Aleksandr Mikhalkovich, Hanna Badziaka, Zviedrija, Ukraina, Norvēģija, 2023, 92’)
Lielfilma – drāma ar izsmalcinātu stilu, izcilu operatora darbu, dramaturģiju un montāžu. Latviskais nosaukuma tulkojums, protams, atbilst vārdnīcai (angliski filma saucas Motherland), bet mani personīgi tieši mātes vārds nosaukumā uzrunā īpaši, jo viena no galvenajām varonēm ir Svetlana, kas zaudējusi dēlu ģedovščinas dēļ. Es ļoti ceru, ka par ģedovščinu mūsu jaunajiem puišiem un viņu mātēm un tēviem šodien ir tikpat liela neziņa, kā rietumniekiem, tāpēc noder filmas sākumā ievietotais skaidrojošais uzraksts, toties šī nežēlīgā parādība ir vēl aizvien labi pazīstama Baltkrievijā. Lielākā daļa no jauniešiem, kuriem pienācis obligātais armijā iešanas laiks, to negrib. Viņi grib vienkārši dzīvot, mīlēt, ballēties un, tāpat kā savulaik mūsējie padomju gados, cenšas visādā veidā izvairīties no iešanas armijā, tai skaitā mēģinot izlikties par trakiem vai kaut kā viegli sakropļojot sevi. Tādu ir daudz, bet ne visi – Ņikita, viens no filmas fokusā ietvertās draugu kompānijas, armijā tomēr aiziet. Tas sakrīt ar 2000. gada kārtējām neleģitīmajām Lukašenko “vēlēšanām” un to viltotā iznākuma izraisītajiem protestiem. Ņikitam savā ziņā palaimējas, jo atšķirībā no Svetlanas dēla, viņš pārnāk no armijas dzīvs un vesels, tomēr visai skops vārdos, kad runa ir par viņa armijas daļas piedalīšanos protestu apspiešanā un par to jāstāsta draugiem.
Bet nav iespējams un arī vajadzīgs pārstāstīt filmā notiekošo – tā jāskatās. No savas puses varu vienīgi piebilst, ka šeit mums ir darīšana ar augstas klases kino, kura autori ir talantīgais režisoru pāris Aleksandrs Mihalkovičs un Hanna Badzijaka, un viņu Ukrainas un Zviedrijas un Norvēģijas producenti.
Ziemassvētku eglītes dzīve un nāve / Life and Death of a Christmas Tree
(Arturas Jevdokimovas, Lietuva, 2023, 85’)
Vēl ļoti interesanta ir konkursa programmās neiekļautā festivāla noslēguma filma no Lietuvas – ļoti raibs, sulīgi vizuāls un aizrautīgs darbs ar, kā sākotnēji šķiet, sociāli daudznozīmīgu vēstījumu, tomēr tam ir tendence nemitīgi aizmaldīties visai haotiskā naratīvā, līdz ar to pēcgarša sanāk visai jocīga. Sižets pirmšķietami paredz, ka filmā paralēli darbojas vismaz četras stāsta līnijas, kurām teorētiski kaut kādā brīdī vajadzētu savīties un vienai otru papildināt, bet tik vienkārši tāda kopsakarība tomēr nenolasās. Rodas subjektīva sajūta, ka griezt būtu vajadzējis ar lielākām un izvēlīgākām šķērēm, bet režisors izlēmis “nenogalināt mīlulīšus”, un uz to viņam neapšaubāmi ir viņa autora tiesības.
Galvenā līnija tomēr iezīmējas diezgan skaidri – kamēr aiz dzelzs priekškara daudzu tautu ļaudis smaka zem padomju jūga, kas neļāva attīstīties ne tautsaimniecībai, ne izglītībai, ne arī daudz kam citam, dzelzs priekškara otrā pusē, tādās labklājības valstīs kā Dānija, dzīve gāja uz augšu un mājsaimniecībās auga pieprasījums pēc luksusa priekšmetiem. Piemēram, perfektām ziemassvētku eglītēm, tādām, kādas tiek zīmētas pasaku grāmatās – konusveida, ar kuplām skujām un vienmērīgi un simetriski izvietotiem zariem, kas paplašinās virzienā uz leju. Izrādās, ka tādas pastāv arī dabā – tās ir Kaukāza baltegles. Mūsdienās stipri ausīs cērtas koloniālā diskursa iekrāsotais, bet aizvien mārketingā konsekventi lietotais nosaukums Nordmann fir jeb Nordmana egle, jo šo šķirni “atklājis” (gandrīz kā savulaik Kolumbs “atklāja” Ameriku – respektīvi, no kuras puses uz to skatās…) somu botāniķis Aleksanders von Nordmanns 1838. gadā. Tās ir premium klases egles, ko patērē ļaudis bagātajās valstīs un, kā vēsta uzraksts filmas sākumā, 80 % no tām nākot no Dānijas. Arī pie mums, ja esat ievērojuši, jau dažus gadus darbojas kompānijas, kas tādas ap Ziemassvētku laiku piegādā dažādos izmēros un cenās.
Bet kur tad ir visa pirmsākums? Izrādās, Gruzijas kalnos ir Račas rajons, kur gandrīz pirms 200 gadiem nodeguša meža vietā Kaukāza baltegles iestādītas izdedžu leknajos pelnos, un izaudzis liels un vienmērīgs mežs. Kad pēc Padomju Savienības sabrukuma uz turieni sāka braukt ārzemju tūristi, to vidū bija arī kāds uzņēmīgs dāņu pāris, kas saskatīja biznesa iespēju un sāka importēt šo egļu sēklas. Miljoniem. Ak, cik atpazīstami ir dāņu 1991. gadā uzņemtie mājas video kadri, kur filmēti un komentēti vietējie iedzīvotāji un apstākļi, kādos tie dzīvo! Lai vai kā, tas ir sākums sadarbībai un plaukstošai uzņēmējdarbībai nu jau vairāk nekā 30 gadu garumā – katru septembri vietējā ciema vīri un jauni puiši rāpjas 40-60 metru augstās eglēs, lai ievāktu sēklas no galotnēm. Gadās, ka viņi no tām nogāžas un nositas, bet kaut kā jau tā nauda ir jāpelna.
Dānijā milzu egļu fermā no šīm sēklām septiņu gadu garumā tiek izaudzēta prece. Te mēs, protams, uzreiz redzam arī, kas tad dara vienkāršo darbu fermā – tie ir Austrumeiropas viesstrādnieki, lietuvieši un poļi. Tā ir vēl viena sižeta līnija, kura mazliet attīstās (varētu arī vairāk), bet pa vidu ir iemontējušās vēl divas. Jau agri filmā tiek ieviesti vēl divi varoņi – divi puisēni, kas dzīvo tajā Gruzijas egļu ciemā, un beigās noskaidrojas, ka viens nošāvis otru, bet kaut kā galīgi nesaliekas kopā, kāds tam sakars ar filmas līdzšinējo sižetu. Mežoņi paliek mežoņi? Tur ir arī vēl viena maza meitenīte, kura dzīvojas viena pati, jo nav vienaudzes draudzenītes – arī tai pašā ciemā, kur skoliņā mācās tikai trīs bērni.
Filmas beigās mazliet nokaitina atsauce uz dāņiem, kuri, kā izrādās, ir labie un progresīvie, jo turpina nodarboties ar savu organisko lauksaimniecību – egļu audzēšanu. Citēju: “Šis pāris un viņu bizness ir sniedzis atbalstu daudziem Račas reģiona cilvēkiem, ļaujot viņiem baudīt drošus darba apstākļus, kārtīgu veselības un zobu veselības aprūpi!” Ko?! Kas tas vispār ir?! Nav saprotams, kā tas iet kopā ar visu filmu un montāžu, kur čaļi riskē ar dzīvībām un gāžas nost no koku galotnēm, kamēr dāņu ģimene pie vakariņu galda smalki griež cepeti. “Dāņu Fair Tree fonds atbalsta vietējās jaunatnes izglītību,” raksta filmas autori. Laikam tad tos trīs skolēnus, kas palikuši egļu ciemā… Droši vien nav jēgas pat pieminēt, kas notiek ar eglēm pēc svētkiem. To jau mēs paši arī labi zinām, bet šajā gadījumā ir tiešām vērts to vēlreiz noskatīties uz lielā ekrāna.
Burvju kalns / Magic Mountain
(Mariam Chachia, Nik Voigt, Gruzija, 2023, 73’)
Abastumani ir senlaicīga tuberkulozes ārstniecības iestāde, kas celta vēl pēdējo Krievijas caru Romanovu laikā, 19. gs. beigās. Tās izcelsmi pavada leģenda par Georgu Romanovu – vienu no carevičiem, kas saslimis ar tuberkulozi, un Indijas dakteri, pie kuriem viņu aizved, iesaka braukt ārstēties uz Kaukāza kalniem. Tur esot tāda vieta Abastumani, Burvju kalns. Gandrīz kā Tomasam Mannam.
Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir izcilais operatora darbs. Šis kino tiek veidots no tādām kā lielizmēra kino gleznām, kurās daba, celtne un cilvēki darbojas maģiskā saskaņā. Attēls ir vizuāli ļoti tīrs un izkopts, tāpat kā montāža – kadri burtiski izaug viens no otra, un ir tiešām jāmāk parādīt tukšu telpu tā, kā to dara Niks Voigts; viņam visas telpas ir runājošas. Pasteidzoties priekšā, jāpačukst, ka beigu kadrs ir vienkārši satriecošs!
Filma sasaucas ar kādu citu nesen no Gruzijas pie mums atceļojušu meistardarbu, Salomes Džaši Dārza savaldīšana / Taming the Garden (2021), kas bija skatāma BalticSeaDocs foruma programmā. Arī tāds apcerīgs, gaišu skumju apņemts Gruzijas mūsdienu realitātes vērojums ar signāliem, ka tur laikam viss neiet tik labi… Dārza filma bija par privāto parku, kura iekārtošanai oligarhs izceļ simtgadīgus kokus ar visām saknēm un savāc tos uz “savu dārziņu”, bet šī ir par majestātisku un senlaicīgu tuberkulozes ārstniecības iestādi, kurā daudzus gadus ārstējušies parastie cilvēki – tie, kam nepalaimējās saslimt ar slimību, no kuras pasaulē pēc statistikas katru minūti mirst trīs cilvēki. Un arī te jau klāt mistiskais oligarhs, kuram tieši šeit vajag iekārtot savu vasaras rezidenci, un Abastumani noskaņojas beigu akrodiem. Vienmēr brīnos, kur šādas ģentrifikācijas rezultātā paliek iepriekšējie iemītnieki – tie, kas te gadiem ārstējušies. Viņi kaut kur pazūd, izgaist un mēs viņus nekad vairs neredzam. Kā dūmi debesīs.
Filmas veiksme, man šķiet, meklējama nesteidzīgumā un pamatīgumā. Lai tik brīvi un nepiespiesti filmētu cilvēkus, ir jābūt savējam, un tā arī ir – filmas režisore Mariama pati bijusi tuberkulozes slimniece un, kaut arī Abastumani nav dzīvojusi, viņa zina, ko nozīmē slimot ar tuberkulozi, un viņa ir savējā. Bet ar to vien tāda tuvības pakāpe nebūtu panākama. Skaidri redzams, ka autori savas filmas objektā pavadījuši ļoti daudz laika, radinājuši iemītniekus pie sevis un pie kameras un sasnieguši īpašu integrācijas pakāpi, pat tuvību. Man liekas, dokumentālajā kino tāds fenomens jau ir retums. Tas taču nevar tā pastāvēt, tas gaisīs un izplēnēs, tāpat kā Abustamani pacelsies debesīs…
Lai visiem labs festivāls!
