Baltijas jūras dokumentālo filmu forums jau vairākkārt pievērsies gruzīnu režisores Salomes Džaši filmai „Dārza savaldīšana / Taming the Garden”, kas izpelnījusies plašu pazīstamību Eiropā – gan ar pārsteidzošo stāstu, kas vēsta par neprātīga miljonāra ieceri savākt savā privātajā parkā milzīgus kokus no visas valsts, gan ar zemtekstu slāņiem, kas uzrāda pretrunīgus procesus Gruzijas valstī un sabiedrībā. Šāgada foruma ietvaros filma tika demonstrēta brīvdabas kinoseansā Liepupes parkā, Latvijā ieradās arī režisore Salome, un pēc Kino Rakstu ierosinājuma viņu uz sarunu aicināja producents Uldis Cekulis.
Uldis: – Mēs sākam ar to, ka saskandinām glāzes par Kino Rakstiem, tas ir digitāls žurnāls filmu veidotājiem. Mums it kā vajadzētu trešo cilvēku, kas aizsāktu sarunu. Bet, tā kā mēs viens otru pazīstam tik ilgi…
Salome: – Labi, iepazīstināsim paši. Šis ir Uldis Cekulis, slavenais latviešu producents, kurš sarunājas ar Salomi Džaši…
…slavenu gruzīnu režisori un gruzīnu kino dzejnieci – šos vārdus es gribu uzsvērt. Tu esi bijusi arī operatore daudzām savām filmām, pareizi?
Jā, lielākajai daļai filmu. Dārza savaldīšanā ir divi operatori. Mēs filmējām kopā, dažreiz to darīju es, dažreiz – Goga [Devdariani].
Sākšu ar ļoti tehnisku jautājumu, jo mani tas interesē tīri profesionāli, – proporcionāli cik daudz no materiāla filmēji tu? Mazāk par 50 %, kā es saprotu?
Nē, nav gan mazāk. Es nekad neesmu skaitījusi, cik procentuāli katrs ir darījis, bet, ja skaitām filmēšanas dienas, Goga filmēja 25–30 % no tām. Un es filmēju lielāko daļu.
Tas nu gan ir nozīmīgi. Tāds sākums!
Jā. Iepriekšējās filmas, piemēram, Bakhmaro, es lielākoties filmēju pati, bet filmā ir arī kadri, ko uzņēma mans asistents. Vienreiz viņš devās filmēt bez mums.
Gribu izcelt un īpaši atzīmēt, ka tā nebija vienkārša filmēšana – tu ne tikai filmēji, bet gleznoji savu filmu.
Ja tu to tā redzi, paldies.
Es zinu, ka parasti krāsu paleti sastāda galvenais operators un tikai dažreiz pieslēdzas režisors. Cik svarīga tavās filmās ir krāsu izvēle?
Krāsu korekcija pēcprodukcijā ir viena lieta, bet pats galvenais ir krāsas filmas vidē, tās ir ļoti, ļoti svarīgas. Filmas uzņemot, kādā brīdī – sākumā gan to ir grūti pamanīt – katru filmu var iedalīt pēc krāsām. Piemēram, Dārza savaldīšanā ļoti skaidra ir zaļā, zilā un arī brūnā krāsa, gandrīz katra aina atbilst kādai no tām. Montāžas laikā krāsu paletei bija ļoti liela nozīme. Iepriekšējā filmā, The Dazzling Light of Sunset, mums ar montāžas komandu radās joks, ka ikvienā kadrā var atrast kaut ko sarkanu, pat ja tas ir tikai sīks punktiņš, tas tomēr savelk visu filmu kopā, piešķir tai ritmu. Tajā filmā tā bija sarkanā krāsa, arī zilā…
Zaļā.
Nē, Dazzling filmā zaļās nebija.
Pareizi, zaļā krāsa bija iepriekšējā filmā – Bakhmaro. Tā bija ļoti zaļa.
Dazzling bija oranža. Un krāsu uzstādīšana ir vēl viens svarīgs aspekts.
Tātad tu strādā ar krāsu, kamēr vēl tikai attīstāt konceptu, pirms dodaties filmēt?
Nē, krāsu paleti mēs attīstām filmēšanas laikā. Mēs atklājam, kādas krāsas dominē konkrētajā vietā, un tad to pieņemam, kas savukārt īpaši svarīgi ir montāžas laikā.
Cik daudz laika tu pavadi bez kameras, attīstot jaunu stāstu?
Bez kameras necik. Izpēte ir filmēšanas daļa.
Uzreiz?
Jā, es sāku filmēt uzreiz.
Tas ir interesanti – es reiz biju Glavogera meistarklasē, un viņš teica, ka gandrīz mēnesi pavada nākamajā filmēšanas vietā bez kameras, lai sarastu un kļūtu par it kā vietējo.
Es dodos uz filmēšanas vietu jau ar kameru, bet pavadu tur daudz laika. Dažreiz kamera ir līdzi, bet mēs nefilmējam, reizēm dienas beigās atklājam, ka tikai pusstunda vai stunda ir nofilmēta. Bet var iznākt arī četras stundas, ja bijusi strauja notikumu attīstība. Un es nekad nesteidzos. Varbūt tas ir kaut kas tāds, kas iespējams tikai Gruzijā. Man pašai ir sava aparatūra, vieta nebija ļoti dārga, tāpēc mums bija iespēja tur uzturēties un nesteigties. Šajā budžeta sadaļā nebijām tik sasaistīti.
Domāju, ka tu esi ļoti īpaša gruzīnu režisore tāpēc, ka tavi darbi ir ļoti intīmi un aiz katra darba var manīt tavu rokrakstu. Kā tu izvēlies komandu? Vai tu strādā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem?
Dažreiz strādāju ar tiem pašiem. Daudzus gadus biju strādājusi ar vienu skaņu operatoru, un tad mēs pašķīrāmies. Tā bija kā īsta šķiršanās – bijām kopā ļoti ilgu laiku un sasniedzām savu attiecību limitu. Lai arī esam labi draugi, nolēmām vairs kopā nestrādāt. Tad sāku strādāt ar Gogu, kurš tagad filmē kopā ar mani. Iepriekšējā filmā bija viena viņa aina, labprāt sadarbotos atkal. Ar filmas pētnieci Tamāru [Mshvenieradzi] bija līdzīgi – strādāju ar viņu iepriekšējā īsfilmā, labprāt strādātu atkal. Komandu izvēlos pēc tā, cik ļoti viņi ir aizrāvušies un iesaistījušies projektā, cik labi izprot projekta ideju. Pat ar operatora asistentu, kuram nav jābūt mentāli iesaistītam projekta darbībā, man svarīgi, lai viņš sajustu šī darba jēgu.
Pētnieku darbs dokumentālajās filmās ir ļoti svarīgs, jo no viņa atkarīgs, cik veiksmīga būs filma. Vai dokumentālajā kino pētniekam nebūtu jābūt scenāristam un režisoram?
Mēs to saucam par pētnieku, bet varbūt tas ir producenta asistents vai pirmais režisora asistents. Šim projektam bija diezgan liels mērogs, ne tikai kā filmai, bet darbības apjomā, ko centāmies atainot. Bija jānoskaidro, kas kur notiek, tāpēc bija daudz jāsaprot un jāizzina, jāmeklē informācija. Tamāras asistenti bija ļoti prasmīgi. Tāpat nozīmīga bija sakaru veidošana – mums bija jāsazinās ar ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem. Tas arī bija pētnieka uzdevums.
Atgriezīsimies laikā – tava filma Dārza savaldīšana ceļo pa pasauli jau vairākus gadus, un nupat to rādīja pie mums Liepupē, īstā dārzā, zem īsta ozola. Cik daudz kinoseansu jums bijuši brīvā dabā? Vai šajā bija kas īpašs?
Jā, šis seanss bija ļoti īpašs. Pirmais seanss, ko es apmeklēju brīvā dabā, bija Berlīnē, tas bija Covid-19 laikā un arī notika zem kokiem. Ekrāns bija lielāks nekā jebkad, tā bija pirmā šīs filmas izrādīšana. Pēc tam bija seanss Itālijā, kur nevarēju piedalīties, nākamnedēļ būs seanss botāniskajā dārzā Bruklinā. Bet seanss Latvijā bija ļoti īpašs. Vispirms tā bija skaista vieta, tur bija klajums, un pāri tam varēja redzēt, kā pulcējas cilvēki, – zem ozola, tik simboliski, jo filmas stāsts ir par ozolu, viens no pārceltajiem kokiem ir ozols. Un skatītājos bija publika no vietējās pilsētas, tas ir ļoti vērtīgi. Mēs kā filmu veidotāji jau bieži skatāmies cits cita filmas un vērtējam tās ar profesionāļa aci, bet, ja ir iespējams parādīt filmu vietējiem – un tā nav obligāti jāapspriež! –, tas ir ļoti, ļoti īpaši.
Prieks to dzirdēt! Ivars Zviedris un Alda Liepupē arī varētu pastāstīt par to, cik daudz prieka tas sagādāja. Īstenībā mēs, latvieši, esam diezgan kautrīgi, īpaši vecākā paaudze, viņi neuzdeva daudz jautājumu, bet visi palika un klausījās sarunu. Mēs arī neesam kā somi vai citu ziemeļvalstu iedzīvotāji pieraduši pie radošām dokumentālajām filmām lēnā ritmā, bet prom neviens negāja. Tas bija brīnišķīgi – redzēt pilnu dārzu ar cilvēkiem pie kinoekrāna. Un publiku vienmēr pievelk filmas nosaukums, tā ir panākumu atslēga. Dārza savaldīšana ir lielisks nosaukums, vai tas bija izdomāts jau pirms filmas uzņemšanas?
Darba procesā mēs to saucām Peldošie koki, tas bija ļoti tiešs nosaukums.
Ļoti tiešs.
Kad bijām gandrīz beiguši, jau strādājām pie krāsu korekcijas, sākām spriest par nosaukumu. Tas bija ilgs process. Producenti nepriecājās par tiem Peldošajiem kokiem – vispirms jau tas angļu valodā neizklausās gramatiski pareizi, tad nāca problēma, kā to tulkot vācu valodā. Vāciski arī neizklausījās labi, bet tas bija svarīgi, jo filmai ir arī šveiciešu un vācu producenti. Par to bija ļoti daudz diskusiju. Ideja par “savaldīšanu” radās, kad vienu dienu gāju gulēt un prātoju par nosaukumu, jo man taču tas galu galā bija jāizdomā. Sākotnēji nosaukums atnāca gruzīnu valodā. Katrā valodā vārdam piemīt nedaudz cita konotācija, un gruzīnu valodā varēju pateikt tieši to, ko vēlējos, tāpēc oriģinālajā nosaukumā ir tikai “savaldīšana”. Bet angļu versijā ar redaktoru spriedām, ka labi būtu pievienot vārdu “dārzs” kā atsauci uz filmas nobeigumu. Un ne tikai to, tā ir arī atsauce uz Ēdenes dārzu, bībelisku dārzu, jo mēs saskatījām koku kā dzīvības simbolu un šo domu attīstījām, īpaši sākumā no reliģiska skatpunkta. Mēs gribējām “dārzu”, un tā arī pie tā nonācām.
Un mūsu dārzs Liepupē bija kā tāds mākslīgs aizvietotājs jūsu radītajam. Vēl arī ūpis sāka ūjināt, tā bija brīnumaina noskaņa – pamanīji to?
Dārza savaldīšanai ir ļoti spēcīgs stāsts. Vai jūs jau filmēšanas laikā prātojāt, kā veidot stāstu no tā, ko darāt?
Pašā sākumā domāju, ka tā būs īsfilma, kādas 20 minūtes gara, bet diezgan drīz sapratu, ka tā nebūs, tāpēc jau projekta stadijā nepiedāvāju to kā īsfilmu. Ļoti drīz atskārtu, ka tā būs garāka filma, jo stāsts ir daudz nozīmīgāks. Domāju, ka varētu sarakstīt pat biezu grāmatu par notikušo. Filma parāda tikai daļu stāsta, un es domāju – tas viss noticis ar mums Gruzijā. Nevis, ka tas notika „kaut kur Gruzijā”, bet – tas notika ar mums visiem.
Un tad ir visas tās skaistās, simboliskās ainas, kuras jau tikko pieminēji. Es tagad filmu skatījos tikai trešo reizi, bet pirmoreiz brīvā dabā, un tik iespaidīga ir tā aina, kur sākumā neredz neko citu, tikai dzelzs platformu, bet tad pēkšņi sāk pazemināties ūdens un parādās saknes. Tad saproti, ka tās nav vienkārši koku saknes, varbūt tā ir asiņošana... Tādu kadru ir ļoti daudz. Vai šie kadri, kas ir tik grafiski, bija jau izdomāti iepriekš?
Jā, noteikti. Šī aina filmēta uz baržas, kas ved kokus, tādā brīdī, kad ūdens sāk pazemināties. Man gandrīz katrs kadrs ir simbolisks. Nu labi, ne katrs, bet man tādi ir būtiski. Ja kadram nav dziļākas nozīmes, ja tas rāda tikai inženiertehnisku detaļu, tas nav pietiekami. Labi, ir interesanti redzēt, kā kaut kāds mehānisms ir veidots, bet galu galā bija daudz kadru, ko filmā neizmantojām, jo tie bija vienkārši aprakstoši. Aprakstošs kadrs nav interesants. Īpaši montāžas laikā – ja tas bija vienkārši skaists kadrs bez nozīmes, mēs to izgriezām.
Vai ir kāds kadrs, kas tev ir mīļāks par citiem?
Ir viena aina, ko dievinu, – urbšanas aina. Lai tiktu zem koka, ir burtiski jāieurbj zem tā augsnē. To dara ļoti lēnām, ar lielām un ļoti garām caurulēm, kuras lēni iespiežas mālainajā augsnē, un šis process izskatās kā ielaušanās, kā izvarošana. Tad mēs redzam vienkāršus, robustus strādniekus, kas sēž pie ugunskura un apspriež koku un tā sakņu skaistumu, un tad nākamajā ainā redzam, kā zāģē augstus ozolus, un tas atgādina galvas nociršanu. Šī aina man šķiet ļoti daudznozīmīga, tā ir mana mīļākā filmas aina.
Interesanti, kā tu filmā veido kontekstu, īpaši cilvēkiem, kas nav no Gruzijas. Tas tiek parādīts ļoti smalki un uzmanīgi, kā no malas; ir virkne kadru, kur strādnieki vienkārši sarunājas. Vai tu jau iepriekš zināji, ka to darīsi tā? Zinu, ka tavās filmās vispār runā ļoti maz. Kāda bija sākotnējā ideja, un ko atklāji filmēšanas laikā un montāžas laikā?
Sākumā es necentos uztvert dialogus, bet ja nu tie parādījās, filmējām arī tos. Piemēram, ainā ar strādniekiem pie ugunskura – es vienkārši gāju garām, viņi dienas beigās sēdēja pie uguns, man nebija ne jausmas, par ko viņi runā, bet noskaņa bija ļoti jauka, tāpēc nolēmām uzfilmēt. Un viņi runāja to, ko runāja, mēs netraucējām. Vēlāk filmēšanas laikā es sapratu, ka man vajag, lai runā vairāk, bet cilvēki bieži baidījās no kameras, negribēja runāt – Gruzijā šis ir politiski jūtīgs jautājums. Lūdzām, lai cilvēki ielaiž savās mājās, un es gaidīju, līdz saruna izvēršas.
Jautāšu kā operators. Skaidrs, ka cilvēki bieži nobīstas, ja pret viņiem pavērsta kamera. Man radās sajūta, ka tu varbūt atstāji kameru ieslēgtu, bet izlikies, ka nefilmē? Īpaši tad, kad vietējie iedzīvotāji seko kokam, viss izskatās tik dabiski. Neviens neskatās uz kameru, cilvēki skatās telefonos, fotografē, runā ar kaimiņiem, daži ir bēdīgi. Padalies, kā to darīji tīri tehniski!
Kad koks kustas, neviens uz kameru neskatās. Visi skatās uz koku, pat mēs. Sākām filmēt koku, tad pārtraucām un nospriedām, ka būtu jāfilmē cilvēki, taču tik un tā turpinājām filmēt koku, jo tas bija tik maģisks brīdis. Nevar neskatīties, un visu pārējo vienkārši neievēro.
Visādi citādi es nekad kameru neatstāju – vai nu es, vai Goga, bet visbiežāk kopā, mēs bijām pie kameras. Bet mūsu paņēmiens ir tāds, ka filmējot netaisām ap to lielu jezgu. Pat skaņas cilvēki, ar kuriem strādāju, bieži sūdzas, ka istabā nav nekā, lai pieliktu mikrofonu tuvāk. Mēģinām ieturēt distanci, necenšamies ar viņiem daudz runāties. Ja viņi ko jautā, mēs pamājam vai īsi atbildam, un viņi sāk mūs ignorēt, jo mēs neiejaucamies.
Viss filmā šķiet dabisks, filmētāji tiešām ir kā “muša uz sienas”. Vai tev patiešām bija līdzi skaņas cilvēks ar visu milzīgo aparatūru?
Jā.
Tad jūs tiešām bijāt ļoti labi pielāgojušies, apbrīnojami!
Skaņotāja mikrofona statīvs piesaista vislielāko uzmanību.
Jā, vienmēr. Bet es atceros, tu stāstīji, ka bija vēl viens triks – valoda, pareizi?
Jā, daļa filmas ir uzņemta Mingrelijas reģionā Rietumgruzijā, kur runā mingreliešu valodā. Pieņemu, viņi domāja, ka es nesaprotu viņu runāto, tāpēc atļāvās runāt brīvāk.
Jā, tā varētu būt atslēga. Atgriežoties pie vizuālajiem kadriem – es filmā pamanīju atjautīgi veidotus kadrus ar dronu, tādus sen nebiju redzējis. Parasti statiskus kokus filmēt ir ļoti grūti, man tas šķiet visgrūtākais uzdevums – filmēt kokus.
Jā, tā ir.
Šajā filmā ir koki, kas kustas, tas jau pats par sevi ir pievilcīgi, bet jums izdevās arī izdarīt tā, ka ikviena minūte arvien vairāk un vairāk ievelk stāstā. Pat tas, ka kamera sāk kustēties kopā ar koku, un tas filmēts ar dronu, pareizi es sapratu? Tik vienkārši, bet neviens to nepamanīja, tas ir tik uzmanīgi nofilmēts. Pastāsti, kā jūs to uztaisījāt!
Kad koks peld jūrā, es gribēju iegūt skatu no šīs slīdēšanas, bet ne filmējot no augšas, tikai no mazliet augstākas pozīcijas, un drons bija vienīgā iespēja. Man bija pilnīgi skaidrs, ka negribu, lai tas izskatās kā filmēts ar dronu, tāpēc kamera nekustas. Kad es drona operatoram teicu, kas jādara, viņš pārsteigts atbildēja: “Mans drons taču var lidot!” Bet es teicu: “Nelido, paliec, neaiztiec drona vadības pulti. Nekusties!” Nākamais kadrs ir koka izcelšana no baržas, kad to slidina uz zemes. Tur es liku kamerai kustēties koka ātrumā, kas bija pagrūti, īpaši tad, kad pazaudējām drona signālu un tas vienkārši turpināja lidot.
Protams, bija problēmas, kuras risinājām pēcapstrādē, nofiksējot kameru tā, it kā tā būtu daļa no koka. Dronam, ko es izmantoju, vajadzēja nolaisties uz stabila pamata.
Šī aina bija labi uztaisīta, arī skaņa. Tavā filmā interesanti ir tas, ka strādā skaņas dizainers, komponists, bet pašās beigās acīmredzami sakomponēto mūziku papildina dabiska skaņa – klusums, bet zari saskaras cits ar citu koka pārvietošanas laikā, un sajūta ir tāda, ka nevar saprast, vai esi uz zemes vai mākonī. Tas bija pārdabiski, tik brīnišķīgi veidots!
Šajos procesos bija iesaistīts ne tikai skaņas dizainers Filips Čompi, bet arī montāžas režisors Kriss Raits, kurš arī daudz strādāja ar skaņu pirms tam. Viņi abi, bet īpaši Filips krietni pastrādāja ar audio, jo ieraksts patiesībā nemaz nebija tik labs. Iedomājies – zāģa skaņai ir ļoti augsti toņi, to ierakstīt nav viegli. Mani skaņas cilvēki bieži sūdzējās, ka tas ir ļoti sarežģīti, turklāt neizdevās arī īsti kvalitatīvi. Tas bija grūtākais. Tad Filips paveica brīnišķīgu darbu un atjaunoja šīs skaņas. Visa filmēšanas procesa laikā cits cilvēks atsevišķi ierakstīja skaņu, veidoja papildu ierakstu trīs kanālos, kamēr mēs filmējot ierakstījām tikai ar vienu lielo mikrofonu un kameru.
Tevis minētajā ainā, kad drons seko kokam, kurš krakšķ, – tas viss ir apstrādes laikā radīts. Skaidrs, ka paša drona skaņas ieraksti ir citādi. Viss ir salikts pēcapstrādē.
Redzi, pat es, kurš pazīst drēbi, to nepamanīju, mani tas tik un tā pārsteidza. Fantastiski!
Mums vajadzēja pieņemt lēmumu. Varējām varbūt kadru atstāt bez skaņas, jo īstenībā koks nemaz tik daudz nekrakšķ, bet mēs nolēmām drīzāk paspilgtināt to. Šai domai iedvesmu smēlos no vienas konkrētas reizes, kura pat netika ierakstīta, bet es dzirdēju, ka viss koka stumbrs rada pamatīgu čīkstoņu, kuru augošam kokam nekad nedzirdēsi. Kad tas kustējās, viss stumbrs krakšķēja. Uz to arī atsaucos, ka koks rada skaņu.
Jā, skaidrs.
Un par mūziku – es strādāju ar Seliju Stromu, viņa ir francūziete un atlasīja brīnišķīgu mūziku. Tur ir Karlheincs Štokhauzens un divi franču viduslaiku komponisti, bet viņa tos arī apstrādāja, īpaši pēdējo gabalu. Un mums ir vēl ceturtā skaņa, par kuru pastāstīšu, jo man ļoti patīk šis stāsts. Parks, kas redzams filmas beigās, bija pilns ar eksotiskiem putniem, kuru skaņas bija dzirdamas it visur. Un es lūdzu, lai Selija izdomā noskaņu, kas saistītos ar svinēšanu, jo tur ir strūklakas, kas skaņā atgādina uguņošanu, un tā es gribēju kaut ko, kas liek domāt par svētkiem, „kaut ko līdzīgu Luijam XIV”, tas tā – humoram. Un tad viņa atrada franču komponista Klemāna Žanekēna Dziesmu putniem, kuru apstrādāja, pievienojot putnu skaņas, un arī Berlīnes eksperimentālistes Utes Vasermanes vokāla ierakstu – viņai ir kompozīcija, kur viņa imitē putnu balsis. Tātad pirms mūzikas sākuma skan īstas putnu dziesmas parkā, bet arī mākslīga putnu dziesma. To nevar pamanīt.
Īpaši labi saplūda ar ūpi mūsu parkā.
Jā, un tam ir dubulta nozīme, jo parks ir mākslīgs, un šāda skaņa vēl paspilgtina to dārza mākslīgumu.
Tāds ir filmu veidošanas prieks, ka vari darīt ko tādu, ko citi nepamana, bet tas tiek reģistrēts kaut kādos zemapziņas līmeņos.
Praktisks jautājums no manis kā producenta – kā ir veidot filmu par kādu, kas „savalda dārzu”? Ir taču sarežģīti viņam piekļūt, bet filmas galvenais varonis – kā Semjuela Beketa lugā par Godo, kurš nekad neparādās, – tomēr bija sajūtams ir visur, varēja redzēt pat viņa suni. Un filmas beigās mēs esam viņa pilī, pils dārzā un pat mājā, kur sargs atver logu, un var redzēt flamingo. Vai vari pastāstīt mazliet, kā tu varēji palikt nemanāma vai dažkārt pamanāma un visu to nofilmēt?
Tas bija ilgs, trīs gadus garš stāsts – divi gadi filmēšanai un pirms tam apmēram gads, lai visu izpētītu. Sākām ar izzināšanu – atradām kontaktu caur paziņu, kurš pazina kādu no inženieriem, sazinājāmies ar viņu, un tas bija pietiekami, lai mēs varētu nokļūt dažādās vietās un filmēt. Tas bija mūsu pirmais zināmais cilvēks. Viņš mūs aizveda uz kādu vietu aiz slēgtiem vārtiem, kur visu pārrok, zeme bija nopirkta un kokus ņēma no šīs vietas. Viss tika rādīts Gruzijas televīzijā, īpaši opozīcijas televīzijās, tikai pamazām viņi saprata, ka tas, ko filmējam, neparādās televīzijā nākamajā dienā. Tomēr katrā vietā mēs uzzinājām par nākamo darbības vietu, devāmies turp un teicām, ka jau pazīstam šo cilvēku, esam jau filmējuši iepriekšējā vietā, un mums atkal atļāva. Visur teicām, ka esam jau filmējuši tur un tur, ka lieki neizpaudīsim mums zināmo informāciju. Bet dažkārt mēs zinājām vairāk nekā viņi, jo bijām veikuši pamatīgu izpēti.
Jums bija zināma kopbilde.
Un visi pieņēma, ka mums dota atļauja filmēt.
Šis ir interesanti! Tomēr viņi sāka aptvert, ka jūs neesat žurnālisti, jo visu laiku atgriezāties. Žurnālisti parasti ierodas tikai vienreiz un tad pazūd. Nozīmīgs fakts.
Domāju, ka galvenais inženieris, ļoti jauks cilvēks un profesionālis, saprata, ko mēs darām. Es viņam skaidroju, ka veidojam poētisku filmu, tā nebūs propaganda un nebūs kritiska; savukārt inženieri bija lepni par savu sasniegumu, jo bija izgudrojuši veidu, kā paveikt šo unikālo uzdevumu.
Taisnība.
Viņi mums arī lūdza, lai uzrakstām īsu filmas aprakstu, tā nu es uzrakstīju, ka tā ir poētiska filma, kas ataino šo unikālo procesu. Pēc tam mēs saņēmām atļauju filmēt pat uz baržas, kas nebija iespējams, un visbeidzot arī parkā.
Un pat mājā?
Tā ir maza mājiņa parkā, paša miljonāra māja ir blakus parkam. Tagad parks pieder viņa sievai, iepriekš piederēja dēlam, vēl pirms tam viņam pašam, un tas ir publiski pieejams. To var apmeklēt ikviens. Oficiāli to sauc par dendroloģisko parku, bet tas ir privāts.
Dārza savaldīšanu rādīja it visur pasaulē, visos lielākajos festivālos, un visiem patika tavs poētiski pasniegtais stāsts ar vēstījumu, ko nozīmē zaudēt savu zemi un saknes. Bet atceros, ka stāstīji – iekļūt vietējos kinoteātros un parādīt filmu skatītājiem Gruzijā ir bijusi tīrā elle.
Mēs nevarējām rādīt filmu kinoteātros Gruzijā. Citās valstīs varējām, jā. Sākām rādīt filmu mazā Gruzijas Filmu akadēmijas zālē, bet to noņēma no repertuāra. Akadēmijas direktors teica – tas tāpēc, ka filma aktivizē dažādus viedokļus, tā ir pārāk politiska. Un galvenais iebildums, kas nāk no varasiestādēm, – filmā neparādās fakts, ka parks ir publiski pieejams, ka tas domāts „sabiedriskam labumam”.
Tad nu gan galvenā problēma!
Mūsu filma neparāda arī daudz ko citu! Tā jau ir dokumentālo filmu atšķirība, ka neesam žurnālisti, tāpēc mums nav jāatreferē, ka bija tāds fakts, tāds fakts un vēl tāds fakts. Pat tad, ja saliek kopā visus faktus un tikai faktus, tik un tā tas ir neobjektīvi un demonstrē kāda viedokli. Filmas ideja nebija parādīt, ka parks tagad ir pieejams visiem, tam nav nozīmes. Filma nav par parku un filma nav par bijušo Gruzijas premjerministru Ivanišvili. Tā ir par daudz ko vairāk.
Par saknēm, ja jānosauc vienā vārdā.
Par saknēm.
Tas ir vēl viens interesants stāsts, esmu lasījis par diviem plakātiem tavai filmai. Viens plakāts ar baržu vizuāli ir fantastisks, episks attēls, bet pārāk tiešs. Es prātoju – kāpēc uzrunāt tik tieši, tas taču ir filmas noslēpums... Un tad ir vēl viens plakāts – ar saknēm, un tas domāts amerikāņu skatītājam; tas vispār bieži notiek, ka amerikāņu publikai tiek radīta cita filmas versija un plakāts. Pastāsti par šiem diviem plakātiem.
Plakātu veidojot, es gribēju strādāt ar mākslinieku, kurš ir serbs, fantastisks puisis. Es viņu nebiju satikusi, tikai sarakstījos e-pastā, un teicu, ka gribu plakātu, kur attēlotas saknes, kad kokam caurdurtas nūjas, kā Dievišķajā komēdijā. Es gribēju parādīt, ka caurules ir caururbušas kokus tāpat, kā bultas caururbj svēto – pazīstams tēls no renesanses laika. Piemēram, tāda ir Karavadžo glezna Svētā Sebastiāna mocības / Martyrdom of Saint Sebastian. Es iedevu viņam divas gleznas, viņš izveidoja interpretāciju par abām. Tātad tur ir koks ar akcentu uz saknēm, kurām caururbtas caurules, – vardarbība, kas pasniegta skaisti.
Tavā mīļākajā ainā, kur neredzams urbis iespiežas caurulē, viss notiek ļoti lēni – gara aina, kas izskatās kā spīdzināšana ar bambusa koku, te var savilkt paralēles. Ļoti spēcīgi.
Tāda jau ir doma, tāpēc man patīk veidot filmas! No vienas puses, tā ir tikai caurule, kas ieurbjas augsnē, lai izceltu koku, bet šāda aina skatītājā rosina uz kaut ko pavisam citu, tās ir divas dažādas lietas. No vienas puses ir žurnālistika, faktu piefiksēšana – tikai caurule, tikai augsne. Bet, veidojot filmu, tam piešķirta cita nozīme. Es to filmā tieši nepasaku, tur neviens to tā neinterpretē, bet tu kā skatītājs jūti vardarbību.
Un es domāju – īsta mākslinieka spēks izpaužas tajā, ka tu ļauj skatītājam pašam rast atbildes. Tu nekad netiesā. Un filmā tu ieliec tik daudz slāņu – es pat neteikšu, ka stāsts pasniegts metaforās, jo tas izklausās pārāk gudri.
Bet tā tas ir.
Šajā sakarā parunāsim par vēl vienu ļoti svarīgu jautājumu – filma, kurā neviens netiek tiesāts, tikai veidota mākslinieciska izteiksme par situāciju, tomēr izmainīja visu Gruzijas filmu kopienu. Vai vari mazliet aprakstīt, kas notiek? Mēs Latvijā varbūt domājam – AirBaltic joprojām lido uz Gruziju, vīns tur ir fantastisks, viss ir labi! It kā jau tā arī ir, taču valsts ir savā ziņā apdraudēta.
Ja filma raisa jautājumus, vai tas ir publisks parks, ja pieder miljonāram Ivanišvili, to pašu var jautāt par Gruzijas valsti. Koku pārstādīšanas procesu daļēji finansēja no valsts budžeta – ceļu izbūvi, citu koku nociršanu. Ja es gribētu kaut ko darīt, neviena vietējā pašvaldība nemaksātu par ceļu manam privātam pasākumam, tāpat necirstu koku vai neapstādinātu vilcienu satiksmi, nepārtrauktu elektrības padevi, kā tas notika šajā gadījumā.
Atgriežoties pie tava jautājuma – jā, filma Gruzijā vienlaikus gan piesaistīja daudz kritikas, gan aizsāka diskusiju, gan izraisīja apbrīnu. Kad filmu aizliedza rādīt kinoteātros un gribēja cenzēt, mēs to rādījām daudzās mazās vietās – āra kafejnīcās, nevalstisko organizāciju mājvietās, neatkarīgos kinoteātros. Tā bija pop-up izrādīšana un zāles bija pilnas, nāca visu vecumu cilvēki no dažādiem sociāliem slāņiem. Kādā filmas izrādīšanā es pamanīju pat vīru, kurš parasti tīra manu skursteni, jo man mājās ir krāsns apkure. Es biju tik pārsteigta, tas man sniedza vislielāko gandarījumu!
Un vārds “savaldīšana” Gruzijā kļuva par kulta vārdu – es necenšos izcelt savu ego, bet tā ir, tagad to lieto vārdu savienojumos – “savaldīt kultūru”, “savaldīt cilvēkus”, “savaldīt valsti”,
tas kļuvis par nozīmīgu vārdu mūsdienu sociālajā dzīvē un politikā.
Un pats pēdējais notikums – mums ir liela problēma ar kino centru, kurš vienīgais finansē filmas Gruzijā. Kultūras ministre ir autoritāra personība, viņa pārņēma kino centru pilnīgā pārraudzībā un kā atbildīgo par finansēm iecēla kādu, kurš nāk no ieslodzījuma vietu pārvaldes. Vēl iecēla amatā vienu vīru – raidījumu vadītāju no vietējās televīzijas, kura pieder politiskai partijai, kas atbalstīja Krievijas karu. Un mēs zaudējam, būtībā mēs esam zaudējuši. Šobrīd 400 filmu veidotāji un ar filmu ražošanu saistīti cilvēki ir parakstījuši boikotu kino centram, jo nav nekādas jēgas sadarboties ar viņiem, pieteikties viņu finansējumam. Kad tas notika, žurnālisti jautāja galvenās politiskās partijas pašam galvenajam vadītājam, vai šīs izmaiņas notiek saistībā ar Dārza savaldīšanu, jo kino centrs mūsu filmu finansēja un to varētu uzskatīt par ko tādu, kas „izslīdējis cauri”. Politiķis teica – nē, tas nav tādēļ, taču tā ir apkaunojoša filma, tā ir apmelojoša, jo neparāda, ka parks ir publiski pieejams un radīts sabiedriskam labumam. Vārdu sakot, tādas filmas nav jāfinansē, ir jāfinansē pareizās filmas. Tādi ir šīs vasaras notikumi saistībā ar filmu, un tie ļoti spilgti parāda valdības nostāju par filmu saturu un cenzūru – pilnīga neizpratne, ko nozīmē mākslinieciski uzskati vai kas vispār ir kultūra.
Patiesībā tu ar šo filmu sniedz, kā tas gruzīnu kultūrā pieņemts, “alaverdi” skatītājiem – ar šo vārdu parasti galvenais tostu teicējs tamada dod vārdu nākamajam runātājam. Gruzijā tagad notiek process, kas ir pretējs jūsu tradicionālajai kultūrai, – tas nozīmē, ka “alaverdi” vairs nav atļauts, ka nevari izteikt savu viedokli.
Jā.
Es tikko atklāju, ka varu šeit savā ziņā savilkt paralēli, jo tamada pie galda nekad nesaka nevienam priekšā, kas viņam būtu jārunā.
Nē.
Nekad!
Taisnība. Runātāju necenzē.
Tātad tas ir konflikts. Kultūras sadursme Gruzijā.
Tas ir ļoti interesants redzējums. Nekad nebūtu par to iedomājusies.
Es domāju, ka šis ir labs brīdis, lai noslēgtu sarunu un ielietu vēl vienu dzērienu. Liels tev paldies, Salome!
Paldies tev!
