Tradicionālais rudens kino sezonas flagmanis – Baltijas jūras dokumentālā kino forums – šogad atkal nāk ar plašu ģeogrāfiju, tematiskā spektra piedāvājumu un, kā parasti, augstu kvalitātes latiņu – vairākas no programmas filmām ir iekļautas pavisam nesen publicētajā Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju „garajā sarakstā”. Arī šis fakts varētu kalpot par „ievilcēju”, aicinot izmantot izdevību apmeklēt kinoizrādīšanas vietas no 5.-10. septembrim klātienē Rīgā, Cēsīs, Limbažos, Rēzeknē un 4. septembrī Liepupes muižas parkā, bet atsevišķas filmas arī internetā, portālā filmas.lv.
Gribu sākt stāstu ar divām ukraiņu filmām. Foruma programmu atklāj Dzelzs tauriņi / Iron Butterflies (seansi kinoteātrī K.Suns 5.09. un 9.09.) – pētnieciskās žurnālistikas un mākslas hibrīds, īsts meistardarbs ar lielu atvēzienu un pēcgaršu. Filmā soli pa solim atsegts stāsts par Malaizijas pasažieru lainera MH17 notriekšanu virs separātistu un Krievijas iesūtīto zaļo cilvēciņu pārņemtā Donbasa 2014. gadā, un izmeklēšanas gaita, šķetinot šo noziegumu, kura rezultātā tika nogalināti 298 nevainīgi cilvēki.
Viena no ievadepizodēm aizved mūs uz milzīgu angāru, kur izmeklēšanas vajadzībām un ekspertīzei burtiski no lidmašīnas skrandām tiek lipināts kopā kādreizējais laineris. Filmā izmantotie materiāli un montāža atgādina tādu pašu lipināšanu, kurā, šķiet, izmantots viss pieejamais – gan arhīvā atrasta padomjlaika populārzinātniskā filma par zenītraķešu palaišanas iekārtu BUK; gan Krievijas TV kanālu ziņojumi, kas pinas paši savās pretrunās; gan radaru fiksētais lidmašīnas ceļš, pārtvertās raķetes palaidēju un komandieru sarunas, fotogrāfijas no sociālajiem tīkliem, ar kurām pirmie pie lainera atliekām tikušie brašie separātisti lepni rotājās tobrīd, kad vēl nezināja, ka šo “varoņdarbu” vēlāk nāksies slēpt un noliegt; tiesas filmējumi un aculiecinieku uzņemti video, no kuru aizkadra komentāriem mati ceļas stāvus gaisā. Izcila montāža – skaisti dozēti nopietnība mijiedarbībā ar ironiju, mūzika un skaņu režija, kas precīzi izceļ un notušē, kur nepieciešams, – piemēram, uz “varoņu” fotogrāfijām. Kā poētisks virzītājelements filmā izmantotas arī delikātas melnbaltas deju / kustību grupas performances, kas gan atjautīgi aizpilda tās stāsta vietas, kuras nav bijis iespējams nofilmēt, gan veido emocionālo un metaforisko slāni, kas filmas sižetu paceļ mākslas līmenī. Un veidojas bilde. Ļoti liela izmēra bilde no tūkstošiem sīkiem puzles gabaliņiem, starp kuriem ir arī dzelzs tauriņi.
Otra ukraiņu filma Mēs neizgaisīsim / We Will Not Fade Away (seansi kinoteātrī K.Suns 6.09. un 10.09., Limbažos 5.09.), ko vienu reizi Rīgā rādīja arī pavasarī notikušais festivāls Artdocfest Riga, ir viena no augstākminētajām Eiropas Kino balvas nominantēm. Tā ataino Luhanskas / Donbasa pusaudžu dzīvi tobrīd vēl neokupētajās šo apgabalu daļās, kurām tomēr ļoti tuvu, blakus ciemā, jau šauj, un pie sprādzieniem vietējie pieraduši tiktāl, ka vairs īpaši nereaģē. Filmas centrā pieci jaunieši ar saviem vēl pirms kara noformulētajiem sapņiem – kļūt par aktieri, par fotogrāfi, par mākslinieci, par repa dziedātāju, saķīlēt pašam savu moci –; tas viss sapostītajā vidē šķiet nereāli. Tāda kā Liepājas Karosta pirms 20 gadiem – drupu estētika ir svaiga un sāpīga. Meitenes fotografējas uz ložu izcaurumotu vārtu fona; apķerot nesprāgušas milzu raķetes, viņas garlaikojas: „Staņica - eto žopa mira”. Un mēs sēžam tās pakaļas pašā viducī, viņas rūgti smej. Visi grib prom.
Kaut kur krietni pāri pusei filma pēkšņi it kā sadalās divās daļās, un otrā daļa aiziet pa, manuprāt, mazliet mākslīgu ceļu. Proti, virtuālajā vidē it kā uzrodas kāds ievērojams Ukrainas sportists un piedzīvojumu meklētājs, kurš aicina Donbasa jauniešus pieteikties ceļojumā uz Himalajiem. Man noteikti galīgi nav žēl un prieks, ka visi filmas varoņi tiešām uz tiem Himalajiem arī tiek – izskatās, ka tas notiek kaut kāda Ukrainas promo projekta ietvaros un ne bez filmas producentu ziņas, taču īsti organisks šis pavērsiens neizskatās. Drīzāk tas ir solis virzienā “Viss būs labi!” kā pretstats grafiti pūtējām, kas izzīmē uz sienas uzrakstu “No future in Stanica”. Himalajos vismaz skan īsts pērkons, nevis raķešu dārdi. Un bērniem ir laime.
Visai skaidrs ir priekšstats un tagad jau arī zināšanas, kas drīz vien notiks ar šīm izmocītajām un iznīcinātajām zemēm, ar cilvēkiem un to likteņiem karā un vēl n-tos gadus pēc kara. Filmas beigās uzzinām, kas noticis ar katru no varoņiem. Ar tiem, ar kuriem vēl bijis iespējams sazināties.
“No future” kā vadmotīvs lieliski atbilst arī filmai Anhell69 (seansi kinoteātrī K.Suns 8.09. un 10.09.). Ilūziju par labāku, drošāku un taisnīgāku pasauli nu jau sen vairs nav arī Kolumbijas pilsētā Medelīnā, kurā dzīvo filmas varoņi – jauni, narkotizēti un homoseksuāli krītoši eņģeļi, kas dzīvi tver pēc formulas “dzīvo ātri, mirsti jauns”. Pārsvarā auguši bez tēviem, jo tie vai nu nogalināti, izdarījuši pašnāvības vai nonarkojušies, – Kolumbija vairāk kā pusgadsimtu mocījusies korumpētu valdību, dažādu militāru grupējumu, huntu un narkokarteļu konfliktos. Kaut arī pirms vairākiem gadiem it kā noslēgts vēsturisks konfliktējošo grupējumu miers, tas nav pa īstam. Jaunie puiši to ne tikai zina, bet jūt ar savām muguras smadzenēm – par nākotni nav ko daudz sapņot, jādzīvo ar pedāli grīdā, izbaudot mirkli, kas dots.
Un tomēr poētiski izsmalcināts un mākslinieciski melanholisks, nevis sociāli demiurģisks, ir režisora skats uz to visu. Neviens tur neko netaisās glābt vai entuziastiski risināt problēmas. Faktiski stāsta virzītājs, režisors Teo Montoja, kopš paša sākuma runā no savu dzīvi jau beigušas personas skatpunkta. Par pilsētu, valsti, savu paaudzi un filmu, ko iecerējis uzņemt. Tajā paredzēta saplūšana jeb spektrofīlija, kā viņš to sauc. Tur dzīvie puiši draudzējas un pārojas ar spokiem. Un nāve ir tikai dabisks un klātesošs sarunu temats, no kura nevairās un nebaidās jaunekļi, kas iepazīstina ar sevi kastingā, pretendējot uz lomu spektrofīlijas filmā. Būtībā nāve ir viņiem pierastais starp-stāvoklis, trans-stāvoklis, jo viņi jau faktiski ir transpersonas no transpaaudzes.
Līdzīgā distopijā dzīvo arī filmas Ložu simfonija / Children of Las Brisas varoņi (seansi kinoteātrī K.Suns 5.09. un 9.09., arī Cēsīs, Talsos un Rēzeknē). Šai filmai gan ir pavisam cits raksturs – tā ir tradicionālā stilā uzņemta sociāla lielfilma no Venecuēlas, un tā turpat netālu no Kolumbijas vien ir. Venecuēlā valda līdzīga vide – ārkārtīgi neviendabīga sabiedrība, bieži nemieri, ekonomiskās krīzes. Par unikālu dokumentu šo filmu padara gan tas, ka tā filmēta 10 gadu garumā un attiecīgi fiksējusi nozīmīgus notikumus Venecuēlas laiktelpā, gan autoru prasme caur trīs bērnu likteņiem uztaustīt un atainot plašāku eksistenciālu panorāmu. Savulaik pozitīvā nozīmē trakais diriģents Hosē Antonio Abreu nav bezspēcībā nolaidis rokas, viņš gribējis kaut ko darīt, lai savu visnotaļ materiāli nabadzīgo tautiešu dzīvi bagātinātu ar kultūru, un izveidojis valstī iekļaujošu muzikālas izglītības ķēdi Sistēma. Tā darbojas visur Venecuēlā, arī Las Brisas – trūcīgā un daudzu acīs nelabvēlīgā rajonā, kur uz iedarbīgo sociālo instrumentu – mūzikas skolu – kā traki laužas bērni ar cerību izrauties, kļūstot par profesionāliem mūziķiem.
Filmā izsekojam trim Sistēmas bērniem, Las Brisas jauniešu orķestra dalībniekiem no pusaudžu līdz pat pieaugušam vecumam. Nu, traki viņiem tur iet, bet viņi tik ilgi ir gaiši, cerību pilni un tic, ka paveiksies! Mums savukārt ir iespēja tuvplānā novērot “globālā ciemata” sindromu – no nemieriem un trūkuma izrauties nespējīgās trešās pasaules fragmentu, kura iedzīvotāji un talanti lemti būt par izejvielu “globālo pilsētu” jeb civilizācijas centru vajadzībām. Tas pats, kas tagad tik ļoti draud Ukrainai, arī Krievijai, protams. Vispār jau mums arī, bet tomēr daudz, daudz mazākā mērā.
Kāda laime, ka mūsu Atmodas revolūcija izdevās! Nereti nākas aizdomāties, ka varēja taču neizdoties. Tā, kā tas notika ar vairākām citām pēcpadomju valstīm un diezgan tipiski notiek daudz kur ārpus Eiropas. Tautas spēj sacelties, nogāzt savus tirānus un korumpētos režīmus, bet labāka dzīve neiestājas, jo grūtākais jau sākas pēc tam. Ko darīt ar iegūto varu? Kā vadīt labāk?
Tieši par to netieši (bet tomēr ārkārtīgi tieši, ja uzmanīgi skatāmies) stāsta viena no neparastākajām un skaistākajām šīs programmas filmām – Starp revolūcijām / Between Revolutions, arī Eiropas kino balvas nominante (seansi kinoteātrī K.Suns 6.09. un 7.09.). “Tev nepieciešama iztēle, lai iztēlotos nākotni, kuras nav,” – šādu rakstnieces Azaras Nafisi citātu kā moto likuši filmas autori. Ārkārtīgi smalks darbs, kas veidots no ļoti, ļoti skaistiem un unikāliem (gan vēsturiskā, gan kinematogrāfiskā nozīmē) arhīvu materiāliem; tas vienlaicīgi stāsta gan personisku, gan vēsturiski-politisku stāstu epistulārā formā. Sarakstās divas meitenes – irāniete Zahra pirms 1978. gada revolūcijas studējusi Rumānijā un sadraudzējusies ar rumāņu meiteni Mariju. Irānā briest revolūcija, un Zahra jūt, ka šajā vēsturiskā brīdī viņai jādodas uz mājām, lai būtu kopā ar savu ģimeni un tautu.
Vēstulēs, kas netieši, bet reizē nepārprotami liecina par viņu attiecību ciešo raksturu, viņas stāsta, kas notiek ar viņām pašām un viņu valstīm. Cik cerību un lepnuma pilnas vēstis sākumā ceļo no Irānas, kur tauta, tostarp un galvenokārt progresīvie universitāšu studenti un kreisie ideālisti nogāž korumpēto šeihu! Bet te nu notiek augstākminētais fenomens – sacelties un nogāzt ir spēks, kādu brīdi braši var dziedāt uz barikādēm, bet nav spēju, vienotības un sapratnes, lai izveidotu vietā nākamo, ideālo pārvaldības modeli. Tajā brīdī vienīgie, kam ir atstrādāta sistēma, hierarhija un koordinācija, izrādās radikālie islāmisti, un sākumā taču visi revolucionāri ir “par” un ar mieru! Tā Irāna, vēlēdamās atsvabināties no nīstā uzurpatora, kļūst par ultra-islāmistisku valsti ar visām no tā izrietošajām sekām, un tāda tā palikusi līdz pat mūsdienām – ja atceramies, kādi nemieri tur notika pat vēl šīs vasaras sākumā, kad sievietes protestēja un rāva sev nost obligātos lakatus, un cik viegli protestētājus apklusināja un apcirta tiem galvas. Rumānijā pa to laiku pieņemas spēkā represīvais komunistu režīms, ar visu pelēkumu, vārda brīvības apspiešanu, ar aizdomīgiem vīriem uzvalkos, kas seko un uzmana katru tavu soli…
Es par šo filmu biju sajūsmā līdz pašām beigām. Man likās – nu kā var šitā būt, kā var kaut ko tādu atrast un saglabāt, un pasniegt! Kaut nelielas aizdomas par dokumentālo autentiskumu pārņēma, kad brīnišķīgajā tekstā ieskanējās pa kādai, manuprāt, pārlieku mūsdienīgai šķautnei. Līdz ar to beigās pie titriem piedzīvoju nelielu aplaušanos – filmu noskatoties, uzzināsiet, kāpēc, bet domāju, ka (visticamāk) tas tā ir tikai man, fundamentālai tradicionālistei. Kopumā – brīnišķīgs mākslas darbs!
Izrādās, ka filmās, kas nāk no Pirmās pasaules, arī ir savas problēmas! Kalni / The Mountains (seansi kinoteātrī K.Suns 9.09. un 10.09.) ataino kādas dāņu ģimenes hroniku – māte, tēvs un trīs dēli. Jaunākais brālītis ir smagi slims un uz miršanas robežas, ģimene saprotamu iemeslu dēļ ir traumēta. Tēvs, lai iemūžinātu slimo dēliņu, iegādājas videokameru un sāk filmēt ģimenes mājas video; tā viņi turpina, līdz filmēšanu pārņem vecākais dēls, kurš tad arī ir filmas režisors Kristians Einshojs.
Es esmu pateicīga, ka programmā iekļauta šī filma un ka mums ir iespēja to redzēt, jo pasaule ir plaša un cilvēki ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā tas, kas viņus nodarbina un viņiem sāp. Līdz sirds dziļumiem aizkustinoši ir kadri ar mazo brālīti. Tomēr, lai cik sirsnīgi es justu līdzi brālīša zaudējuma atstātajiem nospiedumiem ģimenē, pret pašu filmu man ir iebildumi. Galvenokārt tāpēc, ka režisors teju bez pārtraukuma runā pa virsu, izklāstot savu notikumu interpretāciju un subjektīvi rāmējot pārējos varoņus – ģimenes locekļus. Turklāt tajā apsološajā stilā – ziniet, ir tādas (īpaši amerikāņu) grāmatas, kur bezmaz puse no sējuma ir mārketings: šajā grāmatā jūs varēsiet izlasīt to, ko nekur citur… tas atrisināsies notikumos, kas sekos... Kamēr beidzot nonāk līdz kodolam, tad tur īsti vairs nav, ko atrast, vai arī esi jau noguris gaidot.
Manuprāt, te ir līdzīga problēma – autors regulāri saka priekšā, kas mums būtu filmā jāsaskata (ir jau gan tam zināms pamatojums, jo mājas video parasti tiek filmēts svētkos un izbraukumos, kur visi tik smaida un priecājas), un mūsdienu filmējumi arī ir vairāk ilustratīvi, nevis darbībā un notikumos balstīti. Respektīvi, te stāstīšanas ir vairāk nekā rādīšanas.
Taču iespējams, ka vēsums un ne-tuvums, kas jaušams starp ģimenes locekļiem, viņu nespēja atklāties un izteikties tad arī ir šīs ģimenes traģēdija. Režisors izmanto vēl dažus ne visai veiklus paņēmienus, it sevišķi filmas beigu daļā, kas paredzēta kā puslīdz laimīga ģimenes apvienošanās un salīgšana, tomēr nespēj savākt kopējo fasādiskumu. Protams, redzēt, ka depresijā slīkstošie ģimenes locekļi braukā pa spānijām un negrib ne mācīties, ne strādāt… piekritīsiet, ka uz iepriekš aprakstīto filmu fona tas izskatās mazliet slimīgi. Taču katram jau savs krekls ir tuvākais un, kā mēs zinām, bagātie arī raud.
No Pirmās pasaules nāk arī elegantā un mazliet traģikomiskā, bet vairāk tomēr komiskā filma Pēc darba / After Work, kurai varētu likt latvisko apakšvirsrakstu Dievs, daba, darbs (seansi kinoteātrī K.Suns 8.09. un 9.09., arī Cēsīs, Talsos un Rēzeknē). Tas ir itāļu-zviedru režisora un mazliet avantūrista Ērika Gandini kārtējais sabiedrības(-u) šķērsgriezums ar plašu vērienu un lielu, skaistu budžetu. Filmas veidotāji ceļo pa pasauli un identificē dažādu valstu un kultūru pārstāvju attieksmi pret darbu, apskatot arī tā saucamo “darba ētiku” un atkarību. Kaut kur vienu brīdi filma sāk atgādināt cita kinokolēģa, arī krutā čaļa Estlunda Skumju trīsstūri un tā vairs ne tik smalkstīgoto ieņirgšanu par pasaules iedzīvotāju augšējo procentu, pie kura arī paši autori neapšaubāmi pieder. Es šo filmu skatu kā Gandini asprātīgās Zviedru mīlestības teorijas turpinājumu, kur tāpat ar sociālkritisku humoru, kas brīžiem robežojas ar sarkasmu, tika aplūkoti zviedru sabiedrības dažādie un nepieradušai dvēselei visai pārsteidzošie mīlestības izpratnes aspekti.
No filmas Pēc darba aplūkotajiem pieturas punktiem visvairāk sajūsmināja Kuveitas gadījums. Tā ir tik bagāta naftas valsts, ka vietējiem nav vajadzības strādāt apkalpojošos darbus – tos dara roboti vai imigranti no trūcīgajām valstīm. Bet, tā kā kuveitiešu konstitūcijā rakstīts, ka visiem jānodrošina darbs, tad viņi tur bariem sēž visādos ofisiņos, “skaitās darbā” un saņem algu. Un blakus vēl pārstrādājušies korejieši un amerikānis, un dzīves mākslu apguvušie itāļi!
Ļoti glauns kino, kas vienlaikus ir arī pētniecisks projekts, kas pēta, vai nākotnē būtu ieviešams tāds eksperiments, kura ietvaros cilvēkiem vienkārši tiktu izsniegta dzīves pamata vajadzībām nepieciešamā summa un darbus darītu roboti? Jautājumi par identitāti un dzīves jēgu, protams, arī turpat. Aizraujoši, smieklīgi un kvalitatīvi nostrādāts.
Šokējoši skaidra, īsta un skaudra ir ungāru filma Pārāk tuvu / Too Close (seansi kinoteātrī K.Suns 7.09. un 10.09.). Tās galvenā varone ir aktrise Andrea, kura savulaik ieprecējusies sava vīra dzimtajā ciematā. Drāma sākas ar telefona zvanu, kurš ziņo, ka bijušais partneris ir atbrīvots no cietuma un atgriežas mājās. Pakāpeniski uzzinām, ka viņš seksuāli daudzkārt izmantojis Andreas meitu, bet mammai, šausmās drebot, izdevies viņu piespiest pie sienas un iegūt atzīšanos un pierādījumus, kas ļāvuši viņu apcietināt. Cietumā viņš labi uzvedies, tāpēc atbrīvots pirms termiņa un tagad, it kā tā būtu bijusi dabiska šķiršanās, vēlas satikt savu dēlu – Andreas otro bērniņu.
Jau tāpat šī ir pamatīga drāma, taču eļļu ugunī pielej kaimiņu - cieminieku attieksme. Neviens netic aktrisei – o, kurš gan nezina, kādas tās ir!? Pār māti un meitu veļas saltums un naids – par to, ka viņas “iebāzušas cietumā” kādreizējā augsti godātā mācītāja dēlu, un „kas tā pedofīlija vispār ir, mūžu esam dzīvojuši un nekad neko tādu neesam dzirdējuši!”
Vārdu sakot, kultūras karu atblāzma mikrokosmosā, bet tam visam pa vidu kāds dziļi traumēts bērns un viņa drosmīgā māte, kas neatlaidīgi un izmisīgi meklē, kā dzīvot tālāk. Filma ļoti labi uzņemta, ļoti tuvu tikts klāt varonei, nemanāmi un atbalstoši fiksēts viss būtiskais, un nekas nekrīt ārā.
Vairākas filmas ir no tā saucamajām slēgtajām vidēm – klostera, armijas un cietuma –, un programma sakārtota tā, ka tās visas atrodamas portālā filmas.lv. Ja kādreiz gadījies lasīt Bībeli, tad varbūt atceraties stāstu par māsām Martu un Mariju, pie kurām kādu vakaru iemaldās (ja vien to var nosaukt par iemaldīšanos, un visticamāk jau nevar) pats Jēzus. Marta, uzņemot augsto viesi, satraucas un metas viņu aprūpēt – kurt uguni, gādāt cienastu, mazgāt viņam kājas, savukārt Marija, kura taču arī ir namamāte, nepakustinot ne pirkstiņa praktiskās viesmīlības ziņā, nometas Jēzum pie kājām un klausās viņa runā. Martai arī gribas dzirdēt, bet viņai… jāstrādā, un nepatīkami, ka Marija nepalīdz. Tāpēc Marta vēršas pie Jēzus un vaicā (atvainojiet, pārstāstu saviem vārdiem) – vai tad tā esot taisnīgi? Uz ko Jēzus vienā mierā: “Marta, Marta, tu par daudz rūpējies un zūdies, paskat’, kā Marija izraudzījusies to labo daļu, kas viņai netiks atņemta.” Un tad vienmēr jāizšķiras, kam taisnība – Martai vai Marijai? Jo, ja jau abas izvēlētos tikai labo daļu, tad Jēzus sēdētu aukstumā un neēdis, un diez vai viņam tik omulīgi tās runas tai vakarā raisītos.
Tad, nu, lūk, Kristus līgavas dienasgrāmata / Diary of a Bride of Christ, kuru ievada atsauce uz Martu un Mariju, ir ukraiņu filma par divām māsām. Viena ir Marta. Tā ir pati režisore Marta Smerečinska, kas savas māsas aiziešanu klosterī pirms vairākiem gadiem pārdzīvojusi un nesapratusi tik ļoti, ka likusi šo notikumu savas debijas filmas sižeta pamatā, pievienojot tai personīgo attieksmi, vēlēšanos izprast un nenoliedzami arī iespēju pietuvoties slēgtajai klostera pasaulei, ko viņai sniedz filma un radniecības pakāpe. Martas māsa, kas pēc kļūšanas par mūķeni ieguvusi zīmīgo vārdu Marija, jau 13 gadu vecumā pēc piedalīšanās (acīmredzot ļoti harizmātiskā) kristīgajā nometnē, sajutusi dieva aicinājumu un izvēlējusies pievienoties “Kristus līgavām” – tā sauc klosteri, kuru dibinājušas trīs no pašas Argentīnas atbraukušas mūķenes (viņas, gandrīz lieki piebilst, arī savulaik izjutušas spēcīgu aicinājumu un tā vārdā devušās pāri puspasaulei, lai Ukrainā dibinātu klosteri).
Filma, ko filmē māsa Marta, ir emocionāla, personiska un maiga. Tā dod iespēju skatītājam, vienalga ticīgam vai sekulāram ieskatīties slēgtā vidē, ar slepenības auru apvītā pasaulē. Man īpaši iekrita acīs smaidīgās, nekrāsotās un ticības izdaiļotās mūķeņu sejas. Laimīgas un kaut kur ļoti līdzīgas to jauno meiteņu sejām, kas brīvprātīgi devušās dienēt Lietuvas armijā, lai iemācītos aizsargāt savu zemi, mammu un varbūt arī tāpēc, lai tūlīt pēc skolas nenonāktu strādāt lielveikalā. Tās savukārt ir meitenes no lietuviešu režisores Marijas Stonītes filmas Trauslās karotājas / Gentle Warriors. No vienas puses, tas ir nelielas meiteņu grupas portrets neparastā, fiziski izaicinošā ikdienā, no otras puses – vēl viena piekļūšana plašai sabiedrībai tradicionāli slēgtā vidē. Un tas jau vien ir interesanti.
Grods, neuzmācīgs darbs labākajās Baltijas poētiskā dokumentālā kino tradīcijās, kur vieta gan meiteņu gaitām armijā, maz stāstot un daudz rādot, gan poētiskām atkāpēm un metaforām – zīlītēm, kas iemaldās kazarmās un sastingst sava spoguļattēla vērojumā, tādējādi paspilgtinot brīžus, kad meitenes plāno savu dzīvi; mārīte, ko jaunā karavīre pirms šāviena maigi papūš malā no šautenes laidnes. Cepuri nost operatoram – viņš ir izskraidījis līdzi visiem smagajiem dubļu purvu pārvarēšanas skrējieniem un pārgājieniem.
Vēl viena slēgto teritoriju filma Uz neredzīti, Brasa! ir mūsu pašu Latvijas kinodarbs, kurā sastopamo varoņu sejas gan nav ne īpaši apgarotas, ne intelekta apgrūtinātas, toties visai jautras, ar dzīvi apmierinātas un omulīgas. Režisors Ivars Zviedris fiksējis Brasas cietumu un tā iemītniekus – ieslodzītos, viņu apsargus un pāraudzinātājus – īsi pirms cietuma slēgšanas, un jāatzīst, ka viņiem tur izveidojusies visai draudzīga kompānija, kas dzīvo bez bēdu un visādi lieliski pavada laiku.
Šī ir ļoti neparasta cietumfilma – silta, un, to skatoties, var regulāri apsmieties. Ivaram Zviedrim piemīt spēja izraisīt savos varoņos tādu uzticību, ka viņi ne tikai sirsnīgi atstāsta savas zeku štellītes, ielūdz uz cīsiņiem un kūkām, bet atrāda arī slepeni iegūtos nažus, randiņus ar meitenēm no interneta utt. Čomiskums valda ne tikai starp režisoru un zekiem, bet arī starp zekiem un apsargiem – režīms noteikti neizskatās pārlieku skarbs, un tas liek mazliet aizdomāties – kā tāds pāraugušu bērnu bērnudārzs. Arī šeit ir poētiskās atkāpes – pelīte, kas rok savu tunelīti, neiztrūkstošie brīves simboli – putniņi, kas sēž uz dzeloņstieplēm un aizlido, kad grib un kur grib. Visumā sirsnīgs un pozitīvs gabals, un kaut kā mierīgi ap sirdi, ka mums tik jauki un cilvēcīgi tie cietumnieki.
Visbeidzot, daži vārdi par filmu Dārza savaldīšana / Taming the Garden (seanss 4. septembrī Liepupes muižas parkā). Šķiet, sen nav nācies redzēt filmu, kuras metaforiskais līmenis pacelts tādā augstumā kā šajā ļoti neparastajā filmā no Gruzijas, tagad sauktas arī par Sakartveli. Tā ir no lēnajām un manā mīļākajā žanrā – ilgstoša novērošana bez komentāriem, ar dramaturģisko uzbūvi, kas paredz kāpinājumu un atklājumu pašās beigās. Tāpēc, lai dotu iespēju visu izbaudīt, diemžēl nevaru atklāt šīs filmas sižetu. Tas atnāks un lai arī sākumā liksies, ka jūs neko nesaprotat un vienkārši rimti baudīsiet gleznaini sirreālos kadrus – pa ūdens klajumu slīdošu salu ar milzu koku vidū; ūdenslīdēja figūru, kas tuvojas pa ūdens virsmu un krastā ziņo par grunts dziļumu un raksturu; ekskavatoru, kas rok un rok, un neapstājas. Svarīgi ir ieklausīties strādnieku sarunu fragmentos un cieminieku čalās, bet pirms seansa ieskatīties mātē – guglē, kas tad īsti ir miljardieris, politiskās partijas Gruzijas sapnis dibinātājs un vadītājs Bidzina Ivanišvili.
Plašāka informācija par Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmas seansiem Rīgā, ārpus Rīgas un portālā filmas.lv – ŠEIT.
