Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma (Baltic Sea Docs) filmu seansus vienmēr esmu gaidījusi ar klusu prieku. Septembra sākums iezīmē jaunas – pilsētas kultūras sezonas sākšanos, tikai šogad, protams, digitāli, kā jau to pēdējā laikā esam raduši. Tāpēc bez kurnēšanas lielos ekrānus nomainām ar mazajiem un priecājamies, ka kino būs par brīvu un pieejams visiem, kam vien ir dators, internets un interese.
Kad sākas "Baltic Sea Docs" (BSD), vasara ir pārbriedusi un gatava mīties ar jauno, svaigo rudeni, „sasmēlies es esmu saules, manim pietiek…”, jau mazliet ilgojos pēc cilvēkiem ar lietusssargiem un plašķīšos, pēc pulcēšanās pie kinoteātra, atkalredzēšanās ar domu un gaumes biedriem. Pēdējais diemžēl šogad izpaliks, jo filmu programma tiks demonstrēta tiešsaistē, portālā filmas.lv. Toties būs iespēja ceļot, nepiesārņojot debesis, – BSD sarūpētais kino vedīs uz Norvēģiju, Brazīliju, Skotiju, Poliju, Rumāniju, Turciju un Filipīnām. Forums izveidojis kompaktu un līdz ar to tiešām noskatāmu filmu klāstu – šogad astoņas filmas, kuras nekur un ne par ko nesacenšas, bet uzrunā ar krāšņu pasaules gabaliņu mozaīku, valodā, kādā runā tikai viena māksla pasaulē – dokumentālais kino.
Es ļoti ceru, ka, piedāvājot savu viedokli, pārāk nesabojāšu gaidāmos iespaidus. Man pašai patīk skatīties filmas, par kurām neko daudz nezinu, tāpēc cenšos pirms seansa vairāk par īsām anotācijām nelasīt.
Skatāmies, domājam un vērtējam paši. Un lasām pēc tam – var arī tā.
Tomēr, ja lasāt, lai iedvesmotos uz skatīšanos, sākšu ar to, kas, manuprāt, ir pats skaistākais un vērtīgākais šajā programmā. Tā neapšaubāmi ir filma Pašportrets / Selvportrett (2020), norvēģu filma par fascinējošu personību – meiteni, kas jau agrā bērnībā iekļuvusi lielā nelaimē, un neviens viņai nav varējis palīdzēt. Proti, viņa saslimusi ar ļoti agresīvu anoreksijas veidu – slimību, kas praktiski apstādinājusi jebkādu iespēju ēst un līdz ar to izraisījusi neatgriezeniskas sekas viņas fiziskajā un garīgajā esībā.
Izrādās, ka šī mazā kaulu kambarīša iekšienē slēpjas liels cilvēks. Iejūtība un emocionālā inteliģence, ar kādu galvenā varone Lēna tver pasauli, nenoliedzami veidojusies viņas slimības ietekmē – to izkristalizējušas, izdreijājušas viņas pastāvīgās ciešanas (taču skatītājam ciešanas netiek sagādātas, vien maigums pārņem un apbrīna). Smalkjūtība, ar kādu viņas pasaulei pieskaras filmas veidotāji, šķiet, ir tādā pat līmenī. Citādi laikam nav vērts. Tā reiz kāds lielisks latviešu operators dalījās iespaidos par savām dokumentālista gaitām, filmējot svētus ļaudis – katru reizi no šīm filmēšanām es pārnāku mājās kā labāks cilvēks…
Kaut kādā brīdī top skaidrs, ka mazais kaulu kambarītis, kurš visu laiku meklējis, kam pieķerties un kā piešķirt jēgu savai nožēlojamajai mazajai dzīvībiņai, ir mākslinieks.
Un tā kā šī riebīgā anorexia nervosa nepieļauj nekādu pašpaļāvību, ticību sev vai, nedod die’s, iedomību, tad kaut kur netveramā telpā (un filmas veidotājiem izdevies šo telpu parādīt) iznirst tas nesamākslotais mākslas spēks, kas Lēnu uztur un ļauj viņai un viņas skatītājiem piedzīvot poētiskos, traģiskos, sāpīgi skaistos darbus, ko viņa rada “caur melno sauli” – kā filmā skaidro Norvēģijas fotomākslas autoritāte Mortens Krūgvols. “Atceries,” viņš saka Lēnai, kad tā atnākusi parādīt savus darbus, “senie grieķi uzskatīja, ka cilvēkiem ir četras ķermeņa sulas, katra ar atšķirīgām īpašībām. Māksla ir melanholija, un melanholija nozīmē “melnā žults”. Šī melnā žults sūta enerģiju kosmosā, tur tiek apstrādāta, un spēja radīt nāk atpakaļ no tās. Visa lielā māksla nāk no sāpēm, bēdām, ciešanām, melanholijas. Bekets[1] saka – saule, kas debesīs, ir dzīvību dodošā, labā lieta, taču ja vēlies radīt, tev jāvēršas pie melnās saules, kas tevī. Jo tā ir tā, kas izteic mākslu. Un tas ir tas, ko tu neapzināti esi darījusi…”
Šī filma man bija pārsteigums, tās sižets ir absolūti oriģināls un pagriezieni tādi, ka grūti ko paredzēt uz priekšu. Jāskatās!
Filma Babenko. Pasaki man, kad miršu / Babenco: Alguém Tem que Ouvir o Coração e Dizer Parou (2019) saturiski zināmā mērā sasaucas ar pirmo, bet ir pavisam citādāka. Elegants un melnbalts vēstījums par Hektoru Babenko – vienu no Dienvidamerikas izcilākajiem kinorežisoriem. Hektoru, līdzīgi kā Lēnu no Pašportreta, daudzu gadu garumā grauzusi slimība, kas atkal visam – gan mākslai, gan dzīvei, gan mīlestībai – piešķīrusi to īpašo, smalko gaismu, kuru droši vien nesaprast nevienam, kas ar to nav saskāries. Lai vai kā – caur to jebkurš notikums vai sajūta tikuši izdzīvoti daudzkārt pastiprinātā intensitātē.
“Es esmu jau piedzīvojis savu nāvi, un tagad vienīgais, kas atliek, ir uzņemt par to filmu,” saka Hektors un ieliek mazu kameru rokās savai sievai – brazīliešu aktrisei, producentei un tagad arī režisorei Barbarai Pasai (filma ir viņas debija dokumentālajā kino), apmācīdams, kā ar to rīkoties – iestādīt asumu utt.
Pats viņš, neskatoties ne uz ko, nav sēdējis, rokas klēpī salicis, bet mūža garumā uzņēmis daudzas, cik noprotams, labas filmas – spriežu par to pēc fragmentiem, kas iekļauti filmā, jo nav mums tas brazīļu kino bijis tik pieejams. Taču man pilnīgi pietiek ar tiem dažiem kadriem, kuros izcili Holivudas aktieri saspēlē kopā ar vienkāršiem zēniem no favelām[2].
Pēdējā Babenko filmā amerikāņu kinozvaigzne Vilems Defo (kas vēlāk kļūst par šīs, dokumentālās filmas producentu) tēlo Hektora alter ego, un Barbara savam režisoram un vīram izdejo fantastiskas āksta, spēlmaņa un kailas sievietes atvadas. Gaišā nolemtībā viņa soli pa solim savirknējusi Hektoram pieminekli – viņa uzskatus, atmiņas, bailes, prieku un neapšaubāmo klātbūtni it visā.
Tomēr gribu uzsvērt, ka filma nav par nāvi, bet gan par dzīvi nāves ēnā.
Vēl viena filma, kuru gribētos izcelt, ir Love Child (2019), vienīgi esmu mazliet pārsteigta, ka latviešu skatītājam tā tiek piedāvāta ar, manuprāt, dīvaini izvēlētu nosaukumu Aizliegtais bērns. Protams, ir skaidrs, ko ar to domājusi foruma komanda, tomēr, manuprāt, pat burtiskais Mīlestības bērns būtu daudz precīzāks, jo viņš, mazais Mani, tāds arī ir. Bet filma ir par irāņu pāri, kam jābēg no savas valsts, jo viņi atļāvušies iemīlēties un radīt bērnu ārpus sabiedrības normām un laulības saitēm. Tas šajā valstī ir noziegums, par kuru pienākas nāves sods. Lūk, īsts trilleris, kurā ar aizturētu elpu sekojam līdzi notikumiem – vai varoņi tiks dzīvi pāri robežai, vai viņus Turcijā nesameklēs Irānas specdienesti, vai tur palikušās ģimenes viņiem piedos par visām nepatikšanām, ko tie tām negribot sagādājuši aizbēgot, un vai viņus vispār neaizsūtīs atpakaļ uz Irānu, kur vīrieti vienkārši noslaktēs, bet sievieti nevienkārši publiski nomētās ar akmeņiem?
Šī ir pavisam cita tipa filma, spraigos notikumos balstīta, bez apceres un mākslinieciskām atkāpēm – kaut kam tādam te vienkārši nav laika. Un tomēr, apceri tai izdodas radīt skatītājā, jo autori pieved varoņiem un notikumiem ļoti tuvu klāt, ne brīdi nezaudējot saikni un uzticēšanos, kaut filmēts vairāku gadu garumā. Dāņi daudzkārt izrādījušies demokrātijas sargsuņi (he-he, te varētu sāji nosmīnēt Kristīnes Misānes aizstāvji) un viņiem – vismaz kino un vismaz dokumentālistiem – ir vēlme, prasme un ambīcija turēt roku uz pulsa plašākā mērogā, spītīgi spraucoties iekšā pasaules karstajos punktos. Filma ir laba, pat nešaubījos par to jau pirms skatīšanās, jo katru reizi, kad ieraugu titros dāņu producentes Sigrīdas Dīekeres / Sigrid Dyekjær vārdu, es jau to zinu un man ir miers, un es skatos, lai vai kas būtu filmas režisors. Augsti vērtēju autoru (režisores Evas Mulvadas un vairāku operatoru) klātbūtni, pacietību un cilvēcību, uzņemot šo filmu.
Pāri jūrai / Overseas (2019) ir stilīga, visai eksotiska filma par profesionālu kalpoņu skolu, ko filmējusi Briselē dzīvojošā, korejiešu izcelsmas režisore Juna Songa / Sung-a Yoon. Smeldzīgs, vienlīdz šausminošs un komisks gabals par filipīniešu sievietēm, kas gatavojas doties strādāt Vidējo Austrumu valstu mājās. Skolā viņām iemāca visu – gan manieres, pareizu galda klāšanu, etiķeti kungu uzrunāšanai, tualešu un bēbīšu mazgāšanu, gan arī to, kā cēli, pieklājīgi un bez roku palaišanas tikt galā situācijās, kad saimnieks grasās izvarot, nedot ēst vai sist ar kurpi pa galvu.
Filmai ir vairākas vērtīgas šķautnes, un viena ir šī traģikomiski groteskā noskaņa, kas no vienas puses aicina smieties, no otras – raudāt par visu novēroto, autoru nekomentēto situāciju. Tādējādi ir novērsta jebkura gaudulība, tā teikt, „pasmejies par sevi pats”... Taču fenomens, kas vismaz man liek aizdomāties, skatoties šo filmu, ir konstantā nedrošības sajūta, kas piemīt ikvienai no jaunajām, skaistajām sievietēm, kuras brīvprātīgi piespiedu kārtā kļuvušas par valsts eksportpreci zīmola OFW (Overseas Filipino Workers) sastāvā un gatavojas atstāt savas mājas, savus bērnus, savu valodu… Mājās tā plūst kā strautiņš – atšķirībā no samākslotajām, neveiklajām angļu valodas frāzēm, kurās svešajā zemē nāksies lauzīties, un tas jau sākumpunktā nostāda viņas par pakāpi zemāk, liek izskatīties dumjākām, nekā patiesībā ir.
Cik daudz no personības rīcībspējas, šarma un attapības tiek atņemts cilvēkam, kuram nav iespējas sarunāties savā valodā vai vismaz valodā, ko viņš labi pārvalda? Nebrīvs un neemocionāls viņš mums tādos brīžos šķiet, vai ne?
Foruma atklāšanas filma ir Mājas / Acasa, My Home (2020) – apjomīga un emocionāla sociāla drāma par čigānu ģimeni Rumānijā. Viņi grib dzīvot dzīvu dzīvi ārpus mūsdienu civilizācijas, un principā tādā salīdzinoši siltā klimatā tas izrādās bijis iespējams pat 18 gadu garumā. Liela ģimene – tēvs, māte un deviņi bērni – diezgan netraucēti mīt lupatu būdā Bukarestes pievārtē skaistas un ikdienas iztiku nodrošinošas dabas nostūrī, kas drīz vien tomēr izrādās diezgan centrāls. Mierīgi viņi būtu tā dzīvojuši arī tālāk, ja vien laiku pa laikam ģimeni nevajātu sociālie dienesti. Un tad, protams, galveno lomu nospēlē ne jau apstāklis, ka bērniem jāiet skolā un jādzīvo zem īsta jumta, drīzāk fakts, ka beidzot attīstītāji apjēdz – tik treknā kumosā pilsētas pievārtē vajadzētu taču kaut ko ierīkot (nu, paldies dievam un rumāņiem, ka ne modernu drošības komitejas kompleksu kā pie mums). Sākas cīņa, kuras iznākums šķiet paredzams, sākot jau ar pirmo drona kadru, kurš ceļoties augstāk un augstāk, aprāda spēku samērus.
Interesanti, ka šādu filmu spēks, stāstot par sabiedrības autsaideriem, ekoloģiskām komūnām un mežoņu piejaucēšanu, ir nevis intrigā, ar ko tās beigsies, bet gan – kā tas notiks. Filmas daudzslāņainais sociālais vēstījums (noteikti ir pat vairāki) man nolasījās tā – nekur jūs mums nespruksiet, alternatīvie čigāni! Vērtības jums tiek ierādītas, un nodokļi tomēr būs jāmaksā.
Vēl programmā ir trīs filmas, kuras man patika mazāk. Negribu te izvērsties par kritiķi, jo visticamāk, vienkārši neesmu šo filmu mērķgrupa. Par mīlestību / Lessons of Love / Lekcja miłości (2019) ir poļu filma par, ja tā var teikt, meiteni gados Jolu un viņas personīgo dzīvi, atbrīvojoties no vardarbīgā vīra un aizejot pie cita, labsirdīgāka. Tērpi, klačas ar draudzenēm, dziesmu un deju privātstundas, respektīvi, – ar akcentu uz sevis izkopšanu. Godīgi sakot, kaut kā neaizkustināja. Pietrūka “sāpju punktu”, kā mēdza izteikties Bergmans.
Nomales putni / Scheme Birds (2019) būtu no tā saucamajām izlietnes jeb kitchen sink filmām, kas ar izteikti socreālistisku nokrāsu stāsta par britu salu zemākā slāņa dzīvi. Respektīvi, reālisms-reālissimuss, vainīgie nosaukti vārdā, zeme ir zeme, bet no debesīm nav manāma pat ne maliņa. Galvenā varone ir superskaista un sirsnīga meitene Džemma, kurai nepalaimējies piedzimt un uzaugt tajā Skotijas sabiedrības daļā, kuras pārstāvjiem, tiklīdz pavērta mute, pa to nāk krupji un čūskas ārā. Nu, protams, bez mātes un tēva.
Tomēr citkārt vienaldzīgā valdība nodrošina minimumu – sociālos dzīvokļus jeb tā saucamās shēmas (no turienes arī filmas oriģinālnosaukums), droši vien arī pabalstus. Un tā dzīvojam – dzeram, sitam cits citu, vairojamies, un sākas viss no gala. Sirsnīgi un nožēlojami, bet līdz īstam līdzpārdzīvojumam tā arī netieku.
Un visbeidzot par filmu Vējš. Dokumentāls trilleris / Wiatr. Thriller dokumentalny (2019) . Mazliet pat sakaitināja pretenciozais nosaukums un uzsvars uz trilleri, kas acīmredzami iecerēts kā veiksmīgs projekta pārdošanas punkts, taču nav īstenojies filmā. Nav tur no trillera ne smakas, kaut arī visu laiku ar satraucošām muzikālām atkāpēm tiek atgādināts, ka gaidāmi ārkārtēji notikumi. Filma stāsta par halny vēju (tas labi safilmēts sākumdaļā, bet tur arī paliek), kas brāžas pāri Tatriem divas reizes gadā un liek cilvēkiem jukt prātā, izraisa vēlmi pašiznīcināties un vispār norauj jumtus tiešā un pārnestā nozīmē.
Manuprāt, filma varētu būt pat jauka, ja ne tā uzbāzīgā trillera lieta. Ir trīs daudzsološi varoņi, kas tomēr paliek pieteikuma līmenī. Tāpat kā vējš. Man liekas – ja autori būtu pacentušies un pavadījuši vairāk laika gan ar poētiski noskaņoto meža mīlētāju, gan jauno ātrās palīdzības glābēju, gan daudzbērnu ģimenes tēvu, tad iznāktu kvalitatīva filma par šiem īstajiem Tatru cilvēkiem. Un vējš būtu iespaidīgs fona elements, kas piedotu visam asumu un oriģinalitāti.
Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programma šogad skatāma tiešsaistē portālā filmas.lv – no 1. septembra konkrētos datumos un seansu laikos ŠEIT.
