KINO Raksti

Latvijas kino atļaujas būt „fun”. Saruna par filmu “Tizlenes”

18.09.2021
Latvijas kino atļaujas būt „fun”. Saruna par filmu “Tizlenes”

Ar Martas Elīnas Martinsones filmu "Tizlenes" Latvijas kinematogrāfijā ienāk vieglums un nosacītība, kas varbūt kļūs par jaunāko tendenci turpmākajos gados. Un varbūt šī būs viena no kulta filmām, kuru mēs gribēsim skatīties arī pēc 20 gadiem, - tā spriež "Kino Rakstu" jauno kritiķu skolas sarunbiedri.

Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu portāla Kino Raksti līdzredaktore  Elīna Reitere jau gada garumā vada kinokritikas meistardarbnīcas jaunākās paaudzes kritiķiem, reizi mēnesī iepazīstinot viņus ar aktuālākajām kino zinātnes paradigmām. Augusta beigās notikusī nodarbība bija veltīta Martas Elīnas Martinsones jaunajai tīņu komēdijai Tizlenes un veidiem, kā uz to analītiski paskatīties. Sarunā piedalās Madara Sokolova, Žulijens Nuhums Kulibali, Dace Čaure un Paula Bērziņa.

Elīna Reitere: - Filma Tizlenes man šķiet ļoti bagāta dažādām tēmām, par kurām varētu runāt, tāpēc es šoreiz riskēju un iedevu jums mājasdarbā lasīt divus ļoti atšķirīgus tekstus. Pirmais, kas pārstāv kino teorētisko domu, ir ievērojamā mēmā kino pētnieka Toma Ganinga hrestomātiskais 1986. gada raksts The Cinema of Attraction[s]: Early Film, Its Spectator and Avant-Garde[1], otrs – britu kultūras teorētiķes Rozalindas Džilas un viņas kolēģu sacerējums Girl Power and Selfie Humanitarianism[2], kas varētu rosināt paskatīties uz šo filmu no kultūras studiju un postfeminisma skatpunkta. Bet sarunas sākumā gribu vaicāt – vai jūs jutāties kā filmas Tizlenes mērķauditorija?

Madara: - Jā. Divtūkstošajā gadā es sāku iet pirmajā klasē.

Dace: - Es – 1999. gadā.

Paula: - Es arī divtūkstošajā. Mēs ar Agnesi Lipsku runājām par filmu, un es teicu, ka ļoti labi spēju identificēties ar šo laiku. Skatījāmies filmu kopā ar kolēģi no Kino Bizes, viņa ir divus gadus jaunāka un jautāja man, ar ko es filmā identificējos… (Smejas.)

Elīna: - Tātad ir kāds lūzuma punkts starp skatītāju vecuma grupām vai dzimšanas gadiem, pēc kuriem vairs nevar identificēties ar šo filmu?

Paula: - Kādi divi, trīs gadi, tieši tik maza ir tā atšķirība.

Dace: - Varbūt tāpēc, ka režisore Marta tomēr ir arī vecāka par mums. Līdz ar to mēs varbūt vēl esam pēdējie, kas vēl noķer to nostaļģijas sajūtu. Jaunāki jau vairs nepiedzīvoja to divtūkstošo gadu sākumu tik ļoti apzināti.

Elīna: - Mana paaudze divtūkstošajā gadā jau studēja LKA bakalaura programmā, bet man liekas, ka arī mēs varam identificēties, mums tas laiks ir ļoti spilgtā atmiņā un daudzas no filmā rādītajām detaļām varam atpazīt. Bet kā jums liekas, vai filmas kampaņa nav tēmēta pamatā uz tiem, kas tagad iet devītajā un desmitajā klasē?

Žuljens: - Es domāju, ka vislabāk filma ir uztverama mileniāļiem… Man ir 27 gadi, 2000. gadā sāku iet otrajā klasē, bet filmā redzamās reālijas bija raksturīgas vēl diezgan ilgi. Piemēram, mani ļoti pārsteidza aina, kur pie Laimas pulksteņa tiek durti pīrsingi. Tas liekas absolūti dīvaini – kāpēc lai vispār kāds tā darītu? Bet arī manā laikā tā darīja, tas viss izbeidzās tikai ap 2010. gadu.
Tāda otrā līmeņa auditorija šim visam ir jaunieši, kuriem gadsimtu mija ir mitoloģizēta. Nezinu, kā tas izskatās no mediju zinātnes perspektīvas, bet mēs jau šobrīd reflektējam par divtūkstošajiem, atkal izmantojam modi, kultūras fragmentus. Man šķiet, tādā līmenī ar šo filmu var saslēgties arī jaunāka auditorija, bet mani interesētu, ko par šo filmu domā cilvēki, kuriem ir 60+.

Elīna: - Es filmu skatījos kopā ar mammu, un viņa ļoti daudz ko no tā visa atpazina. Bikses par 30 latiem, kas izrādās nevajadzīgas, un to, kas 30 lati bija par milzu naudu. Bet par ko mums ir nostalģija, skatoties filmu?

Dace: - Man šķiet, par vienkāršāku laiku. Mēs vienmēr atskatāmies uz skolas laiku - protams, tur ir ļoti daudz negāciju, bet tajā ir kaut kāda viegluma sajūta. Jo nogurušāks pieaugušais tu esi, jo vairāk tu esi mutulī, darba ir tik daudz, ka nav laika elpot… Tad var noskatīties Tizlenes, kas atmet tevi atpakaļ – jā, arī tajā neveiklībā un atstumtībā, un sociālajā statusā, kurā tu atradies tolaik, bet viss bija vienkāršāk – problēmas bija skaidri definētas, tu saproti, kur tu atrodies, saproti, kas ir tava galvenā problēma, tu vari izdomāt risinājumus. Tas ir tik ļoti vienkāršāk!

Paula: - Es jūtos pilnīgi pretēji. Tu atskaties uz to laiku ar tādu kā apbrīnu, ka tas bijis vieglāks. Es atskatos, un man gribas noskurināties – cik labi, ka nekā no tā vairs nav. Tās problēmas bija sarežģītas un muļķīgas. Tagad ir vienkāršāk – ja ir problēma darbā, risinām. Un nav tās džeku pieburšanas ar raganu lietām, jā, mēs ar draudzenēm arī to darījām.

Žulijens: - Runājot par nostaļģijas līmeņiem, man liekas ārkārtīgi forši, cik šī filma ir feminīna. Bet tas nav pārsteigums, zinot režisoru “the power of three” (Martinsone, Zariņa, Linde)[3] vispārējo nostāju un to, kāda veida kino viņas vēlas ienest Latvijas vidē. Bet man bija interesanti, jo filma ļoti labi strādā mākslas līmenī. Tur ir daudz dažādu vizuālo kodu, kas mani atvelk atpakaļ – atmiņu klades, nejēdzīgās uzlīmes, kas bija pilnīgi visur, strelkas pie Doma baznīcas … Tā, man šķiet, ir izceļama filmas vērtība. Jo tāds džeka pieaugšanas stāsts būtībā neeksistē.

Paula: - Es domāju no komunikācijas viedokļa – kā lai vispār uzraksta tā, lai šī filma interesētu arī vīriešus? Jo kampaņa runā par jaunu meiteņu pieaugšanas stāstu, iepazīšanos ar puišiem. Vai Tevi, Žulijen, tas uzrunātu, ja tu nestrādātu šajā nozarē?

Žulijens: - Tu jautā, vai šī filma domāta arī vīriešu auditorijai?

Elīna: - Precīzāk – vai šī filma varētu uzrunāt jaunu vīriešu auditoriju?

Žulijens: - Domāju, ka jā. Ņemot vērā, ka par to laiku nemaz nav tik daudz artefaktu, īpaši kinomākslā, – manā izpratnē tas jau ir “selling point”. Ja man būtu jāraksta par šo filmu, tad es vairāk spiestu tieši uz milleniumu un ne tik daudz uz jaunu sieviešu stāstu. Lai gan – filma jau ir gan viens, gan otrs.

Madara: - Un filma ir arī komēdija, šis faktors arī uz vīriešu auditoriju varētu spēlēt.

Žulijens: - Manā izpratnē filma ir diezgan feminīni smieklīga.

Madara: - Arī kultūras nozarei smieklīga, ja atpazīst visas references.

Žuljens: - Jā, taisnība, tur ir pāris tādas putukrējuma vietas.

Elīna: - Filmā ir tāds teikums, ka atmiņu klades bija tā laika sociālie tīkli. Man šķiet, no mārketinga viedokļa ir ļoti interesanti, kādas attiecības tiek veidotas starp filmu un tās paratekstiem, kurus veido visdažādākā informācija ap filmu. Tā tiek apzināti pludināta no mārketinga viedokļa – filmas veidotāju atmiņu klade, sarunas ar Krīvēnu… varbūt vēl kas, ko neesmu pamanījusi. Tam, kas tiek ap šo filmu apbūvēts, arī ir ļoti radoša pieeja. Šajā ziņā var paslavēt filmas mārketinga veidotājus par to, kā šo filmu var parādīt –  nevis piedāvāt medijiem tikai interviju ar režisori vai aktrisēm, bet gan spēt radīt pašpietiekamus materiālus, kas papildina šo filmu un stāstu par filmu. Un, protams, Mendijas Leinas video – jo filmā tas redzams tikai daļēji.

Žulijens: - Titros ir viss klips.

Elīna: Un, protams, brīnišķīgais Sarmītes video melnajās biksēs – dziesma Vissliktākās. Tātad, runājot par šo filmu, mums ir jārunā arī par visu šo pavadošo paratekstuālo lauku, jo tas, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi uzbūvēts vismaz no mākslinieciskā viedokļa. Cik daudz tas var ievilkt skatītāju, to es no sava skatupunkta nevaru izmērīt, bet kā analītiķim man ir interesanti skatīties, kā vēl šī filma tiek pārdota. Piemēram, atmiņu klades jauc robežas starp to, kādi ir cilvēku profesionālie pienākumi filmēšanas laukumā un kādas ir viņu sociālās lomas kā cilvēkiem, kas dzīvojuši tajā konkrētajā laikā. Tā ir tāda pēdu jaukšana un vienlaicīgi sevis dubultinscenēšana filmas piedāvātā stāsta rāmī.

Paula: - Rodas pat sajūta, ka uz ekrāna nenonāk visa tā pasaule, kas ir uzbūvēta. Un katrā ziņā Tizlenes ir viena no tām latviešu filmām, kam tiek veidota vērienīga mārketinga kampaņa, ieskaitot šādas pasaules uzbūvēšanu un tās popularizēšanu. Ilgu laiku Latvijā bija ierasts strādāt tikai ar to, kas parādās uz ekrāna, un mediji tad darbojās ar filmas stāstu, ar režisoru, aktieriem, treileriem un bildītēm, bet reti tika veidoti papildu materiāli - tikai pēdējos gados šādas tendences parādās plašāk. Tāpēc šis man liekas pielīdzināms tādam A24, kas arī bieži veido kampaņas ar varoņu mūzikas pleilistēm vai sociālo tīklu profilu, tiek radīta  dzīve ap filmu. Arī Tizlenēm ir krekli, vai ne?

Žulijens: - Pat vēl krutāk. Krekli un nozīmītes ir viens, bet viena lieta, kas man šķiet ģeniāla, ir tas, ka grāmatnīcās ir Tizleņu klades. Tur ir tas pilnais loks, ka filma nonāk atpakaļ skolas vidē. Un vakar es viena mākslas projekta ietvaros satiku meiteni, kas sāks mācīties vidusskolā. Viņai jau bija nozīmīte, viņa gribēja arī to kreklu. Tā ka ir pavisam iespējams, ka šeit briest kaut kāds kulta elements, cik nu tas ir iespējams Latvijā.

Elīna: - Dace mums ir tikpat kā kulta filmu speciāliste. Kā tev šķiet?

Dace: - Es domāju, ka potenciāls ir pilnīgi noteikti. Lai gan ar kulta filmām vienmēr ir tā, ka nekad nevar zināt, kas par tādu kļūs un kas nekļūs. Tomēr, pat ja šis nebūs tāds ilgstošs vēsturisks pasākums, ka mēs vēl pēc divdesmit gadiem skatīsimies Tizlenes, – jo tas laiks tomēr ir ļoti specifisks… Kultūra šobrīd notiek tik ātri. Šobrīd mēs ar nostalģiju skatāmies jau uz divdesmit gadus senu pagātni, agrāk, man šķiet, viss tik ātri nenāca atpakaļ modē, tas notiek aizvien ātrāk un ātrāk. Tā ka nevar zināt, ko mēs skatīsimies pēc divdesmit gadiem, un mierīgi var būt, ka būsim nonākuši atkal nostalģijas posmā par šo filmu, par šo laikmetu.
Bet tās klades mani absolūti sajūsmina, jo

tas tiešām ir tas laiks. Mēs staigājām ar dienasgrāmatām un kladēm, noņēmāmies ar visvisādām popzvaigznēm un seriāliem.

Man liekas forši, ka ir iespējams radīt vismaz kaut kādu īslaicīgu kulta uzliesmojumu tieši šobrīd, tieši jauniešiem, kurus interesē gadsimtu mijas stils un estētika. Un tieši ar to, ka tas viss tiek imitēts.

Madara: - Runājot par estētiku – es vakar domāju par kādām filmām, par piemēriem, kas rāda divtūkstošo gadu miju, un man atmiņā atausa filma Lady Bird (2017), kas šo laiku ļoti estetizē no mūsdienu skatpunkta. Tur viss izskatās ļoti skaisti, tie rūtainie svārciņi, lai patiktu mūsdienu skatītājam, bet Tizlenēs tas tiešām ir diezgan autentiski - viss ļoti kičīgs un tiešām tizls.

Elīna: - Ar mazajām algām un iepirkšanos humpalās...

Dace: - Ja neskaita to, ka Tizlenēs visām meitenēm bija ļoti labi uzlikts meikaps. Kur ir pumpas? Es gaidīju izsmērētās zilās acu ēnas, kas liktas ar pirkstiem, un viss meikaps beidzas kaut kur pie zoda. Tā man mazlietiņ pietrūka.

Paula: - Jā, viņas ir smukas, nav nekāds Max Factor tonālais krēms līdz ar zodiņu…

Elīna: - Es pieķēros Daces teiktajam, ka agrāk mode tik ātri nenāca atpakaļ. Viena no filmām, par kuru jārunā Tizleņu kontekstā, ir Breolīns / Grease (1978). Ievērojamais kultūras un postmodernisma teorētiķis Frederiks Džeimsons 1984. gadā publicēja vienu no rakstiem, kurā definēja postmodernismu[4], izmantojot piemērus no arhitektūras un kino. Un viens no piemēriem ir filma Breolīns – 70. gadu filma, kas stilizē 50. gadus.

Viņš minēja vēl vairākas tā laika Holivudas filmas – Polaņska Chinatown (1974), Džordža Lūkasa American Graffiti (1973) –, kas uz piecdesmitajiem gadiem jau raugās ar nostalģisku skatienu. Viņš uzsver, ka atmiņas par šo laiku ir tāds pastišs, kur nav oriģināla citāta, tikai tukša ārējā forma – 50. gadi ir atgriezušies amerikāņu kinomākslā divdesmit gadus vēlāk, postmodernisma formā.
Gribu jautāt – vai jūs Tizlenēs atpazināt vēl kādas filmas?

Žulijens: Domāju, ka nebūšu vienīgais, – tas ir acīmredzami un nepārprotami, ka tiek citēta filma Mean Girls (2004) jeb Nekrietneles un Clueless (1995), kuras latvisko nosaukumu es nezinu. Un vēl arī Heathers (1998). Bet es nevaru teikt, ka tie būtu kaut kāda veida citāti, man šķiet – šīs filmas veido tādu kā subžanru, ar motīviem, kas atkārtojas ļoti daudz. Izcilākais piemērs, kas skata to pašu laiku un līdzīgos tematos, ir Mean Girls, tā ir filma, ko esmu redzējis kādas divdesmit reizes, lieliska filma, iesaku!

Breolīna epizode, mūzikls, ir mērķtiecīgs stilizējums, un arī Tizlenēs ir viena mūzikla epizode – pie skolas –, tādējādi tiek veidota atsauce. Bet tas ir līdzīgi kā ar teātra izrādi, uz kuru klase iet, – kas zina, tie atpazīs, kas nezina, tie nekādu atsauci neredzēs, tomēr epizode strādā arī pašpietiekami.
Un Heathers, protams, ir tāda tumša un stilizēta filma, bet arī tajā tiek runāts par meiteņu dzīvi – ir stilīgās vai vissliktākās, un paralēli ir visas tās pašas problēmas, kurām viņas iet cauri.

Paula: - Jā, tas Grease inscenējums ir ārkārtīgi daudz izmantots tieši jauniešu seriālos. Es atcerējos That ‘70s Show (1998-2006), kas bija ļoti populārs 90. gadu beigās, un tas atskatās uz 70. gadu beigām. Arī tieši tā – divdesmit gadu distance. Tāpat ir sajūta, ka laikā, par kuru stāsta filma, viss bija brīvāks, un arī tur bija viena aina, kur tiek izspēlēts sliktās meitenes tēls.

Elīna: - Tagad mēs runājam par tīņu komēdiju žanru. Bet Martai ir tāda fotosērija ar atsauci uz filmu Kerija…

Marta Elīna Martinsone, foto: Andrejs Strokins

Žuljens: - Tā bija viņas pašas vēlme. Paldies dievam, ne visa Martas dzīve ir pārvērtusies par Tizleņu publicitātes kampaņu.

Elīna: - Braiena de Palmas Kerija / Carrie (1976) ir tāda pusaudžu gadu šausmu vispārākā pakāpe – kā pret tevi var izturēties un kā tu uz to reaģē. Un tas, ka tīņu filmās ir vesels virziens, kas pievēršas šausmu kino žanram, tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā pusaudžu gadu pieredzi. Starp citu, Kerija sākas ar to, ka uz viņu met tamponus. Nezinu, vai tas ir apzināts citāts vai nejaušība.

Žulijens: - Man ir viena doma, kas man neliek mieru. Man liekas, ka – līdzīgi kā Mean Girls – Marta ir izdarījusi ļoti interesantu lietu, ja runājam par stāstījuma uzbūvi. Abu filmu finālā mēs saprotam, ka redzētais ir atmiņu atstāsts. Tizlenēs nosacītība kļūst skaidra jau mūzikla epizodē, jo tur sāk dziedāt nēģi, bet pamatojums ir – šis ir atstāsts par to, kā reiz bija, atskats no pieaugušākas pozīcijas. Šis rīks man šķiet ļoti spēcīgs un interesants. Jo filma beigās kļūst par Martas vēstījumu tā laika meitenēm. Vai jums arī tā šķiet?

Dace: - Man drīzāk filmas vēstījums liekas kā – neskatoties uz visu, ko tu esi piedzīvojusi tajā laikā, viss izdosies. Es esmu šeit, kaut kāds sapnis ir piepildīts, un es spēju atskatīties uz tiem pieaugšanas pārdzīvojumiem ar nostalģiju. Jā, varbūt es ar laika distanci iedomājos, ka meikaps bija labāks un mamma nejaukāka, bet man tas šķiet tāds cerību pilns vēstījums nevis skatoties pagātnē, bet runājot ar tā laika meitenēm tagad, ar tām sievietēm, kas viņas ir tagad. Un arī ar šābrīža jaunietēm – ka viss izdosies. Jā, ir grūti vidusskolā, bet pēc divdesmit gadiem tu spēsi uz to paskatīties mierīgāk.

Elīna: - Tā ir šīs filmas sociālā funkcija – sniegt jaunām sievietēm atbalstu un iedrošināt viņas, ka šis dzīves posms paies un viss kļūs labāk. Šī filma vairākos līmeņos attīsta naratīvu par kino kā glābšanās vietu – tīri fiziski, kā kinoteātri, kurā aizbēgt no ikdienas problēmām un ieslīgt izdomāto varoņu problēmās, kas varbūt palīdz skatītājam saskatīt savus risinājumus. Tā ir kino piemītošā eskeipisma funkcija, un arī to savā ziņā Tizlenes piedāvā. Bet interesantā kārtā palīgs Martas filmas gadījumā ir teātris.

Madara: - Skola jau arī ir tāda skatuve, stilīgais cilvēks jau tāpat performē savu lomu. Tā ka tas arī atbalsojas.

Žulijens: - Man šī metafora likās trāpīga, bet nedrīkst aizmirst, ka tas lielā mērā ir Martas pašas stāsts (tas arī parādās dažādās intervijās – viņa filmēšanas laukumā ir strādājusi pati ar savām atmiņu kladēm). Tāpēc man liekas – teātra dimensija ir skaidrojama ar to, ka Marta taču sākotnēji bija teātra režisore.

Elīna: - Uz šo faktu var skatīties no režisora privātās biogrāfijas interpretācijas viedokļa, bet mani vairāk interesē, kā kino un teātra līmeņi saspēlējas, ja runājam par intermedialitāti. Šī filma fascinējoši demonstrē, ka tajā tiek strādāts ar kino kodiem, ar teātra kodiem, ar mūzikas video kodiem, bet katra sfēra funkcionē nedaudz savādāk. Arī Kristīne Matīsa savā recenzijā runā par to milzīgo izdomas bagātību – kādus visādus mākslinieciskos reģistrus šī režisore pārvalda un ļoti precīzi var iedot skatītājam. Arī tie atsevišķie video, kas funkcionē pašpietiekami, tie jau arī tiek stilizēti noteiktā vizuālās kultūras un laikmeta tradīcijā. Tas ir tas apbrīnojamais.

Runājot par intermedialitāti – Kino Rakstos ir ļoti labs Martas maģistra darba fragments par grieķu kora funkciju, šis princips tika izmantots arī viņas diplomdarba filmā Viesturs Kairišs iznāk no meža (2018). Kora funkcija ir arī lauzt ceturto sienu, un arī Tizlenēs tas visu laiku notiek. Mamma uzrunā kameru, nēģi turpina grieķu kora tradīciju – viņi protestē pret to, kas tobrīd notiek kadrā. Šie ļoti dažādie medialitātes līmeņi, kas sastopami Tizlenēs, – cik tālu tas funkcionē, atbalstot naratīvu, un kur aiziet pašpietiekamībā kā atrakcija pati par sevi, kā par to runā Toms Ganings savā atrakciju kino teorētiskajā uzstādījumā, ko es jums ieteicu izlasīt. Viņš uzskata, ka kinematogrāfijā līdz 1906. gadam dominēja atrakcijas, kur galvenais bija parādīt kaut ko iespaidīgu, interesantu, kādu triku, nevis stāstīt stāstu. Naratīvā tradīcija kinematogrāfijā ienāca vēlāk, to aizsāka Žoržs Meljess, bet arī viņam tomēr joprojām bija svarīgi arī parādīt triku.
Kā jums šķiet, kā filmā Tizlenes veidojas naratīva un dažādo intermediālo atrakciju attiecības?

Dace: - Tā noteikti ir atrakcija. Ja skatāmies uz šo filmu kā naratīvu struktūru un izņemam ārā teatrālās ainas un dziesmu, tā joprojām būs jēdzīga filma, viss būs saprotams un naratīva ziņā filma neko nezaudēs. Varbūt mēs mazāk izpratīsim galveno varoni un viņas iekšējo domāšanas veidu, to, kā viņa redz sevi un pasauli, bet tā joprojām būs normāla jauniešu filma. Tomēr tad tā uzreiz kļūtu daudz garlaicīgāka, būtu parasta filma.

Elīna: - Jā, tagad tā nav tikai tīņu filma, ar savu teatralitāti tā rada oriģinalitātes līmeni, kas nav bieži vērojams latviešu kinematogrāfijā, tieši šādā izdomas neierobežotības ziņā, ejot pāri visdažādākajiem medijiem un arī žanriem (jo arī šajā filmā parādās šausmu elementi)… Ir pāragri runāt par jaunu paaudzi vai vilni, bet tas, kas ir jauns, – tā ir tāda jaunā nosacītība. Tas ir jauns piedāvājums, ar ko nāk Marta; tas, manuprāt, būs redzams arī Matīsa Kažas filmā Kurp vedīs ceļš. Abās filmās ir lietas, kam grūti ticēt. Tas nav reālisms, ko viņi abi piedāvā, skatītājam ir jāpieņem spēles noteikumi. Martas filmā to izdarīt ir vieglāk, jo viņa ļoti daudz spēlējas ar teatralitāti, kamēr Matīss atsaucas uz vesterna žanra iekšējo reālismu. Ja skatītājam būs grūti pieņemt to nosacītību, ko viņš piedāvā, tad būs grūti atrast kopīgu valodu ar šo filmu. Bet, ņemot vērā, ka šīs abas filmas ar tik mazu laika atstarpi iznāk uz ekrāniem, var teikt, ka šobrīd latviešu kinematogrāfijā ir vērojama jauna parādība. Nevar apgalvot, ka tādas līdz šim nav bijis, bet man liekas interesanti attīstīt skatījumu arī šajā virzienā.

Dace: - Man liekas, ka abās šajās filmās var redzēt – latviešu kino beidzot atļaujas būt “fun”, ir ienācis kaut kas ļoti viegls. Domājot par postpadomju kino – acīmredzot mums bija jāizaug cauri vairākiem posmiem sevī, tautas vēsturē un situācijā, lai varētu nonākt pie mākslinieciskas brīvības. Mēs esam izgājuši cauri nenormāli smagām vēsturiskām filmām, kuras mums acīmredzot bija nepieciešamas. Vēl ir drūmi stāsti par dzīvi laukos vai dzīvi mikrorajonā, un tas arī tagad ir izsāpēts. Tagad beidzot, līdz ar gados jaunākiem režisoriem, mēs atļaujamies būt “fun”, darīt lietas tāpēc, ka mums tā gribas, tāpēc, ka tas ir interesanti un smuki, tā vairāk ir atrakcija. Mēs esam nometuši smagumu un varam mazliet papriecāties.

Paula: - Bet to nedara visi režisori – Marta šajā ziņā izceļas. Bieži vien, kad jaunie režisori debitē ar savām pilnmetrāžas filmām, viņi grib parādīt, cik ārkārtīgi inteliģenti viņi ir un cik šausmīgi smaga dzīve viņiem ir bijusi. Mēs ar Ievu un Agnesi podkāstā jokojam, ka Kino centram vajadzētu organizēt atsevišķu konkursu režisoriem, kas vēlas izsāpēt savu pagātni. Kāpēc mums kā skatītājiem jācieš? Negribu saukt piemērus, bet, man šķiet, ir gadījumi, kad skatītājam to nevajag. Toties Marta ir ļoti drosmīgi debitējusi ar kaut ko jautru un vieglu plašai auditorijai, tomēr kinocilvēki var atrast dažādus našķīšus, kas tur ir ieslēpti. Tā, man šķiet, ir pārāka gudrība, nekā izlikt uz ekrāna savu iztēloto inteliģenci.

Žulijens: - Lai neievirzītu sarunu par to, kā mēs pēdējos 20 gados finansējam filmas, es gribēju piebilst, ka iztrakošanās precedenti ir bijuši. Slavenākais laikam ir Roberta Vinovska filma Sviests (2001), kaut kas tāds ik pa laikam parādās. Varbūt ne pilnmetrāža, bet, piemēram, Signes Birkovas Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze (2014) ir, manuprāt, viens no krutākajiem latviešu kino gabaliem – ņemot vērā, ko viņa atļaujas darīt.

Elīna: - Es teiktu, ka tas strādā eksperimentālā kino tradīcijā.

Žulijens: - Nu, es nezinu, vai viss, kas izmanto tādu atrakcijas pakāpi un neseko lineārai stāstniecībai, ir eksperimentālais kino.

Elīna: - Man liekas, ir otrādi – eksperimentālo kino var analizēt, uzsverot atrakcijas momentu.

Žulijens: - Katrā gadījumā Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze man vairāk ierakstās spēlfilmu, nevis eksperimentālā kino lauciņā. Bet es gribu pievērst jūsu uzmanību žanra faktoram – iespējams, ka mūs šis viss ir apbūris tā iemesla pēc, ka mums jau nemaz nav tādu jauniešu filmu, ja neskaita Jelgavu ‘94, kas arī daudzus apbūra. Par Kur vedīs ceļš es nezinu, neesmu vēl redzējis, bet viss, ko zinu par šo filmu, ir tas, ka „latviešiem beidzot ir pirmais vesterns”. Un abas šīs lietas ir tiešā veidā saistītas ar žanriskumu.

Elīna: - Ir mazliet sarežģītāk.

Es teiktu, ka Matīsa Kažas filmā no vesterna pāri palikuši tikai zirgi…

Madara: - Un shoot out!

Elīna: - Bet to mēs varam režisoram piedot, jo tas ir nevis vesterns, bet gan īsterns, un tam ir mazliet citi nosacījumi. Īsterns atļaujas daudz vairāk visādu vaļību, pārinterpretējot daudzas lietas un pielāgojot vesterna mitoloģiju savai ģeogrāfijai un savām iespējām, saviem stāstiem.

Madara: - Bet tieši to pašu var teikt par Tizlenēm. Tā arī ir tāda interpretācija, ļoti daudz parādās Latvijas konteksts, tie tomēr nav Holivudas priekšstati. Šī filma nav klasiska sava žanra pārstāve.

Elīna: - Šis būtu jautājums par Martas attieksmi pret kino vēsturi. Kāda jums ir sajūta kā skatītājiem? Ciktāl jūs teiktu, ka tas ir pastišs, un ciktāl var runāt par oriģinalitāti?

Žulijens: - Man šķiet, Marta ļoti labi zina tālaika popkultūras kodus, tas, man šķiet, viņas filmā ir pats galvenais – popkultūra spēlē galveno lomu. Seriāli, tā brīža aktuālās filmas, mūzikas estētika, vizuālā estētika… Ja atskatāmies uz šo periodu jau kā vēsturi, tad noteikti – filma ar to ir piesātināta, un es to spēju nolasīt.

Paula: - Bet viņa arī spēlējas ar to, kurā valstī mēs atrodamies. Viņa paņem Amerikas priekšstatus par izlaiduma ballēm ar sirdsāķīšiem un no ekrāna pasaka – Latvijā tā nenotiek, bet tas nekas, iesim un darīsim kā filmā. Tādējādi tiek savienota Latvijas situācija un tas, ko jaunieši skatās un par ko sajūsminās.
Filmā ir arī pašrefleksija par žanru, piemēram, Sveta, kas man šķiet viens no foršākajiem tēliem filmā, – ja viņa noņems brilles, tad uzreiz kļūs superseksīga.

Žulijens: Turklāt filma taču visu laiku atsaucas pati uz sevi vai komentē pati sevi. Vispār baigais rēbuss.

Madara: - Es iedomājos, ka varētu sazīmēt katru filmas stāsta līniju, arī tās, kas nav līdz galam atrisinātas. Piemēram, mani ļoti interesē tēva tēls. Viņš ir tieši tāds, kādu es atceros savējo, arī daudziem citiem ir tādi distantie tēvi.

Sarmītes tēvs Modris (Imants Strads)

Un arī mātes tēls šajā filmā ir brīnišķīgs– viņa piedalās refleksijā, atskatoties uz to laiku, un aizrāda, ka tik traki jau nebija. Var just režisores piedošanu šajā attiecību dinamikā.

Žulijens: - Man liekas, tas visvairāk parādās tur, kur māte šķeļ šo ceturto sienu. Bet izpaužas arī citās vietās, ar iejūtību pret galveno varoni. Tas ir tas, kas, manuprāt, paceļ šo formu pāri pastišam, te ir runa par sava veida autobiogrāfisku grēksūdzi.

Dace: - Par to es domāju arī tajā brīdī, kad runājām par režisoriem, kam jāizsāp sava personīgā sāpe. Īstenībā jau Marta dara tieši to pašu. Tikai viņa izvairās, kā Paula teica, no tās drausmīgās inteliģences, kas ir obligāti jāuzliek uz ekrāna un jāparāda – re, kā es esmu cietis, cik tas bija grūti, bet paskatieties, cik skaisti! Martai tā arī ir personīgā pieredze un personīgā sāpe, bet viņa to izdara daudz, daudz drosmīgāk, nekā taisot kaut ko lēnu, tumšu, dubļos, un stāstot, ka mamma ir pie visa vainīga…

Elīna: - Vai un kur vēl jūs saskatāt drosmes faktorus Tizlenēs?

Dace: - Ir grūti nosaukt konkrētus piemērus, jo visā filmā ir tāds absolūts patiesums. Par spīti teatrālajiem elementiem un košajām krāsām, tur ir kaut kas ļoti, ļoti dzīvs, kas paņemts un uzlikts uz ekrāna. Un spilgtās krāsas un teātris to nevis slēpj un mēģina nomaskēt, bet izkrāso un izceļ vēl vairāk priekšplānā. Tas ir tāds traģikomisks skatījums. Man liekas, filmas galvenā vērtība ir īstums un patiesums. Ir lietas, kam varētu piesieties, bet es sapratu, ka nevajag, jo tas ir tik patiesi, ka es ticu un man nav vajadzīga pārliecināšana.

Madara: - Es iedomājos par šādu skatījumu – filmas varoņi vairs nav bērni. Kā bērns tu esi ļoti koncentrējies uz savām problēmām, savām lietām, un blakuslietas tu saskati tikai garāmejot – kā meitene graizījusies vai kādas puikam ar tēti attiecības pie mašīnas… Šeit tie ir stāsti, kas netiek atrisināti, bet tas ļoti attaisnojas ar skatījumu – tas viss tiešām notika, tas laiks taču bija šausmīgs.

Elīna: - Filmas vēstītājs jau nemaz nevar zināt, kā atrisinās šie stāsti. Tā ir pilnīgi cita vēstījuma pozīcija, šeit ir subjektīvais varonis, kurš stāsta. Ir absolūti attaisnojami, ka mēs kaut kādas lietas neuzzinām līdz galam. Viņai ir ierobežots skatupunkts – tik tālu, cik viņa var zināt no savas pozīcijas. Tā nav nekāda mākslinieciskā nepilnība.

Dace: - Jā, varbūt varones tābrīža galvenā problēma ir tas, ka gribas būt stilīgai un ka vajag čali izlaidumam. Un viss. Un, ja tavs tēvs ar tevi vispār nerunā, ja vecāki sarunājas tikai ar asām piezīmēm vai saspringtā gaisotnē, ja klases biedru rauj aiz rokas… Tu to visu redzi, bet arī uzskati par normu, jo tas tā vienkārši ir un tu tur neko nevari padarīt. Un nemaz neienāk prātā, ka vajadzētu tur kaut ko darīt. Jo tu savā pasaulītē esi fokusējies uz vienu mērķi – ka stilīgums atrisinās arī tavas īstās problēmas. Un tikai tas liekas kaut kas tāds, ko tu vari ietekmēt.

Žulijens: - Manuprāt, drosmīgs un labs gājiens ir tik plaša neaktieru izmantošana tik daudzām lomām. Ir brīži, kad aktierspēles nav vai tā neaizvelk tik tālu, cik nopulēta forma, bet ir ļoti forši, ka režisore mēģina šo stāstu parādīt ar īstiem pusaudžiem, turklāt viņa ir konsekventa viscaur. Martai būtu bijis krietni vienkāršāk, ja dotu vairāk ekrāna laika profesionāliem aktieriem, bet viņa ir izvēlējusies strādāt ar neprofesionāliem un tam brīdim atbilstošiem, arī kustībās un žestikulācijā tizlākiem ekrāna tēliem.

Paula: - Es arī tieši gribēju minēt aktieru izvēli. Pat ja darbam tas bija sarežģītāk, tomēr nostrādāja labāk. Un, papildinot Daces teikto, – no Martas puses ir drosmīgi būt tik atklātai uz ekrāna. Nav sajūtas, ka viņa kaut ko slēptu; varbūt kāda daļa ir iztēlota klāt. Bet ir redzams, ka visas draņķības un problēmas ir novedušas viņu līdz tam, kur viņa ir šobrīd. Un to ir patīkami redzēt.

Elīna: Viens aspekts, ko man liktos svarīgi izcelt no drosmes viedokļa, – saistībā ar to, kā amerikānismi tiek ielikti Latvijas kontekstā un tradīcijā – ir tas, kā Marta runā par šīm meitenēm. Arī tekstā par postfeminismu, ko jums biju ieteikusi, jau ļoti kritiski raugās uz to, ka neoliberālisma gaisotnē feminisms tiek izmantots paštēla veidošanai, jo noteiktos lokos to ir vieglāk pārdot, parādīt sevi kā progresīvi domājošu… Bet Latvijas kontekstā tā ir drosme – ka Marta filmā ieliek tik daudz stipru meiteņu tēlu, turklāt nevis uzsverot individuālo, ko biežāk var pārmest amerikāņu filmām (katra individuālā varoņa pārtapšana, lai viņš labāk iekļautos sabiedrībā vai noteiktā grupā), bet uzsverot tieši meiteņu draudzību, ka „kopā ir spēks”. Arī tā Latvijas kontekstā ir drosmes izpausme.

Žulijens: - Es piekrītu. Īpaši tāpēc, ka šī ir meinstrīma filma, veidota tā, lai uzrunātu plašu cilvēku loku – šai filmai vismaz teorijā ir plašāka mērķauditorija nekā varbūt Nekas mūs neapturēs vai Pilsēta pie upes. Tādā kontekstā tas noteikti ir drosmīgi.

Elīna: - Bet vai saistībā ar feminismu un drosmi šis laiks pirms divdesmit gadiem netiek mitoloģizēts? Man liekas, jauniem cilvēkiem pirms divdesmit gadiem feminisms vēl nebija tik ļoti populārs, drīzāk ļoti šauros lokos, bet filma mēģina stāstīt, ka tas ir plašāks fenomens Latvijā jau ap divtūkstošo gadu.

Žulijens: - Es joprojām neatkāpjos no sava uzstādījuma, ka tas, ko mēs redzam, ir šābrīža Martas skatījums. Viņa arī saka – tajā laikā tu vēl nezināji, ka tev pēc tam būs ēšanas traucējumi… Un ka viena mammas piebilde ar tevi paliks vēl nezin cik gadus. Viņa veido dialogu ar pagātnes māti un pagātnes sevi šajā Sarmītes tēlā, un savās atmiņās viņa var ieviest visvisādus elementus, kas ir fantastiski. Nēģus mums ir vieglāk uztvert, jo tie ir tik ļoti “in your face”. Bet arī feministiskās idejas viņa var mierīgi no šodienas skatupunkta projicēt pagātnes notikumos un atcerēties tos caur šādu prizmu. Līdz ar to stilistiski tas ir iederīgi.

Elīna: - Es gribēju dzirdēt tieši par to projicēšanu. Viņa projicē mūsdienu skatījumu, bet vienlaikus arī mitoloģizē divtūkstošo gadu. Bet nevar pārmest, ka kino vienmēr rada savu realitāti. Piemēram, skatoties filmu kopā ar mammu, mēs spriedām, ka ap divtūkstošo gadu anglicismi vēl jauniešu valodā nebija tik izplatīti.

Paula: - Varbūt tas ir elements, lai piesaistītu mūsdienu jauniešu auditoriju, lai viņi varētu labāk identificēties. Lai nav tikai tā jauniešu valoda, kas bija tolaik un mūsdienu jauniešiem varētu būt nesaprotama un likties tizla.

Elīna: - Jauniešu valodu vienmēr raksturo dažādi žargonvārdi, kas izzūd līdz ar paaudzi. Un tie žargonvārdi, ko lietoja pirms divdesmit gadiem, varbūt tiešām šodien izklausās ļoti vecmodīgi vai pat nesaprotami, tādā veidā filmā nebūtu iespējams ielikt to foršumu, kas tur ir tagad.

Dace: - Es arī pieķēros anglicismiem un nevarēju saprast, kāpēc tie tur ir. Jo man šķiet, ka filma nemaz neizmanto divtūkstošo gadu žargonu, tā varbūt tiešām ir mūsdienu jauniešu valoda, lai radītu dabiskāku sajūtu. Ja filmā būtu autentiska divtūkstošo gadu sākuma valoda, varbūt tā piestāvētu vietai un videi, bet, iespējams, mums būtu grūtāk noticēt, ka tie ir jaunieši, kas tur sarunājas. Bet ir ļoti iespējams, ka es nepiefiksēju kādus žargonvārdus.

Žulijens: - Ir tāda nianse – galvenā varone taču ir frīkaina, viņa raksta lugas un devītajā klasē izdomā pati savus lamuvārdus, piemēram, “goveklis”. Līdz ar to mēs varam viņai piedot savā ziņā dīvainu valodu.

Elīna: - Varbūt teksti, kurus es jums piedāvāju izlasīt, radīja vēl kādas asociācijas vai refleksijas?

Dace: - Man ļoti patika Ganinga teksts, bet tas ir loģiski, un es saprotu, kāpēc viņš ir tik ietekmīgs. Aizdomājos, cik ļoti es biju savā prātā nolīdzinājusi kino un teātri, gandrīz ielikusi vienādības zīmi starp tiem – jo man personīgi skatītāja dzīvā klātbūtne nešķiet tik būtiska, kā daudziem teorētiķiem, kas to uzsver kā kaut ko lielu un svarīgu. Gan kino, gan teātris izmanto naratīvu, katram pieejamās tehniskās iespējas, dekorācijas, bet es biju aizmirsusi par atrakciju parka elementu tajā visā. Mēmais kino sākumposmā nāk no atrakciju parka. Un 90. gados, kad sākās visi lielie blokbāsteri ar garajām action epizodēm, Ganinga teksts ļoti palīdzēja to visu saprast. Bet tieši tāpat to var izmantot gan mūziklu interpretācijā, gan arī attiecībā uz Martas filmu. Man liekas, tas palīdz ieraudzīt filmas dažādos līmeņus. Un tieši epizodes, kuras varam interpretēt kā atrakcijas, piešķir šai filmai to īpašo garšu un daudzveidību.

Bet vēl es gribu piebilst par to veselas pasaules veidošanu ap filmu. Šobrīd ar to nodarbojas arī Māra Martinsona filma Saki Jā, tai ir izveidots TikTok konts, ir arī Instagram – tur iet gan klipiņi no filmas un parastais reklāmas materiāls, gan arī epizodes, kur aktieri izspēlē savus varoņus ārpus filmas. Par to, cik labi viņiem tas sanāk, nupat esmu uzrakstījusi Kino Rakstiem , bet vispār es domāju – būtu loģiskāk, ja Latvijā pirmā TikTok kampaņa būtu Tizlenēm. Man šķiet, tas būtu forši nostrādājis, jo tur uzturas tā auditorija, kas filmai vajadzīga. Un būtu dabiskāk, ja reklamētāji būtu jaunieši, nevis trīsdesmit gadus veci aktieri, kas mēģina spēlēt līdzi TikTok trendiem. Respektīvi, ja jaunieši būtu gan satura ražotāju, gan arī satura patērētāju pusē. Tādējādi interakcija veidotos daudz dabiskāka un loģiskāka. Es gan arī saprotu, ka taisīt TikTok kampaņu ir baigais ārprāts, ko droši vien nevienam negribas darīt.

Paula: - Es pievienojos tavai sāpei. Mēs pirms vairākiem mēnešiem sākām plānot filmas Spogulī izplatīšanas kampaņu un gribējām būt pirmā Latvijas filma TikTokā, jo tieši šādai selfiju filmai sociālie tīkli ļoti piestāv… Un tad šo plānu izbojāja Saki Jā – jo, manuprāt, šī kampaņa ir diezgan negaumīga, sākot jau ar plakātu. Turklāt, lai veiksmīgi pārdotu filmu, ir jāzina sava mērķauditorija, bet tur, man šķiet, paši autori īsti nesaprot, kas tā mērķauditorija īsti ir. Vienā no galvenajām lomām ielikta influencere, cerot paķert jauniešus, bet jauniešiem kaut kādas precību stāsta problēmas īsti nav atbilstošas. Un pa vidu visam vēl tas TikTok… Tomēr pēdējā mēneša laikā filmas sekotāju skaits ir pieaudzis par diviem tūkstošiem, tā ka es jau varu kritizēt, bet viņu auditorija TikTokā tuvojas 5000... Man šķiet, par Tizlenēm būtu interesanti runāt vienlaikus ar Matīsa Kažas Neona pavasari – zinot mērķi un redzot materiālus, šis darbs būtu liekams līdzās Tizlenēm. Arī tie ir īsti jaunieši.

Elīna: - Jā, nu to mēs vēl nevaram – tagad, kad filmu pirmizrāžu grafiki plūst un mainās, mēs nezinām, kurā brīdī Neona pavasaris iznāks uz ekrāna. Ja tas iznāktu tagad, es arī teiktu, ka tā ir tāda etapa filma – jauniešu drāma, kas uzliek latiņu un rada atskaites punktu. Bet nav izslēgts, ka filma iznāks nākamā gada pavasarī, un līdz tam laikam varbūt būs saražotas vēl trīs četras līdzīgas filmas – tepat kaut kur jau ir Mārča Lāča Revolūcija un Matīsa Kažas Ūdens garša, vēl arī brāļu Ābeļu Nemierīgie prāti. Respektīvi, ja runājam par jaunu režisoru pirmajām, otrajām vai trešajām filmām, tad drīzumā ir gaidāms ļoti daudz dažāda materiāla, bet šobrīd viss sagājis dīvainā karuselī, industrijas ķēde ir pilnīgi sajukusi .

Žulijens: - Gribu piebilst, ka Tizlenes būtu interesanti paķidāt vēl dažādos citos kontekstos.

Man ir tāda sajūta, ka pašlaik mēs tikai iezīmējam lauku, kā uz šo filmu skatīties.

Elīna: - Jā, protams. Mēs iezīmējam tās daudzās teritorijas, kurās šo filmu varētu atklāt tālāk. Piemēram, vēl viena svarīga lieta ir saistīta ar to, kā mēs patērējam medijus un kas ir tā kultūrtelpa, ko mēs sev veidojam, kas ir tā kultūras atmiņa, ko veidojam katrs pats sev un pārnesam saviem skatītājiem. Tā kā vismaz pēdējos trīsdesmit gadus Latvijā neviens vairs nedzīvo aiz dzelzs priekškara, mums ir daudz saskarsmes punktu ar pasauli – gan konkrētu filmu, gan citu kultūras produktu ziņā, un kā kinoskatītāji mēs ļoti daudz patērējam amerikāņu kino un amerikāņu popkultūru. Kultūras teorijā ir tāds indiešu izcelsmes britu teorētiķis Homi Baba, kurš runā par “third space”, kas nāk no postkoloniālisma teorijas, – ja cilvēks dzīvo starp vairākām kultūrām, viņš rada sev “trešo telpu”, kurā saplūst dažādo tradīciju ietekmes. Mani tas interesē tieši Latvijas kinoskatītāja kontekstā – attiecībā uz Tizlenēm ir jārunā par kultūrtelpu, kāda ir filmas varonēm, kāda ir režisorei un kāda ir skatītājiem. Savā ziņā līdz ar šo filmu amerikāņu kultūra kolonizē latviešu kino, Tizlenes demonstrē, ka filmas varoņi dzīvo amerikāņu kultūrā.

Žulijens: - Tomēr ir viena interesanta lieta – es jau daudzus gadus dzīvoju bez televīzijas, bet šad un tad kaut kur ciemojoties secinu, ka, piemēram, filma 10 Things That I Hate About You vai citas filmas – LNT un TV3 repertuārs, ar kuru daudzi no mums ir uzauguši, – joprojām tiek translētas!

Elīna: - Respektīvi, Marta strādā ar filmām, kuras regulāri rāda televīzijas kanāli Latvijā.

Žulijens: - Tizlenēs ir vairākas atsauces uz filmām, kas tagad piedzīvo rimeikus vai atgriešanos pie skatītājiem. Jā, tās ir amerikāņu filmas, bet tās arī šobrīd ir aktuālas kultūrtelpā. Jo, runājot par Latvijas kino kultūrtelpu – 2000. gadā mums taču bija tikai Baiga vasara

Dace: - Nav jau tā, ka tikai filmas varones vai tikai Marta tolaik dzīvoja Amerikas kultūras ietekmē. Mēs visi tajā dzīvojām, jo tas bija tas, ko rādīja televīzijas; vēl varbūt Krievijas filmas vai seriāli.

Žulijens: Ir interesanti domāt, ka Marta ir izveidojusi vietējam kontekstam tādu filmu, kāda bijusi un ir svarīga ļoti daudziem jauniešiem un jaunietēm visā pasaulē. Jauniešu filmu žanrs ļoti labi runā par konkrētā brīža aktualitātēm, par vecumposmam raksturīgo, turklāt tālaika aktuālajā valodā. Tieši tāpēc mums nav apriebies skatīties tos jauniešu mīlasstāstus, kas nāk jau no 50. gadiem, un es neteiktu, ka pa šo laiku ir ieviestas dižas inovācijas.

Elīna: - Tas nozīmē – Tizleņu resurss ir arī tas, ka šī, cerams, kļūs par plaši skatītu filmu, tādējādi veidojot savu skatītāju paaudžu kultūratmiņu par millēniuma tuvošanos. Un liks tām amerikāņu tīņu filmām pabīdīties nostāk.

Kino Rakstu jauno kritiķu meistardarbnīcas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Atsauces:

1. Pieejams brīvpieejā Amsterdam University Press izdevniecības portālā šeit: https://library.oapen.org/viewer/web/viewer.html?file=/bitstream/handle/20.500.12657/35197/340138.pdf?sequence=1&isAllowed=y  
2. Ofra Koffman, Shani Orgad, Rosalind Gill, 2015 
3. kinorežisores Marta Elīna Martinsone, Alise Zariņa, Liene Linde. 
4. Frederic Jameson. Postmodernism Or Culture of Late Capitalism, New Left Review, 1/ 146, 1984 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan