Pasaules literatūras vēsture zina pietiekami daudz gadījumu, kad izcils un lasītāju iemīļots romāns top pārcelts filmā un pilnībā izgāžas. Ne mazums ir arī tādu piemēru, kad viduvējs, lai arī populārs literārs sacerējums kļūst par pamatu lieliskam kinodarbam. Bet ir arī grāmatas, kuras nekad neviens nav mēģinājis ekranizēt. Uz šī fona jauno Jāņa Ābeles filmu "Jelgava ‘94" nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā Jāņa Joņeva romānā.
Iemesls visiem trim ievadā minētajiem scenārijiem ir viens un tas pats – kinovaloda prasa pavisam citus stāsta, noskaņas vai idejas realizācijas paņēmienus, bet tas, kas bijis noderīgs grāmatā, var izrādīties pilnīgi lieks vai traucējošs filmā. Prasme atpazīt, atrast un izmantot īstos instrumentus ir profesionālisma pazīme, tāpēc kino industrijā, kur iesaistīts daudz lielāks profesionāļu skaits un attiecīgi arī finansējums, retāk var paļauties uz veiksmi, iedvesmu vai iedzimtu talantu, kas bieži vien ir tā vai cita rakstnieka panākumu pamats.
Izvēloties ekranizēt labi pirktu grāmatu, režisors riskē. Un viņš to lieliski apzinās.
Viņš piesaista scenāristu, kura uzdevums ir likt skatītājam aizmirst daudzus intīmā tuvībā ar grāmatu pavadītus vakarus, izdzēst lasītāja fantāzijā uzburtos grāmatu varoņu tēlus un viņu balss intonācijas, sagriezt un savērpt izstiepto sižetu, iekļaujot to komerciālu apsvērumu saspiestajā filmas hronometrāžā. Labā grāmatā reizēm nemaz nav svarīgs izteiksmīgs nobeigums, bet filmai tas bieži vien ir vitāli nepieciešams, lai panāktu vajadzīgo katarsi. Citiem vārdiem sakot, izvēloties grāmatas materiālu savas filmas veidošanai, režisoram jārēķinās ar papildu grūtībām un iegūt skatītāju mīlestību ir daudz grūtāk.
Tas tomēr nav traucējis latviešu kinematogrāfistiem pēdējos gados ķerties pie šī nepateicīgā darba. Un ir bijušas vairākas veiksmes – filmā Bille režisorei Inārai Kolmanei un scenāristam Arvim Kolmanim izdevies no klasiska un jau ikonogrāfiska Vizmas Belševicas darba izveidot raitu stāstu ar dzīviem un pārliecinošiem varoņiem. Filmā Homo novus ar pavisam citiem paņēmieniem izdevies apiet vairākus Anšlava Eglīša romānā paslēptos zemūdens akmeņus un aizraut skatītājus ar mazliet kaleidoskopisku, taču mīļu stilizāciju. Gaidāmas vēl citas filmas ar literāru pamatu – Aleksandra Grīna romānu Dvēseļu putenis ekranizē Dzintars Dreibergs ar Borisu Fruminu kā scenāristu, pieteikta arī Noras Ikstenas Mātes piena kinoversija.
Uz visa šī fona nupat iznākušo Jāņa Ābeles filmu Jelgava ‘94 nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā un pirms dažiem gadiem vispārēju sajūsmu izraisījušā Jāņa Joņeva romānā ar tādu pašu nosaukumu.
Gaidot filmas gala versiju, dzirdot dažādus stāstus par filmas tapšanas gaitu un vērojot treilerus, šķita, ka filmas veidotāji (scenārija autors - jau pieredzējušais Matīss Gricmanis, atsevišķiem tekstiem klāt tapt palīdzējis jelgavnieks Kārlis Vērdiņš) būs centušies izvairīties no striktas turēšanās pie grāmatas teksta, tā vietā pieķeroties vieglāk un starptautiskāk pārdodamajai smagā metāla tēmai, kas filmu ieliktu šaurākā un tieši tāpēc drošākā nišā. Taču jau filmas pirmajās desmit minūtēs kļūst skaidrs, ka tā nav – precīzi un talantīgi tiek parādīta tā nostaļģija un sentiments, kas Joņeva tekstu savulaik padarīja tuvu un saprotamu daudz plašākai auditorijai.
Drūmas un aukstas pilsētas skati, četrpadsmit gadus veca pusaudža personiskās un sociālās problēmas, viņa vērojumi un ilgas, bet tam visam pāri – trīsdesmit gadus vecā Rakstnieka (lomā Kaspars Aniņš) balss, kurā brīžiem nepārprotami ieskanas Joņevam raksturīgā intonācija. Lai arī vēlāk šī tēla izmantojums var sākt krist uz nerviem – tas parādās par biežu un paskaidro par daudz –, kopumā filma veidota ar lielu mīlestību pret romānu un tā autoru.
Pieļauju, ka nevienam rakstniekam tā pa īstam nevar patikt filma, kas uzņemta, izmantojot viņa darbu (daudziem arī paša iepriekš sarakstītais ar laiku var sākt riebties), taču šajā gadījumā Joņevam nav iemeslu izjust vilšanos vai kaunēties par rezultātu.
Filma ir simpātiska, aizkustinoša un veikli nostrādāta.
Noteikti jāatzīmē veiksmīgā aktieru atlase, īpaši labi ir jaunieši, mūziķi un bandīti. Attaisnojas Alekša Tauriņa izvēle metālista Nāves lomai – viņš to nospēlē nepiespiesti, atklāti un nesabiezinot krāsas. Bruno Bitenieks galvenajā lomā ir trausls, neveikls un tieši tik nejēdzīgs, kāds arī ir īsts četrpadsmitgadnieks savās paša atmiņās. Elizabete Zviedre viņa klasesbiedrenes lomā ir mazliet par pieaugušu, bet arī tas šajā vecumā ir dabiski – sen zināms, ka meitenes nobriest ātrāk, un tieši tas izraisa lielu daļu romantisko problēmu, kuras mēs visi lieliski atceramies no skolas laikiem.
Labi saspēlējas Kaspars Gods un Jānis Jarāns tēva un kaimiņa lomās (to gan var saprast tikai no filmas titriem). Brīnišķīgs bija izbēgušā bandīta tēls, taču tam netika ļauts izspēlēt sevi līdz galam vai vismaz kādam sižetiskam krikumam, kas ļautu mums viņu iepazīt kā personību. Aina, kurā Nāve sastrīdas ar savu tēvu, ir spoža, taču paliek karājoties gaisā, jo mēs par tēvu neko tā arī neuzzinām.
To pašu diemžēl gribas teikt par vēl dažiem varoņiem, kurus spēlēt uzdots pieredzējušiem un talantīgiem aktieriem, taču par maz atvēlētais ekrāna laiks atstāj nepabeigtu Andra Keiša fizkultūras skolotāju (kam esot bijis reāls prototips no aktiera bērnības), Gunas Zariņas skolas direktori un Ievu Puķi mātes lomā. Visspilgtāk šīs tēla biogrāfijas pietrūka Anda Stroda varonim, kurš ved jauniešus uz Rīgu, taču pusceļā bez īpaša iemesla izmet no mašīnas. Brīžiem rodas aizdomas – filmas veidotāji paļāvušies uz to, ka skatītājiem būs zināms romāna saturs, tāpēc atstājuši daudzas detaļas aiz kadra. Vai arī – vēlējušies visu atstāt pusizstāstītu, lai vairāk runātu filmas noskaņa.
Jāatzīst, ka tā, šķiet, ir režisora Jāņa Ābeles rokraksta pazīme un viena no viņa stiprajām pusēm – arī debijas īsfilmā Augstāk par zemi (2015) un pirmajā pilnmetrāžas filmā 7 miljardi gadu pirms pasaules gala (2018) viņam lieliski izdevies parādīt urbānās ainavas skumjas un vientulību. Viņš nav centies precīzi notvert 90. gadu Jelgavas atmosfēru (būdams jelgavnieks, es to nepazinu), taču šajās ainās ir kaut kas arhetipiskāks – tāds, kas var tikt atpazīts un saprasts arī nesaistīti ar konkrētu vietu un laiku.
Interesanti, ka ārskati Ābeles filmās ir daudz krāšņāki par iekštelpām – Jelgavā ‘94 skolas gaiteņi, klases, koncertzāļu pagrabi un dzīvokļi ir nekādi, tie ir nespodri, tukši un nesvarīgi, galvenais notiek ārā, pagalmā, mežā, uz salas.
Zīmīgi, ka visās trijās Ābeles filmās ir kāda aina uz daudzstāvu mājas jumta vai kraujas malā – viņu vilina kritiena priekšnojauta un bailes no augstuma, viņš apzināti izmanto šo psiholoģisko triku, lai skatītāju izsistu no komforta sajūtas. Arī tas ir kaut kas tāds, ko mēs praktiski visi atceramies no savas bērnības – pārvarētās bailes no kokiem, jumtiem, balkoniem, pirmo nojausmu par savu mirstīgumu un pirmo pieaugšanas brīdi.
Gluži tāpat kā Joņeva romāns, filma atstāj nepiepildīta solījuma pēcgaršu – puikas tā arī nenodibina savu grupu, nekļūst par īstiem metālistiem, bet nerealizētās cerības paliek aizķērušās jau pieaugušā varoņa dvēselē, ik pa brīdim atgādinot, ka “tāda jau ir tā dzīve” un savā būtībā mēs visi esam lūzeri – ja salīdzinām ar to, ko tik ļoti gribējām bērnībā. Bet devīze “Stay brutal!” beigu beigās izskan ar zināmu sarkasmu. Ar sentimentālu sarkasmu, protams, un tas to padara vēl nežēlīgāku.
