Tā varētu būt aina no Bila Plimptona animācijas filmas – divi kovboji apsēžas starp kaktusiem un sāk sarunu. Arī mēs ar amerikāņu animācijas režisoru Bilu Plimptonu sarunai izvēlamies vietu starp kaktusiem; tiesa, tie aug uz palodzes nelielā telpā pie kinoteātra Splendid Palace lifta.
Bērnībā Oregonā Bils aizrāvās ar televīzijas vesterniem un pats sapņoja kļūt par kovboju. Ģimenei pat piederēja divi zirgi. Par kovboju viņš gan nekļuva, toties vēlāk radīja pats savus animētos Mežonīgos Rietumus, tostarp pilnmetrāžas filmu Slide (2023).
Plimptons ir viena no spilgtākajām amerikāņu neatkarīgās animācijas personībām, viņš savā ilgajā karjerā izkopis neatkārtojamu, acumirklī atpazīstamu rokrakstu – ekspresīvu, grotesku, sirreālu un metamorfozēm piesātinātu. Viņa darbu cienītāju un domubiedru vidū ir gan Simpsonu radītājs Mets Greinings, gan Kventins Tarantīno, gan dažādu paaudžu un mākslas jomu pārstāvji, bet viņa animācijas vizuālo valodu mēdz atpazīt arī tie, kuri autora vārdu nemaz nezina. Tikmēr Bils pats stāsta, ka viņu iedvesmojot franču režisors Žaks Tatī un viņa minimālistiskais, sirreālais humors, Plimptons grib līdzīgu pieeju izmantot animācijā, smeļoties ierosmes arī Ņujorkas ikdienas dīvainībās.
Tiekamies piektdienā, Bils tikko iznācis no Straumes zāles, kur sekojis Riga IFF animācijas projektu prezentācijām. Rīgā Plimptons ieradies kopā ar režisori Signi Baumani un cītīgi seko festivāla norisēm, apmeklē seansus, tiekas ar vietējiem animatoriem un labprāt iepazīst pilsētu. Vēlākā animatoru pastaigā pa Rīgu Bila uzmanība tiek gan arhitektūrai, gan mākslai.
Sarunas laikā Plimptons no līdzi paņemtajām mapītēm velk topošās filmas skices un kadru plānus, rāda, kā veido savus tēlus un meklē neparastus skatpunktus. Viņš ir aizrautīgs stāstnieks, kura atbildes uz jautājumiem nereti pārtop veselās epizodēs no viņa dzīves un karjeras. Plimptons skaidri apzinās savas radošās izvēles un ar īpašu pārliecību runā par neatkarību, ko savulaik izvēlējies pat miljona dolāru piedāvājuma vietā. Viņa stāstos atkal un atkal atgriežas zīmēšanas prieks, kas, šķiet, ir gan viņa darba metode, gan galvenais dzinulis un autentiskuma apliecinājums.
Ieva: – Jūs ieradāties Rīgā pirms dažām dienām. Vai ir jau izveidojušies kādi iespaidi par Rīgu un šejienes kino un animācijas kopienu?
Bils: – Tas ir plašs jautājums. Es jau esmu šeit bijis – man šķiet, tas bija ap 2009. gadu vai varbūt vēl agrāk. Es ievēroju, ka pilsēta patiešām attīstās, skaistā jaunā arhitektūra ir visai iespaidīga. Šķiet, arī kino šeit ir ļoti progresīvs un neatkarīgs, īpaši animācija, jo jūs taču ieguvāt Oskaru. Nu, ne jau jūs personīgi...
Latvijā katrs to uztver ļoti personīgi!
Jā, tas ir ļoti iespaidīgi. Esmu apmeklējis dažas animācijas studijas, un tie darbi, ko viņi tur veido, ir brīnišķīgi, patiešām skaisti. Es priecājos šeit būt.
Jūs mēdz raksturot kā neatkarīgu amerikāņu kino autoru. Vai jūs piekrītat šādam apzīmējumam?
Jā, piekrītu, un es ar to ļoti lepojos. Tas ir lieliski. Neviens man nenorāda, kā jāveido filma. Neviens nepieprasa kaut ko mainīt vai pasteigties ar pabeigšanu. Es varu izmantot savu laiku un savas spējas, lai radītu filmu.
Tagad, kad esat mazliet iepazinies ar mūsu darba apstākļiem, kā jūs eiropietim paskaidrotu, ko nozīmē būt neatkarīgam kinoveidotājam Amerikā? Mēs šeit strādājam pēc pavisam citiem noteikumiem – esam daļa no valsts atbalstītas kultūras sistēmas un vienlaikus savā ziņā joprojām konkurējam ar Holivudu. Bet jūs darbojaties patstāvīgi, pilnīgi neatkarīgi vietā, kur lielā kinoindustrija ir dominējošais spēks jūsu valstī. Kā šīs attiecības ietekmē jūsu darbu?
Kad biju mazs, kādus piecus vai sešus gadus vecs, es dievināju Disneju. Redzēju Disneja animācijas televīzijā un sapratu, ka vēlos zīmēt animācijas filmas. Es gribēju strādāt Disneja studijā, būtu zīmējis vāveres, putnus vai jebko citu, lai tikai varētu tur strādāt. Tas mani pilnīgi apbūra.
Pēc tam es ieraudzīju dažas Warner Bros. animācijas filmas – Blīkšķu Banniju, Dafiju Daku, Ceļskrēji un tamlīdzīgas. Tad es gribēju strādāt Warner Bros. un veidot patiešām trakas, vardarbīgas, sirreālas multfilmas.
Taču, kad pabeidzu koledžu – es nāku no Oregonas, tā ir ziemeļos no Kalifornijas –, nebija animācijas skolu, nebija vietas, kur animāciju apgūt. Tas bija ļoti slikts laiks animācijai. Disnejs bija miris, studija bija bankrotējusi, un Warner Bros. bija pārtraukusi veidot filmas.
Tāpēc es pārcēlos uz Ņujorku, lai strādātu par ilustratoru, zīmēju daudz joku, humoristisku stāstu, komiksu un tamlīdzīgu lietu. Bet patiesībā es ļoti gribēju veidot animāciju.
Kad mani nominēja Oskaram par filmu Your Face, saņēmu zvanu no Disneja studijas. Viņi atsūtīja juristu pie manis uz Ņujorku, kur dzīvoju arī tagad. Jurists izvilka lielu līgumu, biezu kā grāmata, nolika to uz galda, paskatījās man tieši acīs un teica: “Volta Disneja studija vēlas tevi nolīgt animācijas veidošanai, un mēs tev maksāsim miljonu dolāru.”
Oho! Es neko tādu nebiju gaidījis. Nupat tikai sāku savu karjeru, un viņi man jau piedāvā miljonu dolāru! Jurists gan nepateica, kādam darbam mani vēlas nolīgt; vēlāk uzzināju, ka man būtu vajadzējis zīmēt Džinu filmā Aladins (1992) – to tēlu, kura seja nemitīgi mainās, viņam visu laiku viss kustas.
Es biju sajūsmā. Miljons dolāru, un es veidošu animāciju Disnejam!
Tad es jautāju: «Ziniet, es taisu arī tādas trakas īsfilmas un gribētu tās turpināt veidot nedēļas nogalēs. Vai tas būtu iespējams?» Viņš atbildēja: «Jā, protams, tu to vari darīt, bet šīs filmas piederēs Disnejam.» Un es jautāju: «Bet, ja es kādam izstāstu smieklīgu joku, vai arī tas pieder Disnejam? Un, ja es redzu sapni, vai tas arī pieder Disnejam?»
Tā nu es pieņēmu lēmumu. Varbūt tas bija stulbs lēmums, bet es pateicu nē. Es atteicu Disnejam un miljonam dolāru.
Kopš tā laika es katru rītu pamostos, apsēžos pie sava zīmēšanas galda un zīmēju, ko pie velna vien gribu. Neviens nestāv man aiz muguras un nesaka: «Nē, nē, nē, tā tu nedrīksti darīt.» Man šī brīvība ir vērtīgāka par miljonu dolāru. Tāpēc es esmu neatkarīgs.
Vispār Amerikā mākslai ir ļoti maz naudas. Valdība grib tērēt naudu citām stulbām lietām. Tāpēc sapratu – lai izdzīvotu, man jāveido mūzikas videoklipi, reklāmas, jāpiedalās dažādos pasākumos, piemēram, jābrauc šurp un jāvada meistarklase. Tā es varu izdzīvot kā neatkarīgs mākslinieks. Es nesaņemu valsts naudu vai korporāciju naudu, neko tamlīdzīgu. Filmas nopelna naudu, es šo naudu ieguldu nākamajā filmā, un tā tas turpinās.
Bet vai ir kāda iekšējās cenzūras forma, ar kuru jums nācies cīnīties?
Noteikti ir iekšējā cenzūra, jo man ir jāpelna iztika, jāmaksā rēķini. Tāpēc man jāraugās, lai es nekļūtu pārāk aizskarošs vai pārāk dīvains.
Manuprāt, daļa manas popularitātes izriet no tā, ka mani darbi ir saprotami ļoti dažādiem cilvēkiem, kas uztver humoru. Viņiem nav vajadzīgi vārdi vai skaidrojumi. Viņi vienkārši redz attēlu un saprot joku.
Kā jums izdodas nopelnīt naudu ar filmām?
Nu, tieši par to es runāju. Taisu reklāmas, mūzikas videoklipus, piedalos pasākumos, Comic Con festivālos, pārdodu daudz dažādu ar saviem darbiem saistītu lietu. Patiesībā esmu arī uz šejieni atvedis kaudzi savu zīmējumu, ko pārdot. Tas ir kļuvis par ļoti nozīmīgu ienākumu avotu, jo cilvēki augstu vērtē manus oriģinālos zīmējumus.
Kā jūs varbūt zināt, esmu izveidojis apmēram deviņas pilnmetrāžas animācijas filmas, ap simt animācijas īsfilmu un daudz mūzikas videoklipu. Tie visi ir mani darbi, pats veidoju visus zīmējumus, un tie ir kļuvuši ļoti vērtīgi. Daudzi cilvēki pērk manus mākslas darbus, un tas ir vēl viens veids, kā samaksāt rēķinus.
Vai varat sīkāk pastāstīt, kā finansējāt savu pirmo pilnmetrāžas filmu? Tas varētu būt liels lēciens nezināmajā, īpaši Amerikā.
Pēc nominācijas Oskaram es turpināju veidot veselu virkni īsfilmu, jo tieši to es patiešām vēlējos darīt – How to Kiss (1988), 25 Ways to Quit Smoking (1989), One of Those Days (1988) un daudzas citas. Tās bija ļoti populāras, cilvēkiem patika. Tāpēc es nolēmu izdot savu īsfilmu izlasi. Tā bija videokasete, vēl pirms DVD laikiem. To ļoti labi pirka.
Kad saliku šo izlasi kopā, es sapratu, ka no visām šīm īsfilmām faktiski esmu izveidojis pilnmetrāžas filmu – sešdesmit vai septiņdesmit minūšu animācijas. Un es nodomāju: «Es tik ļoti gribētu uztaisīt pilnmetrāžas animācijas filmu!» Disnejs taču tādas veidoja, un arī es to vēlējos.
Tāpēc es sazinājos ar Morīnu Makeleronu un teicu: «Uztaisīsim pilnmetrāžas filmu. Kaut ko līdzīgu Yellow Submarine, tikai ar amerikāņu mūziku – sērfroku, rokabillī un kantrī!» Morīna ir brīnišķīga dziedātāja un lieliska mūziķe. Septiņdesmitajos gados mums kādu laiku bija kopīga grupa, ar kuru uzstājāmies Ņujorkā.
Tolaik man nebija daudz naudas. Mēģināju filmas ideju piedāvāt finansētājiem, kā to dara arī šeit, bet
biju briesmīgs projektu prezentētājs. Es nepratu neko pārdot.
Par laimi, divas manas īsfilmas bija ļoti populāras, un MTV tās nopirka. Arī kāds cits tās nopirka, turklāt par lielu naudu. Un es sāku veidot reklāmas. Tāpēc man bankā bija pietiekami daudz naudas, lai filmu finansētu paša spēkiem. Tā es arī izdarīju. Un tā esmu strādājis jau no paša sākuma.
Kā darbojas filmu izplatīšana Amerikā? Mums viena no galvenajām animācijas īsfilmu problēmām ir tāda, ka tās var parādīt vienā seansā vai pirmizrādē, pēc tam vēl dažos festivālos pasaulē, bet ir grūti sasniegt auditoriju, pat Latvijas skatītājus. Protams, Amerika ir daudz lielāka valsts ar daudz plašāku auditoriju, tomēr – ko jūs darāt, lai ar īsfilmām un pilnmetrāžas filmām sasniegtu skatītājus? Un – vai tas ir mainījies kopš jūsu karjeras sākuma?
Jā, tas ir mainījies. Man šķiet, visa sistēma ir mainījusies, īpaši pēc kovida. Es pats ar kovidu nesaslimu, bet pandēmijas laikā daudzi kinoteātri tika slēgti, Comic Con pasākumi nenotika, un liela daļa manu ienākumu pazuda.
Tagad es pelnu internetā. Mēs pārdodam manas filmas tiešsaistē, īpaši īsfilmas, un tas nes labu peļņu. Arī kinoteātri nomā manas filmas un īsfilmas, jo tās ir populāras un smieklīgas, un cilvēkiem patīk smieties. Un es pārdodu mākslas darbus, īpaši zīmējumus no Your Face un Guard Dog.
Jā, īsfilmām ir grūti atrast izplatītājus. Bet es jau arī tās netaisu, lai kļūtu bagāts. Es zīmēju, jo man patīk to darīt. Filmas ceļo pa festivāliem, un tā es iegūstu daudz cienītāju, kuriem patīk skatīties manas īsfilmas. Bet lielā nauda ir pilnmetrāžas filmās. Man ir aģents, kurš popularizē manas filmas festivālos un visā pasaulē.
Ko nozīmē tas, ka jums ir aģents? Vai tā ir kāda aģentūra?
Nē, nē, nekāda aģentūra. Vienkārši viens cilvēks.
Mans tēvs bija baņķieris, ļoti veiksmīgs baņķieris, viņš prata apieties ar naudu. Es neprotu, man ar to iet briesmīgi. Piemēram, kāds piezvana un saka – o, es gribētu nopirkt tavu filmu! – un es par to vienkārši aizmirstu. Tāpēc man ir vajadzīgs cilvēks, kurš rūpējas par manām finansēm.
Šis cilvēks, kuru pazīstu jau ļoti sen, agrāk bija balss aktieris. Viņš ļoti labi prot popularizēt manas filmas, pieteikt tās festivāliem, braukāt pa filmu tirgiem, organizēt pārdošanu un slēgt darījumus. Viņš ir uzņēmies lielu daļu manu finanšu jautājumu.
Bet tas nav jūsu producents?
Nē. Tiesa, esmu strādājis pie filmas, kurai viņš bija producents, to sauc Valis 52. Filma tika izrādīta Berlinālē, un saņēma Kristāla lāci kā labākā īsfilma. Viņš ir ļoti talantīgs, viņam izdevās šo filmu popularizēt un ar to nopelnīt daudz naudas.
Izklausās pēc labas sadarbības, bet tas prasa arī zināmu uzskaites darbu no jūsu puses. Ja jūs joprojām pārdodat zīmējumus no Your Face un citām filmām, kas tapušas jau diezgan sen, tad ums droši vien ir milzums papīru, kas jāglabā kārtībā un ko nedrīkst pazaudēt, daudz materiālu, kam jāseko līdzi.
Animācijā to zīmējumu ir simtiem. Man šķiet, Your Face bija kādi astoņi simti vai deviņi simti zīmējumu. Tātad ir daudz mākslas darbu, ko pārdot. Turklāt esmu uztaisījis tik daudz filmu, ka, manuprāt, zīmējumi man nekad nebeigsies.
Kur jūs tos glabājat? Kā izskatās visa šī kolekcija?
Tā ir lielāka par šo telpu, varbūt piecas reizes lielāka. Man ir kastes līdz pašiem griestiem, pilnas ar mākslas darbiem.
Filma, ko es uztaisīju ar Kanje Vestu... Jūs viņu pazīstat?
Ne personīgi. (Smejas.)
Viņš patiesībā ir labs cilvēks. Es viņam izveidoju mūzikas videoklipu, pēc tam grāmatu, un mēs sarīkojām izstādi galerijā. Manā pieredzē viņš ir labs cilvēks, vismaz vienmēr pret mani izturējies ļoti labi.
Kāds ir jūsu mīļākais instruments zīmēšanai?
Man ir trīs. Es izmantoju parastu zīmuli.
Mīkstu?
Jā, diezgan mīkstu. Man patīk, ja tas ir melns, patiešām tumšs. Ar to es uzzīmēju Your Face, bet pēc tam pārgāju uz krāsainajiem zīmuļiem. Man ļoti patīk Prismacolor zīmuļi, jo ar tiem var sapludināt krāsas, un tām ir tik piesātināti, dziļi toņi.
Tagad es izmantoju lodīšu pildspalvu, tintes pildspalvu.
Man šķiet, man te ir kaut kas, ko varētu jums parādīt. Nu, tās ir tikai aptuvenas skices, tāpēc nezinu, vai izskatīsies īpaši labi. Šī ir mana jaunā filma. Tas ir tikai sākotnējais zīmuļa zīmējums, kuram pēc tam pāriešu pāri ar tinti. Šie ir visi cilvēki, kas strādā birojā... Patiesībā es nebiju domājis jums šos zīmējumus rādīt.
Un šie ir mani kadru plāni. Man kadru plāni ir ārkārtīgi svarīgi. Emocijas, apgaismojums, kostīmi – tas viss tiek atrisināts kadru plānos. Kad man ir brīvs laiks, es tos izvelku un sāku zīmēt.
Jūsu animācijas filmās ir daudz ļoti specifisku, neparastu skata leņķu.Kā jūs nonācāt pie lēmuma, ka vēlaties savu realitāti rādīt tieši šādā veidā?
Es gribu, lai mana filma būtu unikāla. Gribu, lai cilvēkus tā piesaistītu ar to, ka ir vizuāli stimulējoša. Tāpēc man patīk meklēt jaunas vietas, kur novietot kameru, jaunus apgaismojuma vai montāžas paņēmienus. Ziniet, iespēju ir ļoti daudz. Es uzskicēju dažādus rakursus, dažādus skatpunktus un pēc tam tos iekļauju kadru plānā. Tas manām filmām piešķir savdabīgu izskatu.
Vai jūs mēdzat arī vienkārši ķēpāties, zīmēt bez jebkāda konkrēta iemesla?
Jā, parasti tad, kad runāju pa telefonu vai klausos mūziku, vai daru kaut ko tamlīdzīgu. Man patīk tā vienkārši ķēpāties un skatīties, kas uzpeld no zemapziņas.
Zīmējumos jums patīk sajaukt iekšpusi ar ārpusi, parādīt to, kas atrodas iekšā.
Jā, man tas ļoti patīk. Jo mēs tik reti redzam, kas atrodas iekšpusē, ziniet, zem ādas. Kas tur ir? Tas ir aizraujoši. Dažreiz es pats nemaz nezinu, ko tur iekšā ielikšu.
Vai jūs domājat, ka lielākā daļa cilvēku iekšpusē ir līdzīgi?
Nē. Noteikti ne. Ja dodas iekšā, piemēram, ausī vai sirdī, vai jebkur citur, var atklāt kaut ko patiešām dīvainu un sirreālu. Bet spēlfilmā to nevar izdarīt. Ja mēģinātu ko tādu darīt, tad nogalinātu aktieri.
Ja jums šobrīd būtu jāizveido animācija par to, kas notiek jūsos pašā, kādi būtu trīs svarīgākie kadri?
Es nezinu... Vienkārši smadzenes. Manas smadzenes ir diezgan sirreālas. Tas ir viss, ko šobrīd varu iedomāties.
Un kas atrastos jūsu smadzenēs?
To gan es neatklāšu. Es to pataupīšu kādai filmai.
Cik daudz citu cilvēku ir iesaistīti jūsu radošajā procesā?
Man ir Ovens, mans producents. Kad pabeidzu zīmējumus, es tos nododu viņam, un viņš tos ieskenē. Tad mums ir praktikants, kurš zīmējumus attīra, izkrāso un saliek kopā kompozīcijā. Un vēl man ir cilvēks, kurš rūpējas par biznesu internetā, publicitāti un intervijām ar mani.
Patiesībā man vajadzētu šeit sniegt interviju, lai pastāstītu cilvēkiem, ka esmu ieradies. Es par to aizmirsu.
Tātad tikai trīs cilvēki. Kā jau teicu, es pats veidoju visus zīmējumus, visus starpkadrus, pilnīgi visu. Esmu uzzīmējis varbūt miljonu zīmējumu, nu aptuveni. Un man tas sagādā prieku. Kāpēc lai es atdotu kādam citam darba patīkamāko daļu? Es gribu pats izbaudīt visu šo zīmēšanas prieku.
Tas ir arī jautājums, kas mūsdienās tiek bieži apspriests. Cilvēki, veidojot filmas, mēdz uzticēt šo patīkamāko darba daļu mākslīgajam intelektam. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
Man personīgi tas nepatīk. Tas nav domāts man. Man patīk zīmēt ar zīmuli uz papīra. Man tā ir pati patīkamākā daļa, jo tas padara darbu īpašāku, savdabīgāku, man raksturīgāku. Cilvēki paskatās un saka – ā, jā, tas ir Bila Plimptona zīmējums! Mans stils ir ļoti viegli atpazīstams, tāpēc es par to īpaši neuztraucos. Daudzi man par mākslīgo intelektu jautā un iesaka to izmantot, bet es dodu priekšroku zīmulim un papīram.
Atcerējos vienu stāstu, kas attiecas uz filmu izplatīšanu. Apmēram pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem es uztaisīju filmu I Married a Strange Person! (1997). Vai esat to redzējusi? Tā ir ļoti sirreāla, ļoti dīvaina filma, bet, manuprāt, viena no manām labākajām. Mēs tikām Sandensas festivālā, un tas ir ļoti liels notikums – iekļūt Sandensā ir kaut kas īpašs. Un skatītāji bija sajūsmā, viņiem filma ļoti patika – visi cēlās kājās un aplaudēja. Es biju pārliecināts, ka dabūsim labu izplatīšanas līgumu, bet neviens izplatītājs filmu negribēja. Tā bija animācija, un viņi uzskatīja, ka animācija ir paredzēta bērniem. Tā ir Amerika, Amerikas Savienotās Valstis! Tā nu es nesaņēmu nevienu piedāvājumu un biju ļoti nomākts.
Sandensā ir mazs autobusiņš, kas kursē starp kinoteātriem un slēpošanas trasēm, jo festivāls notiek tieši slēpošanas kūrortā. Es iekāpu autobusā, lai brauktu atpakaļ un mēģinātu izdomāt, ko tagad darīt. Tad ieraudzīju iekāpjam kādu vīru no Lionsgate Films, iepriekšējā vakarā biju viņu saticis ballītē – tagad vairs neatceros, kā viņu sauca, bet viņš bija Lionsgate vadītājs. Es piegāju pie viņa un teicu: «Man ir jauna filma, kas cilvēkiem ļoti labi patīk, viņi smejas visu laiku. Un man ir DVD, ko es gribētu tev iedot.»
Viņš ļoti sirsnīgi paskatījās uz mani un teica: «Bil, es ļoti gribētu to noskatīties, bet man ir tik liela kaudze filmu, kas jāredz. Man nav laika. Kad lai es to izdaru?»
Es nodomāju: «Ak vai, kļūst tikai sliktāk.» Tāpēc pagriezos un sāku iet prom. Tieši tajā brīdī atvērās autobusa durvis un iekāpa kāds snovbordists ar savu dēli un cepuri. Sniegs no viņa sejas pilēja gan uz manām, gan uz izplatītāja kājām. Viņš paskatījās uz mani un iesaucās: «Vecīt, tu esi Bils Plimptons! Ak dievs! Man tik ļoti patika I Married a Strange Person!! Tā ir mana mīļākā šāgada filma!» Un tad viņš apgriezās, izlēca no autobusa un aizbrauca lejā pa nogāzi. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņu redzēju.
Un tad Lionsgate vīrs teica: «Nu, Bil, laikam man tomēr tā filma būs jānoskatās.» Es viņam to iedevu, un filma viņam ļoti patika, viņš man samaksāja lielu avansu, un es vēl saņēmu arī autoratlīdzības čeku. Holivudā neviens nesaņem autoratlīdzības čekus! Tā tur nenotiek. Bet es tādu saņēmu.
Lūk, tā darbojas filmu izplatīšana. Gribētos teikt, ka parasti tas notiek normālāk, bet tā tas notika ar mani. Man šķiet, tas bija labākais darījums, kādu jebkad esmu noslēdzis. Esmu pārdevis vēl trīs vai četras pilnmetrāžas filmas, bet šis bija labākais. Vajadzētu atrast to puisi un nolīgt, lai viņš visur braukā man līdzi autobusos un automašīnās.
Es domāju par tiem dažādajiem subkultūru pārstāvjiem, kuri seko jūsu darbiem. Jūs jau esat pieminējis repa vidi, MTV, Comic Con kopienu, tagad arī snovbordists... Kā jūs uztverat savus cienītājus? Vai jūs pārsteidz cilvēki, kuri izrādās jūsu auditorija?
Pēdējos divos gados tas viss ir kļuvis diezgan traki. Pagājušajā gadā es apbraukāju Francijas kinoteātrus... vai varbūt tas bija pirms diviem gadiem, neatceros. Bet francūži ir īpaši, par to nav šaubu. Visur, kur ierados, es jutos kā viens no bītliem. Cilvēki sauca: «Hei, Bil!» un bija gatavi manis dēļ darīt visu. Un tad es sapratu, ka šādas lietas ir ļoti bīstamas, jo tu sāc domāt: «Oho, es gan esmu lielisks. Es esmu ģēnijs!» Un tā nav taisnība.
Bet tagad tas sāk notikt. Es kaut kur aizbraucu, cilvēki zina, kas es esmu, un vēlas autogrāfus. Bet man tas patīk, un tā ir arī svarīga daļa no tā, kā es nodrošinu sev iztiku.
Vai, jūsuprāt, māksliniekiem ir vajadzīga humora izjūta?
Man noteikti ir, jo es taisu smieklīgas filmas. Negribu veidot politiskas filmas, abstraktas filmas vai atklāt visu savu dvēseli pasaulei, es vienkārši gribu cilvēkus sasmīdināt. Man liekas, mūsdienās tas ir svarīgi. Mums ir vajadzīga humora izjūta, vajadzētu piešķirt Nobela prēmiju humorā, jo humors ir tik svarīgs! Tas patiešām ir kaut kas tāds, par ko cilvēkiem vajadzētu domāt. Un smieties. Tāpēc es taisu komēdijas.
Bet kā ar politiķiem? Vai politiķim ir vajadzīga humora izjūta?
Jā. Agrāk es zīmēju animētas karikatūras par Donaldu Trampu. Tās publicēja The New York Times, un tās bija ļoti populāras, cilvēkiem ļoti patika. Bet tad viņu atkal ievēlēja par prezidentu, un es nodomāju: «Ak vai, tā vairs nevar darīt. Es iekulšos nepatikšanās.»
Vai mēs varētu dabūt kādu no šiem zīmējumiem žurnālam Kino Raksti?
Tās karikatūras, ko es zīmēju? Jā, bet man šķiet, tās visas ir Ņujorkā. Es varu sameklēt. Nezinu, vai man tās ir šeit. Bet es varu uzzīmēt!
Ko cilvēki šeit par viņu domā?
Tas ir sarežģīts jautājums. Mēs daudz ko redzam caur mūsu pašu tautiešu reakcijām uz viņu. Mūsu politiķi cenšas viņam izpatikt un viņu neaizvainot, taču ikviens, kam ir kaut cik veselā saprāta, saprot, ka šis cilvēks ir traks. Mēs nevarētu atļauties tik nekompetentu politiķi. Ja mums būtu tāds vadītājs, mums vairs nebūtu valsts. Tā pazustu divās dienās.
Nu, viņš ir ļoti bagāts cilvēks, un viss, ko viņš grib, ir nauda.
Kāda ir jūsu pieredze, strādājot par karikatūristu? Vai esat saskāries ar kādu pretreakciju no cilvēkiem, kuri jūtas aizvainoti?
Es zīmēju karikatūras The New York Times, un, kā jūs droši vien zināt – vai varbūt nezināt –, Tramps lasa The New York Times, jo tas savā ziņā ir Amerikas galvenais laikraksts. Tāpēc esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš ir redzējis manas karikatūras. Un tad es uzzināju, ka IRS, nodokļu dienests, sācis pārbaudīt manus nodokļu maksājumus, lai noskaidrotu, vai neesmu kaut kur krāpies.
Ar mani nekad agrāk nekas tāds nebija noticis. Tāpēc es nodomāju: «Ak vai, tas kļūst bīstami,» un pārtraucu.
Vai jūs domājat, ka tas bija kāds vēstījums?
Jā, es domāju, ka bija. Un es jau kādu laiku viņu neesmu zīmējis.
Kad jūs savos darbos spēlējaties ar elementiem, kurus mēs uztveram kā Amerikas Savienoto Valstu simbolus, – ar karogiem, ieročiem, rokabillī atmosfēru, kovboju cepurēm...
Ā, visas tās trakās lietas. Jā, jā.
... kad jūs izmantojat šos simbolus, vai tā ir ironija? Vai tās ir patiesas simpātijas? Vai kaut kas cits?
Es nezinu. Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš zīmēju tās politiskās karikatūras. Man bija viena, kurā Tramps bija kopā ar Putinu. Un arī Putins ir biedējošs.
Vai jūs domājat, ka ir kaut kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem, kuri ir tik ļoti koncentrējušies uz naudu, pārstāt pēc tās tiekties?
Nē, nē. Viņi jau piedzimst ar vēlmi pēc naudas.
Vai jūs kaut ko gribētu pateikt Latvijas lasītājiem? Varbūt kādu iedvesmojošu domu jaunajiem animatoriem Rīgā?
Es jums izstāstīšu vēl vienu stāstu. Tas atkal notika Sandensā, un man šķiet, es biju tur ar savu pirmo filmu Your Face. Roberts Redfords, kurš vadīja festivālu, bija sarīkojis pusdienas visiem filmmeikeriem – nekādu aktieru, nekādu aģentu, nekādu operatoru. Tikai režisori.
Es aizgāju, labi paēdu un pēc tam stāvēju, atspiedies pret sienu, kad pie manis pienāca viens diezgan nūģīgs puisis. «Tu esi Bils Plimptons! Ak dievs! Es redzēju How to Kiss! Kur tu dabūji tos modeļus? Un kā tu izdomāji Your Face ideju? Un mūziku? Man tik ļoti patika!»
Viņš bija ārkārtīgi sajūsmināts.
Es viņam saku: «Nu, bet kas esi tu? Tu zini, ka es esmu Bils Plimptons. Kas esi tu?» – «Ā, es esmu Kventins Tarantīno. Man šeit ir filma, ko sauc Reservoir Dogs.»
Pēc tam viņš pazuda. Es vairs nevarēju ar viņu parunāt, jo visi gribēja runāt ar Kventinu Tarantīno. Viņš bija rokzvaigzne. Bet mēs joprojām uzturam kontaktus, es viņu satieku kinofestivālos un tamlīdzīgi.
Starp citu, ja esat redzējusi Kill Bill, tur filmas sākumā Uma Tūrmane precas, un viņa precas ar misteru Bilu Plimptonu.
Oho!
Jā. Kad satiku Kventinu, es jautāju: «Kur tu dabūji to vārdu?» Un viņš man saka: «Vecīt, tu taču esi misters Plimptons, un tu nomirsti pašā filmas sākumā.»
Tātad jūs esat tas Bils, kurš jānogalina. “The Bill to kill...”
Jā, tas esmu es... Nogaliniet Bilu!
P.S. Bilam patiešām bija stratēģiski labi sagatavots plāns savu darbu tirgošanai, meistarklases sākumā un beigās bija iespēja zīmējumus nopirkt – uz galda bija izliktas mapes, dārgākajā galā tēli no populārākajām filmām, lētāk no citām. Nezinu, kā bija ar pircējiem, bet veids, kā viņš uzbūra ainu, ka ar tāda zīmējuma nopirkšanu klausītājs nonāks vienā domu telpā ar Tarantino un visiem spožajiem Holivudas ballīšu cilvēkiem, bija pārliecinošs. Bet meistarklases beigās Bils pats apsēdās pie galda un rindas kārtībā pieņēma visus interesentus, katram uzrakstīja uz lapiņas personisku sveicienu un uzzīmēja sunīti vai pīli pēc izvēles. Es pēc tam pajautāju, kas bijuši pieprasītāki, viņš teica, ka sunīši. Tas arī ir pazīstamāks tēls, jo darbojas Guard Dog sērijās. Sunīšus un pīlītes Bils visiem dāvināja bez maksas.
