Animatora Damjana Nenova (Damian Nenow) un dokumentālista Raula de la Fuentes (Raúl de la Fuente) radošā sadarbība filmā “Nodzīvot vēl vienu dienu / Another Day of Life” (2018) rezultējusies dinamiskā, animētā dokudrāmā. Režijas duetā sadūrušies divi it kā pretēji kino veidošanas paņēmieni - Fuente strādā ar jau esošo realitāti, bet Nenovs to rada no nulles.
Ambiciozais projekts, kas tapis piecu Eiropas valstu sadarbībā un piecsimt cilvēku lielā komandā, šķiet, ir izrādījies visai ražīgs, jo filmas plakātus grezno kvalitātes zīmogs – Eiropas Kinoakadēmija to novērtējusi kā 2018. gada labāko animācijas pilnmetrāžu.
Indiana Džonss dodas uz Angolu
Filmas sižeta pamatā ir poļu žurnālista un rakstnieka Rišarda Kapusciņska (Ryszard Kapuściński, 1932-2007) ceļojums uz Angolu 20. gadsimta 70. gados, kad šajā Āfrikas valstī sākas pilsoņu karš. Krītot Angolas koloniālajam portugāļu režīmam, tās iedzīvotāji panikā pamet valsti, baidoties no kara situācijas, bet Kapusciņskis, pretēji visiem pārējiem, tieši uz turieni dodas, kļūdams par teju vienīgo reportieri, kas klātienē piedzīvo Angolas cīņu par neatkarību.
Angola kļūst par kārtējo spēles laukumu, kurā cīkstas aukstā kara milži ASV un PSRS, katrs finansējot savu frontes pusi. Tobrīd neviens pat nevar iedomāties, ka konflikts ilgs līdz 2002. gadam un izrādīsies, ka nafta, dimanti un auglīgā zeme valsts iedzīvotājiem nesusi vairāk posta, nekā labuma.
Rišarda Kapusciņska vārds ir starptautiski labi zināms – viņš uzskatāms par vienu no slavenākajiem 20. gadsimta kara korespondentiem, dēvēts par Indiana Džonsu ar pierakstu blociņu rokā. Sarakstījis vairākus desmitus grāmatu par savu pieredzi Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā, kur viesojies kā kara reportieris,
Kapusciņskis savas karjeras laikā ziņojis par 27 revolūcijām un apvērsumiem.
Viņa biogrāfija ir tiešām iespaidīga, arī tāpēc, ka žurnālists vairākkārt nonācis ieslodzījumā, četras reizes ticis notiesāts uz nāvi un visas četras ticis cauri sveikā. Varētu pat teikt, ka Rišards Kapusciņskis ir joprojām dzīvs - vismaz viņa fanu lapa Facebook tīklā darbojas kā paša Rišarda profils Ryszard Kapuściński.
Likumsakarīgi, ka filma Nodzīvot vēl vienu dienu spēj aptvert tikai vienu no daudziem žurnālista stāstiem. Tās patiesībā ir tikai dažas dienas, bet, kā liecina filmas nosaukums, viena diena iegūst pavisam citādu iekšējo ilgstamību un vērtību, kad tā tiek izdzīvota aktīvas karadarbības zonā. Režisori izsaka pieņēmumu, ka tieši šīs dienas bijušas liktenīgas – traģiskajos notikumos no žurnālista dzimis rakstnieks, jo pēc Angolas pieredzes tapis viņa pirmais romāns.
Jāpiemin gan, ka šī nav pirmā reize, kad Kapusciņska personība ieinteresējusi kino veidotājus – 2015. gadā tapa daudz konvencionālāks, kompānijas BBC producēts dokumentālais darbs ar nosaukumu Dzejnieks frontē / Poet on the Frontline. Taču Nenova un de la Fonte šoreiz par filmas estētisko pamatu izvēlas nevis precīzu notikušā izklāstu, bet gan maģisko reālismu, ko dažkārt piedēvē Kapusciņska romāniem un kas pieļauj tēlainas atkāpes no faktiem.
Uzzīmēt dokumentālo filmu
Filma tiek aizrautīgi reklamēta kā nebijis hibrīds (animācijas un dokumentālā kino apvienojums), bet šo apzīmējumu man tomēr negribas pieņemt, jo, paveroties kino vēsturē, uzzinu, ka animēta dokumentālā kino žanrs sniedzas simt gadu senā pagātnē – jau 1918. gadā filmā Kuģa “Luzitānija” nogrimšana / The Sinking of the Lusitania neesošos kinohroniku materiālus aizstāja animācija, kas ilustrēja šo katastrofu.
Protams, ne jau ilustrēt Kapusciņska grāmatu un rekonstruēt faktus uzņēmušies režisori, bet gan no jauna radīt viena cilvēka pieredzi un ar animācijas līdzekļiem vizuāli piekļūt tām asociācijām un sajūtām, ko kinokadri nespēj. Jā, tā ir animācijas priekšrocība: spēt parādīt citādi neparādāmo, un šajā filmā tās potenciāls tiek godīgi izmantots, kad galvenā varoņa emocionālas katarses brīžos attēls atsakās no kara realitātes un skatītāju kopā ar Kapusciņski ieved citā dimensijā, kur nav horizonta un gravitācijas, ir tikai lidojoši apziņas tēli, kas sagrūst atomos un ceļas no jauna, un pārtop cits citā.
Un tomēr Nodzīvot vēl vienu dienu lieliski iekļaujas jau eksistējošā šī žanra filmu piedāvājumā, kurā dažkārt vērojama grafisko noveļu estētika. Tāda, piemēram, ir Oskara balvai savulaik nominētā Izraēlas filma Valsis ar Baširu / Waltz with Bashir (2008), kas vēsta par Libānas karu, savukārt straumēšanas vietnē Netflix pašlaik iespējams noskatīties Keita Meitlanda filmu Tornis / Tower (2016) par snaipera uzbrukumu Teksasas Universitātē 1966. gadā. Starp citu, šajā filmā, ļoti līdzīgi kā Nodzīvot vēl vienu dienu, reāli arhīva materiāli tiek savietoti ar animāciju un papildināti ar mūslaiku intervijām, kurās par notikušo liecina izdzīvojušie, tādējādi it kā leģitimējot zīmējumus un veidojot īpatnēju dialogu starp pagātni un mūsdienām.
Mazāk (reālisma) ir vairāk
Filmas tapšanas laikā dokumentālistu komanda devās uz Angolu, lai atkārtotu Kapusciņska maršrutu. Šo projekta posmu skatītājs varētu pat nepamanīt, jo ceļā gūtie iespaidi un uzfilmētie materiāli ir palikuši kaut kur filmas fonā, taču tie noteikti palīdzējuši konstruēt precīzu vidi un noskaņu, kurā darboties animētajiem varoņiem.
Ir vēl kāds būtisks elements, kas filmas gala variantā “palicis fonā”, taču patiesībā veido tās pamatu. Tā ir tehnoloģija, kādā tapusi animētā filmas daļa. Uz ekrāna mēs redzam plakanu, divdimensionālu attēlu, kas atgādina komiksu estētiku, taču tā pamatā ir 3D digitālā datorgrafika. Lai animāciju radītu pēc iespējas dzīvāku, sākotnēji tika filmēti īsti aktieri, kas pēc tam pārvērsti 3D grafikā, lai visbeidzot ar vairākiem zīmējumu slāņiem līnijas tiktu pārvilktas divdimensionālā plaknē.
Šī garā un piņķerīgā procesa rezultātā aktieriskā kvalitāte tiešām saglabājas, un ir vērts pievērst uzmanību detaļām varoņu mīmikā un skatienos, jo dažbrīd tie pauž ļoti konkrētu, vārdos neizteiktu attieksmi pret situāciju, kas citkārt animācijas darbos izpaliek.
Patiesībā robeža starp reālismu un nosacītību animācijas/datorgrafikas darbā ir ļoti smalka, jo nepareizi lēmumi var izraisīt tā saukto uncanny-valley efektu, kāds parasti rodas, kad humanoīdie roboti kļūst pārāk līdzīgi dzīviem cilvēkiem; šī līdzība daļēji apmāna mūsu uztveres mehānismus un rezultātā šie tēli mums šķiet biedējoši, nedzīvi zombiji. “Mazāk ir vairāk”, un mākslinieki to ņēmuši vērā, ar trīskāršu darbu nonākot līdz askētiskai filmas vizualitātei.
Piemineklis varonim
Domājot par filmas galvenā varoņa atveidu, gribu tam piešķirt žanrisko apzīmējumu hagiogrāfija – svēto dzīves pieraksts. Tieši kā pret svēto izturas filmas veidotāji, ar lielu godbijību veidojot Kapusciņska portretu. Arī laikabiedru intervijas vienbalsīgi atzīst viņa varonību, bet pats varonis kā cilvēcīga būtne izpaliek. Rodas iespaids, ka filma ir mēģinājums kanonizēt autoru.
Kapusciņskis filmā brīžiem iemieso varonīgā kareivja arhetipu, kas ignorē noteikumus, neņem vērā brīdinājumus un pašnāvnieciski dodas taisni pretī briesmām, izteiktas mērķa izjūtas vadīts. Izskatīgais tips uzloka krekla piedurknes un dziļdomīgi smēķē, noraudzīdamies kara haosā. Tieši tā, viņš ir kareivis civilās drēbēs, aktīvs konflikta dalībnieks, nevis neatkarīgs kara korespondents, jo reportiera sniegtā informācija ārpasaulei ir stratēģisks ierocis un tās publicēšana konkrētā brīdī spēj mainīt kara gaitu.
Mazliet žēl, ka, veidojot šo varoņa tēlu, autori aizmirsuši Kapusciņskī ierakstīt dzīvu cilvēku. Iespējams, mērķtiecīgi ir ignorēts fakts, ka īstā Kapusciņska publiskajai personībai piemitis ne mazums pretrunu. Zīmīgs, piemēram, ir fakts, ka viņš pēc Padomju Savienības sabrukuma apsūdzēts par spiegošanu komunistu labā, kas arī izskaidro neskaitāmās ceļošanas atļaujas, esot sociālistiskās Polijas pilsonim.
Tāpat neskaidrības un diskusijas bijušas par to, kur beidzas Kapusciņska kā žurnālista rakstītais un kur sākas daiļliteratūra, jo faktus dažbrīd nav iespējams nodalīt no fikcijas. Ap viņa rakstīto izskanējušas bažas, vai daļa no tā nav safabricējumi. Jau minētie piezīmju blociņi Kapusciņskim vienmēr līdzi bijuši divi – viens reportāžām, otrs refleksīvām piezīmēm. Problēma tikai tāda, ka tie dažkārt tikuši sajaukti…
Tomēr filmas naratīvs ir visai vienkāršs. Filma cenšas attīrīt viņa publisko personu no apsūdzībām un izcelt to, kas ir varoņstāsta vērts. Tā tiecas izdarīt to pašu, ar ko filmā nodarbojas Kapusciņskis, respektīvi, iemūžināt cilvēku. Kādā epizodē mirst kareivis, un viņa pēdējie vārdi, kas veltīti Kapusciņskim, ir “nofotografē mani”. Daudzi Angolā satiktie vēlas tikt iemūžināti fotogrāfijā, jo viņi apzinās, ka tā būs vienīgā viņu iespēja iekļūt vēstures atmiņā.
“Visa Āfrikas vēsture ir anonīma,” kādā brīdī konstatē Kapusciņskis. Arī citu tēlu parādīšanās uz ekrāna piešķir Angolas neatkarības cīņai cilvēka seju, visticamāk – fiktīvu. Par tādu kļūst drošsirdīgā un visu iemīļotā kareive Karlota, pēdējais frontes sargs Farusko un stratēģiskā centra vadītājs Papucītis.
Tas pats apjukums
Gandrīz par filmas reklāmas saukli pārtapis tajā vairākkārt izskanējušais “Confusão!”, kas portugāļu valodā apzīmē īpašu haosu, kāds valda karā, kurā nav skaidri nodalītu frontes līniju. Režisors Nenovs uzskata, ka tāds pats confusão daudzviet pastāv arī mūsdienās – starptautiskajos konfliktos un dezinformācijā, kas apgrūtina spēju saprast notiekošo. Neizpratne izraisa bailes, kas pārtop naidā, savukārt naids ļoti viegli pārtop karā. Šādu, lūk, eksistenciālu pārdomu devu līdzās satraucošam un trillera cienīgam ceļojumam iespējams gūt filmas seansos kinoteātrī Kino Bize.
