“Mani besī franču kino!” – šādu izteikumu dzirdēju pēc "Kino Bizes" Duanela kinoskolas audzēkņu slēgtā seansa, kurā uzdevām viņiem noskatīties filmu Nakts pasažieri, lai lūgtu godīgus iespaidus.
Man nebija ko iebilst tik atklātai kritikai, jo filmai tiešām piemīt salds franču šarms vai, kā uzskatīja citāta autore, gatavais lāsts, ko tipiski pavada jutekliskums, cigarešu dūmi un kaislīgas sarunas. Bet arī viņa, līdzīgi kā citi, atzinās, ka vēlētos nonākt filmā atainotajā Parīzes 15. rajona dzīvoklī, ierausties velveta dīvānā un raudzīties laukā pa milzīgiem nezkurā stāva blokmājas logiem ar skatu uz citām daudzstāvu celtnēm, kurās kā izgaismotās šūniņās vakaros atgriežas to iemītnieki. Filmu pavada silts mājīgums, varoņi skaujas un apskaujas, radot pārliecību par izlīgšanas mūžīgo iespējamību. Un par tādu vēstījumu ir neiespējami besīties. Beigās viss būs labi, tikai cilvēcīgi pretēji amerikāņu filmu pompozi skaistajām beigām. Būs labi un mazliet arī smeldzīgi. Bet, lai nonāktu pie beigām, ir jāsāk no sākuma.
Nakts pasažieri / Les passagers de la nuit (2022) – drāma, kas sezonas repertuārā izceļas ar poētiskāko nosaukumu, – Latvijas kinoekrānus sasniedza 10. februārī, tieši gadu pēc pasaules pirmizrādes Berlīnes kinofestivāla galvenā konkursa skatē. Filmas režisors, parīzietis Mikaels Hērss (Mikhaël Hers) ir iemīļots festivālu viesis, kura rokrakstam raksturīgi delikāti, psiholoģiski izkopti varoņu portreti. No laikmetīgās Parīzes atveida iepriekšējā filmā Amanda (2018) viņš nu ir pārmeties uz vēsturiska perioda atainojumu savā pilsētā un rāda to politisku pārmaiņu laikā, sākot ar 1981. gadu. Latvijas auditorijai režisora vārds varētu izklausīties svešs, tomēr svešā pārvēršana par pazīstamu un tuvu ir viens no smalkākajiem filmas motīviem, tāpēc jāļaujas vilinājumam sapīties ar filmā sastopamajiem naktsdzīvniekiem, kuru dzīvesstāsti Parīzes naksnīgajās ielās met lokus septiņu gadu garumā.
Hērsa personīgos motīvos balstītā ambīcija rekonstruēt savas bērnības krāsas, skaņas un atmosfēru rezultējusies impresionistiskā, analogās kameras fiksētā attēlā, kas tiecas atklāt vienas ģimenes stāstu intīmā gaismā un savijas ar arhīva kadriem no tālaika Parīzes, tostarp fragmentiem no Žaka Riveta Le Pont du Nord (1981). Kamēr ārpusē vējo sabiedriskas pārmaiņas un pie varas nāk kreisie spēki, Elizabetes (lomā – Šarlote Geinsbūra) dzīvē iešalc sāpīgi personīgi satricinājumi. Vīra pamesta, viņa pirmoreiz dzīvē grasās pelnīt naudu pati un atrod darbu nakts radio raidījumā, kur atbild uz klausītāju zvaniem. Pusnakts radio šovs, kurā anonīmi svešinieki dalās savos dzīvesstāstos, ir komforts tiem, kas pilsētā nevar aizmigt. Arī Elizabetei naktīs nenāk miegs, un filma skan kā oda bezmiega skartajiem. Fonā tikmēr uzticīgi dūc radio – tēls, kas apzīmē kolektīvās pieredzes frekvences un vienīgo veidu, kā cilvēki pirmsinterneta laikmetā naktīs varēja dalīties savās sajūtās. Par radio pasaules galveno vēstnesi kļūst Elizabetes priekšniece, franču kino ikona Emanuela Beāra (Emmanuelle Béart), kas epizodiskā lomā atveido androgīno, šerpo Vandu bēšos uzvalkos un kontrastē ar Geinsbūras maigumu.
Šarlote Geinsbūra – Larsa von Trīra nimfomāne, Gaspāra Noē pārprastā aktrise no Lux Æterna (2019), Mišela Gondrī sapņainā kaimiņiene Miega zinātnē / The Science of Sleep (2006) un neskaitāmas citas liktenīgas sievietes.
Nācies ievērot, ka Šarlotes Geinsbūras pazinēji mēdz polāri iedalīties viņas fanos un nīdējos,
taču, lai kurā pusē kāds arī nostātos, tas atklās, ka Elizabetes lomā aktrise spēj iepriekšējos uzslāņojumus nomest kā vecu ādu. “Es norādīšu savā CV, ka esmu jūtīga,” filmas iesākumā Elizabete pašironiski nosaka, pat necenzdamās valdīt asaras, kad tēvam stāsta par šķiršanos un nepieciešamību meklēt darbu. Viņa ir sieviete, kas līdzcilvēkus uzrunā klusi un uzmanīgi; varētu likties necila, kautrīga un gaužām vienkārša, bet patiesībā Elizabetē slēpjas ikdienas varone, kas uzvarējusi krūts vēzi un mērķtiecīgi sāk dzīvi no sākuma, uzticēdamās savam iekšējam kompasam.
Visu skatītāja enerģiju veltīt Geinsbūrai gan būtu pārspīlēti – filma patiesībā tiek pozicionēta kā vienas ģimenes sāga. Kad abi Elizabetes pieaugušie bērni, jaunais dzejnieks Matiass (Quito Rayon-Richter) un politikas studente Judīte (Megan Northam), grasās pamest ģimenes ligzdu, Elizabete tukšumu cenšas kompensēt, kļūdama par glābēju, kas savā paspārnē paņem heroīna atkarīgo Talulu (Noée Abita); viņai ir knapi astoņpadsmit gadu, lielas, brūnas acis un eņģeļa balss. Uz filmas poētisma rēķina meitenes atkarība gan tiek romantizēta un nekādi nevar kandidēt uz reālistisku atveidu (heroīna paģiras meitene izguļ ar pāris glītām sviedru lāsītēm uz pieres), bet tik un tā ir saistoši vērot, cik neviennozīmīgi abu starpā risinās jautājums – cik tālu var sniegties palīdzība otram? “Mazais putniņš”, kā meiteni dēvē Elizabete, te parādās, te atkal pazūd nakts melnumā, netverama un nepieradināma.
Trīs jaunieši, kas ielavās kinoteātrī, lai skatītos Romēra Pilnmēnesi Parīzē / Les nuits de la pleine lune (1984), – Hērsa žests draugiem sinefiliem! –, sāk attīstīt paši savu sižeta līniju, un žanriski melanholiskā drāma ieņem pieaugšanas filmas aprises, kurā ir gan romantiska tuvošanās, gan neizbēgama vilšanās. Taču iespēja augt un mainīties tiek dota gan jauniešiem, gan arī Elizabetei; šim pieaugšanas stāstam nav vecuma ierobežojumu. Varbūt tālab Elizabetes dzīvē vistuvākās un stabilākās attiecības veidojas ar tēvu – kādam viņa joprojām ir bērns, lai arī pati ir divu bērnu māte. Elizabetes pieaugšana (vai atdzimšana) ir īpaši emocionāla, jo pēc padsmit gadiem laulībā sieviete piedzīvo vairākas satraucošas pirmās reizes – pirmo darbu, pirmo skūpstu, pirmās romantiskās attiecības. Filmas otrā puse aizvien vairāk notiek gaišajā diennakts laikā, pēc izgulēšanās un pamošanās saules gaisma ielīst ģimenes dzīvoklī. Vienīgi Talula ir iestrēgusi mūžīgā naktī, nespēdama pārvarēt cīņu ar atkarību. Viņa cer, ka arī pēc gadiem kaut kur pilsētā joprojām izrāda Pilnmēnesi Parīzē, un ir satriekta, uzzinot par galvenās lomas atveidotājas, 25 gadus jaunās Paskālas Ožjē (Pascal Ogier) bojāeju dažus mēnešus pēc filmas pirmizrādes – it kā aktrises pārdozēšanā spoguļotos arī Talulas traģiskais tēls.
“Dažas filmas iepatīkas tikai vēlāk vai tad, kad tās skatās otrreiz,” smēķēdama uz jumta, prāto Talula. Jādomā, ka Hērsa attieksme pret pagātni ir līdzīga – tikai no attāluma pārcilājot atmiņas, necili sadzīves brīži mēdz kļūt dārgi. Varbūt filma ir silta Parīzes nakts un skatītājs ir pasažieris, kas ceļo tai cauri. Kad pienāks rīts, varēs no bļodas dzert karsto šokolādi, kā to dara varoņi, virtuvē satikdamies pēc nakts klejojumiem. Bet pirms tam ir jāpalūdz kinoteātra tehniķim beigu titru laikā gaismu uzreiz neiedegt, jo var gadīties, ka gribēsies siltajā tumsā pabūt vēl mazliet.