KINO Raksti

Cīņa par Eiropas „Oskariem”

09.12.2017

Berlīnē jau 30. reizi tiek pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) balvas, ko mēdz dēvēt arī par Eiropas Oskaru. Principi ir līdzīgi, kā Amerikas kinobalvai – par labākajām Eiropas filmām un kinoprofesionāļiem 22 kategorijās balso vairāk nekā 3200 Eiropas Kinoakadēmijas biedri, ieskaitot 14 Latvijas pārstāvjus, bet pati ceremonija veidota kā izklaidējoši spožs sarkanā paklāja šovs.

Kaut arī Latvija ir Eiropas kino sastāvdaļa un daži no mūsu nozares profesionāļiem piedalās balsošanā, par šīs balvas eksistenci šeit zina mazāk kā par Oskaru un arī ažiotāža ap Oskaram nominētajām filmām ir lielāka. Protams, Oskarus dala daudz senāk (kopš 1929. gada), bet galvenais iemesls šai tendencei – Holivudas kino joprojām dominē Latvijas kinoteātros un, šķiet, cilvēki daudz retāk iedomājas paskatīties, kas notiek tepat Eiropā. Daži pasākumi, kā Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, mobilizē ne-Holivudas kino mīlētājus, bet pēc festivāla interese strauji noplok.

Jautājums – kas traucē Eiropas labākajām filmām kļūt par kases grāvējiem Latvijā?

Vai vainīgas nesaprotamās valodas, smagnējās tēmas, reklāmas trūkums? Bet, iespējams, Holivudas produkti tik dziļi iekodējuši savu estētiku skatītāju prātos, ka netrenētai publikai grūti lasīt citā kinovalodā uzrakstītu audiovizuālu tekstu. Labā ziņa – situācija lēnām uzlabojas, un šogad visi pieci darbi, kuri cīnās par Eiropas labākās filmas titulu, ir skatāmi Latvijas nekomerciālajos kinoteātros. Un, jāpiebilst, visas piecas filmas iepriekš vairāk vai mazāk bijušas apskatītas arī Kino Rakstos.

Labākais no Kannām un Berlināles

Lai filma tiktu nominēta Eiropas Kinoakadēmijas galvenajai balvai, tai parasti vispirms jāiekļūst kādā no A klases festivāliem, vēlams Kannās – trīs no šī gada nominantēm pirmizrādi piedzīvoja šajā pasaules prestižākajā festivālā. Kannu Zelta palmas zara ieguvējas, absurdās komēdijas Kvadrāts / The Square (2017) režisors Rūbens Ēstlunds atklāti pavēstījis, ka filmu veidojis speciāli šim festivālam. Kvadrāts vēsta par pašapmierinātu mākslas kuratoru, kurš aizstāv humānisma idejas mākslā, bet pats nespēj tām sekot reālajā dzīvē.

Piesātināta ar ironiskām atsaucēm, filma ir kā sociāls eksperiments, kas spēlējas ar idejām par morāles vērtībām, vidusšķiras liekulību, mākslas un reklāmas pasaulēm. Smieklīgais un dažbrīd pat šokējošais kino darbs, manuprāt, ir viens no šī gada lielākajiem kinematogrāfiskajiem pārsteigumiem. [Kino Rakstos – Astras Zoldneres recenzija Kvadrāta provokācija]

Kannu Grand Prix tika franču darbam 120 sitieni minūtē / 120 battements par minute (režisors Robēns Kampijo), Filma vēsta par HIV/AIDS aktīvistu grupas darbību 90. gadu Parīzē, cīnoties pret farmācijas industrijas pasivitāti un izglītojot jauniešus par nāvējošo vīrusu. Grupas locekļi, galvenokārt LGBT komūnas pārstāvji, nikni protestē, apšļāc savus oponentus ar mākslīgajām asinīm, mīl un, protams, mirst. Filmas sākums ir spraigs un skaļš, beigas klusākas – grupas dumpinieks, zaudējis spēkus, lēnām izdziest.

Filmas scenāristi Robēns Kampijo un Filipe Manžo 90. gados aktīvi piedalījušies Act-up Paris darbībās un, rakstot scenāriju, transformējuši savas atmiņas jaunā formā. Sociāli aktīvā drāma atgādina savulaik sešām Oskara nominācijām izvirzīto filmu Dalasas pircēju klubs / Dallas Buyers Club (2013, režisors Žans Marks Valē), kura arī balstīta uz reāliem faktiem par HIV pozitīvu cilvēku mēģinājumiem meklēt alternatīvus risinājumus slimības ārstēšanai. [Kino Rakstos – Ildzes Terēzes Felsbergas recenzija Laika nav atlicis daudz ].

2014. gadā Eiropas Kinoakadēmijas galvenā balva un Oskars par labāko ārzemju filmu pagāja garām Andreja Zvjaginceva Leviatānam – toreiz laurus plūca Pāvela Pavļikovska Ida. Tomēr Leviatāns nenoliedzami ir spēcīga, sirdi plosoša, politiski aktīva drāma, un tāda ir arī Zvjaginceva filma Nemīlestība / Нелюбовь, kuras centrā ir divu pieaugušu cilvēku šķiršanās. Māte un tēvs, pārņemti ar viens otra nīšanu un saviem jaunajiem partneriem, pat nepamana, ka pazudis viņu 12 gadus vecais dēls – nemīlēts un neērts atgādinājums par neizdevušos laulību. Filmas beigās TV ekrānos risinās Ukrainas-Krievijas konflikts un rodas jautājums – vai ģimenes attiecības nav metafora šim starpvalstu strīdam?

Zvjaginceva darbu kontekstā publiskajā telpā aizvien aktualizējas jautājums par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, un Eiropas Kinoakadēmija labprāt atbalsta šādu polemiku; arī pati EFA vairākkārt skaļi nosodījusi Krievijas darbības, pieprasot atbrīvot  par terorismu nepatiesi notiesāto ukraiņu režisoru Oļegu Sencovu un politisku iemeslu dēļ apcietināto kino un teātra režisoru Kirilu Serebreņņikovu. [Kino Rakstos – Dmitrija Ranceva recenzija Necilvēcība ]

Atsvaidzinošs elements nominācijās – ar Berlīnes Zelta lāci apbalvotā ungāru režisores Ildiko Enjedi pasaka Par miesu un dvēseli / On Body and Soul. Filma vēsta par diviem gaļas kautuves darbiniekiem, kuri nejauši atklāj, ka naktīs sapņo vienu un to pašu sapni.

Transformējušies par briedi un stirnu, viņi meklē viens otra tuvumu, bet reālajā dzīvē abi, iesprostoti savos ne gluži ideālajos ķermeņos, nespēj aptvert, ko darīt ar nakts alkām. Kautuves skarbā vide rada interesantu kontrastu romantizētajam uzstādījumam, kurā sapņainie varoņi, piedzīvojot virkni neveikli sirsnīgus atgadījumu, nonāk līdz laimīgām beigām. [Kino Rakstos – Sonoras Brokas apskatā Paralēlās Berlināles ]

Eiropas kino lielmeistars Aki Kaurismeki par stilizēto komēdiju Cerības otra puse / The Other Side of Hope Berlinālē saņēma apbalvojumu Labākais režisors. Filma ir absurdi komisks komentārs par mūsdienu bēgļu situāciju. Stāsta galvenais varonis ir sīriešu bēglis, kura lūgums pēc patvēruma tiek noraidīts, tomēr viņš nolemj nelegāli palikt Helsinkos un sameklēt savu pazudušo māsu.

Interesanti, ka filma portretē mūsdienu Eiropu, bet vide vairāk atgādina deviņdesmitos gadus. Šajā retrovidē spilgti atpazīstams Kaurismeki rokraksts – melanholiski varoņi, absurdas situācijas, nostalģiska mūzika un teatrāla aktierspēle. [Kino Rakstos – Anitas Uzulnieces apskatā par Berlināli Cerību otra puse ]

Manuprāt, visoriģinālākā Eiropas filma šogad ir Kvadrāts, tomēr domāju, ka Kinoakadēmijas biedri nobalsos par klasiskākām drāmām, kā 120 sitieni minūtē vai Nemīlestība. Jauks pārsteigums būtu iedot balvu ungāru pasakai Par miesu un dvēseli, un bez cerības jau nepaliek arī Kaurismeki.

Kino valodas meklējumi īsfilmās

Īsfilma ir formāts, kas atvērts radošiem eksperimentiem, provokācijām un spēlēm ar vizuālo stilu. Eiropas Kinoakadēmija sadarbojas ar 15 festivāliem, kuros neatkarīga žūrija katru gadu nominē vienu īsfilmu prestižajai balvai. Nominācijas izvirza gan tādi grandi kā Kannas, Berlināle un Venēcija, gan īsfilmu metropoles, piemēram, Tamperes, Upsalas un Klermonferānas festivāli.

Visa gada garumā nominētās filmas tiek izrādītas virknē kino notikumu, ieskaitot Latvijas festivālus – Rīgas Starptautisko filmu festivālu, 2ANNAS un ROJAL.

Šogad EFA balvai nominētās īsfilmas pārstāv ļoti dažādus stilus – eksperimentālas esejas, starpmediju projekti, zinātniskās fantastikas filmas, klasiskas drāmas, animācijas un novērojuma dokumentālās filmas. Nemēģinot uzminēt uzvarētāju, apskatīšu piecus saturiski jaudīgus un formāli oriģinālus darbus.

Ar Zelta palmas zaru titulētā Laika kods / Timecode (Spānija), manuprāt, ir viena no šī gada pārliecinošākajām īsfilmām, kura pierāda, ka šajā formātā nedarbojas tikai pavisam jauni entuziasti, kam vienkārši nepietiek pieredzes pilnmetrāžai. 1963. gadā dzimušais filmas režisors Huanho Gimenezs, līdzīgi kā savulaik Antonioni šedevrā Blow-up, spēlējas ar ideju par ekrānu ekrānā. Režisora skatuve ir automašīnu stāvvieta, bet galvenie varoņi – divi apsargi, kuri viens ar otru komunicē caur stāvvietas novērošanas kamerām. Deja, romantika, humors, atsauces uz kino un sadalītais ekrāns – ne par daudz, ne par maz, bet pietiekami, lai uzvarētu Kannās!

Kadrs no filmas "Timecode"

Patīkami pārsteidza Berlināles nominante, režisora Gabriela Abrantes filma Mākslīgais Humors / The Artificial Humors (Portugāle) – sirsnīgi smieklīga zinātniskās fantastikas filma par robotu, kurš mācās vienu no sarežģītākajiem komunikācijas veidiem – humoru –, un iemīlas savā skolotājā. Negaidīts pavērsiens robota dzīvē – saimniece izlemj viņu pārprogrammēt, lai mākslīgais intelekts varētu kļūt par veiksmīgu stand-up komiķi. Filma oriģināli un izklaidējoši apskata, iespējams, ne tik tālus nākotnes izaicinājumus.

Kadrs no filmas "The Artificial Humours"

Roterdamas kinofestivāls pazīstams ar eksperimentālu un novatorisku īsfilmu sadaļu, ko apliecina arī tā nominante EFA balvai – Nīderlandes-Dienvidkorejas kopražojums Informācijas Debesis / Information Skies (režisori Daniels Vanderveldens un Vinca Kruks).

Kadrs no filmas "Information Skies"

Sekojot diviem teroristiem-pašnāvniekiem, stāsts risināts, miksējot animācijas, spēlfilmas un datorgrafikas elementus. Rezultāts – kaut kas starp filozofiskām pārdomām, spirituālu baudījumu un jauniem kinovalodas meklējumiem.

Viegli rotaļīga ir Sarajevas festivāla nominante, grieķu filma Copa Loca (rež. Kristos Masalas), kuras vizuālajā stilā jūtama gan franču jaunā viļņa ietekme, gan Instagram kadru estētika.

Kadrs no filmas "Copa Loca"

Stāsts vēsta par izdomātu kūrortu Copa Loca, kurš vasarā ir tūristu pārpludināta paradīze, bet ziemā – visu pamests nostūris. Kūrorta un arī filmas centrā ir jauna antivarone Paulīna – meitene, kura neatsaka nevienam. Režisors pārsteidz ar nemoralizējošo attieksmi un viegli koķetu piegājienu, atklājot pikantas detaļas, ieskaitot stāstnieka (aizkadra balss) personisko perspektīvu.

Tipisks interneta laikmeta produkts ir lielākā pasaules īsfilmu festivāla Klermoferānas nominants – starpmediju audiovizuālais projekts Wannabe (režisors Janniss Lencs, Austrija), tas stāsta par 17 gadus veco Koko, kura pametusi skolu un izmisīgi vēlas kļūt slavena, tāpēc blogo, iet uz kāstingiem un tusē. Filmas papildelements ir videoklipi Koko YouTube kanālā. Skatītāji internetā tiek mudināti aktīvi iesaistīties – laikot, komentēt un diskutēt ar fiktīvo filmas varoni.

Kadrs no filmas "Wannabe"

Eiropas režisori savā starpā sacenšas par prestižajām kinoakadēmijas balvām, bet Latvijā Eiropas filmas joprojām cīnās par skatītājiem. Priecīgā ziņa – arī pie mums ir iespējas redzēt labākās Eiropas pilnmetrāžas filmas un īsfilmas, vajag tikai pavilkties un ņemt līdzi draugus.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan